VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Agnese Ērgle
LV portāls
09. jūnijā, 2015
Lasīšanai: 18 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts vērtības
2
11
2
11

Roalds Dobrovenskis: „Ja jums Latvija ir vajadzīga, tad arī jūs esat vajadzīgi Latvijai.”

LV portālam: ROALDS DOBROVENSKIS, rakstnieks, tulkotājs, publicists

R.Dobrovenskis: „Vajadzētu ne tik daudz runāt par mīlestību pret savu zemi, cik vienkārši mīlēt to, tās dabu un cilvēkus - lai no visām pusēm tā mīlestība nāktu un būtu gaisotnē.”

FOTO: Agnese Ērgle, LV portāls

Atmodas laikā domas par brīvību vienoja dažādu tautību cilvēkus. Toreiz par Tautas frontes atbalstītājiem kļuva gan krievi, gan lietuvieši, gan ukraiņi – Ludmila Azarova, Marina Kostaņecka, Romualds Ražuks. Viņu vidū arī toreiz jau Latvijas sabiedrībā atzinību ieguvušais publicists Roalds Dobrovenskis. Kopš Atmodas laikiem ir pagājis pārdesmit gadu, Latvija ir atguvusi neatkarību.

Kas notiek Latvijas sabiedrībā šobrīd? Kā tā ir mainījusies? Kādu lomu šobrīd spēlē radošā inteliģence, un kā mēs – dažādu kultūru pārstāvji - spējam sadzīvot vienā valstī? LV portālam sarunā Roalds Dobrovenskis stāsta par savējiem un citiem, par smaidu un mīlestību, bailēm un draudiem, prezidentu un Raini.
īsumā
  • Nacionālas jūtas ir kā sprāgstviela. Tur iekšā ir tāds spēks kā atombumbai, kā atomenerģijai, ar kuru var gan dot gaismu un siltumu miljoniem, gan otrādi - visu dzīvo iznīcināt.
  • Diemžēl kaimiņos ir vesels lērums cilvēku, ir masu informāciju līdzekļi, kas specializējas melu radīšanā. Melo par sevi, melo par citiem, tostarp arī par Latviju. Un melošana ir sevišķi bīstama tad, kad tur ir kaut kripatiņa taisnības.
  • Jāsaprot, ka prezidents ir zemes, valsts seja. Ideālā ne tikai seja, - arī dvēsele un prāts.

Roalds Dobrovenskis ir krievu rakstnieks, tulkotājs, publicists. Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis. 1973.gadā kļuva par Krievijas PFSR Rakstnieku savienības biedru. Uz Latviju pārcēlies dzīvot 1975.gadā. 1976.gadā R.Dobrovenskis kļuva par Latvijas Rakstnieku savienības biedru. 1999.gadā viņš saņēma Latvijas Ministru kabineta prēmiju; 2005.gadā - Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu. 2013.gadā rakstniekam tika piešķirts trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis. Viņa apjomīgais biogrāfiskais darbs "Rainis un viņa brāļi" (2005) guva plašu atzinību ne tikai Raiņa pētnieku, bet visas sabiedrības vidū. Pats rakstnieks gan sevi neuzskata par rainistu, kaut gan atzīst, ka, rakstot šo darbu, esot iejuties dižā dzejnieka ādā.

Kā Jūs jūtaties Latvijā – pašlaik, situācijā, kāda tā ir šobrīd?

Es jūtos dažādi, bet - ja plašāk – ne sevišķi omulīgi. Ne tikai tagadējā Latvijā, bet tagadējā pasaulē kopumā. Un domāju, ka es neesmu vienīgais. Majakovskim bija tāds dzejolītis, kurā teikts, ka šī planēta ir ne sevišķi domāta laimei. Tā bija, tā tas ir, bet tagad tomēr dramatiski padziļinājušies visi konflikti, visas nesaskaņas. Un man liekas, ka visas zemes situācija sen, sen nav bijusi tik bīstama kā šobrīd.

Kas tieši Jums liek tā domāt?

