Viens no klasiskajiem mediju uzdevumiem ir vārtu sarga funkcija – redakcijas strādā, lai atlasītu informāciju, kas, viņuprāt, ir svarīga un nepieciešama auditorijai. Informācijas pārbagātības laikā šī funkcija ir vēl būtiskāka. Taču, palasot komentārus gan pie ziņām interneta portālos, gan sociālajos tīklos, redzams, ka žurnālistu virzienā tiek raidīti pārmetumi, kas, no vienas puses, saka, ka tiek ziņots par lietām, kurām nevajadzētu pievērst uzmanību, bet, no otras puses, norāda, ka tiek ziņots par maz vai ka "mediji cenšas kaut ko slēpt". Lai gan abiem pārmetumiem sīvās interneta mediju konkurences ērā ir zināma taisnība, tomēr bieži vien gan kritika, gan mediju prakse neatbilst 21. gadsimta tehnoloģiju realitātei.
Spridzekļi un viltus ziņas
Prakse, kas mantota no ēras pirms sociālajiem tīkliem, pie kuras mazāk vai vairāk cenšas pieturēties visi leģitīmie mediji, ir nepievērst uzmanību zvaniem par ievietotiem spridzekļiem un ar tiem saistītajām evakuācijām. Klasiskais gadījums – ļaundari brīdina par spridzekli Rīgas centrālajā stacijā, kas par laimi Latvijā vienmēr ir bijis tikai viltus zvans. Bieži šādu zvanītāju motivācija ir pievērst sev uzmanību, tādēļ izvēle neziņot varētu šķist loģiska – nesniegt ļaundarim gandarījumu un tādējādi nemudināt citus atkārtot šo rīcību. Šādus aicinājumus paudusi arī Valsts policija. Nav neticami, ka kādam šāda ideja varētu likties smieklīga un atkārtošanas vērta – ar vienu zvanu iztraucēt simtiem cilvēku ikdienas darbos vai ļaut skolēniem tādējādi izvairīties no eksāmena. Tomēr, ja atsauksim prātā pagājušā gada nogales notikumus, kad ļaundari šantāžas nolūkos vairākas reizes pāris nedēļu laikā brīdināja par lielveikalos ievietotiem spridzekļiem, jājautā – vai mediju ziņošana vai neziņošana būtu kaut ko mainījusi šajos gadījumos un vai tā vispār kaut ko ietekmē?
Iespējams, ka nē. Piemēram, lielveikalā vai centrālajā stacijā regulāri atrodas simtiem cilvēku. Laikā, kad sociālie tīkli ir tik plaši izmantoti (pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, katrs otrais (57%) atzīst, ka internetu galvenokārt izmanto tieši sociālo tīklu lietošanai), grūti noticēt, ka mikroblogošanas vietnē "Twitter" netiks ievietotas vismaz pāris bildes un ieraksti par evakuāciju. Tālāk, kā tas parasti notiek, ar to padalīsies citi un ziņa "aizies", jo cilvēku uzmanību piesaista ārkārtēji notikumi. Šobrīd, pateicoties sociālajiem tīkliem, informācija ir ļoti viegli pieejama un, ja ļaundaris vēlas iegūt slavu, viņam, iespējams, pietiek ar neskaitāmiem tvītiem par notikušo.
Savukārt, ja sociālo tīklu lietotājs, pamanījis neskaitāmus ierakstus par evakuētu lielveikalu, dodas uz savu ierasto tiešsaistes mediju un tur neko neatrod par notikušo, iespējams, efekts ir vēl sliktāks – lasītājam zūd uzticība medijam, jo a) tas nestrādā operatīvi, b) tas kaut ko slēpj, un lasītājs var nokļūt mazāk skrupulozā un nekvalitatīvā viltus ziņu vietnē.
Kvalitatīva medija ziņa, kurā ir īsi apkopti fakti un, ja iespējams, arī mierīgs, nosvērts, kodolīgs Valsts policijas viedoklis par notiekošo, var lasītāju nomierināt. Tādējādi medijs veic vienu no tradicionālajām tam uzticētajām funkcijām – vārtu sargāšanu, izfiltrējot nevajadzīgo un sniedzot būtisko. Skaidrs, ka sabiedrību interesē maskoti policisti ar suņiem evakuētā centrālajā stacijā. Policijai, iespējams, pēc šādiem notikumiem vajadzētu aktīvāk informēt sabiedrību par gadījumiem, kad viltus zvanītāji tiek notverti, tādējādi neradot noslēpumainības auru un skaidri demonstrējot pretlikumīgas rīcības sekas.
