Pagājušajā nedēļā – 16. jūnijā – apritēja divi gadi, kopš esat veselības ministre. Atskatoties uz šo laiku, par ko esat visvairāk gandarīta? Kas, jūsuprāt, nav izdevies, kā gribētos?
Manā skatījumā vissvarīgākais ir tas, ka izdevās pagriezt valdības seju pret cilvēkiem. Veselības aprūpes sistēma ir ilgstoši tikusi finansēta pēc pārpalikuma principa. Šis ir pirmais gads, kad pēc ilgiem laikiem tai ir panākts būtisks finansējuma pieaugums. Domāju, tas izdevās tāpēc, ka ļoti skaidri runājām par pastāvošajām problēmām, nevis mēģinājām slēpties aiz lozungiem, ka viss taču ir labi, esam efektīvi, neraugoties uz nepietiekamo finansējumu. Nē, gluži otrādi, katrai efektivitātei pretī ir nepieciešams atbilstošs finansējums, kura ilgstoši nav bijis.
Tāpēc paldies premjeram un visai valdības komandai, kas atbalstīja, un Saeimai, kas pieņēma Veselības aprūpes finansēšanas likumu. Šī papildu nauda, ko šis lēmums nodrošinās, sniegs daudz iespēju Latvijas iedzīvotājiem. Pirmkārt, iespēju nokļūt ātrāk pie ārsta. Jau šogad tiek nodrošināti par 300 tūkstošiem izmeklējumu, 100 tūkstošiem konsultāciju un manipulāciju dienas stacionārā vairāk nekā pērn. Es teiktu, ka tas ir būtisks izrāviens centienos mazināt rindas līdz valsts apmaksātam ārstniecības pakalpojumam. Otrkārt, lai ārstēšana vispār varētu notikt, svarīgs ir ārstu un medmāsu atalgojums, kam tika novirzīta otra papildu finansējuma sadaļa. Vēl ir izdevies par 25 procentiem palielināt finansējumu kompensējamām zālēm, kas ļāva tajā iekļaut, piemēram, 12 jaunus inovatīvus medikamentus onkoloģijai.
Par sistēmas organizāciju runājot, man īpaši svarīgi bija izveidot efektīvu “zaļo koridoru” onkoloģijā. Vēl nevaru teikt, ka tas ir pilnībā pabeigts. Taču jau šobrīd izdevies panākt, ka tiek nodrošināta diagnostika 10 dienu laikā, ārstu speciālistu konsultācija, papildu izmeklējumi un konsīlija slēdziens par ārstēšanu mēneša laikā.
Vēl gribu pieminēt, ka mātes mirstību ir izdevies samazināt piecas reizes. Protams, tā ir ļoti trausla lieta. Nepietiek tikai ar kvalitātes kritērijiem, cilvēku apmācībām, tehnoloģijām un vadlīnijām. Nav tā, ka vienreiz izdari un tad aizmirsti. Nē, apmācības ir jāturpina, vadlīnijas nedrīkst noputēt plauktos – tās jāprot ikdienā izmantot.
Tas, kas nav izdevies tādā veidā, kā man to būtu gribējies, ir e-veselības ieviešana. Tā notiek ar lielām grūtībām. Otra lieta, diemžēl neizdodas sasniegt pārmaiņas tādā ātrumā, kā es to redzu. Bet iekustināt sistēmu kopumā nekad nav ļoti viegli. Tas vienmēr neizbēgami ir saistīts gan ar veiksmēm, gan neveiksmēm. Pozitīvi ir tas, ka sistēma tomēr ir iekustējusies.
Kas, jūsuprāt, ir tie iemesli, kāpēc sistēmu tik grūti iekustināt?
Manuprāt, problēma vairāk ir tā, ka ne viss sistēmā ir saliedēts. Viedokļu saskaņošana ir ļoti smagnējs process. Tad, kad tas izdodas un mēs visi skaidri saprotam, uz kādu mērķi ejam, tas process uzreiz aiziet. Domāju, ka pirmais gads, man esot amatā, lielā mērā bija tāda kā uzticības pārbaude – cik esmu droša sistēmai, vai nenāku kaut ko graut un šķaidīt. Tad, kad izveidojas savstarpēja uzticība, darbi sāk ritēt ātrāk.
