AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Laura Studente
LV portāls
16. februārī, 2018
Lasīšanai: 18 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Vides aizsardzība
2
4
2
4

Esam pirmā paaudze, kas klimata pārmaiņas izjūt un tās vēl var novērst

LV portālam: ILZE PRŪSE, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Klimata pārmaiņu departamenta direktore

I. Prūse: "Vairumu emisiju rada tieši sauszemes transports. Tas pamatā ir vecā autoparka dēļ. Pat šobrīd, pērkot jaunu automašīnu, cilvēki bieži izvēlas mašīnu ar lielu dzinēju, kas patērē daudz degvielas. Es aicinātu izvēlēties mašīnas ar maziem dzinējiem."

FOTO: Ieva Lūka, LETA

Jau kādu laiku klimata pārmaiņas izjūtam arī uz savas ādas, tāpēc ir pēdējais laiks, lai domātu par to, kā Latvija var tām pielāgoties. “Mēs nevarēsim katrus plūdus dēvēt par dabas katastrofu, ja ar tiem sastapsimies regulāri,” stāsta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Klimata pārmaiņu departamenta direktore ILZE PRŪSE. Taču tā nav tikai izdzīvošanas stratēģija. Pasaulei mainoties, Latvija klimata pārmaiņu mestos izaicinājumus var izmantot arī, lai attīstītu savu konkurētspēju. Piemēram, attīstot oglekļmazietilpīgas tehnoloģijas. LV portāla intervijā lasiet par klimata politikas aktivitātēm.
īsumā
  • Klimata politika darbojas divos virzienos – viens ir ierobežot, otrs – pielāgoties klimata radītajām pārmaiņām.
  • Latvija ik gadu saražo aptuveni sešas tonnas emisiju uz vienu cilvēku, taču patiesībā faktiskais mūsu radītais emisiju daudzums ir vēl lielāks.
  • Vairumā citu ES valstu emisijas samazinās. Savukārt Latvijā deviņdesmitajos gados bija straujš emisiju samazinājums, bet kopš 2005. gada ir bijis palielinājums.
  • Latvijā vairumu emisiju rada tieši sauszemes transports. Tas pamatā ir vecā autoparka dēļ, kurā izmanto mašīnas ar lieliem dzinējiem.
  • Lielākais izaicinājums ir panākt, lai visas nozares iesaistītos pasākumu ieviešanā un klimata politikas mērķu sasniegšanā.

Latvija ir oficiāli noslēgusi Kioto protokola Dohas grozījumu ratifikāciju. Ko tas nozīmē mūsu valstij?                                   

Kioto protokola ratifikāciju Latvija pabeidza pirms vairākiem gadiem. Taču, lai procesu noslēgtu juridiski, ratifikācijas instruments ir jādeponē jeb jāiesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas birojā Ņujorkā. Eiropas Savienības līmenī vienojāmies, ka visas valstis to izdarīs kopīgi, kas arī notika pagājušā gada nogalē.

Ko tas nozīmē? Kioto protokola uzliktie mērķi beidzas 2012. gadā, savukārt Dohas grozījumi nosaka mērķus no 2013. gada līdz 2020. gadam. Tomēr neatkarīgi no Kioto protokola Latvijai kā ES dalībvalstij ir jāizpilda arī ES kopējie mērķi emisiju samazināšanai 2013–2020. gadā, kas ir daudz stingrāki.

No 2020. gada Kioto protokolu nomainīs Parīzes nolīgums – viens no tā ieguvumiem ir tas, ka tajā piedalās arī ASV, kas Kioto protokolu neratificēja, lai gan ir viena no lielvarām un emisiju ražotājām.

Visbūtiskākā Parīzes nolīguma atšķirība no Kioto protokola ir tā, ka Kioto protokols nosaka pienākumu emisijas samazināt tikai attīstītajām valstīm. Savukārt Parīzes nolīgums šādas saistības nosaka visām valstīm – arī attīstības valstīm.

Taisnība, ASV nav ratificējušas Kioto protokolu, tomēr daudzi klimata jautājumi tiek risināti ASV štatu līmenī neatkarīgi no federālās valdības. Šobrīd ASV Parīzes nolīgumu ir ratificējušas, bet ASV prezidents Donalds Tramps ir paziņojis, ka vēlas izstāties no Parīzes nolīguma. Praktiski gan šī izstāšanās nesāksies ātrāk kā nākamgad un aizņems vismaz gadu. Līdz ar to jāskatās, vai ASV tik tiešām šo procesu noslēgs, jo gan ASV pārvaldē, gan uzņēmēju aprindās Parīzes nolīgumam ir ļoti liels atbalsts.

Latviju kā attīstīto valsti Kioto protokols ierobežoja, tomēr Latvija saražo salīdzinoši maz emisiju, mazāk nekā daudzas attīstības valstis. Vai tam piekrītat?

Faktiski Kioto protokols Latviju neierobežoja – tā noteiktos mērķus Latvija ir izpildījusi.

Runājot par saražoto emisiju daudzumu – Latvija ik gadu saražo aptuveni sešas tonnas emisiju uz vienu cilvēku, taču patiesībā faktiskais mūsu radītais emisiju daudzums ir vēl lielāks. Latvijā ir samērā maza ražošana, mēs daudz preču importējam un emisijas, kuras rodas to ražošanā un transportēšanā līdz Latvijai, pie Latvijas emisijām nepieskaitām.

Ja mēs šīs preces ražotu uz vietas, tad Latvijas radīto emisiju apjoms, visticamāk, būtu vismaz divas reizes lielāks. Līdz ar to nebūtu korekti apgalvot, ka tā nav mūsu atbildība, jo šīs preces ražo mūsu patēriņam!

Pagājušā gada oktobrī VARAM pārstāvēja Latvijas intereses Eiropas Savienības Vides ministru padomes sanāksmē Luksemburgā. Tajā panākta Latvijai izdevīga vienošanās. Ko tas nozīmē?

Tagadējais ES regulējums paredz līdz 2020. gadam ierobežot Latvijas emisiju palielinājumu 17% apmērā salīdzinājumā ar 2005. gadu.

Savukārt jaunā regula, par kuru diskutējām Luksemburgā, paredz, ka līdz 2030. gadam emisijas ir jāsamazina par vismaz 6%, salīdzinot ar 2005. gadu.

Mēs vēlējāmies panākt, lai prasītais samazinājums līdz 2030. gadam nebūtu straujš, bet gan pakāpenisks. Pēc divu gadu darba panācām īpašu izņēmumu Latvijai un emisiju samazinājuma kompensējošo vienību piešķīrumu. Gadījumā, ja nespēsim nodrošināt pietiekami strauju emisiju samazinājumu, Latvijai tas kalpos kā drošības spilvens.

Ar ko Latvija atšķiras no citām valstīm saražoto emisiju ziņā? Ierobežojums ir visām valstīm.

Atšķirība ir tajā, ka vairumā citu ES valstu samazinās. Savukārt Latvijā deviņdesmitajos gados bija straujš emisiju samazinājums, bet kopš 2005. gada ir bijis palielinājums. Mērķu ziņā tādējādi valstīm, kurās jau vērojams emisiju samazinājums, sasniegt lielāku emisiju samazinājumu nosacīti var būt vienkāršāk nekā Latvijai, kur vēl jāpanāk lūzums emisiju palielinājumā.

Turklāt samazinājuma mērķis attiecas uz tām emisijām, kuras nenosedz uzņēmumiem paredzētā ES Emisijas kvotu tirdzniecības sistēma jeb ES ETS. Eiropas Savienībā tā nosedz aptuveni 50% ES emisiju, savukārt Latvijas gadījumā tikai 20% emisiju. Tātad līdz 2030. gadam Latvijā 80% no emisijām būs jāsamazina līdz 6% samazinājumam pret 2005. gadu.

Tas ir sarežģīts uzdevums, jo Latvijā emisijas lielākoties veido transports (privātais, komerciālais, sabiedriskais), lauksaimniecība un arī mazās enerģētiskās iekārtas. Diemžēl šīs jomas ietekmēt ir visgrūtāk.

Atšķirība 50% salīdzinājumā ar 20% ir diezgan liela.

Tas skaidrojams ar to, ka mums nav lielu ražojošu uzņēmumu. Emisijas kvotu tirdzniecības sistēma apvieno lielās enerģētikas iekārtas, piemēram, "Latvenergo", "Rīgas siltums", "Daugavpils siltumtīkli" u. c. Tāpat tā ietver arī emisiju ietilpīgo rūpniecību, piemēram, cementa ražošanu. Kopumā sistēmā no Latvijas piedalās 49 uzņēmumi, kas nav daudz.

Salīdzinājumam, Igaunijā šī sistēma aizņem gandrīz 70% no visām emisijām. Tas tāpēc, ka viņu enerģētika ir balstīta uz netīru kurināmo – degakmeni, kas veido arī slavenos izdedžu kalnus, kas kā piramīdas slejas Ziemeļigaunijas daļā. Igaunijas enerģētika ir ļoti netīra, savukārt Latvijas, ņemot vērā hidroelektrostacijas un atjaunojamo energoresursu īpatsvaru, salīdzinoši ir ļoti zaļa.

Iepriekš pastāvēja problēma saistībā ar to, ka emisiju kvotu cenas ir pārāk zemas. Vai tāda pastāv arī šobrīd?

Lai gan cenas joprojām ir zemas, tomēr situācija sāk uzlaboties. Ja pirms gada vienas tonnas emisiju cena bija ap sešiem eiro, tad šobrīd tā pietuvojusies deviņiem eiro. Tas saistīts ar pagājušogad pieņemto lēmumu daļu no liekajām emisijas kvotām izņemt no tirgus. Kvotu cenu nosaka pieprasījums un piedāvājums, līdz ar to, ja tirgū ir daudz lieku kvotu, tad cena pazeminās. Ideālā gadījumā vienas emisiju kvotas cenai būtu jābūt vismaz 20–30 eiro par tonnu, kas adekvāti kompensētu emisijas samazināšanas pasākumus.

Minējāt, ka Latvijā emisijas rada privātais un sabiedriskais transports. Šobrīd vislielākie izmeši ir tieši galvaspilsētā Rīgā, kurā jau kādu laiku novērojama īpaši augsta putekļu koncentrācija.

Vairumu emisiju rada tieši sauszemes transports. Tas pamatā ir vecā autoparka dēļ. Pat šobrīd, pērkot jaunu automašīnu, cilvēki bieži izvēlas mašīnu ar lielu dzinēju, kas patērē daudz degvielas. Es aicinātu izvēlēties mašīnas ar maziem dzinējiem.

Latvijā iedzīvotāji arī ļoti vāji izmanto sabiedrisko transportu, problēmas ir arī ar velotransporta infrastruktūru. Plānojot savu maršrutu, iedzīvotājiem būtu jādod priekšroka tam, lai pārvietotos ar kājām vai izvēlētos sabiedrisko transportu. Savukārt, dodoties ar privāto transportu, maršruts jāplāno efektīvāk. Tas prasa sabiedrības paradumu maiņu.

Kopumā rodas iespaids, ka ikdienā cilvēkus klimata pārmaiņas neinteresē. Kāpēc viņiem būtu jāinteresējas par klimata politiku?

Cilvēkiem klimata politika visbiežāk saistās ar vides aizsardzību. Tomēr savā būtībā klimata politika ir tautsaimniecības attīstības politika, kas nosaka to, kādā veidā mēs varam mainīt savu dzīvesveidu vai uzņēmējdarbību. Lai gan saistīts ar dabu, tomēr tas nav tas pats kā vides aizsardzības problēmu risināšana.