Līdzīgi ir ar viltus ziņu stāstiem – pastāv viedoklis, ka tiem nav vērts pievērst uzmanību, lai neradītu interesi, tomēr vai nav labāk vērst uzmanību uz draudiem un apzinātiem meliem? Paļaušanās, ka lasītājs tos neieraudzīs, bet, ja pamanīs, tad pats būs gana gudrs, neatbilst vārtu sargāšanas uzdevumam. Pārdomāts medija raksts, kas skaidro, kāpēc konkrētā vietne ir kaitīga un kāpēc konkrētā ziņa ir nepatiesa, protams, pievērsīs uzmanību pašai ziņai, tomēr tad jau lasītājs būs apbruņots ar faktiem, lai spētu izvērtēt informāciju. Tāpat melīgas prakses atmaskošana var ļaut auditorijai, kurā visi nebūt nav mediju eksperti, sākt aizdomāties par to, kā viltus ziņas tiek konstruētas.
Klikšķi un skandāli
Tomēr ir sarežģītākas situācijas, kas neļauj teikt, ka ir vērts vienmēr rakstīt par visu, jo mediju rokās ir liela vara un arī liela atbildība. Ilustrācijai piemērs no ārzemēm – nesen prestižais izdevums "The New York Times" rakstīja par ASV prezidenta Donalda Trampa un medija CNN simbiozi. Proti, televīzijas kanāls ar krītošiem reitingiem, pateicoties Donaldam Trampam, guva otru elpu, priekšvēlēšanu kampaņas laikā dodot republikāņu partijas kandidātam vairāk ētera laika nekā jebkuram citam, jo Tramps bija slavens ar skaļiem, ažiotāžu izraisošiem izteikumiem. Tādējādi CNN veicināja kandidāta, kura uzvarai ticēja retais, popularitāti.
Tāpat mediju eksperti spriež, ka gan "Brexit", gan Trampa gadījumā informācija par aptauju rezultātiem pirms balsojumiem iemidzināja tos vēlētājus, kuri gribēja, lai Tramps neuzvar vai lai Lielbritānija paliek Eiropas Savienībā, bet aktivizēja tos, kuri bija gatavi ar savu balsī cīnīties "pret". Tādējādi, izvēloties pasniegt konkrētu informāciju, lai palielinātu savus reitingus, mediji, iespējams, netieši, palīdzēja piepildīties notikumiem, kurus paši šķietami neatbalstīja. Šeit gan uzreiz jāmin, ka gan "Brexit" un Trampa gadījumā, gan citos ir vēl simtiem faktoru, kurus nevar saistīt tikai ar mediju darbu.
Šajā kategorijā savā ziņā iekļaujas arī, piemēram, īsi paziņojumi par Islāma valsti, proti, nevis par karu Sīrijā vai būtiskākajiem notikumiem, bet pašu teroristu paziņojumu atreferēšana, zinot, ka tas piesaistīs uzmanību. Tāpat arī slavenību sociālo mediju ierakstu pārpublicēšana un sensacionalizēšana un citas izklaides un vieglā satura ziņas konkurences apstākļos, sevišķi tiešsaistes medijiem, ir būtiskas, lai celtu apmeklētības statistiku un tādējādi arī peļņu.
Atbilstība realitātei
Ņemot vērā iepriekš minēto, ir grūti vienmēr teikt, ka par visu ir vērts ziņot. Piemēram, ja skatītos no akadēmiskās mediju pētniecība pieejas, izmantojot klasiskās ziņu vērtības, kuras pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem postulēja pētnieki Johans Galtungs un Marī Ruge, piemēram, ziņas tuvums, ziņā darbojošās svarīgās personas, ziņā rakstītā ietekme uz lasītāju un citas, tad liels daudzums satura, kas parādās interneta portālos, tām īsti neatbilst. Vienlaikus šīm ziņām varbūt ir plašāka nozīme, nekā sākumā šķiet. Atkal, aizņemoties piemēru no ASV, – prezidenta Trampa "Twitter" ieraksti un izteikumi laikā, kad viņš vēl bija tikai amata kandidāts, tiek izmantoti tiesvedībā, cīnoties pret migrācijas ierobežošanu. Tas norāda, ka publiskās un privātās jomas saplūšana politikā un arī citās jomās maina to, kas ir šķietami svarīgs un kas nē, tas arī uzliek papildu slogu uz mediju profesionāļu pleciem.
Savukārt, runājot par slavenību ziņām, izklaides, dzelteno ziņu sadaļām, kritika ir ierasta, norādot, ka par to vispār nav vērts rakstīt. Te ir jautājums par medija atbildību un to, vai tabloidizācija jeb nopietno ziņu satura atšķaidīšana ar izklaides materiāliem nepadara citu saturu mazāk uzticamu. Taču var teikt, ka mediji pazīst savu apmeklētāju un ar izklaides saturu, kas parādās sociālajos tīklos ar saistošiem virsrakstiem, cilvēkus ievilina arī pie nopietnā un svarīgā, kas nozīmē, ka dzeltenās ziņas arī pilda būtisku uzdevumu un par tām var nerakstīt, bet tas pastarpināti ietekmēs arī svarīgo informāciju.
