30. martā akciju sabiedrība "Preiļu siers", kurai ir vairāk nekā 600 akcionāru, saņēma atzinību kā lielākais nodokļu maksātājs lielo nodokļu maksātāju grupā Latgales reģionā.
Mēs tādas lietas neskaitām, jo pēc būtības tas neko nedod. Pērn tiešajos nodokļos samaksājām vairāk nekā četrus miljonus eiro. Ja runājam par nodokļiem, tā ir milzīga Latvijas problēma: mums ir nelaime ne jau nodokļu iekasēšanā vai maksāšanā. Latvijā viena trešdaļa no maksājumiem biznesa vidē ir tā saucamajos apslēptajos nodokļos jeb resoru maksājumos. Dažnedažādās nodevas, monopolu uzspiestie maksājumi, kaut vai obligātā iepirkuma komponente (OIK).
Esmu dziļi pārliecināts, ka vēl lielāka problēma ir nodokļu tērēšanā. Nauda tiek notērēta bezjēdzīgi. Ja es šeit, "Preiļu sierā", tāpat tērētu naudu kā valsts, mēs jau sen būtu bankrotējuši, uzņēmuma nebūtu.
Kā jūs to varat pamatot?
Latvijā valdības līmenī "neiet kopā" trīs skaitļu uzdevumi, kurus apgūst skolā pamatklasēs. Lai nebūtu tukša runāšana – konkrēti piemēri. Ja salīdzinām Polijas budžetu un Latvijas budžetu un izdalām uz cilvēku skaitu, kas dzīvo konkrētajās valstīs, sanāk, ka Polijā uz vienu iedzīvotāju nodokļus iekasē divas reizes mazāk. Kāpēc viņiem pietiek naudas, bet mums ne? Tātad vaina nav iekasēšanā.
Finanšu ministrija tagad veido jaunu nodokļu politiku, iedzīvotāju ienākuma nodoklis būs par trīs procentpunktiem zemāks.
Jā, bet citi nodokļi atkal būs klāt. Mainot saskaitāmos vietām, summa jau nemainās. Esmu pārliecināts, ka reformas rezultātā, ja rēķināsim budžeta lielumu attiecībā pret katru iedzīvotāju, summa būs vēl lielāka nekā tagad. Noteikti. Valsts savā alkatībā ir aizgājusi tik tālu, ka nevaram runāt par nodokļu samazinājumu. Saskaitāmos samainīs vietām, bet tendence ir vērsta uz vienkāršu pamatprincipu – iekasēt vairāk. Vienlaikus neskatāmies tēriņus.
Medijos lasu, ka "Latvijas autoceļu uzturētāja" vadītāja alga gadā ir vairāk nekā 100 000 eiro. Mums ir sliktākie ceļi Baltijā! Kā var būt valsts ceļu uzturētājam tāda alga?
Ārējais parāds valstij aug kā sēnes pēc lietus, tas ir virs 40% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Pat neskatoties uz to, ka IKP ir fiktīvs, 5 miljardi ir papīra IKP, tā nav realitāte. Bet gada beigās Valsts kase saņem prēmiju par labu parāda apkalpošanu. Tas ir absurds! Tas būtu tāpat, kā "Preiļu siera" finanšu direktore saņemtu prēmiju par to, ka "Preiļu sieram" ir kredīts!
Nemaz nerunāju par ministrijām un neskaitāmām aģentūrām. Paņemsim Latgali. Mums ir plānošanas reģioni, Latgales attīstības aģentūra, Latgales vēstniecība Rīgā. Taču es šeit, "Preiļu sierā", esmu vairāk nekā 20 gadus, un man ar šīm iestādēm pa šiem gadiem nav bijusi nekāda darīšana. Taču akciju sabiedrība ir lielākais eksportētājs, lielākais nodokļu maksātājs reģionā utt. Ja man ar viņiem nav bijis kontaktu, ko tad viņi dara? Viņi rij, rij un rij naudu. Varbūt šīs iestādes nemaz nav vajadzīgas? Šādu institūciju valstī ir vairāk, nekā prātam aptverams.
