Pirms vairāk nekā gada, 2017. gada jūnija vidū, nodibinājāt biedrību un sākāt kustību "Ar pasaules pieredzi Latvijā", kura apvieno cilvēkus, kas atgriezušies vai pārcēlušies uz dzīvi Latvijā vai apsver to darīt.
J. Kreilis: Ideja bija nejauša. Man nebija nekāda nodoma iekāpt nevalstisko organizāciju sektorā vai tēmā "emigrācija". Abi ar Reini esam Baltijas–Amerikas Brīvības fonda absolventi. Šajā organizācijā ir labs modelis: bijušie absolventi tiekas, tīklojas un veido tādu kā kopienu. Ideja bija – kāpēc nesatikties arī visiem jaunajiem profesionāļiem, kas ir atgriezušies Latvijā? Tā neformāli kustība arī sākās: rīkojām pasākumus, nāca cilvēki. Ļoti ātri bija skaidrs, ka cilvēkiem tas patīk, viņi sāka pievienoties. Redzot, ka kustība attīstās, nonācām pie atziņas, ka ir vajadzīgs juridiskais pamats – biedrība.
Abi esat gan mācījušies, gan strādājuši ārzemēs. Kādi jums pašiem bija noteicošie faktori, kas mudināja atgriezties?
J. Kreilis: Kad braucu prom, bija skaidrs, ka agrāk vai vēlāk būšu atpakaļ. Pēc bakalaura grāda iegūšanas Pensilvānijas Universitātē bija sajūta, ka vajadzētu pastrādāt – uzkrāt gan pieredzi, gan līdzekļus. Ieguvu arī labu darbu. Pēc tam bija sajūta, ka, pirms braukt atpakaļ, noderētu maģistra grāds, zināšanas finansēs, grāmatvedībā un projektu vadībā. Pēc maģistra grāda iegūšanas gan bija skaidrs, ka jābrauc mājās. Kas velk atpakaļ? Īsti nezinu, bet bija skaidrs, ka nekur citur negribu iedzīvoties. Braucot atpakaļ, vēlējos attīstīt kaut ko savu, sākt uzņēmējdarbību.
R. Znotiņš: Mana doma, braucot uz ārzemēm, vairāk bija iemācīties, kā strādā bizness. Pēc Rīgas Juridiskās augstskolas absolvēšanas ar Baltijas–Amerikas Brīvības fonda starpniecību nokļuvu ASV, sadarbojos ar tehnoloģiju jaunuzņēmumiem, palīdzēju piesaistīt tiem investīcijas, attīstīt kompānijas. Esmu studējis arī Nīderlandē. Trīs gadus vadīju biznesa attīstību Latvijā jaunuzņēmumā "Anatomy Next". Savā ziņā "Your Move" arī ir kā rekrutēšanas jaunuzņēmums.
Darba un informācijas portālu "Your Move" atklājāt šogad janvārī, lai palīdzētu reemigrantiem attīstīt karjeru un iekārtoties uz dzīvi Latvijā.
J. Kreilis: Turklāt tas ir sociālais uzņēmums. Kad izveidojām kustību "Ar pasaules pieredzi Latvijā", sāka nākt jautājumi no darba devējiem, vai varētu palīdzēt aizpildīt vakances, padalīties ar kontaktiem. Sākumā sadarbojāmies ar 30, tagad jau ar 70 uzņēmumiem.
Kāds ir finansiālais pamats portāla izveidei?
R. Znotiņš: Tie ir mūsu iekrājumi, kurus ieguldām šajā uzņēmumā.
"Your Move" vairāk ir biznesa vai emocionāls projekts, lai aizbraucēji atgrieztos Latvijā?
J. Kreilis: Gan viens, gan otrs. Uzņēmumiem Latvijā patlaban ir problēma – trūkst darbaspēka. Ja to atrisinām, kompānijas par to ir gatavas samaksāt, bet saņemto naudu varam ieguldīt portāla uzlabošanā. Vārdu sakot, biznesa pieeja ekonomiskai problēmai, kuras pamatā ir liels sociālais labums.
