Nosauciet, lūdzu, vienu ministra amatā pieņemto lēmumu, ar kuru visvairāk lepojaties, un vienu ieceri, kuru nav izdevies realizēt?
Ja salīdzina laiku un darba apjomu, ko tas prasījis ministrijai, tad neapšaubāmi visvairāk lepojos ar Inčukalna sērskābā gudrona dīķu sanācijas darbiem. Būvniekiem darbs vēl jāpabeidz, bet visi plāni un grafiks rāda, ka tie tiks pabeigti laikā un iespējamie nākotnes piesārņojuma draudi tiks novērsti. Tas ir nozīmīgi, ņemot vērā šo dīķu izvietojumu netālu no Gaujas un Rīgas.
Attiecībā uz to, ko nav sanācis paveikt. Vairākkārt tiek diskutēts par papildu motivāciju un resursiem, kas pašvaldībām ļautu attīstīt uzņēmējdarbību, piemēram, pašvaldībām novirzot daļu no uzņēmējdarbības ienākuma nodokļa. Tas dotu motivāciju piesaistīt uzņēmējus, kas strādā efektīvi, un pašvaldībā ieplūstu finanses, kuras vēlāk tās izmantotu uzņēmējdarbības attīstībai.
Gan pēc pašvaldību iniciatīvas, gan lielā mērā pateicoties premjeram Mārim Kučinskim, šāds punkts tika ierakstīts valdības deklarācijā, plānojot vietējo pašvaldību kopējā fondā novirzīt 3% no uzņēmējdarbības ienākumu nodokļa. Diemžēl, ņemot vērā budžeta situāciju un prioritātes, šis piedāvājums nav iekļauts budžeta plānā. Domāju, ka agri vai vēlu pie šāda mehānisma atgriezīsimies.
Esat norādījis, ka nav pieņemama situācija, kad pašvaldības veido vidi, kur mazākumam deputātu nav iespējas izteikties. Pēdējā laikā vairākas pašvaldības savos saistošajos noteikumos noteikušas dažādus ierobežojumus. Kāpēc, jūsuprāt, izveidojusies šāda tendence? Vai pašvaldības ir nogurušas no demokrātijas?
Es neteiktu, ka tā ir jauna tendence, jo diskusijas par atsevišķām pašvaldībām ir bijušas arī iepriekšējos sasaukumos.
Lai savu darbu padarītu vienkāršāku, daudzas pašvaldības novienkāršoja pieeju komiteju sastādīšanai – atbildīgās komitejās ievēlot pozīciju, bet tajās, kas nelemj par atbildīgiem lēmumiem, – opozīciju.
Gan Rīgā, gan arī citās pašvaldībās radās jautājums par pašvaldību nolikumiem, tāpēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) vērsās pret šīm pašvaldībām ar lūgumu lietas sakārtot. Daudzas pašvaldības šos jautājumus nokārtoja arī bez ministrijas iejaukšanās, piemēram, Durbes novads un Daugavpils pilsēta, bet Liepājas pilsēta un Ventspils pilsēta ir atsūtījušas solījumus savus nolikumus sakārtot.
Ir arī vairākas pašvaldības, kas nepiekrita šīs proporcijas mainīt atbilstoši deputātu skaitam, piemēram, Salaspils un Jūrmala, tāpēc ministrija izdeva atbilstošus rīkojumus. Jūrmala ir novērsusi neatbilstības, bet Salaspils pašvaldība ir iesniegusi prasību Satversmes tiesā, kas par to lems 31. maijā.
Es domāju, ka tas ir labs veids, kā valstī iedibināt tiesiskumu, nevis pašvaldībām vai ierēdņiem vadīties tikai pēc savas interpretācijas par to, kas rakstīts melns uz balta.
Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Gintis Kaminiskis intervijā LV portālam gan norādījis, ka nevienai valsts institūcijai nevajadzētu pieņemt lēmumus par publiskajiem procesiem, kas norisinās pašvaldībās. Kā Jūs to vērtējat?