Beigu beigās, kad vajag atrisināt kādu jautājumu, vēl vajag par neprātīgu naudu nolīgt konsultantu! Ja man ražošanā ir jāizlemj kāds jautājums, ar ko es runāju? Ar ražošanas daļas vadītāju par ražošanu, ar celtniecības daļas vadītāju par būvēm utt. Es neaicinu nekādus konsultantus. Ja man ir jāaicina konsultanti, tad man nav vajadzīgs ražošanas daļas vadītājs. Izvēlamies kaut ko vienu.
Nesen bijušais Valsts kancelejas (VK) vadītājs prezentēja efektīvas un mazas valsts pārvaldes pārveides plānu. Arī Finanšu ministrija ir paziņojusi, ka pārskatīs visu ministriju budžetus.
To Finanšu ministrija saka katru gadu pirms katra gada budžeta. Tāpat tas ir ar deficītu, un nekas nemainās.
Lasīju Krieviņa [bijušais VK vadītājs Mārtiņš Krieviņš] plānu. Kas ir 7000 likvidētas štata vietas pret 64 000 ierēdņu? Rīt varat atlaist 30 000 ierēdņu, un valstī nekas nemainīsies!
Kad "Preiļu sierā" sāku strādāt pēc neatkarības atgūšanas, Pārtikas un veterinārajam dienestam (PVD) bija divi kabineti Zemkopības ministrijas ēkā. Tagad dienests ir izvietojies vienā stāvā ministrijā un atsevišķā ēkā Vecrīgā. Taču 90.gados lopu un produkcijas bija vairāk nekā tagad, ar visu tika galā! Tagad pat Āfrikas cūku mēri vairāku gadu garumā nevar apkarot!
Labi, valsts pārvalde ir uzpūsta…
Nē, ne uzpūsta. Valsts pārvalde vienkārši aprij visus nodokļus un neko nedara. Tikai izdomā kārtējo normatīvo aktu, lai "čakarētu" biznesu!
Vismaz liek mieru un ļauj uzņēmumam strādāt?
Neliek mieru! Tur tā lieta. Valsts pārvalde, katrs resors savā nozarē izdomā kādu normatīvo aktu. Uzņēmumam tās ir liekas izmaksas un birokrātija.
Ko sliktu valsts pārvalde pēdējā laikā jūsu nozarē ir izdarījusi?
Obligāts energoaudits, lai kāds nopelnītu. Arī, piemēram, iekšlietas – iestājāmies Eiropas Savienībā (ES). Lai es kā mednieks varētu pārvietoties ar šaujamieroci, vajadzēja gan ES, gan Latvijas atļauju. Varēju braukt, kur gribu. Valsts pirms diviem gadiem izdomāja, ka vēl vajag atsevišķi uz A4 formāta lapas ieroča izvešanas un ievešanas atļauju. Atkal jauns dokuments, kuru gan ES, gan trešajās pasaules valstīs nevienam nevajag, bet par kuru Latvijā iekasē naudu.
Lūdzu, no piensaimniecības – saskaņotie protokoli eksportam. Tas ir Veldres [Vinets Veldre – kādreizējais PVD vadītājs] laikā izdomāts dokuments. Lai sāktu eksportu uz Ķīnu, gaidījām divus gadus, kamēr Latvijas PVD saskaņos eksporta dokumentus ar Ķīnu, kura tos nemaz neprasīja. Latvijas institūcija to pati izdomāja!
Kāpēc jebkurā vietā ir vajadzīgs vadītājs, ministrs? Viņa funkcija ir katru dienu pieņemt lēmumus. Tas ir pamatuzdevums. Kādi lēmumi Latvijā tiek pieņemti? Vienkārši tiek stumdīti papīri!
