Diasporas parlamentārā pārstāvniecība pasaulē
Diasporas – ārpus dzimtenes dzīvojošo – nozīme ir liela, īpaši valstīm, kuras top par pastāvīgām, neatkarīgām vai atjauno neatkarību. Izraēlas valsts veidošanu 20. gadsimta vidū ļoti nozīmīgi atbalstīja diaspora no visas pasaules. Arī Latvijas neatkarības atjaunošanā diasporai bija svarīga loma daudzu gadu garumā un īpaši – izšķirošajos notikumos pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā.
Demogrāfiskais pamats diasporas politikām pasaulē ir nozīmīgs ārpus valsts teritorijas dzīvojošo cilvēku skaits gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Pirmkārt, daļai valstu ar koloniālu pieredzi diasporas politika ir saistīta ar savu pilsoņu (vai citā formā aizsargātu iedzīvotāju) pārstāvību. Otrkārt, diasporas politika veidojas tad, kad ir nepieciešams grozīt vēsturisku netaisnīgumu un īpaši aizstāvēt tos, kuri bijuši spiesti pamest dzimteni vai kuriem vēsturiskās dzimtenes dzīves laikā nekad nav bijis.
Taču vairāk vēlos pievērsties jaunākajai tendencei – tā sauktajām diasporas politikām, kas radušās galvenokārt brīvprātīgas migrācijas rezultātā. Tās sāka aktīvāk veidoties pēc viesstrādnieku migrācijas politikas norieta 1970. gados. Pēc Otrā pasaules kara, uzplaukstot Eiropas valstu ekonomikai, īpaši Rietumvācijā, bija nepieciešams īslaicīgs darbaspēks. Taču daudzi pēc darba līguma beigām palika uz dzīvi Eiropas valstīs. Un pamazām sāka parādīties ne vien privātas, bet arī valstiskas iniciatīvas diasporas pārstāvniecībai parlamentos. Tieši pēc viesstrādnieku migrācijas vēsturiskā posma pasaulē sāka briest idejas, ka diasporai vajag pašai savus deputātus.
Diasporas pārstāvība parlamentā ir samērā jauns fenomens. Piemēram, Marokā kopš 1984. gada bija atsevišķs vēlēšanu iecirknis, taču realitātē nebija iespējams pilnvērtīgi pārstāvēt diasporu. Kā savulaik rakstīja britu ģeogrāfs Maikls Koljers (Michael Collyer, Saseksas Universitāte), reti kuram ir bijis vēl grūtāks darbs kā Rašidam Lehlu (Rachid Lahlou) – vienīgajam Marokas Nacionālās asamblejas deputātam ar mandātu pārstāvēt diasporu. Viņš bija politiķis, kurš pārstāvēja vēlētājus piecos kontinentos, un, kā varam iedomāties, laikmetā pirms interneta šis darbs nebija paveicams.
Maroka 1992. gadā atteicās no sistēmas, ka konkrēts deputāts pārstāvētu diasporas intereses. Taču, neskatoties uz šo “neiespējamās misijas” pieredzi, mūsdienās aizvien vairāk valstu veido īpašu diasporas politiku. Turklāt vismaz 13 valstīs pasaulē diasporas vēlētāji var vēlēt par savu, proti, diasporas pārstāvi. Starp tām ir Alžīrija, Kaboverde, Kolumbija, Horvātija, Dominikānas Republika, Ekvadora, Francija, Itālija, Maķedonija, Mozambika, Portugāle, Rumānija, Tunisija. Deviņās no valstīm diasporas parlamentārā pārstāvniecība ir kopš 2002. gada, bet četrās – kopš 2010. gada.
Tātad, lai arī skaitliski neliela, pastāv tendence veidot īpašu pārstāvniecību diasporai parlamenta līmenī. Īpaša pārstāvniecība nozīmē, ka emigranti tieši ievēl savu īpašu pārstāvi nacionālajos parlamentos ar likumu noteiktas ārējās vēlēšanu sistēmas ietvaros.
Šajās, 2018. gada, vēlēšanās ārpus Latvijas ir ap 130 tūkstošiem balsstiesīgo, iespējams, vēl daudz vairāk, jo ne visi paziņo par savu pastāvīgo dzīvesvietu ārzemēs. Vai ir pareizi, ka diasporas balsis aiziet Rīgai? Iespējams, nē, tomēr, kā tās sadalīt novadiem, ir administratīvs un procedūras jautājums. Tas ir arī jautājums par cilvēka dzīves dinamiku – kur īsti ārzemēs dzīvojošie jūtas piederīgi Latvijā.
Otrs jautājums: vai Latvijas diasporai vajadzētu savu deputātu vai vairākus? Arī Latvijā ir runāts par iespēju veidot tā saukto diasporas novadu, taču, manuprāt, šādu nozīmīgu soli nevajag sasteigt, pirms nav izprasta būtība un notikusi politiska vienošanās par to, kāpēc mums ir vai nav vajadzīga diasporas politika.