Šis ir tas gadījums, kad pašvaldības vai ierēdņi mēģina interpretēt to, kas ir rakstīts melns uz balta. Likuma "Par pašvaldībām" 5. pants noteic: pašvaldība ir Ministru kabineta padotībā un to likuma ietvaros pārrauga VARAM. Protams, ministrija vērtēs, vai pašvaldībās ir bijuši pārkāpumi, un nebūs tā, ka ministrija izliksies tos neredzam, bet gan rīkosies.
Mana personīgā pārliecība ir, ka ilgtermiņa tiesiskai un ekonomiski efektīvai valsts attīstībai, pašvaldību tiesībām un autonomijai ir jābūt lielai. Lai pašvaldības savus lēmumus arī pildītu un to darītu kvalitatīvi, pašvaldībai ir jābūt gan kompetencei, gan arī jaudai to paveikt. Tā kā administratīvā reforma nav pabeigta, tad situācija ir tāda: 55 no novadu pašvaldībām, kā arī divas no lielajām pilsētām neatbilst likumā paredzētajiem kritērijiem. Arī pašvaldību iespējas nodrošināt pakalpojumus atšķiras.
Pašvaldībām ir vēlme un gatavība strādāt ar saviem iedzīvotājiem, bet arī noteikta kapacitāte. Ir svarīgi stiprināt pašvaldību kompetenci, un savulaik mēs sadarbības teritorijas piedāvājām kā kompensējošu mehānismu. Likums ir apstiprināts Ministru kabineta komitejā, bet līdz valdībai nav ticis – tuvākajā laikā redzēsim, kādā virzienā mēs ejam.
VARAM savulaik nācās iesaistīties, kad notika jautājuma risināšana par pašvaldību bērnudārziem.
Pie vainas nebija pašvaldību nevēlēšanās darīt, jo atsevišķas pašvaldības šo problēmu ir atrisinājušas. Lielā mērā tas radies iedzīvotāju dzīves paradumu izmaiņu dēļ, jo, kā zināms, Rīgā un Pierīgā strauji pieaug labklājības līmenis. Tāpēc tika izveidota speciāla programma un risinājums, ka izglītību nodrošina ar privāto bērnudārzu iesaisti.
Manuprāt, sākuma pagrieziens ir noticis, tomēr nevajadzētu apstāties un ir jāmeklē risinājums. Viens no tiem būtu daudz aktīvāka sadarbība starp Rīgu un Pierīgu. Diemžēl Rīgas politika nav bijusi vērsta uz to, lai meklētu saskarsmes punktus ar Pierīgu. Šāda attieksme droši vien vairs nevar turpināties, jo mēs redzam, kā no tā cieš Rīgas transporta infrastruktūra. Atsevišķas Rīgas apkaimes iztukšojas no cilvēkiem, kas dodas projām uz Pierīgu. Galvaspilsētā iezīmējas atsevišķu rajonu degradācija, bet Pierīgā pieaug maksātspējīgo iedzīvotāju skaits. Arī skolas Rīgā paliek tukšākas un tiek slēgtas, bet Pierīgā to trūkst. Šie jautājumi būtu jārisina ar sadarbības teritorijām. Robeža starp Garkalnes bērnu un Juglas bērnu ir tikai 100 metri.
Vietējo pašvaldību referendumu likums Saeimā ir iestrēdzis jau no 2012. gada. Lai gan to sākotnēji radījusi VARAM, tomēr šobrīd pati ministrija iebilst pret tā apstiprināšanu. Kādi tam ir iemesli?
Mēs visnotaļ atbalstām likumprojekta pieņemšanu, tikai atcerēsimies tā vēsturi. Likumprojektu izstrādāja 2012. gadā, un tas paredzēja gan lemjošos, gan konsultatīvos referendumus.