Vai varat ko labu pateikt? Kādus noteikumus valsts ir atvieglojusi?
Neko labu nevaru pateikt, absolūti neko! Lielākā valsts pārvaldes nelaime ir arī tā, ka daudzi ministri uzņēmumus nekad nav vadījuši un to neprot darīt, bet vada nozari. Tā ir totāla valsts pārvaldes slimība. Klasiskā izpratnē Rietumos neatradīsiet nevienu ministru bez iepriekšējas vadītāja pieredzes attiecīgajā nozarē.
No šī gada sāka darboties Latgales speciālā ekonomiskā zona (SEZ), lai aktivizētu uzņēmējdarbību un veidotos vairāk darbvietu. Vai tas ko dos?
Tas "Preiļu sieram" neko nedos. Biju uz semināru, kur stāstīja par šo zonu. Pirmkārt, esam lielie ražotāji un šai zonai tāpēc nekvalificējamies. SEZ ir domāta mazam biznesam ar projektu apjomu 10 000–25 000 eiro. Turklāt jāgaida pieci gadi, lai savus ieguldījumus saņemtu atpakaļ. Mēs ar vienu zemnieku, kas arī neatbilst SEZ kritērijiem, pasmējāmies, ka par šo atbalstu var tikai riepas traktoram nopirkt. Kāda jēga? Nulle!
Ja gribam valsts pārvaldē vai kur citur globāli ko mainīt, ir jābūt gluži citiem mērogiem. Nepietiek ne ar 5000, ne 10 000 ierēdņu atlaišanu. Reforma nevar sākties ar ierēdņu atlaišanu vai samazināšanu, jāsāk ar normatīvo aktu bāzi, kura ir izveidota tā, ka, atlaižot ierēdņus, nekas jau nemainīsies.
Kas būtu jāmaina normatīvajos aktos?
Kaut vai monopolu struktūra. Manā izpratnē, tie ir "Latvenergo", "Latvijas Valsts ceļi", "Latvijas Gāze" – tie nevar būt naudas iekasētāji tikai tāpēc, ka es kā uzņēmējs viņus nevaru apiet, vienalga, ko šie uzņēmumi nosaka. Piemēram, Ceļus satiksmes drošības direkcija (CSDD). Droši vien dzirdējāt par skandālu saistībā ar dizaineru krēsliem par 1200 eiro gabalā. Pērn pie CSDD fantastiskajām algām un prēmijām peļņa dienestam bija trīs miljoni eiro. Sēž uz dizaineru krēsliem, un viss ir kārtībā. Kas to pieļāva? Satiksmes ministrs! CSDD tarifi attiecībā uz visu autotransportu ir nevis procentos, bet reizēs lielāki nekā Lietuvā vai Igaunijā. Un tas ir visās nozarēs.
Pirms 15 gadiem par elektrību "Preiļu siers" maksāja tikpat, cik pērn tikai par OIK – 380 000 eiro. Tie ir 2 centi uz piena litru! Atvainojiet, ko vēl vajag? Par kādu biznesu te runājam?
Valsts ceļi – sliktākie ceļi Baltijā, bet kādi ir izcenojumi, piemēram, par vienkāršāko darbu – greiderēšanu? Ja zemniekam maksātu tikpat, cik "Latvijas autoceļu uzturētājam", tad par hektāra aparšanu vajadzētu maksāt vismaz 200 eiro. Kurš zemnieks saņem par apartu hektāru 200 eiro? Ja man kāds maksātu tādu naudu, es artu no rīta līdz vakaram! Taču, redziet, man neviens nemaksā, bet valsts savam uzņēmumam maksā!
Esat teicis: ja piena industrijā ir dažādi spēles noteikumi, tad kopēja spēle nenotiek un kopējos mērķus nevar sasniegt.