Kādi būtu citi varianti? Iet pie valsts pēc finansējuma un uz to kā vienīgo paļauties. Tie būtu projekti, granti. Līdzekļi var būt, bet var nebūt. Tas nebūtu ilgtspējīgi.
"Millenium" paaudze saka: gribam darīt lietas, kas ir jēgpilnas. Ar šādu ideju ir doma gan pašiem sev algas nodrošināt, gan arī izveidot uzņēmumu. Nevis iet ar saukļiem, bet reāli rīkoties tā, lai cilvēki brauktu atpakaļ uz Latviju.
R. Znotiņš: Biznesā ir tā: ja risini reālu problēmu, naudu nopelnīsi. Un Latvijā tā ir problēma – darbaspēks ir aizbraucis.
Ar ko jūsu portāls atšķiras no citiem darba sludinājumu portāliem?
J. Kreilis: Vai zināt vēl kādu, kas tieši šādi sevi pozicionē? Ar to arī atšķiramies – strādājam specifiskā nišā, kā arī esam atšķirīgi komunikācijā.
Reemigrantiem ir savas vajadzības. Viens ir vakances, kuras piedāvā rietumnieciski orientēti uzņēmumi, kas strādā ar eksportu un starptautiskiem projektiem un tiešām gaida aizbraucējus atpakaļ. Ne visas kompānijas Latvijā ir tādas.
Otrs ir praktiski padomi par dzīvesvietu, nodokļu politiku, pabalstiem un pensijām, veselības aprūpi...
R. Znotiņš: Arī par aktīvās atpūtas iespējām, kā iekārtot bērnus skolā vai bērnudārzā. Ja esi bijis prom ilgus gadus, tad vairs neatceries, kā tas bija, kā arī daudz kas ir mainījies un nepieciešama informācija par visiem šiem jautājumiem. Cenšamies dot vismaz ievadkursu.
"Facebook" lasīju jūsu pēdējo blogu "3 lietas, kas mani šokēja, atgriežoties Latvijā".
R. Znotiņš: Mūsu blogi ir ļoti lasīti, jo runājam par dažādām tēmām, interese aug. Skatījumi ir desmitos tūkstošu, ir 50 un vairāk komentāru. Diskusijas notiek.
J. Kreilis: Manuprāt, Latvija ir jāpareklamē, neviens to nedara!
Portālā skatījos, ka vakances piedāvā ne tikai starptautiski uzņēmumi, kas darbojas Latvijā, bet arī vietējie.
R. Znotiņš: Jā, piemēram, IT sektorā ir daudz spēcīgu kompāniju, piemēram, "Draugiem.lv", "Catchbox" u. c., kas grib cilvēkus atpakaļ, rada augstu pievienoto vērtību un piedāvā lieliskus darba apstākļus.
Ir arī uzņēmumi, kas piedāvā labas darbvietas speciālistiem. Piemēram, autopārvadājumu uzņēmums "Kurbads", kas 100% pieder vietējiem. Kompānijai trūkst šoferu, algas ir ļoti pievilcīgas – virs 1500 eiro pēc nodokļiem.
J. Kreilis: Ir arī darba piedāvājumi speciālistiem ražošanā, ko jau sākotnēji esam likuši kā prioritāti. Turklāt ražošanā speciālisti ir vajadzīgi reģionos.
Kādā diskusijā par migrāciju teicāt: "Esam atvērti visiem, kas nečīkst, bet strādā. Mūsu kustības pamats ir jaunie profesionāļi."
J. Kreilis: Kāpēc sākām ar profesionāļiem? Ļoti daudz kas ir atkarīgs no algu līmeņa. Profesionāļi Latvijā var nopelnīt labai, kvalitatīvai dzīvei un saņemt adekvātu atalgojumu. Viņiem atgriežoties dzīves līmenis ne tikai nekrītas, bet var kāpt, salīdzinot ar citām pasaules metropolēm.
Meklējam darba iespējas arī citiem, kuriem varbūt nav augstākās izglītības, bet kas ir strādīgi, godīgi, uzticami. Meklējam risinājumus, kā viņiem Latvijā saņemt pietiekami labu atalgojumu, lai var uzturēt ģimeni.
Ekonomikas ministrs intervijā LV portālam nesen minēja: jo ātrāk Latvijas vidējā alga sasniegs Centrāleiropas minimālo līmeni, jo ātrāk aizbraucēji atgriezīsies, t.i., 1000 eiro mēnesī, vēlams – neto (pēc nodokļu nomaksas). Kas, jūsuprāt, vajadzīgs, lai cilvēki atgrieztos un pieņemtu darba piedāvājumu Latvijā?
J. Kreilis: Ir pētījumi par to, ko paši emigranti ir teikuši par šo jautājumu. Labi atalgots amats noteikti ir pirmajā vietā. Ja saņemtu 1500 eiro pēc nodokļiem, atgriešanos nopietni apsvērtu 75% aptaujāto. Ja 1000 eiro, tas šķistu pievilcīgi 50% aptaujāto. Otrajā vietā ir darba vide. Tā ka ar algu vien nepietiek. Svarīgs ir visas karjeras gājums – izaugsme, lai cilvēks justos novērtēts.
Savulaik, no 2013. līdz 2016. gadam, Latvijā bija reemigrācijas plāns, bet nesen Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) ir sākusi reemigrācijas pilotprojektu – izveidojusi piecu reģionālo reemigrācijas koordinatoru tīklu, uzsverot pašvaldības lomu. Vai jums ir izveidojusies sadarbība ar valsts institūcijām?
J. Kreilis: Ārlietu ministrija ātri pamanīja biedrību un aicināja pievienoties diasporas jautājumu risināšanā. Zinām arī par VARAM projektu. Sadarbība notiek koordinācijas līmenī.
Reemigrācijas plāns jau savulaik bija kā ideja bez seguma. Taču tieši šobrīd no valsts puses šajā jomā ir ļoti liela aktivitāte un virzība. Ir cerība, ka šoreiz tiks kaut kas darīts, nevis tikai runāts.
Latvijas Universitātes profesors Mihails Hazans izpētījis, ka no Latvijas 2006.–2016. gadā aizbraukuši 100 000 cilvēku ar augstāko izglītību. Turklāt viņi vairumā gadījumu aizbrauc tieši tajā gadā, kad beidz mācības. Kāda ir jūsu pieredze, vai joprojām jaunieši turpina aizbraukt no Latvijas?
R. Znotiņš: Doma aizbraucot jau ir iegūt pasaules pieredzi, aizbraukt pastrādāt starptautiskā, profesionālā vidē vai aizbraukt pabeigt augstskolu, t.i., paplašināt redzesloku. Zināmas paralēles varētu saskatīt ar vienu no jaunlatviešu kustības aizsācējiem Krišjāni Valdemāru.
J. Kreilis: Latvji, brauciet jūriņā!
R. Znotiņš: Cilvēki brauca jūriņā, uzzināja, iemācījās lietas, pielietoja tās šeit. Tāda pat doma bija man, dodoties uz Ameriku: saprast, kā globāli notiek bizness, atgriezties ar iegūtajām zināšanām un palīdzēt attīstīt uzņēmumus Latvijā.
Liela daļa jaunās sabiedrības grib uzzināt, iemācīties un pieredzēt lietas un braukt atpakaļ.
J. Kreilis: Problēmai jau nevajadzētu būt, kā jauniešus noturēt Latvijā. Nevaram taču dzīvot kā provincē – neesam nekur bijuši un neko pieredzējuši. Tieši otrādi. Man šķiet, ja sarindotu pasaules valstis pēc to iedzīvotāju skaita, kas vismaz sešus mēnešus ir dzīvojuši ārzemēs, Latvija būtu vienā no pirmajām vietām. Tā ir liela vērtība, ka cilvēks ir izrāvies no savas vides un uz lietām var paskatīties no malas.
Līdz ar to jautājums ir nevis par to, kā noturēt, bet kā radīt apstākļus, lai pieredzi un bagāžu varētu likt lietā. Un tas ir tas, ko mēs darām.
Bet tad vairāk ir jāmainās Latvijas ekonomiskajai videi. Uzņēmumiem jābūt eksportspējīgiem, jāatbilst starptautiskajiem standartiem, jāvirza darbinieki uz karjeras izaugsmi, uz nepārrauktu izglītošanos utt.
J. Kreilis: Ja vērtējam Latvijas uzņēmumus, tad vienā pusē ir superprogresīvie, lielākā daļa ir pa vidu, starp divām galējībām. Ir divas pieejas. Viena – par atbraucējiem varēsim sākt runāt tikai tad, kad visa ekonomika būs Vācijas līmenī. Tas ir nepareizi. Ja kaut vai 20% Latvijas uzņēmumu ir progresīvi, tad ar tiem ir vērts strādāt.
R. Znotiņš: Latvijā arvien vairāk redzam progresīvus uzņēmumus, kuri eksportē un kuriem ir liela nepieciešamība pēc darbiniekiem, kas dzīvojuši ārzemēs, kas runā labā angļu, zviedru, norvēģu, vācu valodā. Ir nepieciešamība pēc cilvēkiem, kas saprot šos tirgus, internacionālo biznesa vidi un spēj komunicēt vienā līmenī.
J. Kreilis: Pietiekami liela daļa Latvijas ekonomikas sen jau ir tāda, kāda ir vajadzīga. Jā, ne visa, bet nevajag jau visu, lai ar kaut ko sāktu. Tas pats ir ar algām. Ne visi amati ir atalgoti tā, kā gribētos, bet kas ir, ar to strādājam. Mūsu pieeja – negaužamies par to, kā nav, bet darām to, ko var, un strādājam.
Kādas ir jūsu pašu biznesa ambīcijas?
J. Kreilis: Ar "Your Move" projektu būtiski gribam uzrunāt mūsējos, palīdzēt atgriezties un iekārtoties darbā.
R. Znotiņš: Meklējam partnerus – uzņēmumus, lai ziņu par darba iespējām paceltu nopietnā līmenī, lai tas būtu liels vēstījums, ko nododam. Lai efektīvi uzrunātu 370 000 aizbraukušo cilvēku (pēc Ārlietu ministrijas datiem, tik Latvijas valstspiederīgo dzīvo, strādā vai mācās ārvalstīs – red.), jūsu pieminētos 100 000 ar augstāko izglītību. Vēlētos atgriezt vismaz 10–15% aizbraucēju.
Ko jūs teiktu cilvēkiem, kas saka – neatgriezīsimies, jo ko gan te darīt?
J. Kreilis: Jautājums ir nevis – ko gan te darīt, bet – kurš būs tas, kas darīs visu to, kas ir jādara? Jo ļoti trūkst darbaroku. Bet ir dīvaini, jo Latvija ir viena no retajām valstīm, kur publiskajā telpā vienlaicīgi pastāv divas idejas: nav darba un nav darbinieku.
Ir jautājums: kuri ir tie, kas saka – ko gan te darīšu? Tie var būt cilvēki, kas nav informēti. Tā ir saprašanas un informācijas problēma, ko var atrisināt.
Bet ir otri, kas vaicā: ko es te darīšu par minimālo algu? Tas ir daudz smagāks jautājums. Neskatīsimies uz minimālo algu kā uz zelta standartu. Ko darīt cilvēkam, kas nav mācījies? Ja viņš ir atbildīgs un mērķtiecīgs, ir iespējas apmācībām un ir firmas, kas to darīs. Mūsu iespējās ir piedāvāt cilvēkiem kvalificēties. Parādīt – re, kur ir zaļais zars, vakance un alga, un ir zināms, kas ir jāiemācās, lai to sasniegtu. Ja esi gatavs strādāt, lai to sasniegtu, – lieliski. Bet, ja viss ir slikti, tad ir ļoti grūti.
