VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Aivars Kļavis
rakstnieks, publicists
21. novembrī, 2016
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Uzņēmējdarbība
12
12

Kāpēc investori pamet Latviju?

LV portālam: ĢIRTS GREIŠKALNS, Ārvalstus investoru padomes Latvijā bijušais izpilddirektors

Ģirts Greiškalns: “Mans viedoklis, ja valstī ir tradicionāli spēcīgas nozares, kas laika gaitā attīstījušās, kļūstot konkurētspējīgas, tad nevajag traucēt un tās mākslīgi ierobežot.”

FOTO: Evija Trifanova/ LETA

Latvijā reģistrēti ap 250 000 uzņēmumu. No tiem gada pārskatus iesniedz jeb reāli strādā kādi 122 000. Tomēr tikai 22 000 uzņēmumu gada apgrozījums ir 145 000 eiro* un vairāk, kas veido 98% no kopējā apgrozījuma valstī. Savukārt 4631 no šiem divdesmit diviem tūkstošiem ir uzņēmumi, kuros vismaz 50% apmērā ieguldīts ārvalstu kapitāls - tie ir uzņēmumi, kas tapuši, pateicoties ārvalstu tiešajām investīcijām. Bet… pats interesantākais. Šie uzņēmumi nodrošina 46,5% no jau pieminētā kopējā apgrozījuma un samaksā 48,2% (gandrīz pusi!) no visiem valstī nomaksātajiem nodokļiem! Diemžēl pēdējā laikā iezīmējas tendence, ka kopējais tiešo investīciju apjoms samazinās. Un ne tikai samazinās, bet nu jau rakstāms ar mīnusa zīmi. Kāpēc investori pamet Latviju?
īsumā
  • Investori nav labi vai slikti, vienīgi nepieciešams, lai investoru portfelis būtu pēc iespējas diversificētāks. Lai ir gan skandināvi, gan Rietumi, gan Austrumi.
  • Biznesi tiek pirkti un pārdoti. Vieni ienāk, citi aiziet. Viss notiek, bet nav tie apjomi, kas būtiski izmainītu investīciju kopējo plūsmu.
  • Iemesli, kāpēc investori aiziet, ir dažādi. ES fondu samazināšanās, kas tautsaimniecībai nedod tai nepieciešamo naudas masu. Fakts, ka izejmateriāli un atsevišķi pakalpojumi paliek lētāki. Tātad deflācija, kas samazina apgrozījumu.
  • Ir sākusies sekulārā stagnācija jeb ilgstošs periods ar zemu izaugsmi. Tāpēc ar investīcijām pašlaik neviens neaizraujas.
  • Valsts un pašvaldību institūcijas darbojas nevis kā pakalpojumu sniedzēji, bet kā uzraugošas, kontrolējošas un represīvas struktūras. Tā vietā, lai pēc nepilnību konstatēšanas dotu iespēju tās novērst, visbiežāk piemēro soda sankcijas.
  • "Doing Business" pētījums ir labs indikators, kas parāda, kā mēdz teikt, vidējo temperatūru slimnīcā, bet neatspoguļo konkrētu pacientu stāvokli un situāciju, kādā tie atrodas.

Un ne tikai investori. Pēdējā laikā par ražotņu pārcelšanu uz citurieni runā arī lieli pašmāju uzņēmumi. Kāpēc šī nauda, kas izpaužas ne tikai kā jauni produkti, bet arī darbavietas un nodokļi, aizceļo pie kaimiņiem vai uz citām Austrumeiropas valstīm? Un kādas ir mūsu iespējas to atgūt? Par to arī intervija ar ilggadējo Ārvalstu investoru padomes Latvijā bijušo izpilddirektoru ĢIRTU GREIŠKALNU, kurš šomēnes pēc desmit šajā amatā nostrādātiem gadiem to pamet un turpmāk darbosies kā Ārvalstu investoru padomes Latvijā valdes padomnieks. 