Tas sākās Rozes [Mārtiņš Roze – bijušais zemkopības ministrs] laikā, un nozare ir sašķelta. Līdzīgi kā jebkurā biznesā, visvieglāk to ir izdarīt ar naudu. Rozes laikā tika sākts atbalsts vienai uzņēmējdarbības formai, kas nozari sašķēla divās nometnēs – labie kooperatīvi un visi pārējie. Līdz ar to, skatoties no ministra viedokļa, sašķeltu nozari ir vieglāk pārvaldīt nekā monolītu, tāpēc tagad esam, kur esam. Ministrs vai Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome var izvirzīt mērķus, kādus vien grib, bet tos sasniegt nav iespējams, ja pastāv divas pilnīgi pretējas nometnes.
Kad kooperatīvi veidoja savu pārstrādes uzņēmumu, viņi solīja, ka nevedīs katru dienu laukā no Latvijas ap 500 tonnām piena, bet, kaut gan "Latvijas piena" rūpnīca ir uzbūvēta, nekas nav mainījies.
Tieši tā. Dūklavs [zemkopības ministrs Jānis Dūklavs] kādā intervijā teica, ka viņš no Krievāra [viens no "Latvijas piena" sākotnējiem dibinātājiem, maksātnespējīgā kooperatīva "Trikāta KS" bijušais vadītājs Uldis Krievārs] ir saņēmis rakstisku apliecinājumu, ka pēc rūpnīcas uzbūvēšanas pienu ārā vairs nevedīs, kaut gan jau tajā brīdī bija skaidrs, ka pienu turpinās izvest, jo rūpnīcas jauda nav tāda, lai pārstrādātu visu pienu. Tie bija klaji meli!
Kāds ir rezultāts? Nekāds! Kā vedam pienu ārā no Latvijas, tā turpinām vest. Kā Latvijas uzņēmumi nav 100% noslogoti ar izejvielu, tā nav un arī nebūs.
Starp citu, vai pēdējos gados esat dzirdējusi, kādas ir analīzes kooperatīvu izvestajam pienam? Nav un nebūs, jo pie Dūklava labās vai kreisās rokas sēž viens otrs augsts ierēdnis, kas lobē šo pasākumu, lai no Latvijas uz Lietuvu plūstu piens bez jebkādas kontroles.
Kas notiek tālāk? Uzņēmums "Trikāta KS" "aiziet pa pieskari", galvenais vaininieks Krievārs, Dombrovska [savulaik Ministru prezidents, tagad eirokomisārs Valdis Dombrovskis] padomnieks uztaisa jaunu kooperatīvu un turpina piena izvešanu. Turklāt viņš kooperatīvu veiksmīgi akreditē un no nodokļu maksātāju naudas saņem subsīdijas. Sakiet, kurā valstī tā ir iespējams? Šis cilvēks ir nolaidis lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvo sabiedrību "Laidars G", "Trikātu KS", arī "Latvijas pienu"…
Vai jūs zināt, ka "Latvijas pienu" pārdeva par vienu eiro?
Darījuma cena publiski netiek minēta.
Bet es zinu! Šajā cenā ir valsts galvojums, Eiropas nauda 2,9 miljoni, zemnieku iekasētā nauda 1,7 miljoni eiro, nemaz nerunājot par naudu, kuru iekasēja apgrozāmajiem līdzekļiem no katra ceturkšņa piena naudas. Beigās izrādījās, ka šī nauda nav uzskaitīta. Kādā valstī dzīvojam, vai tiesiskā?
Kā juridiski parādnieks, šajā gadījumā "Latvijas piens", var no administratora nopirkt pret sevi saistības no "Trikātas KS"? Tā rezultātā zemnieki vēl šodien gaida nesamaksāto trīs miljonu eiro piena naudu.
Vai, Vācijas koncernam "Fude+Serrahn Milchprodukte" kļūstot par "Latvijas piena" 75,1% daļu īpašnieku, rūpnīca atradīs produkcijas noieta tirgu?