2013. gadā likumprojektu saīsināja, bet pēdējais lasījums ir pieņemts vairāk nekā pirms trīs gadiem. Kopš tā brīža bijušas darba grupu apspriedes, kurās piedalījās arī VARAM.
Vairākas sabiedriskās organizācijas, tostarp Jūrmalas pilsētas aizsardzības biedrība, ir atzīmējušas, ka pašreizējais likumprojekts sabiedrībai nedod iespēju aktīvi iesaistīties pašvaldības darbā. Lēmumu pieņemšanas loks ir ļoti ierobežots, balsot var tikai par trim lietām – attīstības plānu, būvēm un domes atlaišanu. Pašu referendumu var ierosināt tikai, ja par to parakstījušies 30% no pašvaldības balsstiesīgo iedzīvotāju skaita.
Piemēram, tas nozīmē, ka Rīgā būtu jāsavāc 125 tūkstoši balsu, kas nav reāli. Līdzīgi arī ar nosacījumu – lai referendumu uzskatītu par notikušu, tajā jāpiedalās 2/3 no balsstiesīgo iedzīvotāju skaita.
Es uzskatu, ka likums ir jāvirza tālāk, bet tas ir jāpilnveido, lai tas varētu funkcionēt. Esmu ticies arī ar Saeimas atbildīgās komisijas deputātiem, un esam vienojušies, ka līdz 1. jūnijam VARAM varētu iesniegt savus priekšlikumus pārejas noteikumiem.
Beidzot izskatās, ka depozīta sistēmas ieviešana varētu notikt. Arī iedzīvotāji izteikuši savu atbalstu portālā manabalss.lv. Kāpēc iestājaties par sistēmas ieviešanu tieši šobrīd?
2015. gadā, izvērtējot pastāvošo sistēmu atkritumu nozarē, tika pieņemts lēmums, ka depozīta sistēma ir jāatliek. Latvijā pastāvēja ražotāja atbildības sistēma. Respektīvi – ražotājs saražo iepakojumu un viņam ir iespēja vai nu samaksāt dabas resursu nodokli, vai slēgt līgumu ar atkritumu pārstrādes uzņēmumu.
2017. gada 1. janvārī spēkā stājās jauns likums – ja līdz šim uzraudzības funkcijas bija saskaldītas gan starp Valsts vides dienestu (VVD) un Latvijas Vides aizsardzības fondu, tad viss nonāca VVD rokās, informācija tika centralizēta un rūpīgi izvērtēta. Rezultātā tika secināts, ka sistēma, kas izskatījās labi uz papīra, dzīvē tik labi nestrādāja. Īpaši tas nestrādāja Rīgā, kur ir lielākais iedzīvotāju skaits.
No otras puses, skaidri iezīmējas sabiedrības atbalsts. Saeima uzdeva VARAM izvērtēt situāciju kaimiņvalstīs, sevišķi Lietuvā, kas depozīta sistēmu ieviesa 2016. gadā un kas pēc sava tirdzniecības vietu izvietojuma ir līdzīgāka Latvijai nekā Igaunija. Secinājām, ka sistēma kaimiņvalstīs funkcionē pietiekami sekmīgi, un ir papildinošs elements: tiek savākts līdz pat 90% iepakojumu, bet 100% iepakojumu pārstrādā labā kvalitātē.
Grozījumi ir iesniegti Ministru kabinetā un saskaņoti gan ar Finanšu, gan Ekonomikas ministriju. Ir iebildumi no Zemkopības ministrijas. Pašreiz diskutējam ar sadarbības partneriem. Tā ka ejam uz priekšu.
Tas, ka vienai nozarei nāksies pielāgoties tām tendencēm, kas ir aktuālas ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē, ir neizbēgams fakts. Skaidri saprotams, ka tas prasa gan resursus, gan domāšanas maiņu un tirgus maiņu.
Kāds, jūsuprāt, ir sausais atlikums no situācijas ar “māju-kuģi”?