Pirms pusotra gada intervijā LV portālam jūs secinājāt, ka investīciju pieauguma tempi kopš 2009. gada, kad tika investēts miljards eiro, no gada uz gadu samazinājušies. Pagājis vēl pusotrs gads. Kāda situācija ir pašlaik?

Diemžēl negatīvā tendence turpinājusies. Ja toreiz mēs vēl runājām tikai par pieauguma samazināšanos, tad pašlaik par pieaugumu vispār vairs nevar runāt. Šī gada pirmajā pusgadā atsevišķi banku sektora uzņēmumi savas investīcijas pārvietojuši uz citām valstīm. Tie ir pāris darījumi, bet, ņemot vērā, ka summas ir ļoti lielas, pašlaik pieaugums rakstāms ar mīnusa zīmi. Ja pirms pusotra gada runājām par 85 miljoniem eiro jaunām investīcijām pamatkapitālā, tad pašlaik no šī investīciju pamatkapitāla ir izņemti vairāki simti miljonu eiro. Turklāt arī Latvijā strādājošo uzņēmumu kopējais apgrozījums ir samazinājies. 2014. gadā apgrozījuma pieaugums bija 0,97% - pērn jau mīnus 0,84%. Pozitīvi gan tas, ka, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pieauguši nodokļu ieņēmumi.

Kāpēc ar šo investīciju piesaisti no gada uz gadu mums sokas arvien grūtāk?

Iemesli ir dažādi. Viens no acīmredzamākajiem – ES fondu samazināšanās, kas tautsaimniecībai nedod tai nepieciešamo naudas masu. Otrs – fakts, ka izejmateriāli un atsevišķi pakalpojumi paliek lētāki. Tātad deflācija, kas samazina apgrozījumu. Tomēr cipars, ko nupat pieminējām, ir tas beigu saldo, un tas nebūt nenozīmē, ka darījumi nenotiek. Biznesi tiek pirkti un pārdoti. Vieni ienāk, citi aiziet. It kā viss notiek, bet nav tie apjomi, kas būtiski izmainītu investīciju kopējo plūsmu.

Vai, ņemot vērā nelielo vietējo tirgu, vēl vairāk ierobežotos vietējos resursus, nav tā, ka viss, kam bijusi kaut kāda vērtība, jau nopirkts un nav arī jaunu, perspektīvu biznesa nišu, kurās investēt? 

Tam gan es nepiekrītu. Protams, tādu investoru, kas koncentrētos uz iekšējo patēriņu, nav un nebūs. Jautājums ir tikai par nozarēm un sektoriem, kas orientēti uz eksportu. Bet arī tad jāsaprot, ka ir zināms risks, kas saistīts ar mūsu kaimiņu Krieviju, ar sankcijām un kopējo ģeopolitisko situāciju. Jo izskatās, ka sācies tas, ko sauc par sekulāro stagnāciju jeb ilgstošu periodu ar zemu izaugsmi. Tāpēc ar investīcijām pašlaik neviens neaizraujas, bet mēs piedevām vēl esam bufera zonā. Lai gan pirms gada buferzonas jautājums bija daudz aktuālāks. Tagad to vairāk uztver kā normālu situāciju un normālu risku, ar ko jārēķinās.

Un šajā ziņā nenoliedzami ar to vieglāk sadzīvot skandināviem – somiem, norvēģiem, kuriem pašiem ir robežas ar Krieviju. Viņi šo risku prot kontrolēt  Arī mūsu kaimiņi Polija un citas ES austrumrobežas valstis. Kamēr valstis, kas atrodas uz dienvidiem no Vācijas – Austrija, Francija, Spānija, Itālija – šo situāciju nesaprot, tāpēc ir daudz piesardzīgākas un atliek savu investīciju plānus, ja tādi ir.

Kas vēl ir mūsu vājās vietas? Kas atbaida investorus bez ģeopolitiskās situācijas?