Te nav nozīmes tirgum, bet gan faktam, ka, līdzīgi kā banku "Citadele" valsts par nodokļu maksātāju naudu uzdāvināja amerikāņiem, tā "Latvijas pienu" – vāciešiem. "Parex bankas" glābšanā taču ieguldīja vairāk nekā miljardu eiro. Cik dabūja atpakaļ? Ar "Latvijas pienu" tas pats, tikai mazākā apmērā.
"Preiļu siers" apmēram pirms gada saņēma sertifikātu produkcijas eksportam uz Ķīnu. Kā šajā tirgū veicas? Nesen lasīju, ka pērn uz Ķīnu Latvijas pārtikas ražotāji eksportējuši ļoti maz.
Ķīnas valsts politika attiecībā uz importu savā tirgū ir pretstats Latvijai. Uz Ķīnu neskatos kā uz perspektīvu tirgu. Ķīniešu domāšana: paši eksportējam visu un jebko, bet importu turam zem milzīgas kontroles.
Pērn uz Ķīnu eksportējām 50 tonnas par 46 000 eiro, kas ir lielākā daļa no Latvijas kopējā eksporta uz šo valsti. Taču, lai aizvestu uz Ķīnu sūkalu pulveri, ir jānosaka 82 parametri. Uz vietas uzņēmumā varam veikt 15 laboratoriskās analīzes, pārējais jāsūta uz "Bior" [Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts], tas maksā 900–1000 eiro uz vienu mašīnu. Ņemot vērā prasības, no ekonomiskā viedokļa eksports uz Ķīnu ir neizdevīgs.
Lai "Bior" samazina analīžu cenas!
Tas nekad nenotiks, institūts ir kā monopols, un jebkuras analīzes cena iet tikai uz augšu!
Kas ir perspektīvie tirgi?
Āzijas valstis, Krievija, jo tur ir nauda, bet tagad tas nav iespējams starptautisko sankciju dēļ. Vēl Irāna. Kāpēc? Viņi ļoti daudz lieto maizi, arī piena produktus. Daži Latvijas uzņēmumi jau eksportē graudus uz Irānu. Tā ir otra bagātākā valsts ar gāzi un trešā ar naftu. Latvijai vajadzētu ekonomiskajos sakaros mēģināt draudzēties ar Irānu. Persijas līča valstis kopumā ir liels potenciāls gan ES, gan Latvijai.
"Preiļu siers" daudz eksportē uz Indonēziju, Malaiziju. Šīs valstis klimatisko apstākļu dēļ nekad nevarēs sevi nodrošināt ar piena produktiem. Pēc iedzīvotāju vidējā vecuma tās ir ļoti jaunas valstis. Tas nozīmē, ka dzims bērni un tirgus tikai augs.
"Preiļu siers" biznesu ir veidojis tā, lai būtu aptverta visa ražošanas ķēde – no graudu, lopu audzēšanas līdz gatavam produktam.
Visi ķēdes posmi, sākot no primārās ražošanas līdz galaproduktam, viss ir vienās rokās. Līdz ar to tā ir atbilde, kāpēc mums ir tāds rezultāts, kāda citiem nav. Zīmīgi, ka lielāko nodokļu maksātāju apbalvošanas pasākumā kopumā, ne tikai Latgalē, nefigurēja neviens cits piena pārstrādes uzņēmums, neviens kooperatīvs – ne "Latvijas piens", ne "Sējēja" daudzkārtējais laureāts – piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība "Straupe", jo viņiem nav tādas sistēmas. Kooperatīvi jau dzīvo pēc principa: šodien izdevīgi – pērku, rīt izdevīgi – pārdodu. Padomju laikā to sauca par spekulāciju un lika cietumā, bet mums tā ir atbalstāma uzņēmējdarbības forma, kurā esam ieguldījuši desmitiem miljonu eiro.
