Katras valsts pieeja atkritumu apsaimniekošanas politikas realizēšanā atšķiras, taču lietas būtība paliek nemainīga – noglabājamo atkritumu daudzums ir jāsamazina, bet sašķiroto un pārstrādāto atkritumu daudzumus ir jāpalielina. Ko mums vajadzētu darīt, lai līdz 2020. gadam arī mēs spētu izpildīt savu apņemšanos palielināt sašķiroto atkritumu īpatsvaru no pašreizējiem 21,2% līdz 50%?
Uzsvars uz vides tīrību
Atkritumu šķirošanā panākumi ir atkarīgi no daudziem faktoriem. Šobrīd vairs nepietiek tikai ar pašu iedzīvotāju vēlmi šķirot atkritumus, jo tā, kā redzams aptauju datos, ir pietiekami liela. Ir nepieciešama konkrēta valsts līmeņa politika, kas liktu pašvaldībām nodrošināt par iedzīvotājiem ērtas infrastruktūras izveidi, kas savukārt veicinātu atkritumu šķirošanu.
Katra valsts izvēlas savu ceļu, kā nonākt līdz vēlamajam rezultātam. Latvijā uzsvars tiek likts uz finansiālajiem ieguvumiem – šķirojot atkritumus, samazinās izmaksas par sadzīves atkritumu noglabāšanu. Attīstītākās ES valstis ir sapratušas, ka papildus pozitīvai motivācijai ir nepieciešama arī negatīvā motivācija, un tiem, kas dažādu iemeslu dēļ neprot vai negrib šķirot atkritums, tiek piespriesti visai motivējoši sodi, piemēram, Vācijā tie ir 140 eiro par nepareizi sašķirotiem atkritumiem, bet Šveicē 250 eiro. Pie tam par nekārtībām konteineros visai vērīgi ir arī kaimiņi, kuri nekautrējas ziņot par neizdarībām. Taču grūti prognozēt, kad Latvijas sabiedrība būtu gatava šādiem radikāliem soļiem. Latvijā protams arī pastāv sodi par atkritumu izmešanu neparedzētās vietās, bet cik reāli tie tiek piemēroti.
Vēsturiski Latvija vairāk līdzekļu novirzīja vides tīrības uzlabošanai, šķirošanu atstājot novārtā. Pēc neatkarības atgūšanas mums mantojumā bija 500 atkritumu izgāztuves, šobrīd tās visas ir slēgtas un to vietā ir izbūvēti desmit lieli poligoni. Atkritumu izgāšana ārpus šiem poligoniem ir atsevišķas neglītas epizodes, bet ne ikdienišķa parādība. Valsts teritorija patiešām kļūst sakoptāka. Un mainās arī cilvēku apziņa – cilvēki cenšas nemēslot vietā, kur paši dzīvo. Veidojas pat entuziastu kopienas, kas aizrauj līdzcilvēkus ar videi draudzīgām idejām.
Pierod palēnām
Atkritumu šķirošana Latvijas iedzīvotāju dienaskārtībā parādījās samērā nesen. Vēl pirms 17 gadiem atkritumu šķirošana bija zaļi domājošās sabiedrības daļas aizraušanās un dzīvesveida sastāvdaļa, un tikai šajā desmitgadē šķirotāju skaits stabili pieaug. Saskaņā ar SKDS aptauju datiem 2011. gadā to darīja 34% aptaujāto, trīs gadus vēlāk 36%, bet pērn jau 45% aptaujāto. Konstantais pieaugums lielā mērā ir saistīts ar sabiedrības izglītošanu, kas lielā mērā ir notikusi tieši pateicoties atkritumu apsaimniekošanas nozares uzņēmumiem.
Latvijas Zaļais punkts jau kopš 2000. gada veic sabiedrības izglītošanas pasākumus, un cilvēki, kuri reiz klausījās lekcijas par šķirošanu skolā, nu jau ir izauguši un izveidojuši savas ģimenes. Viņiem šķirošana vairs nav nekas jauns, un tas tikai apliecina, ka tas ir ieradums, kas veidojas gadu gaitā. Tas ļauj cerīgi skatīties nākotnē un prognozēt, ka, izaugot tagadējiem bērniem, šķirotāju skaits būs tikpat liels, kā, piemēram, Vācijā šodien. Taču ar izglītošanu vien nepietiek.