Neilgi pēc stāšanās amatā intervijā LV portālam minējāt, ka jums ne pārāk patīk valsts nodrošināto veselības aprūpes pakalpojumu sasaiste ar nodokļu nomaksu. Tomēr tieši par šo reformu virzienu notika izšķiršanās. Vai, jūsuprāt, šis bija iespējami labākais risinājums?
Es arī šobrīd uzskatu, ka tas nav pareizākais variants. Bet ir jāskatās racionāli – vai varam atļauties palikt bez šiem līdzekļiem rindu mazināšanai un ārstu atalgojuma celšanai, lai noturētu viņus sistēmā? Tas bija politisks kompromiss, kuru atbalstīja arī sociālie partneri.
Notika ilgas diskusijas par to, kurš no variantiem šobrīd būtu ekonomiski pieņemamākais, lai mēs sistēmiski izkustētos no vietas. Nonākot krustcelēs, ir jāizvēlas virziens, kurā iet. Manā skatījumā, nepieņemot nekādu lēmumu, mēs paliktu stāvam uz vietas un, visticamāk, valsts apmaksāta veselības aprūpes sistēma jau būtu beigusies. Tāpēc uzskatu, ka šis bija racionālākais variants šajā ekonomiskajā situācijā.
Iedzīvotājiem, kuri nav sociālā nodokļu maksātāji un nepieder pie kādas no 21 sociāli aizsargājamās grupas, kuras automātiski apdrošinās valsts, ir ļoti labi nosacījumi iestāties sistēmā brīvprātīgi, veicot apdrošināšanas maksājumu. Protams, apzinos, ka neizbēgami būs jārisina arī sociālie jautājumi, jo valstī ir nodarbinātie, kuri par sevi sociāli neparūpējas, nemaksā sociālās iemaksas. Piemēram, zemnieku saimniecības vai patentmaksātāji. Daļai no šiem cilvēkiem nav pietiekamu ienākumu, lai iestātos sistēmā, un viņi arī neiekļaujas nevienā no sociāli aizsargājamām grupām. Par šiem cilvēkiem ir bažas, tomēr tas nav veselības aprūpes jautājums. Tas būs jārisina sociālās nodrošināšanas sistēmas ietvaros.
Kā ārste es uzskatu, ka veselības aprūpe būtu jānodrošina visiem. Tāpēc šo kompromisu atviegloja lēmums iekļaut primāro veselības aprūpi, proti, ģimenes ārstu, kas 70% gadījumu spēj palīdzēt. Tātad visiem būs pieejama neatliekamā palīdzība, ģimenes medicīna, kur ir iekļauta profilakse un veselības veicināšana – viss, kas ir nepieciešams, lai cilvēks varētu rūpēties par savu veselību bāzes līmenī. Arī dzemdniecība un tādu slimību ārstniecība, kurām ir nozīmīga ietekme uz sabiedrības veselības rādītājiem, tiks nodrošināta neatkarīgi no nodokļu nomaksas.
Vai pacienti jebkurā brīdī varēs pievienoties apdrošināšanas sistēmai? Šobrīd ir daudzi, kuri neslēpj rūgtumu par valdības lēmumu un uzsver, ka neveiks apdrošināšanas maksājumus principā. Pēc diviem trim gadiem, iespējams, situācija un vajadzības mainīsies.
Protams, ka cilvēks varēs pievienoties arī vēlāk, bet svarīgi uzsvērt, ka esam domājuši, kā veidot sistēmu tādu, lai cilvēkiem būtu interese pievienoties uzreiz.
Ja skatāmies uz to, cik valsts maksāja par iedzīvotāja veselības aprūpi 2015. gadā, tie bija 395 eiro. Šobrīd par vienu iedzīvotāju valsts maksā jau 565 eiro gadā, kas ir par 43% vairāk. Salīdzinājumam – Igaunijā valsts budžetā katra iedzīvotāja veselības aprūpei tiek atvēlēti 1155 eiro. Iestāšanās Igaunijas veselības aprūpes sistēmā maksā 1904 eiro. Tikmēr Latvijā pirmajā gadā tas būs 1% no gada minimālās algas – 51,60 eiro.