Savulaik arī iesaistījāties politikā, darbojāties Tautas partijā, bijāt deputāts 7. Saeimā. Pēc tam 2001. gadā kļuvāt par Preiļu novada domes priekšsēdētāju. Vēl nesen bijāt domes deputāts no Reformu partijas. Tagad kritizējat politiķus, bet savulaik mēģinājāt pats ko mainīt.
Es to arī esmu izdarījis. Nezinu nevienu Saeimas deputātu, kas priekšlaicīgi būtu nolicis mandātu, startējis pašvaldību vēlēšanās un kļuvis par mēru. Uztaisīju reformas, viss apgriezās ar kājām gaisā – reorganizēju visus pašvaldības uzņēmumus, iepriekšējā sasaukuma elite bija spiesta strādāt opozīcijā un cītīgi rakstīja sūdzības visām iespējamām institūcijām. Atjaunoju kultūras namu un izdarīju daudzas citas lietas, tagad viss funkcionē. Ejot pa Preiļiem, visur redzu, ko tajos trijos gados izdarīju.
Valstī arī būtu jādara tāpat, ja domājam globāli: no aizņemtās naudas nevienu centu nedrīkst noēst, to vajag investēt ražošanas attīstībā. "Preiļu sierā" neviens cents no aizņemtās naudas nav izmaksāts algās, nav notērēts vēl kaut kur. Valsts līmenī notiek kā ātro kredītu reklāmā: ar īsziņas starpniecību paņemiet ātro kredītu, lai aizietu ar meiteni uz kafejnīcu. Un visi būsiet laimīgi! To es saku par 28 miljonu aizņemtās naudas sadalīšanu gada nogalē Saeimā: deputāti pēc tam reģionu presē lielās, cik nu kurš katram pagastam izsitis sporta laukumiem u.tml.
Vai Preiļiem arī kas tika no tā saucamās deputātu kvotu naudas sadalījuma, kas šī gada budžetā bija rekordliela – ap 28 miljoniem eiro no programmas "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem"?
Jā. Īstenībā par tādām nejēdzībām ir jāliek cietumā. Bez tiesas.
Ja pavērtē ekonomiku 27 gadu attīstības vēsturē, vai nav tā, ka dzīvojam labāk, nekā esam dzīvojuši?
Nē, tā nav, neiet runa par pārticību, bet par noslāņošanos, ir dažāds ienākumu līmenis. Minēju jau valsts kapitālsabiedrības ar nenormālām algām. Bet 200 000 cilvēku dzīvo no minimālās algas! Tas sašķeļ sabiedrību. Tas ir bīstami no valsts drošības viedokļa.
Nav svarīgi, cik daudz tanku būs Ādažos. Ieroči ir tikai instruments, bet karu vinnē ekonomika un cilvēki. Latvija šobrīd kā valsts ir sašķelta gan pēc etniskā, gan materiālā principa. Un katra nozare vēl ir sašķelta. Vienā daļā sabiedrības veidojas vienaldzīga attieksme. Arī ministriju un resoru personā.
Pirms pieciem gadiem uzņemtajā "Preiļu siera" 40 gadu jubilejas videoierakstā sakāt, ka ir skaidrs, kas ir jādara tālāk.
Toreiz teicu, ka pārstrādes uzņēmumiem ar vienu kāju ir jākāpj iekšā arī primārajā ražošanā, ko esam izdarījuši. Šogad plānoto soli pabeigsim – rudenī būs vairāk nekā 1000 slaucamas govis. Dienā ražosim vairāk nekā 25 tonnas piena, tas būs krietni vairāk, nekā 1995. gadā, kad atnācu šeit strādāt, iepirkām. Es neatnācu uz ekonomiski saglabātu un attīstītu uzņēmumu, atnācu uz bankrotējušu rūpnīcu, kuru nevienam nevajadzēja, pat tā laika naskākajiem privatizētājiem. Algas un piena nauda nebija maksāta vairāk nekā pusgadu. Tikai pēc padsmit gadiem uzzināju, kāpēc man tika piedāvāts šis amats. Sākotnēji neviens no tā laika vadošajiem darbiniekiem neticēja, ka uzņēmumā var atgriezt ekonomisko dzīvību. Man bija plānota filmas "Ceplis" leitnanta Sausā loma, uz ko visu novelt: jauniņais atnāca, visu salaida grīstē un nolaida pa burbuli.