Jāsaka – pašlaik normatīvo aktu piemērošana. Likumi mums ir atbilstoši ES praksei un OECD vadlīnijām, bet klibo to piemērošana. Daļa no tiem praktiski nestrādā. Sadarbojoties ar VID, PVD, būvvaldēm un citām valsts vai pašvaldību institūcijām, nereti viss beidzas ar to, ka uzņēmējam, lai aizstāvētu savas intereses, jāiet tiesāties. Lai gan bez tā varētu iztikt, ja ar valsts un pašvaldību institūcijām būtu normāla sadarbība. Ja būtu izpratne un pretimnākšana. Diemžēl šīs institūcijas darbojas nevis kā pakalpojumu sniedzēji, bet kā uzraugošas, kontrolējošas un represīvas struktūras. Tā vietā, lai pēc nepilnību konstatēšanas dotu iespēju tās novērst, visbiežāk piemēro soda sankcijas. Simtiem, ja ne tūkstošiem eiro lielas soda naudas par salīdzinoši nenozīmīgām lietām, kam pēc tam seko ilga, bezjēdzīga tiesvedība. Ārvalstu investoriem, kas pieraduši pie citas attieksmes, to ir ārkārtīgi grūti saprast. 

Ne tikai ārvalstu, zinu, ka no tā cieš arī vietējie uzņēmēji. Man tas atgādina padomju laikus, kad tūlītējs sods jeb represijas bija viens no sistēmas stūrakmeņiem. Bet liela daļa no tiem, kas to šobrīd praktizē, padomju laiku tā īsti nemaz nav piedzīvojuši. Viņi mācījušies un auguši neatkarīgā Latvijā!

Es domāju, ka te ir runa par darbības rezultatīvajiem rādītājiem. Kā tiek vērtēts ierēdņu un amatpersonu darbs? Pēc viņu fiksēto pārkāpumu skaita vai gluži pretēji – ka uzņēmumi labi strādā un tiem nav problēmu?

Ja mērķis ir mēnesī sodīt, teiksim, septiņpadsmit uzņēmumu, tad cilvēks iet un meklē šos septiņpadsmit, ko sodīt. Ja mērķis, lai uzņēmumi labi strādā, lai nebūtu sūdzību no klientiem, patērētājiem un tajos strādājošajiem, tad darbs jāorganizē citādāk. Bet, ņemot vērā mūsu nabadzību, daļai šo institūciju budžets tiek veidots ne tikai no valsts asignētajiem līdzekļiem, bet arī no iekasētajām soda naudām. Tātad jāsoda, gribot negribot! Lai paši varētu izdzīvot.

Kas vēl kavē investoru ienākšanu?  

Protams, nekur nav pazudis demogrāfijas un darbaspēka pieejamības jautājums. Jāsaprot, ka investori, kas šeit strādā, jau iekšēji savās organizācijās cīnās par atsevišķu darbību vai nozaru izvietošanu tieši Latvijā. Piemēram, veidojot tā saucamos reģionālos pakalpojumu centrus kādas lielas biznesa grupas iekšienē starp tās filiālēm, sākas konkurence, kurā valstī tos vislabāk izvietot. Un, ja kādreiz izvēlējās mūs, tad pašlaik arvien vairāk un vairāk zaudējam Lietuvai. Arī Čehijai un pat Spānijai. Jo Latvijā nevar nodrošināt, piemēram, 85 inženierus ar konkrētām prasmēm. Ir problēmas ar A klases birojiem. Bet, kad investori tuvāk iepazīst mūsu tiesu sistēmu un tās neprognozējamību, viņi saka: "Nē, paldies, mēs tam negribam iet cauri! Mēs tādus riskus nevaram atļauties."

Kuras nozares pašlaik visvairāk interesē investorus?

Pakalpojumi, IT joma, būvniecība un arī rūpniecība. Pērn rūpniecībā strādāja 344 uzņēmumi ar ārvalstu kapitālu, kas nodrošināja 53% no nozares kopējā apgrozījuma un 41% no samaksātajiem nodokļiem. Savukārt pārtikas un dzērienu ražošanā šādi uzņēmumi ir 60, bet to apgrozījums bijis 51%, un nodokļos nomaksāti 68% no kopējā nozarē.