Problēma nav tikai tajā, ka valstī ir legāli nodokļu maksāšanas režīmi, kas pieļauj, ka cilvēki neparūpējas par savu sociālo drošību. Problēma ir arī tajā, ka līdz šim, maksājot sociālo nodokli, cilvēkiem, iespējams, neveidojās izpratne, par ko tiek maksāts. It kā veidojas uzkrājums nākotnes pensijai, bet tas ir kaut kas tāls. Šobrīd, maksājot sociālās iemaksas, iedzīvotājam ir skaidrs, ka 1% tiek novirzīts veselības aprūpes pakalpojumiem. Es ceru, ka tas veicinās apziņu, par ko un kāpēc tiek maksāts.
Kāds pamats domāt, ka iedzīvotāji tomēr brīvprātīgi iesaistīsies obligātās veselības apdrošināšanas sistēmā, kurā jau šobrīd pacientu tiešie maksājumi ir vieni no augstākajiem Eiropā? Kāds pamats ticēt solījumiem, ka rindas uz pakalpojumiem mazināsies?
Jāsaka, ka šis vairs nav ticības jautājums. Tas ir stāsts par skaitļiem un faktiem. Ja raugāmies uz finanšu apjomu, kāds veselības aprūpes sistēmai bija iepriekš, tas tiešām bija mazs un nespēja nodrošināt, ka visi, kam tas bija nepieciešams, varēja saņemt valsts apmaksātu pakalpojumu.
Palielinot finansējumu, kas tiek mērķtiecīgi novirzīts tieši rindu mazināšanai, gaidīšanas laiks uz pakalpojumiem pakāpeniski samazinās. Piemēram, Biķernieku acu klīnikā no 5000 dienām pagājušajā gadā ir izdevies gaidīšanas laiku samazināt. 1. janvārī tās bija 500 dienas, šobrīd – 400 dienas. Tas vēl nav pietiekami, bet šī dinamika parāda, ka virziens ir pareizs un pieejamība uzlabojas. Tieši tāpat atalgojuma pieaugums ārstiem ir devis to, ka ir ārsti, kas nodrošina šo pakalpojumu. Arī ārstu trūkums bija viens no gaidīšanas rindu cēloņiem. Jau pieminētais “zaļais koridors” nodrošina, ka cilvēks ar aizdomām par onkoloģisku slimību 10 dienu laikā tiek izmeklēts. No šī gada jūlija uzsāksim ieviest līdzīgu pieeju kardioloģijā, kas aptvers tos pacientus, kam ir augsts risks saistībā ar sirds un asinsvadu saslimšanām.
Līdz ar to, manuprāt, skaitļi un fakti labi parāda, ka ejam pareizajā virzienā, tikai nedrīkstam apstāties. Vēl viss nav labi, bet es teiktu, ka ir ieliktas pareizās sliedes, lai iesākto turpinātu un sasniegtu labāko rezultātu.
Kā LV portālā nesen norādīja prof. Uģis Gruntmanis, endokrinologs no Teksasas Universitātes, ASV cilvēku grupā, kurai ir piekļuve tikai akūtai veselības aprūpei, mirstība ir par 25% augstāka. Vai, jūsuprāt, ieviešot Latvijā dalīto veselības pakalpojumu grozu, izdosies izvairīties no tā, ka kopējie veselības rādītāji pasliktinās?
Nevaram salīdzināt divas atšķirīgas lietas – tikai neatliekamā palīdzība un pakalpojumu klāsts, kas būs pieejams Latvijā neatkarīgi no nodokļu nomaksas. Kā jau minēju, tajā ir iekļauta arī visas veselības aprūpes sistēmas bāze – ģimenes medicīna. Līdz ar to, ja mēs runātu tikai par neatliekamo palīdzību, tam varu piekrist. Tādēļ man bija tik svarīgi, ka tiek nodrošināta primārā veselības aprūpe visiem. Līdz ar to šie dati nav salīdzināmi.
Vai ministrijai šobrīd ir kļuvis skaidrāks, kas ir šie bieži pieminētie “300 tūkstoši”, kas automātiski neiekļaujas valsts veselības apdrošināšanas sistēmā? Cik saprotu, brīvprātīgās apdrošināšanas iemaksas varēs veikt, sākot ar septembri, bet e-veselības sistēmā informācija par iedzīvotāju statusu tiks nodrošināta tikai no 1. janvāra.