Taču man vienmēr patīk vēsturi apgriezt otrādi. Savulaik "Preiļu siers" bija Daugavpils piena kombināta sastāvā, bet tagad "Latgales piens" ir mūsu meitasuzņēmums. Pēc Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas 1986. gadā atnācu strādāt kolhozā "Krasnij Oktjabrj" Riebiņos, kurš pārtapa par agrofirmu "Turība". Pēc Preiļu siera rūpnīcas atdalīšanas no Daugavpils tā bija agrofirmas "Turība" sastāvā. Tagad ir otrādi, pirms diviem gadiem agrofirmu nopirkām.
Kur jums pašam tādas zināšanas, lai zinātu attīstības ceļu?
Cilvēku māca dzīve. Ja biznesā esi iekšā no matu galiņiem līdz papēžiem, tad katru nākamo soli diktē dzīve, un vēl man visu laiku ir bijuši ļoti labi matemātikas skolotāji.
Taču nākamais solis ir jāredz.
Jā, tas ir jāredz. Tā es saviem jaunajiem stāstu: darbs ir jāredz. Citreiz kaut ko neizdara, viņi atbild: man neviens neteica, ka tas jādara. Es saku: bet man arī neviens neteica darīt! Tur ir tā vadītāja "fiška" – ir jāredz darbs un, pats galvenais, ir jāpieņem lēmumi. Tie ir jāpieņem ātri un ilgi nav jāmaina.
Man šajā kontekstā ir stāsts par aizbraucējiem. Reizēm no pašreizējās politiskās elites ir nievājoši komentāri – ka aizbraukuši jau tikai neveiksminieki, kas nevarēja atrast darbu utt. Bet tā nav patiesība. Aizbrauca cilvēki, kuri prata pieņemt lēmumus, jo arī par aizbraukšanu ir jāpieņem lēmums, tas nenāk no zila gaisa. Šodien, redz, pamodos, sakravāju čemodānu un rīt aizbraucu! Kopumā valstij, ekonomikai un sabiedrībai neskaitāmas reizes labāk būtu bijis, ja viņi nebūtu aizbraukuši. Bet diemžēl tajā brīdī un arī tagad spēles noteikumi Latvijā ir tādi, ka grūti izturēt šo valsts policejisko attieksmi pret uzņēmējdarbības vidi, kad tevi nostāda tikpat kā verga lomā, kad nodokļus var uzkraut, kādus grib, normatīvos aktus piemērot, kādi patīk. Kad aizejam jau gandrīz tiktāl, ka uzņēmējam kā proletariātam nekas vairs nepieder kā vien darbarokas. Reizēm smejos, ka varbūt drīz būs nodoklis, ka izeju laukā no mājas.
"Preiļu siers" nodarbina 300 strādājošos. Vai darbaroku uzņēmumam pietiek? Cilvēki taču turpina izbraukt no valsts.
Pietiek, nesūdzos. Kāpēc? Tāpēc, ka no darbinieka ne tikai vajag ņemt, vajag arī dot. Viņam ir jābūt pārliecinātam, ka darbs būs arī rīt. Jābūt labai darba algai pēc padarītā darba, nevis pēc skaistām acīm, jābūt nomaksātiem nodokļiem, lai ir visas sociālās garantijas, medicīniskā apdrošināšana. Kad visu "paketi" iedod, darbiniekam būs motivācija strādāt.