Pirmais priekšlikums par situācijas risināšanu no VARAM nāca jau 2012. gadā, kad tā laika parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis virzīja likuma grozījumu priekšlikumus. Saeima tos apstiprināja, novēršot tālākus līdzīgus gadījumus. Nu, tā situācija pašreiz ir tāda, ka neko tādu līdzīgu nevar izdarīt kopš Cilinska kunga iesniegtajiem grozījumiem, savulaik, kad bijušajā Liepājas rajonā bija viena kopīga būvvalde, pēc tam viņa sadalījās. Iespējams, nav bijusi šī pēctecība un pārrāvums ir bijis pārāk liels.
Šogad iesniedzām stingrākus likuma grozījumus par iespējamo būvniecību un darbību piekrastes zonā ar laivām. Zemkopības ministrija bija pret tiem, uzskatot, ka tas var atstāt negatīvu iespaidu uz piekrastes zvejniecību, līdz ar to Saeima tos neatbalstīja.
Šobrīd konkrētais objekta īpašnieks ir apstiprinājis, ka līdz 1. jūlijam viņš šo objektu izvedīs. Jūras administrācija viņam nav devusi atļauju, ka viņš varētu šo objektu izmantot kā peldlīdzekli, tad jau pašā sākumā kuģniecības lietas nav bijušas sakārtotas. Viņš izvedīs to ar citiem transporta līdzekļiem.
Kā iepriekš norādījusi VARAM, VVD vadītāja Inga Koļegova pašlaik turpina darbu. Vai šis gadījums nemet ēnu uz valsts pārvaldi kopumā?
Koļegovas kundze ir pieredzējusi ierēdne – atcerēsimies, ka viņa tika virzīta arī uz Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja posteni.
Šobrīd Koļegovas kundzei ir izvirzīta apsūdzība, balstoties vairākos punktos. Mēs griezāmies prokuratūrā pēc informācijas, un prokuratūra nav uzskatījusi par nepieciešamu uzlikt kādu ierobežojumu Koļegovas kundzei, piemēram, lai pildītu amata pienākumus. Ja tas nav noticis, mēs nemaz nevarētu uzlikt lielākus ierobežojumus, kā to var izdarīt prokuratūrā.
Protams, ja kāds veic pārkāpumu un tiek atzīts par vainīgu, tam ir ietekme, bet izmeklēšanas process ir tikai pašā sākumā un mēs zinām, ka dažādi lēmumi ir bijuši arī par pašvaldību vadītājiem, bet tas ir cits stāsts.
Kuras, jūsuprāt, ir tās problēmas, kas būtu jārisina nākamajam Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram?
Nozarē izaicinājumu ir ļoti daudz. Viens no būtiskākajiem jautājumiem ir par vietām, kur vēl ir saglabājies vēsturiskais piesārņojumus – tā ir Olaine un Karosta. Šobrīd esam tam jau saņēmuši finansējumu no Norvēģijas finanšu instrumenta.
Ir jāturpina arī vides jautājumu risināšana – jāapzina un jāsaglabā biotopi. Jāpanāk pozitīvs risinājums tam, lai zemju un mežu īpašnieki, kur atrodas mikroliegumi, saņemtu adekvātu kompensāciju. Ir jāpanāk, lai paši īpašnieki iesaistītos dabas vērtību saglabāšanā.
Agri vai vēlu būs jāpārskata arī kopējais atkritumu pārstrādes plāns un jāpieņem lēmumi par kopēju poligonu attīstību. Ekonomiskā situācija ir mainījusies, un būs jāpārskata izvietojuma karte poligoniem, jo ir tādi, kas savulaik izvietoti vietās, kur vairs nav lielas aktivitātes.
Visbeidzot ir jāturpina diskusijas par to, kā pašvaldības padarīt efektīvākas – ne tikai lielās pilsētas un attīstības centrus, bet arī pārējos. Lai gan jautājums par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu ir Finanšu ministrijas kompetencē, bet tā risināšanā būtu jāiesaistās arī VARAM.