Jāsaka, ka minētie skaitļi ir bijuši ļoti atšķirīgi. Veicot aprēķinus, balstoties informācijā, ko mums sniedzis Valsts ieņēmumu dienests, mūsu aplēses ir, ka tie ir aptuveni 100 tūkstoši. No tiem īpaši jāizdala tie iedzīvotāji, kuri nespēj paši veikt apdrošināšanas maksājumu. Precīza informācija, lai kā tas arī neizklausītos, būs tikai tad, kad būs gatava veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju datubāze, kurā tiks savienotas 17 dažādu institūciju datubāzes.
Vai pagūsiet to izveidot līdz 1. janvārim?
Esam apņēmušies sistēmu sākt testēt jau septembrī. Šobrīd notiek programmēšanas darbi. Ņemot vērā, ka atšķirībā no e-veselības sistēma tiek veidota ļoti īsā laika posmā ar ļoti skaidru uzdevumu, man ir pamats domāt, ka to izdarīsim un iekļausimies laikā.
Kas vēl ļoti svarīgi – esam pionieri, apvienojot dažādo sistēmu darbību. Ja valstī visām sistēmām “jāsaprotas” no 2023. gada, tad veselības aprūpē, lai ieviestu reformu, tas tiks nodrošināts jau nākamgad. Tātad piecus gadus agrāk nekā visā valstī.
Viens no reformu steidzamības iemesliem bija ārstu aizplūšana uz privāto sektoru un ārvalstīm zemā atalgojuma dēļ. Atalgojuma palielināšanai jau šogad tika novirzīti 85 miljoni eiro. Tikmēr Latvijas Ārstu biedrības veiktā aptauja liecina, ka algas pieaugums virs 10% ir salīdzinoši mazam ārstu skaitam – nepilniem 11 procentiem. Kāpēc tā?
Dati par atalgojumu trīs lielajās universitātes slimnīcās1 uzrāda citu ainu. Jūs varat redzēt (rāda atalgojumu tabulu dažādām ārstniecības kategorijām), ka, salīdzinot ar 2017. gadu, atalgojums ķirurģisko un terapeitisko profilu ārstiem un māsām, piemēram, Paula Stradiņa slimnīcā ir pieaudzis par 30–50%.
Svarīgi, ka, pirmkārt, šo finansējumu ārstniecības iestādes var izmantot tikai atalgojumam un nekam citam. Tas ir speciāli noteikts līgumā. Otrkārt, šis papildu finansējums bija primāri paredzēts tieši viszemāk atalgotajām grupām veselības nozarē. Īpašā darba grupā tika sadalītas amatu kategorijas, kurām noteica vienotu minimālā atalgojuma likmi. Tātad, piešķirot šo finansējumu, bija svarīgi panākt, lai zemāk atalgotās amatu grupas pakāptos vienā līmenī, kas līdz šim bija atšķirīgs.
Sistēmā ir ārsti, kas saņem 5–7 tūkstošus eiro mēnesī. Viņu nav daudz, bet ir. Protams, ja kāds domāja, ka pieaugums sagaida arī šāda atalgojuma saņēmējus, tad tas nenotika. Taču tiem ārstiem, kuri līdz šim saņēma 700 eiro par slodzi, pieaugums ir 30% un vairāk. Mūsu mērķis ir sasniegt 1500 eiro. Bija slimnīcas, kuras atzina, ka svarīgāk ir palielināt atalgojumu tieši māsām. Stradiņa slimnīca ir šāds piemērs – te ārsti saņēma salīdzinoši mazāku pieaugumu. Tā jau ir slimnīcas iekšēja izšķiršanās. Taču svarīgi ir saglabāt vai ieviest jauno darba samaksas attiecību 100–60–40. Ārstam 100%, māsai attiecīgi 60% un māsu palīgam 40% no ārsta atalgojuma. Līdz ar to sajūta, cik liels ir atalgojuma pieaugums, varētu būt atšķirīga, tomēr dati rāda, ka tas kopumā ir būtisks, tostarp arī ģimenes ārstiem, kam tika piešķirti papildu 15,5 miljoni eiro.
Tāpēc es teiktu, ka strīdi ir laba lieta, jo tajos reizēm rodas kaut kas auglīgs. Taču nepatiesības paušana sistēmas attīstību neveicina.