Vai jums ir vīzija, kā akciju sabiedrība attīstīsies tālāk?
Primārajā ražošanas sektorā – audzējam gan graudus, gan lopus – ir kur augt vēl gan ražai, gan izslaukumam.
Ražotnēs pašreizējās jaudas ir noslogotas. Lai paplašinātos, ir jādomā par nākamo soli – jābūvē jauns uzņēmums ar lielākām jaudām, lai diennaktī varētu pārstrādāt vismaz 1000 tonnu piena.
Tehnoloģijas mainās, 10–15 gados tās tehniski un morāli noveco. Ja gribam veiksmīgi konkurēt (eksportējam uz vairāk nekā 40 valstīm) un būt pasaules tirgos, ir jāiet ne tikai soli līdzās attīstībai, bet pussolīti pa priekšu. Tikai tad noturēsimies. Pretējā gadījumā – laika jautājums un esam izmesti ārā. Šo gadu pieredze apliecina: lai cik laba ir iekārta, ja konkurentam tehnika ir jaudīgāka, tā ir jāmaina pret modernāku.
Tikai jautājums – kurā vietā būvēt? Pie pašreizējās nodokļu politikas tā nevar būt Latvija.
Kur tad?
Optimāla vieta ir Igaunija. Kāpēc Igaunija? Kaut vai elementārs piemērs: uzņēmumam nevajag apmaksāt darbinieku slimības lapas. Domājiet, tas ir maz? Gadā AS "Preiļu siers" tie ir 18 000 eiro, bet, ja vērtē koncernā kopumā [koncernā AS "Preiļu siers" ietilpst meitasuzņēmumi AS "Latgales piens", AS "Krāslavas piens", SIA "Sēļi", SIA "Agrofirma "Turība", SIA "Zolva" un SIA "Vietējā"]? Turklāt bieži to izmanto ļaunprātīgi! Piemēram, ģimenes ārsts Riebiņu novadā nepilna gada laikā izraksta 3000 slimības lapas!
Šis regulējums ir valsts funkcija. Tagad valstij ir gluži vienalga, jo maksā uzņēmējs.
Tas nevar būt vienīgais iemesls, lai ražotu Igaunijā.
Igaunija ir nodokļiem labvēlīgāka vide. Reinvestētā peļņa netiek aplikta ar nodokli, ko tagad sola ieviest Latvijā. Igaunijai šī sistēma ir jau no 2000. gada.
Mazāki darbaspēka nodokļi, nav visu nodevu.
Kāda nozīme, no kurienes – Igaunijas vai Latvijas – eksportēt? Nekāda! Tāpat pa Eiropu pārvadājumi būs ar autotransportu, uz Āzijas valstīm – ar konteineriem no Rīgas ostas.
Koncerns eksportē vairāk nekā 90%. Atsevišķus produktus, kā piena sūkalas, pat 99%.
Jā, būs problēmas ar darbaspēku. Bet, ņemot vērā pašreizējo tehnoloģisko lēcienu (mums lielākā modernizācija bija 2006. gadā un 2008. gadā, ja neskaita 2012. gada sūkalu ražotni), vajadzēs mazāk darbinieku.
Vai jūtat konkurenci Latvijas piensaimniecības tirgū? Vai arī jums ir pašiem savs ceļš?
No vienas puses, jebkurš uzņēmums ir konkurents. Vai jūtamies no viņu puses apdraudēti? Nē. Jo viņiem nav tā gājiena. Kā skrējējam – ir vajadzīgs solis. Nav tā soļa. Tā savulaik, iespējams, bija mana priekšrocība. Te bija balta lapa. Es atnācu, kā sarakstīju, tā arī ir. To, ko esam gribējuši, vienmēr esam izdarījuši.
Ar "Preiļu sieru", kā jau pirms desmit gadiem teicu, viss būs kārtībā.