Kāpēc ir vajadzīga diasporas politika?
Diasporas politika Latvijā strauji sāka veidoties 2010. gados un šogad jau ir tikusi līdz Diasporas likuma veidošanai, cenšoties definēt diasporu iekļaujošā veidā – ne tikai ārzemēs dzīvojošus pilsoņus, bet arī tos, kuri nav pilsoņi, bet kuriem ir nozīmīga un noturīga saikne ar Latviju. Turklāt, pateicoties dažu ļoti aktīvu diasporas pārstāvju darbam, likums aptver arī praktiskus jautājumus, piemēram, par otras dzīvesvietas deklarēšanu arī Latvijā, tādējādi veidojot nozīmīgu saikni ar Latviju arī formāli.
Cilvēcisko attiecību līmenī diaspora ir vajadzīga Latvijai, jo nozīmīga Latvijas pilsoņu un cilvēku, kuri nav ne Latvijas pilsoņi, ne arī etniski latvieši, daļa ciena Latviju un vēlas par to rūpēties visā iespējamā veidā. Piemēram, mācoties latviešu valodu un mācot to citiem, veidojot biznesa, mākslas, izglītības sadarbību, veidojot kopīgas ģimenes ar latviešiem un paplašinot latvietības tvērumu. Šis līmenis ir cieši saistīts ar kultūru un ekonomiku, un zināmā mērā arī sociālo politiku. Valstiski veidotas iniciatīvas ir svarīgas, jo tās piešķir noturību un sniedz atzinību cilvēkiem, kuri ikdienā uztur un veido saikni ar Latviju, visbiežāk nesavtīgi un savā brīvajā laikā, ieguldot savus personīgos līdzekļus.
Valsts pastāvēšanas līmenī diasporas politika ir vajadzīga, jo valstis pēc būtības pārstāv savu pilsoņu intereses gan valsts teritorijā, gan arī ārpus tās. Ja politikas nav vai tā ir minimāla, arī Latvijas pilsonības nozīme tiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas, ir niecīga. Tas nav Latvijas interesēs, jo, tīri pragmatiski runājot, cilvēki ir viens no Latvijas lielākajiem resursiem. Tie nav tukši vārdi. Tomēr tie var iztukšoties, ja vārdiem neseko politiska griba un rīcība.
Tātad diasporas politika ir ļoti nepieciešama, lai veidotu labāku dzīvi Latvijā visiem: tie, kuri vēlas dzīvot pieaugošā labklājībā Latvijā, vēlas tajā atgriezties un vēlas tajā iebraukt. Jā, diasporas politikai ir jābūt nesaraujami saistītai arī ar imigrācijas politiku kaut vai tikai tā apsvēruma dēļ, ka lielai daļai pašlaik ārpus Latvijas dzīvojošo ir ģimenes locekļi un sadarbības partneri, kuri nav Latvijas pilsoņi, bet atbalsta ne tikai viens otru, bet Latviju kā valsti. Tātad tie ir cilvēki, kuriem ir būtiska un noturīga saikne ar Latviju arī ārpus pilsonības.
Starptautiskajā politiskajā ekonomikā un reģionu attīstībā Eiropas Savienībā diasporas politikas ir jālobē īpaši. Kāpēc? Tāpēc, ka brīvas pārvietošanās apstākļos varam redzēt nevēlamas sekas valstīm, no kurām vairāk cilvēku izbrauc, nekā iebrauc. Iedzīvotāju skaita strauja samazināšanās satrauc daudzus Eiropas reģionus un valstis. Turklāt demogrāfiskā slodze ir būtiski sasvērusies mūsdienu Eiropā, ar negatīvu iezīmi tādās valstīs kā Latvija. Šis ir varas un diplomātijas izaicinājums, kuram vēl pievērsīšos. Pirms tam izklāstīšu galvenos principus un attīstības tendences diasporas politikā pasaulē un Latvijā.
Galvenie ideoloģiskie principi diasporas politikā
Dažādajās diasporas politikās pasaulē izceļas trīs galvenie principi un nereti attīstās, pārraugot viens otru, dažkārt – arī pārklājoties. Pirmais princips ir uzlūkot diasporu kā izmantojamu un nereti arī kā ekspluatējamu resursu. Proti, cik daudz naudas no viņiem varētu dabūt, atvilkt, ko viņi mums var sagādāt un dot Latvijā? Resursu izmantošanas pieeja atspoguļojas arī no otras puses, izbraukušajiem prasot – ko Latvija man var dot? Negatīva scenārija gadījumā šis princips saistās ar vienam otra izmatošanu un cilvēciskās attiecībās – rūgtu pēcgaršu. Pozitīvākais – resursu izmantošana ir apzināšanās, ka daļai no ārzemēs mītošajiem tiešām var būt gan kultūras, gan arī ekonomiskie resursi, kas var dot nozīmīgu ieguldījumu Latvijas attīstībai un Latvijas vārdam pasaulē.