Ārstu biedrības veiktās aptaujas dati liecinot par birokrātijas pieaugumu, laika samazināšanos darbam ar pacientu. Kas ir darīts un plānots šajā jomā?
Es teiktu, ka ļoti daudz ir darīts. Šajā pat pētījumā ir pateikts, ka birokrātija tomēr ir samazinājusies par vairākiem procentpunktiem.
Esmu nopietna birokrātijas ienaidniece. Kolēģi ministrijā dažkārt smejas, ka mērķis ir iznīcināt vienu veidlapu nedēļā. Piemēram, šonedēļ Ministru kabinetā tika apstiprināti noteikumi, kas atceļ astoņas atskaišu formas ārstniecības iestādēm.2
Vienlaikus ir būtiski neizliet ūdeni ar visu bērnu. Tikko biju konferencē, kurā viens nozares pārstāvis teica, ka ir par daudz birokrātijas, bet otrs – ka mums nav datu, ko analizēt. Dati ir vajadzīgi, jo tas ir analītiskais materiāls, uz kā pamata var pieņemt lēmumus par ārstēšanas ceļiem, kā arī ilgtermiņā – budžetu. Dati veidojas, ja mēs sistemātiski vācam informāciju un ievadām datubāzē. Nav šaubu, ka ir svarīgi, lai informācijas datu vākšana būtu ērta. Taču tas ne vienmēr būtu jādara ārstam pašam. Jautājums ir par to, kā tiek organizēts ārstniecības process. Ja ārstam ir jāsēž un jāvada informācija kaut kādos reģistros, tas nozīmē, ka nav pareizi organizēts darbs. Tam ir domāts mazāk kvalificēts personāls.
Jā, veltīt laiku pacientam ir svarīgi. Tā visā pasaulē ir problēma. Ņemot vērā to, ka ir iespējamas tiesvedības, papildu pārbaudes, ir būtiski, ka par pacientu visa informācija tiek pēctecīgi apkopota un noformēta. Savukārt, ja runa ir par liekiem papīriem, šobrīd mērķtiecīgi gan ar e-veselību, gan citām sistēmām virzāmies uz to, lai ietu prom no dažādām burtnīciņām, kladītēm un neskaitāmām veidlapām.
Maija vidū Satversmes tiesa nolēma atcelt ierobežojumus virsstundu apmaksai mediķiem no 2019. gada. Vai ir jau zināms, kur rast papildu finansējumu virsstundu apmaksai? Vai šis lēmums ietekmēs plānoto reformu gaitu?
Iepriekš bija plānots atteikties no tā sauktā normālā pagarinātā darba laika no 2020. gada. Ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumu, tas notiks gadu agrāk. Virsstundu apmaksai nākamajā gadā ir nepieciešami papildu 12 miljoni eiro. Šobrīd vēl gaidām precīzus aprēķinus no slimnīcām. Domāju, ka tos meklēsim budžeta ietvaros.
Taču uzsvars ir uz atalgojuma pieaugumu kopumā, lai būtu vairāk cilvēku, kuri atgriežas strādāt veselības aprūpē, un nebūtu jādomā par virsstundu darbu. Tuvākie trīs četri gadi būs grūtākais periods, kamēr tiks sagatavotas jaunās medmāsas, bet no sistēmas aizgājušās pārliecināsies, ka atalgojums par vienu slodzi ļauj uzturēt sevi un ģimeni.
Vai esat gatava turpināt iesāktās reformas arī pēc vēlēšanām?
Tas ir ļoti grūts un izaicinošs uzdevums. Man ir liela atbildība pret iesākto. Protams, ka gribētos to pabeigt un sasniegt taustāmus rezultātus – lai nozare un, kas pats galvenais, iedzīvotāji tiešām redzētu, ka viņi nepieciešamības gadījumā var nokļūt pie ārsta un saņemt kvalitatīvu ārstēšanu, lai viņi saprastu, kur, kas un ko viņiem darīs, ārsti ar viņiem runātu un neprasītu neko papildus.
1 Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, Bērnu klīniskā universitātes slimnīca un Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca.
2 Runa ir par grozījumiem Ministru kabineta noteikumos Nr. 746 “Ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtība”.