Bet vai ārvalstu tiešajām investīcijām nav arī sava veida atgriezeniskā saikne, kas tik mazu ekonomiku kā mūsējā padara arī viegli ievainojamu? Piemēram, no desmit valsts lielākajiem pārtikas uzņēmumiem tikai viens pieder Latvijas pilsonim… Kā valsts šādā situācijā var ietekmēt tai stratēģiski svarīgās nozares? Vai arī valstij nekas nav jāietekmē? 

Jautājums ir par risku sadalījumu. Ja šos 53 vai 51procentu nodrošinātu viens vai daži uzņēmumi - tas patiešām būtu riskanti. Bet tie ir desmitiem uzņēmumu. Savukārt, ja kādā nozarē pēc apgrozījuma izteikti dominē ārvalstu uzņēmumi, tad tas ir nepārprotams signāls valstij, ka tai jāstrādā pie nozares vietējo uzņēmumu kapacitātes stiprināšanas. Patiesībā tā ir mūžīgā izšķiršanās – vai nu meklējam stiprākos un tiem palīdzam, vai arī veidojam tādu vidi, kurā prasmīgākie, gudrākie, apsviedīgākie un stiprākie paši spēj sakārtot lietas. Mans viedoklis, ja valstī ir tradicionāli spēcīgas nozares, kas laika gaitā attīstījušās, kļūstot konkurētspējīgas, tad nevajag traucēt un tās mākslīgi ierobežot.

Kamēr mēs ceram uz jaunām investīcijām, vairāki lieli uzņēmumi (gan kā nodokļu maksātāji, gan darba devēji) pārceļ savas ražotnes ārpus Latvijas.  "Cemex" atzinis, ka šeit vairs nespēj ražot konkurētspējīgu produkciju, "Valmieras stikla šķiedra" pērn atvēra ražotni ASV, kurā plānots investēt ap 80 milj. eiro un izveidot vairāk nekā 400 darba vietu. Ražotnes ārpus Latvijas ir arī "Latvijas Finierim". Par ko tas liecina?

Runājot par "Latvijas Finieri", kas atvēris ražotni Igaunijā, jautājums ir – kāpēc? Ja tāpēc, lai būtu tuvāk jauniem klientiem un tā ir dabīga izaugsme, tad viss kārtībā. Bet, ja tāpēc, ka Latvijā ražošanas jaudas nevar palielināt kaut kādu ierobežojošu faktoru dēļ, tad valdībai jāstrādā, lai šos ierobežojošos faktorus likvidētu vai vismaz minimalizētu. Man šķiet, ka līdzīgi kā ar "Cemex" vai "Valmieras stikla šķiedru" tie drīzāk ir energoresursi, to cena un pieejamība, kas liek atvērt ražotnes citur. 

Bet šis energoresursu jeb OIK jautājums nav nekas jauns. Jau gadiem uzņēmēji pauduši par to satraukumu. Vai tiešām ražotājiem jāpamet valsts, lai to beidzot sāktu risināt?

Pašlaik Ekonomikas ministrija ar ierobežojošiem OIK pieauguma tempiem mēģina panākt lielajiem ražotājiem, lai situācija nepasliktinātos un mēs nezaudētu vēl vairāk. Lai vismaz tās darba vietas, kas ir Latvijā, šeit arī paliktu un netiktu pārceltas citur. Protams, to vajadzēja darīt krietni agrāk un paredzēt, ka, pārspīlējot ar atjaunojamiem energoresursiem, mēs varam iebraukt grāvī.

Jo kādam par tiem būs jāmaksā…

Tieši tā. Ir pazaudēts daudz laika, tāpēc pašlaik mēs varam strādāt tikai pie slikto faktoru ierobežošanas un cerēt, ka pienāks brīdis, kad uzņēmumi varēs attīstīties šeit pat, Latvijā, nevis meklēt citas valstis.