Budžeta iedalīšana diasporai nesaistās ir primāru vajadzību. Tāpēc rezultāts ir tāds, ka diasporas aktivitātes drīzāk atgādina kultūras nama afišas ar dejām, dančiem un pašdarbības pulciņiem, kuras interesantā kārtā izsūta pa vēstniecību elektronisko pastu.
Otro principu varētu izteikt frāzē “mēs jūs saprotam”. Vai arī “jūs Latvijai esat ļoti vajadzīgi”, “katrs cilvēks ir svarīgs”. Proti, šis ir runāšanas un visus iekļaujošais idealizētais skatījums, kurš tukšgaitas variantā paliek runāšanas līmenī un drīzāk pat rada pretēju efektu nekā minētajās frāzēs. Savukārt pozitīvā variantā princips kalpo kā ētiski maksimāls mērķis, kuru nav iespējams sasniegt pilnībā, bet uz kuru ir iespējams tiekties.
Trešais ir abpusējība – valstij ir tiesības un pienākumi, piemēram, prasīt un sniegt atbalstu diasporai, un arī diasporas locekļiem ir gan pienākumi, gan tiesības. Tie var un tiem vajadzētu aptvert visas dzīves jomas – no vēlēšanām, nodokļiem līdz kultūrai un ikdienas dzīvei. Piemēram, ja valsts maksā par latviešu valodas mācīšanu bērniem ārzemēs, tad skolām ir arī zināmi standarti, kas jāievēro. Un, ja diaspora veido šādas skolas un tās uztur, tad Latvijas valstij ir labums, jo visur pasaulē aug cilvēki, kuriem būs noturīga saikne ar Latviju.
Diplomātijas nozīmīgums diasporas politikā
Atbildības joma par diasporu nav īsti skaidra pēc būtības, pat ja formāli uz papīra jomas ir gan sadalītas, gan sasaistītas starp ministrijām. Tā ir vairāk simboliska un visbiežāk – finansiāli vāja jau pašos pamatos. Proti, budžeta iedalīšana diasporai nesaistās ir primāru vajadzību. Tāpēc rezultāts ir tāds, ka diasporas aktivitātes drīzāk atgādina kultūras nama afišas ar dejām, dančiem un pašdarbības pulciņiem, kuras interesantā kārtā izsūta pa vēstniecību elektronisko pastu.
Šis rezultāts ir raksturīgs iepriekš aprakstītajam otrajam principam – “mēs jūs saprotam”. Un tā ir arī citās valstīs, no kurām izbraucis liels iedzīvotāju skaits. Starp citu, arī citi pasākumi un uzsvari, kas raksturīgi diasporas politikām, it ļoti līdzīgi vai pat identiski tam, ko darām Latvijā, – sasaiste ar atgriešanās iniciatīvām, uzsvars uz bērniem, jauniešiem, globālajiem talantiem, zinātnieku kongresi, vasaras nometnes utt.
Kurām no ministrijām būtu jāatbild par diasporu? Manuprāt, visām. Diasporai, līdzīgi kā dzimumu līdztiesībai, ir jābūt horizontālai politikai, kas caurauž visus lēmumus. Bet kā viena no galvenajām tiešām ir ārlietu joma un diplomātija. Tam, ka diasporas politika aizvien biežāk nonāk ārlietu jautājumu lokā, arī citās pasaules valstīs, ir būtiska nozīme.
Diaspora ir kā nozīmīgs nākotnes apvārsnis, kas vēsta, kā pārveidosies valstis, valstij piederīgo un valsts teritorijas kā valstiskā pamata attiecības. Šīs nozīmīgās pārmaiņas nav skaidri saredzamas un pat vēl ne iztēlojamas mūsdienu teritoriālo valstu izkārtojumā.
Turklāt paralēli vēl neskaidrajām pārmaiņām mainās arī pati diplomātija – no noslēgtu klubu izpratnes uz daudz izteiktāku tīklošanos visos sabiedrības slāņos, ne tikai priviliģēto un izglītoto vidū. Sadarbības un sakaru tīkli ir diasporas pārstāvju galvenie trumpji, kuri jāliek lietā abpusējā sadarbībā starp valsti un tai piederīgajiem ārpus Latvijas.
Līdz ar to, lai arī virspusēji varētu šķist, ka diaspora – tas ir par dančiem, pīrāgu vakariem un Līgo vainagiem (kas, protams, ir vajadzīgi), diasporas politika vēl lielākā mērā ir par valstu pārvaldības nākotni pāri robežām, kuru vēl nespējam īsti aptvert, bet bez kuras mūsdienu mainīgajā pasaulē demokrātiska nākotne nav iespējama.