Infrastruktūras trūkums
Nopietns šķērslis atkritumu šķirošanai joprojām ir pieejamas infrastruktūras trūkums. Jau minētajā SKDS pētījumā noskaidrots, ka vēl pērn 63% aptaujāto nav bijuši ērti pieejami atkritumu šķirošanas konteineri. Šo problēmu daļēji var izskaidrot ar Latvijas puses izvirzītajām birokrātiskām prasībām ES naudas apgūšanā. Pašmāju fondu naudas apsaimniekotāji izvirza stingrākus nosacījumus, nekā prasa ES. Piemēram, līdz šim Latvijā nevarēja saņemt fondu naudu šķiroto atkritumu konteineru iegādei. Tā tika dota tikai fundamentālām būvēm, kuru pastāvēšanu var viegli izkontrolēt. Tā rezultātā daudzu dzīvojamo namu pagalmos ilgstoši nav uzstādīti šķirošanas konteineri nepieciešamā apjomā.
Savukārt tika sabūvētas tik daudz šķirošanas līnijas, ka visas nav iespējams noslogot. Daudzas no tām tika uzbūvētas vienkārši tādēļ, lai apgūtu Eiropas naudu. Diemžēl tikai ar laiku nāca atklāsme, ka uz līnijām nonākušā iepakojuma atšķirošana no sadzīves atkritumiem nedod cerēto rezultātu, jo iepakojuma kvalitāte jau mazinājusies. Pārstrādātāji atkritumos pabijušās kastes un pudeles ņem pretim nelabprāt un maksā zemāku cenu.
Cena svarīgāka par kvalitāti
Tikai pēdējos gados pašvaldību iepirkumos parādās konkrētāku prasību izvirzīšana. Piemēram, uz 400 iedzīvotājiem jābūt vienam šķirošanas punktam, kurā ir jānodrošina šķirošanas konteineri noteiktiem materiālu veidiem – stikls, kartons, plastmasa utml. Līdz šim bija tikai vispārīga prasība nodrošināt atkritumu savākšanu. Tādējādi iedzīvotāju iespējas šķirot bija atkarīgas no savākšanas uzņēmuma labās gribas. Tomēr pašvaldības varētu darīt vēl vairāk, lai motivētu iedzīvotājus šķirot ikdienā.
Komplekss risinājums – kvalitātes nodrošināšana, motivēšana un sodīšana
Un tomēr joprojām mums ir iespēja izveidot optimāli labvēlīgu scenāriju atkritumu šķirošanas veicināšanai.
Pirmkārt, valstiskā līmenī būtu jāpārskata šā brīža prasība iepirkumos izvēlēties pakalpojuma sniedzēju pēc zemākās cenas principa. Zema cena bieži vien iet rokrokā ar zemu kvalitāti. Tādēļ pēc līguma noslēgšanas iedzīvotājiem nākas sastapties ar dažādiem taupības pasākumiem, kas attur no šķirošanas. Kvalitatīvāku pakalpojumu sniedzēju izvēlēšanās palīdzēs atrisināt problēmu, ka divām trešdaļām iedzīvotāju mājas pagalmā nav šķirošanas konteineru.
Otrkārt, aktīvāk un vairāk jāstrādā ar iedzīvotājiem. Viens Latvijas iedzīvotājs gadā vidēji rada 430 kilogramus atkritumu jeb vairāk nekā kilogramu dienā. Jāturpina arī iedzīvotāju izglītošana un jārada motivēšanas sistēma, kas būtu sasaistīta ar finansēm. Jo vairāk jāmaksā par atkritumu noglabāšanu, jo lielāka motivācija šķirot. Vācijā, kur tiek sašķirota gandrīz puse atkritumu, ir ļoti augsta maksa par atkritumu noglabāšanu poligonos. Līdz ar to vācieši cenšas sašķirot pēc iespējas vairāk, lai būtu jāmaksā par mazāku sadzīves atkritumu daudzumu. Šo pieredzi vajadzētu pārņemt arī Latvija, kur maksa par sadzīves atkritumu izvešanu ir krietni par mazu, lai motivētu iedzīvotājus škirot atkritumus vairāk un vairāk.
Treškārt, mums ir pārāk vāji attīstīta sodu sistēma, kā rezultātā cilvēki var izvairīties ne vien no šķirošanas, bet pat maksas par nelegālu atkritumu izmešanu. Par atkritumu izmešanu neatļautā vietā fiziskai personai var piespriest sodu no 70 līdz 700 eiro un konfiscēt auto, ar ko tie atvesti. Juridiskām personām – no 350 līdz 2900 eiro. Bet vai mēs esam dzirdējuši kādu gadījumu, kad piesārņotājiem būtu atņemta automašīna?
Labs piemērs no kā iedvesmoties, ir Šveice. Tur darbojas atkritumu policija, kas kontrolē gan to, kur atkritumi tiek izmesti, gan to, vai tie ir pareizi sašķiroti.