Tomēr nupat publicētajā Pasaules Bankas (PB) "Doing Business 2017" pētījumā 190 valstu konkurencē Latvija kā valsts ar uzņēmējiem labvēlīgu vidi ierindota augstajā 14. vietā un 6. vietā ES dalībvalstu vidū. Diemžēl realitāte liecina par kaut ko pilnīgi citu. Cik mēs varam ticēt un uzticēties šādiem pētījumiem?

"Doing Business" pētījums ir salīdzinoši akadēmisks. Tiek analizētas teorētiskas iespējas, balstoties uz likumdošanas procesu un citiem normatīvajiem aktiem. Piemēram, cik ilgā laikā var nodibināt jaunu uzņēmumu. Un formāli to var izdarīt ļoti ātri. Bet, lai sāktu strādāt, nepieciešamas dažādas atļaujas, piemēram, no PVD, jāreģistrējas VID, arī kā teritoriālai vienībai jāreģistrējas… Un tas nebūt vairs neiet tik raiti. Bet to šis pētījums neatspoguļo. Tāpēc tas ir labs indikators, kas parāda, kā mēdz teikt, vidējo temperatūru slimnīcā, bet neatspoguļo konkrētu pacientu stāvokli un situāciju, kādā tie atrodas.

Vēlreiz atgriežoties pie sarunas pirms pusotra gada. Toreiz jūs teicāt, ka mainās valstis, no kurām nāk investori. Ja agrāk tās bija Zviedrija, Lielbritānija, Vācija un ASV, tad pašlaik - Kipra, Malta un Holande, kas liek uzdot jautājumus par investīciju patiesajām izcelsmes valstīm. Tagad  vairs nav vērts pat uzdot šādu jautājumu, jo otrs lielākais investors ar 738,5 milj. ir  Krievijas Federācija, ceturtais ar 601,7 - Kipra, bet mazā Malta ir investējusi par miljonu vairāk nekā Vācija. Ko mēs zinām par naudu, kas šādi nonāk Latvijā?

Tobrīd diezgan precīzi esmu paredzējis tendences, kas nu jau ir realitāte. Investori nav labi vai slikti, vienīgi nepieciešams, lai šis investoru portfelis būtu pēc iespējas diversificētāks. Lai ir gan skandināvi, gan Rietumi, gan Austrumi. Lai tiktu pārstāvētas pēc iespējas vairāk un dažādākas valstis. Protams, katrs investors nāk ar savām vērtībām. Dabiski, mums vairāk gribas redzēt tos, kas nāk ar tām vērtībām, kas atbilst mūsu mentalitātei. Tos, kuru darbība un naudas plūsmas ir saprotamas un caurskatāmas. Bet, ja šī tendence mainās, tad jāsecina, ka nāk tie, kuriem mūsu uzņēmējdarbības vide šķiet saprotamāka. Piemēram, cilvēki no Austrumiem uzskata, ka pie mums viss ir sakārtots gandrīz ideāli, kamēr rietumnieki, kas pieraduši pie citas uzņēmējdarbības vides, nebūt tā nedomā. Protams, ka attiecībā uz šādu grūti izprotamu naudu eksistē zināms risks, bet tāpēc ir institūcijas, kam šie riski jāpēta un jāanalizē.

Tomēr ir ļoti grūti cīnīties pret kaut ko. Daudz efektīvāk strādāt ar tiem, kurus mēs šeit gribam redzēt un novērst trūkumu, kas viņiem te traucē. Visvienkāršākais, visefektīvākais veids, ko esmu teicis neskaitāmas reizes, - strādāt ar jau esošajiem investoriem, lai viņi turpinātu veikt šeit jaunas investīcijas. Bez šaubām, jābrauc, jāmeklē un jāuzrunā potenciālie investori arī ārpus Latvijas, bet vispirms tiem, kas šeit strādā,  kas pazīst šo vidi, vajadzētu pavaicāt, kas jums nepieciešams, ko vajadzētu mainīt vai uzlabot, lai jūs savas investīcijas palielinātu? Ja šos viņu ieteikumus ņemsim vērā, iespējams, izdosies nobremzēt pašreizējo, negatīvo tendenci un palielināt kopējo tiešo investīciju apjomu.

Labs saturs
12
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU