Ar ko nodarbojas “Fast Future Publishing”?
Mēs pētām, kā tehnoloģijas izmainīs sabiedrību, kā arī to, kā sabiedrība var attīstīties cilvēcīgā veidā. Izdodam grāmatas par nākotni un arī konsultējam vairākus lielus uzņēmumus.
Latvija ir samērā attīstīta valsts – gan industrijas, gan izglītības ziņā. Kāda nākotnē varētu izskatīties “darba pasaule” tiem bērniem, kas patlaban sākuši iet skolā, un arī viņu vecākiem, kuriem šobrīd varētu būt ap 30 gadu? Vai viņi piedzīvos jūsu referātā minētās mikrofabrikas, kas ražos preces, izmantojot trīsdimensionālus printerus, vai būs darbavietas, kas programmēs un uzturēs kārtībā industriālos un lauksaimniecības robotus?
Tas ir labs jautājums, bet, godīgi sakot, īsti nezinām, cik graujošas un radikālas pārmaiņas nesīs nākotne. Tomēr uzskatām, ka būs arvien vairāk darbavietu, kas saistītas ar mākslīgo intelektu un tā saukto mašīnmācīšanos (machine learning), jo tirgū šādu sistēmu parādīsies arvien vairāk. Būs vajadzīgi cilvēki, kas ir izglītoti matemātikā un zinātnē.
Taču, domājot par automatizāciju, ir arī jādomā, kā šīs pārmaiņas ietekmēs cilvēkus un viņu darbību biznesa vidē. Būs jāspēj vadīt elastīgu darbaspēku, cilvēki nedarīs tikai viena veida darbu, bet vairākus. Protams, daļa šo darbu saistīsies ar lielu datu kopu apstrādi, ar tehnoloģijām, bet būs arī jāsaprot, kā mēs, cilvēki, varam savstarpēji sadarboties, kā veidot attiecības darbavietā.
Cilvēks, kurš sāks darba attiecības Latvijā nākamajā pusgadā, var droši pieņemt, ka darbavietā būs latvieši, krieviski runājošie vietējie, varbūt kāds Eiropas Savienības (ES) pilsonis, pat ar citādu ārējo izskatu. Vai šodienas pirmās klases bērni savā pirmajā darbavietā pēc 12–15 gadiem nesastapsies ar mākslīgā intelekta būtnēm, ar kurām varēs sarunāties, tām dot un no tām arī saņemt norādījumus?
Bet tas jau tagad notiek! Ja piezvanāt zvanu centram, bieži pirmā balss, ko dzirdat, ir tā sauktais čatbots jeb runājošais robots. Viņš šķiro zvanus un, ja pats nespēj risināt zvanītāja problēmu, sarunu pāradresē tālāk dzīvam cilvēkiem. Uzskatu, ka būs darbavietas ar dažādiem spēlētājiem. Šie spēlētāji nebūs tikai cilvēki un mākslīgā intelekta roboti, bet arī mākslīgais intelekts, kas mājos kaut vai klēpjdatorā. Un tad rodas jautājums: vai veidojas tādas pašas emocijas pret kaut ko, kas mājo servera kastē, un pret kaut ko, kas nedaudz atgādina cilvēku?
Vēl nedrīkstam aizmirst, ka pastāv iespēja radīt tā sauktos uzlabotos cilvēkus ar iebūvētām tehnoloģijām, kas vairos to darba spējas. Mēs arī varam izmantot farmakoloģiju, lai uzlabotu spējas, – to universitātes jau dara, vienalga, vai tas ir legāli vai nav (atsaucas uz amfetamīnu lietošanu, lai cauru nakti mācītos). Arī militāristi lieto vielas, lai ilgāk noturētos nomodā. Tātad jau tagad redzam, ka izmantojam dažādas vielas, lai uzlabotu savas domāšanas un saprašanas spējas. Nākotnes darbavietas stāsts nebūs tikai par “parastiem” cilvēkiem un mākslīgā intelekta robotiem. Tur var arī parādīties “uzlaboti” cilvēki un hologrammas, t.i., cilvēki citā pasaules malā, bet kuri ar mums sastrādājas, piedaloties sapulcē vai apmācībās.
Un, jūsuprāt, šādas lietas parādīsies, kad šodienas pirmklasnieki ieies darba pasaulē?
Neizbēgami! To jau šobrīd redzam darbavietās. Patlaban ir apdrošināšanas uzņēmumi, kas zaudējumu gadījumu novērtētājus aizstāj ar automatizētām sistēmām. Var gadīties, ka mazā apdrošināšanas uzņēmumā, kurā līdz šim bija 30 strādājošie, tagad nebūs gandrīz neviena.
Viena no Latvijas lielākajām problēmām ir lauku rajonu depopulācija, cilvēki aizbrauc, mirstība pārsniedz dzimstību, tiek slēgtas skolas. Vai nākotnē ar tādām inovācijām kā mikroražotnes varēs atvilināt cilvēkus uz lauku ciemiem un pilsētām, kur ir labāka, klusāka un tīrāka dzīves vide nekā lielpilsētās?
Tas ir labs jautājums – vai tādas tehnoloģijas kā 3D drukāšana atdzīvinās laukus? Taču šis skatījums ir pretrunā augošajai urbanizācijai (iedzīvotāju koncentrēšanās pilsētās). Tendence ir, ka 2050. gadā trīs ceturtdaļas pasaules iedzīvotāju dzīvos lielajās pilsētās. Varam cerēt ne tikai uz jauniem veidiem, kā ražot preces, bet arī uz sociālajām sistēmām, kas radīsies ap šiem jaunajiem ražošanas veidiem laukos. Pietiks dzīvot kaut kur izvērstās pilsētas nomalē un uz laukiem doties tikai nedēļas nogalē.
Bet vai “gudri ciemati” nevarētu būt alternatīva gudrām metropolēm, t.i., ciemi, kuros ir ātrs internets, kuros lauksaimniecība tiek vadīta ar datoriem un robotiem?
Tā sauktā viedā lauksaimniecība (smart farming) jau pastāv un nākotnē pieaugs. Bet ir tā: kamēr notiek urbanizācija, redzam, ka dažādus lauku darbus, kuros intensīvi bija nodarbināts darbaspēks, arvien vairāk aizstāj roboti. Tas savukārt nozīmē, ka būs vēl lielāks iegansts cilvēkiem pārcelties uz pilsētu un lauku ciematu funkcija arvien vairāk būs saistīta ar atpūtu un izklaidi. Lauki būs vieta, kur dosimies atgūties un “atdzesēties” no lielpilsētas dzīves. Tur būsim tuvāk dabai, cilvēkiem. Ja nākotnē dzīve būs arvien vairāk automatizēta un būs arvien mazāk vajadzības pēc cilvēku darba, tad šāda dzīve būs iespējama.
Protams, jautājums ir – kas to visu apmaksās? Vai būtu jārunā par pamata ienākumu nodrošināšanu visiem sabiedrības locekļiem?
Ja lauki kļūs par atpūtas un izklaides vietu, vai tas nestimulēs viesmīlības industriju, kurai ir vajadzīgs cilvēku darbs? Kas tad cits varēs parādīt, kā “vecos laikos” slauca govis, kā kopa mazu sakņu dārzu?
Ceru, ka vēl vairākām paaudzēm tiešs kontakts ar citiem cilvēkiem būs daļa no darba, ikdienas un mūsu cilvēcības. Tomēr esmu piesardzīgs, apgalvojot, ka tas tā būs. Mēs jau redzam, kā tie, kas dzimuši 80. un 90. gados, komunicē, izmantojot sociālos tīklus, “Facebook”, un, to darot, jūtas ērti. Pienāk arī ziņas, ka cilvēki dažādās pasaules malās arvien vairāk jūtas komfortabli saskarsmē ar virtuālām būtnēm. Tātad nav gluži pareizi teikt, ka cilvēki vienmēr galvenokārt kontaktēsies tieši ar citiem dzīviem cilvēkiem. Es gan ceru, ka tā būs. Domāju, ka būs pārejas laiks, kad vecāki pieņems to, ka viņu divgadīgais bērns sev gultiņā ņem līdzi “lācīti”, kas redzams planšetē, nevis īstu plīša lācīti. Citi par to būs šausmās. Bet pāris paaudžu laikā tā varētu būt norma.
Tātad, iespējams, nebūs īsta pamata lauku atpūtas un tūrisma industrijai, kur cilvēki varēs redzēt dzīvu govi. Govis taču nepazudīs?
Nesakiet vis! Viss, kas notiek laukos, var mainīties tikpat dramatiski kā apstākļi pilsētās. Ir taču iespējams audzēt sintētisku gaļu, kurai gan ir vajadzīgas cilmes šūnas, lai to radītu. Pirms dažiem gadiem tika radīts pirmais sintētiskās gaļas burgers, par milzīgu cenu. Taču jaunākā šīs mākslīgās gaļas versija maksā ap 50 centiem un garšo pēc īstas gaļas.