Pagājušogad Latvijai zaudējumus radīja vairākas ar klimatu saistītas kataklizmas, piemēram, plūdi Latgalē, kas radīja ekonomiskus zaudējumus, tāpat arī vētras Saulkrastos. Vai tas ir signāls, ka klimata pārmaiņas Latvijā ir sākušās?

Tādi lieti, kādus pieredzējām pagājušā gada rudenī, nākotnē būs vēl biežāks viesis. Tam ir jāgatavojas. Pagājušogad publicējām Latvijas klimata pārmaiņu scenārijus nākotnei līdz 2100. gadam. Piemēram, novērojam tendenci, ka Latvijā sāk izzust gadalaiki, īpaši ziema.

Tam, ka klimata pārmaiņas ir sākušās, cilvēki ilgi neticēja, uzskatot, ka tā ir konspirācijas teorija vai arī lielo valstu īstenota kampaņa, kas tikai uzliek ierobežojumus mazajām valstīm.

Patiesībā klimata politika darbojas divos virzienos – viens ir ierobežot, otrs – pielāgoties klimata radītajām pārmaiņām. Lai gan daļa cilvēku domā, ka klimata pārmaiņas nekad nepiedzīvos, tomēr tā nav. Taisnība ir teicienā, ka esam pirmā paaudze, kas pārmaiņas izjūt, un arī pirmā, kas tās vēl var novērst.

Tāpēc ir svarīgi tautsaimniecību jaunajai situācijai sagatavot. Mēs nevarēsim katrus plūdus dēvēt par dabas katastrofu, ja ar tiem sastapsimies regulāri. Tamdēļ VARAM ir izstrādājusi priekšlikumus Latvijas pielāgošanās stratēģijai, kur parādītas galvenās nozares, kuras skars klimata pārmaiņas, kā arī sniegti ieteikumi risinājumiem enerģētikā, būvniecībā, lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, veselībā un citur.

Ko pašvaldības var darīt, lai izvairītos no plūdiem?

Ir jāsaprot, kāpēc applūst noteiktas vietas. Pilsētās ar lielāku iedzīvotāju skaitu noteikti ir jāizvērtē notekūdeņu sistēmu kapacitāte un tas, vai tās ir piemērotas intensīvākām lietusgāzēm. Es pieņemu, ka Latvijas notekūdeņu sistēmas sevišķi intensīvas lietusgāzes izturēt nevarēs, taču tas nenozīmē, ka viss ir jāpārbūvē.

Piemēram, Kopenhāgenā to mēģina risināt, lietusgāžu laikā ielas pārveidojot par upju gultnēm. Ūdeni no augstāka reljefa vietām novirza uz vietām, kuras ikdienā mazāk izmanto un kur var to īslaicīgi uzkrāt, piemēram, stadionos un parkos.

Savukārt lauksaimniecībā ir svarīgi uzturēt labā kārtībā grāvjus un parūpēties, lai ūdens aiztecētu prom, nevis sakrātos pa ceļam un radītu postījumus kaimiņu laukos. Vēl viens problēmu iemesls ir purvu nosusināšana. Purvi – tas ir dabisks sūklis, kas uzsūc apkārtējo ūdeni. Līdz ar to ir skaidrs – ja purvs ir nosusināts, šis ūdens paliks kaut kur citur.

Katru nozari klimata pārmaiņas ietekmēs citādi, ne vienmēr tie būs zaudējumi. Jau šobrīd var paredzēt, ka siltais laiks paildzinās veģetācijas procesus. Vienlaikus būs sarežģītāk iesēt ziemājus, tie vai nu applūdīs, vai nosals kailsalā. Līdz ar to būs grūtāk izaudzēt rudzus rupjmaizei.

Ne visām izmaiņām varam pretoties – dažreiz jaunā situācija ir jāizmanto. Piemēram, ja pļavas pastāvīgi applūst, varbūt tur nevajag stādīt miežus, bet gan dzērvenes. Ar dabu cīnīties ir bezjēdzīgi. Īpaši ilgtermiņā tā ir cīņa ar vējdzirnavām.

Kā jūs vērtējat pašvaldību izpratni par klimata pārmaiņām?

Domāju, ka darba ir daudz – ne tikai pašvaldībām, bet arī nozaru ministrijām. Tomēr mēs domājam – tā ir iespēja Latvijai darboties jaunā kvalitātē. Šobrīd teju jau visas ES valstis savu attīstību balsta uz emisiju samazinājumu.

Te jānorāda, ka emisijas rada enerģijas un arī resursu patēriņš. Ja valsts tās samazina, tad samazinās arī tēriņi un palielinās konkurētspēja. Ir valstis, kas ir salīdzinoši mazākas un arī nabadzīgākas, bet emisiju samazināšanas politikā iesaistās daudz aktīvāk nekā Latvija. Šīs valstis saprot, ka emisijas ir kopējā atbildība, un saredz arī iespējas emisiju samazināšanā.

Ja mēs neiesaistāmies, riskējam atpalikt attīstībā. Turklāt atsevišķu mazo valstu neiesaistīšanās var kalpot par ieganstu neiesaistīties arī lielajām valstīm, piemēram, ASV, kas jau šobrīd izjūt lielu spiedienu no visas pasaules saistībā ar Parīzes nolīgumu. Ķīnas premjers Li Kecjans regulāri Donaldam Trampam izsaka pārmetumus un iedrošinājumus tieši par klimata politikas jautājumiem. Iedomājieties – Ķīna māca ASV par klimatam un videi draudzīgu dzīvošanu! Pasaule jau šobrīd ir ļoti mainījusies!

Vai galvenais pretestības iemesls ir ekonomiskā ietekme?

Jā, Donalds Tramps vēlas aizstāvēt ASV ogļu ražotāju sociālo grupu. Tomēr jāpiebilst, ka pat ASV ogļu ražotāju skaits ir krietni mazāks nekā to, kas ražo, izmantojot tīrās tehnoloģijas. Arī IKP, ko iegūst no tīro tehnoloģiju ražošanas un izmantošanas, ir daudz lielāks.

Ogļu un citu fosilo resursu izmantošana ir pretrunā ar klimata politiku. Nupat kā arī Latvija pievienojās starptautiskai deklarācijai par ogļu izmantošanas pārtraukšanu. Šīs deklarācijas iniciatore ir Lielbritānija, kura jau labu laiku no oglēm pakāpeniski pāriet uz citām tehnoloģijām, bet būtiskākais – deklarācija ir piesaistījusi lielu uzmanību un tai pievienojušies arī citi lieli ogļu izmantotāji, tostarp Kanāda.

Protams, ka šai pārejai jābūt pakāpeniskai. Šobrīd izmantot tīrās tehnoloģijas ir daudz izdevīgāk nekā neefektīvās fosilās tehnoloģijas. Pēdējos gados atjaunojamo tehnoloģiju jaudas ir pārsniegušas fosilo energoresursu tehnoloģiju jaudu. Tā ir ļoti pozitīva zīme. Turklāt īpaši progresīva ir Ķīna, kur ir vislielākais atjaunojamo energoresursu uzstādīto iekārtu apjoms.

Pasaulei mainoties, Latvija oglekļmazietilpīgo tehnoloģiju ražošanu un pārdošanu var izmantot kā iespēju attīstīt savu konkurētspēju. Piemēram, no Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta VARAM finansēja klimatam draudzīgo tehnoloģiju attīstīšanas konkursu. Tā ietvaros saules kolektorus ražojošs Latvijas uzņēmums no praktiski nekā nu ir attīstījies par Baltijas līmeņa spēlētāju, iekārtas piegādājot ne vien Latvijā, bet arī citās valstīs.

Mēs, protams, gribētu, lai inovāciju un ražošanas klimatam draudzīgajā virzienā būtu vairāk. Tas ir tas, kas pasaulē šobrīd ir pieprasīts.

Cik piemēroti ir Latvijas laikapstākļi, lai varētu izmantot atjaunojamos resursus?

Latvijā vēsturiski izmantojam hidroelektroenerģiju. Pateicoties tam, pēc atjaunojamo energoresursu īpatsvara esam trešajā vietā Eiropas Savienībā, uzreiz aiz Zviedrijas un Somijas. Uz seniem lauriem gan ilgi gulēt nevajadzētu.

Otrais atjaunojamais energoresurss ir biomasa un mūsu meži. Tomēr lielāko daļu mēs eksportējam uz citām valstīm, kā rezultātā tas nepaliek pašai Latvijai. Vislabāk būtu, ja kokus un biomasu izmantotu šeit pat uz vietas.

Mums ir arī vējš, tomēr aprēķini rāda, ka vidējais vēja ātrums Latvijā klimata pārmaiņu ietekmē gandrīz nemainīsies (vēja brāzmas un vētras ir kas cits). Vēja enerģijas ieguvei gan nepieciešamas investīcijas, jo tā no vietām, kur šo enerģiju ražo, jātransportē uz vietām, kur tā jāpatērē.

Savukārt saules enerģiju var izmantot arī mākoņainā dienā, bet joprojām pastāv raizes par sistēmas efektivitāti. Situācija gan nav nemaz tik slikta! Risinājumu var piemeklēt atkarībā no lietošanas paradumiem, piemēram, saules kolektorus var izmantot siltuma un siltā ūdens ražošanai. Arī saules paneļu efektivitāte ir tiktāl uzlabota, ka tos ir izdevīgi izmantot elektrības ražošanai. Siltuma ražošanai var izmantot arī siltuma sūkņus.

Pagājušogad Valsts kontrole publicēja revīzijas ziņojumu, kurā secināja, ka VARAM nav izstrādājusi kvalitatīvu rīcībpolitiku klimata pārmaiņu samazināšanai. Kā vērtējat šo secinājumu?

Mūsuprāt, ziņojumā netika ņemts vērā būtisks aspekts – klimata politikas ieviešana nav atkarīga tikai no VARAM. Galvenie emisiju avoti Latvijā ir enerģētika, transports un lauksaimniecība, tomēr šīs nozares nav VARAM pārziņā. Savukārt, par spīti fundamentālajai analīzei, ieteikumu ziņojumā bija salīdzinoši maz. Un no tiem, kas bija, teju visi jau ir ieviesti.

Šobrīd mēs strādājam tālāk – lielākais izaicinājums ir panākt, lai visas nozares iesaistītos pasākumu ieviešanā un klimata politikas mērķu sasniegšanā. Ministru kabinetam esam iesnieguši informatīvo ziņojumu "Par siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas un oglekļa dioksīda piesaistes saistību izpildi". Tajā norādām, ka, lai gan 2020. gada mērķus mēs izpildām labi, periods no 2021. gada līdz 2030. gadam mērķu sasniegšanā ir izaicinājums. Savukārt oglekļa dioksīda piesaistē ir prognozējama neizpilde arī uz 2020. gadu. Šo jautājumu risinām ar citām ministrijām.

Mūsuprāt, emisiju samazinājumam jāatrod efektīvākie pasākumi, neuzliekot nepamatotus slogus. Oglekļa mazietilpīga un klimatnoturīga politika ir vērsta uz tautsaimniecības attīstību, un mēs patiesi vēlamies palīdzēt Latvijas attīstībai.

Labs saturs
4
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
NOVĒRTĒ PĀRMAIŅAS