Otra lieta, par ko jādomā: lopkopība rada milzu daudzumu metāna gāzes. Ja aizstāsim lopu turēšanu, varēs mazināt arī tās izplatīšanos atmosfērā.
Citiem vārdiem, lopkopība, kas gadsimtiem bijusi tradicionāla Latvijas lauku nodarbošanās, pēc pāris paaudzēm varētu izzust?
Jā, tā varētu būt. Tas, ko futurologi dara: izvirza ticamus nākotnes scenārijus, taču nesaka – šī ir tā nākotne, par ko esmu pārliecināts, ka tā būs. Mēs izliekam veselu spektru ticamu nākotnes notikumu, kurus, tā sakot, var “attīt atpakaļ” uz mūsdienām un kādiem šodienas procesiem kā iedīgļiem.
Varu saredzēt nākotni bez izvērstas lopkopības, kur patērējam sintētisku gaļu piegādā no fabrikas, bet varu arī saredzēt kombināciju – dzīvnieku un sintētisko gaļu. Var arī būt nākotne, kur saglabājam tradicionālos laukus kā vēsturisku mantojumu un veidojam izklaides parkus ar lauku sētām un dzīvniekiem, kur parādīt – lūk, šādi reiz bija! Šādi lauki pat iederētos pilnīgi automatizētā sabiedrībā, kur cilvēkiem būs maz vajadzības strādāt, bet aizvien vēl būs nepieciešamība kontaktēties ar dabu un citiem cilvēkiem. Es saredzu ticamus nākotnes scenārijus, kas ietver visus šos variantus.
Atgriežoties pie pirmklasnieku vecākiem, kas domā par savu bērnu nākotni, – iespējams, šie vecāki, trīsdesmitgadnieki, jau ir vadītāji un menedžeri uzņēmumos un cer, ka bērni pēc izskološanās arī varēs strādāt, vadot un organizējot citu cilvēku darbu, ražošanas un pakalpojumu sniegšanas procesus. Kā mainīsies vadītāju loma nākotnē – par to runājāt savā prezentācijā.
Runāsim par līderību. Nākotnes līderiem jeb vadītājiem būs jātiek galā ar nākotnes apstākļu neskaidrību, t.i., viņiem būs jāpalīdz saviem līdzstrādniekiem tikt galā ar pārmaiņām, attīstot lielāku empātiju jeb iejūtību. Mums jāsaprot, ka problēma nav pretošanās pārmaiņām, bet pretošanās tam, ka mūs pārmaina. Un tam ir vajadzīga vadītāja iejūtība, lai palīdzētu cilvēkiem tikt galā ar pārmaiņām. Pārmaiņas arī skars tradicionālo uzņēmumu uzbūvi, kurā ir valde un vadītāji, un daudz cilvēku, kas dara savu darbu. Bet šo darba darītāju skaits var samazināties – un līdz ar to arī vajadzība pēc vadītājiem.
Vēl viena lieta – varbūt darbu arvien vairāk organizēs nevis cilvēki, bet roboti, kas to labāk spēj. Jau patlaban automatizētas sistēmas sagatavo darba grafikus. Nākotnē robotus pat aprīkos ar cilvēcisku iejūtību vai vismaz ar spējām to notēlot.
Tad, visdrīzāk, ja šobrīd labs menedžeris cer ap sevi veidot saskanīgu komandu un to noturēt vismaz viena biznesa cikla garumā, tad nākotnē vadītājam būs arvien biežāk šī komanda jāpārbūvē, jāsaka: līdzstrādnieki, ir laiks pārskoloties! Kādam, kas labi izstrādāja ražošanas grafikus, jāsaka, ka to labāk spēj robots, dators un mākslīgais intelekts.
Es saredzu divus iespējamus attīstības ceļus. Pirmais – jo vairāk darbavietu un darba veidu tiek automatizēts, jo vairāk rodas jauni darba veidi šo sistēmu uzturēšanai un attīstīšanai. Otrs ceļš – darbvietu samazināšana ir neatgriezeniska. Un tad rodas jautājums par valsts un uzņēmumu atbildību cilvēkus pārskolot vai arī ievest jaunā dzīvē, kur darba nav, bet viņiem ir pieejami pamatienākumi un pakalpojumi. Jo, ja nekas netiks darīts, sabiedrībā radīsies spriedze un arvien lielāka atšķirība starp bagātajiem un mazturīgajiem. Ja nabadzīgo būs daudz, radīsies lielas problēmas.
Kā jau teicu prezentācijā, pētnieku secinājumi dalās apmēram pusi uz pusi – puse uzskata, ka automatizācija mazinās kopējo darbvietu skaitu, bet puse saka, cilvēku radošums radīs jaunas profesijas un darba veidus un viss būs kārtībā.
Ir arī trešais variants, proti, automatizācija liks cilvēkiem mācīties un mainīties savas pašreizējās nodarbošanās kontekstā.
Liela problēma Latvijā ir tā, ka cilvēki, t.i., darbaspēks, emigrē un pārceļas uz citām Eiropas Savienības (ES) valstīm. Viņi visi savu darbu dara tur uz vietas – restorānos, veikalos, fabrikās, pat arī kā dažāda līmeņa vadītāji turienes uzņēmumos. Vai nākotnē darbavietas fiziskā atrašanās varētu zaudēt nozīmi un cilvēks no Latvijas, paliekot Latvijā, varētu strādāt Anglijā?
Mans uzņēmums, “Fast Future”, ir neliels, bet strādā globāli arī ar cilvēkiem ASV. Maziem uzņēmumiem ir pieejami globāli darbaspēka resursi. Tā nav nākotne, bet šodienas realitāte.
Kas attiecas uz emigrāciju, biju kādā pasākumā Grieķijā. Un redzu, ka Grieķijai un Latvijai ir līdzīgas problēmas, jo emigrācijas dzinējspēks ir ekonomika. Latvijā cilvēki izjūt lielu atšķirību iespējā nopelnīt, salīdzinot ar ārzemēm, un tas pats ir Grieķijā. Grieķijā arī runā par izglītības sistēmu un iespēju to mainīt, lai piesaistītu cilvēkus no ārzemēm mācīties Grieķijā. Doma ir: ja viņi izmācīsies Grieķijā, varbūt viņi te paliks ilgāk. Ir jādarbojas divos virzienos, pirmkārt, jāmazina ekonomiskās šķēres starp Latviju un citām ES valstīm. Paralēli – kā varam uzlabot tādas sistēmas kā izglītība, padarot izglītību par faktoru, kas liks cilvēkiem valstī palikt un piesaistīs cilvēkus no citām valstīm te mācīties un strādāt.
Tas nozīmē, ka Latvijas augstākās izglītības sistēmā vajadzētu būt plūsmām, kas piedāvā izglītību pilnībā vai pārsvarā angļu valodā?
Angliski vai spāniski, vai pat ķīniešu valodā.
Tieši šajā jomā ir diskusijas, vai mīkstināt prasības pastāvīgajiem mācībspēkiem no ārzemēm prast latviešu valodu.
Nedomāju, ka šādas prasmes būtu vajadzīgas, jo varam izmantot tulkošanu ar mākslīgā intelekta palīdzību. Seriāla “Zvaigžņu ceļš” universālais tulkotājs jau teju ir izgudrots. Līdz ar to spējas runāt vienu vai otru valodu nākotnē būs mazāk nozīmīgas. Zinu, ka nesen eksperimentā divi cilvēki, runājot divās dažās valodās, momentāni varēja brīvi saprasties, lietojot tulkošanas ierīces.
Mēs runājām par darba pasauli, kurā ieies šodienas pirmklasnieki, pašreizējās darba tirgū aktīvās paaudzes bērni. Bet kā būs ar šīs paaudzes mazbērniem vēl tālākā nākotnē?
Ņemot vērā, cik sarežģītas pārmaiņas varam piedzīvot nākamajos desmit piecpadsmit gados, šāda prognoze mūs aiznes jau nepārskatāmā tālumā. Taču mums ir pamata izvēle vai griba ekonomiku attīstīt ārkārtīgas konkurences virzienā, kur uzvarētāji – stiprākie – savāc visu, vai arī attīstīt tehnoloģijas, kas sākušas ienākt mūsu sabiedrībā, lai krasi mazinātu ražošanas izmaksas un radītu nākotni, kurā visiem ir pārticība. Un tādas pārticības, ka cilvēkiem maz vai nemaz nav jāstrādā, situācijā ir jautājums: kā to finansēs, kā ražosim pārtiku un dosim pajumti, kā stimulēsim cilvēkus? Bez stimula, bezdarbībā, var rasties radikālisms, vardarbība. Cilvēku reakcijas uz apkārtējo vidi nākotnē nemainīsies, mums kā sabiedrībai ir jāizgudro, kā dot cilvēkiem kaut ko, ar ko nodarboties. Ir jāsāk savlaicīgi domāt par tā saukto sabiedrību bez darba nepieciešamības.