Ja runājam lokāli, tad, protams, tā ir jaunā situācija ar manu dzimteni, ar Krieviju. Un, ja runā tieši par Latviju, man traucē vienotības un pozitīvas idejas trūkums. Ideālā variantā latviešiem un šīs zemes cittautiešiem vajadzētu justies kā vienai tautai. Līdz tam, protams, ir tālu, bet ļoti, ļoti gribētos, lai mēs skatītos un kaut nedaudz kustētos tajā virzienā. Mums ir palaimējies, ka sadzīvē cilvēki uzvedas normāli – uz ielas, tramvajā, trolejbusā – nu nav tā, ka vieni kā zvēri skatās uz citiem. Bet, ja paklausās dažus ideologus un politiskos spekulantus, tad var domāt, ka mums jau ir sācies savstarpējs karš vai kara priekšvakars. Bet NAV tāda kara! Un es ļoti, ļoti ceru, ka arī nekad nebūs.

Pilnībā var saprast bailes - normālas bailes - no tā, ka atkārtojas kādi notikumi, kas jau ģenētiski ir ierakstīti tautas atmiņā. Ļoti dažādu tautību atmiņā. Tai skaitā krievu. Krievi cieta 20.gadsimtā ne mazāk par visiem citiem. Es te domāju par boļševistisko režīmu, par visiem represiju viļņiem. Ārkārtīgi traucē, ka cilvēki vēsturi grib vienkāršot līdz pēdējam. Lūk, šie krievi izdarīja to un to. Bet starp tiem "krieviem", teiksim, divdesmitajos gados, bija tik daudz to pašu latviešu, to pašu ukraiņu, to pašu ebreju. Gan pāridarītāji, gan upuri meklējami abās pusēs. Bēdīgi, ka visa vēsture tiek nonivelēta līdz etniskam konfliktam. Starp, piemēram, ļoti sliktiem krieviem un ļoti labiem latviešiem. Tas ir sevišķi bīstami tieši tagad, tagadējā situācijā. Sabiedrībā tiek kultivēts priekšstats, ka tev pretī nāk ja ne latvietis, tātad – ienaidnieks. Un visi – bērniņš, skaista meitene, večuks – visi viņi ir pretinieki. Ar tādu redzējumu nevar cerēt pat uz vienkāršo stabilitāti. Kaut cik mierināt var vienīgi tas, ka ļaudis tomēr nepadodas, negrib kurināt vispārēju naidu. Par to ir jābūt pateicīgiem mums pašiem, tautai kā tādai. Es ikdienā neredzu to naidīgumu, to nicināšanu. Mēs protam un varam dzīvot kopā!

Tagad ļoti izteikts ir negatīvais patriotisms – tiesa, tas pastāv visu laiku un visur, arī Krievijā – ienaidnieku meklēšana. Pie visa vainīgi ir ienaidnieki. Taču īstais patriotisms – tā ir mīlestība pret tēvzemi. Šī mīlestība prasa, lai mēs meklētu draugus, lai mēs vervētu draugus. Katru dienu, nenogurstoši.

Kas, Jūsuprāt, veicina šo plaisu - mediji? Politiķi?

Lieta tāda, ka nacionālas jūtas ir kā sprāgstviela. Tur iekšā ir tāds spēks kā atombumbai, kā atomenerģijai, ar kuru var gan dot gaismu un siltumu miljoniem, gan otrādi - visu dzīvo iznīcināt. Un ir kārdinājums šo vareno spēku piesavināt, piespiest to dienēt savtīgām interesēm. Izmantot cilvēku bailes, neuzticību svešiem, der arī vecie aizvainojumi. Tas ir pirmais. Otrais, mums iekšā ir agresija, mēs pēc dabas neesam zaķīši vai aitas. Mūsos katrā iekšā ir tūkstošgades – pat tās, kas bija līdz pirmvalodai. Psihologi ļoti labi zina: ja mūsos pašos ir kaut kas nicināms, tad mēs gribam pārnest to uz citu. Uz citādāko.

Bet domājošs cilvēks un domājoša sabiedrība nevar dzīvot tikai senseno instinktu līmenī – tai ir pienākums meklēt cilvēku cienīgu uzvedību un dzīvesveidu. Kas kultivē sašķeltību? Diemžēl tas liekas izdevīgi un dažreiz dod īslaicīgu peļņu politiķiem no abām pusēm. Protams, tas ir izdevīgi arī ārējiem spēkiem. Aizraušanās ar politiskām spekulācijām ved uz to, ka dažreiz šķiet – mēs jau esam kaujas laukā, karsta kara iekšā! Klau, gribas uzkliegt kādam spēlētājam, vai tu patiešām nesaproti, ka nedrīkst uz to pusi savu zemi un savus cilvēkus stumt!

Jūs ieminējāties par patriotismu. Ik pa laikam sabiedrībā parādās diskusijas, ka skolās vajadzētu ieviest patriotiskās audzināšanas stundas.

Es baidos, ka tas ir tikai ķeksīša pēc. Tāpēc, ka patiess patriotisms ir mīlestība pret tēvzemi un pret tās cilvēkiem. Dažādiem cilvēkiem. Ja mēs gribam, lai visi domātu vienādi un būtu vienādi – tad tēvzemes uztvere kļūs arvien primitīvāka. Taču mūsu daudzveidībai ir ļoti liels spēks un iespējas. Es baidos, ka tāda - speciāla - stunda būs formalitāte. Vajadzētu ne tik daudz runāt par mīlestību pret savu zemi, cik vienkārši mīlēt to, tās dabu un cilvēkus - lai no visām pusēm tā mīlestība nāktu un būtu gaisotnē. Un tad cilvēkiem sejā atgriezīsies smaids. To apkārt gandrīz nevar redzēt – es skatos, meklēju un gaidu visur - vilcienos, ielās. Jā, mazi bērni, iemīlējušies jaunieši – tie smaida. Bet pēc tam smaids kaut kur nodziest. Un cilvēkiem labākajos gados nav gaismas acīs, nav īstās intereses pret citiem. Norvēģijā, Portugālē, Vācijā – tur smaids nav retums, tur no desmit cilvēkiem seši būs smaidoši. Tas nav tāpēc, ka viņi baidās no pretimnākošā – nē, tā ir draudzīga attieksme, un tā ir saistīta ar mīlestību pret savu zemi.

Tikpat būtisks ir jautājums par cittautiešu bērniem – svarīgi, lai viņi justu, ka ir vajadzīgi. Vārdi par to jau ir dzirdēti. It kā bija teikts ne vienu reizi vien: ja jūs pārstāvat šo Latviju, ja jūs esat lojāli, ja jums Latvija ir vajadzīga, tad arī jūs esat vajadzīgi Latvijai. Bet ļoti bieži realitāte ir cita, un arī avīzes, televīzija sadala cilvēkus tā vietā, lai vienotu. Taču šī vienotība mums nav nekāda greznība. Tas ir dzīves un nāves jautājums – tieši tagad.

Diemžēl kaimiņos ir vesels lērums cilvēku, ir masu informāciju līdzekļi, kas specializējas melu radīšanā. Melo par sevi, melo par citiem, tostarp arī par Latviju. Un melošana ir sevišķi bīstama tad, kad tur ir kaut kripatiņa taisnības. Diemžēl šis mehānisms darbojas, un nelaime tāda, ka mēs no savas puses arī protam palīdzēt nelabvēļiem, apzinīgi vai ne - ar saviem vārdiem un nevārdiem, ar savu neprašanu mīlēt un radīt, priecāties, dzīvot ar jēgu. Labākais ierocis pret naidīgiem meliem – tīrs un godīgs dzīvesveids, miers un garīgums, mūzika zemes, māju, dvēseļu iekšā.

Varbūt sabiedrība cīņā par ikdienas izdzīvošanu ir tik nogurusi, ka nav spējīga pasmaidīt?

Tas, protams, tā ir. Latvijā ir daudz depresīvo rajonu, pilsētiņu, ciemu, kur cilvēku kļūst arvien mazāk un mazāk. Un var saprast, kāpēc mazāk – tāpēc, ka tur nav ko darīt un nav ar ko pelnīt. Visi it kā saprot, ka vajag meklēt nežēlīgās situācijas risinājumu, tomēr tas viss iet uz leju un nekāda smaida tur nav un nevar būt.

Jautājums ir vecs: ko darīt?

Domāt. Prāta vētra vajadzīga ne tikai uz skatuves. Kur mūsu intelektuāļi? Starp citu, nezinu, vai pamanījāt: kaimiņos tagad ir stiprinājušies uzbrukumi tieši inteliģencei, intelektuāļiem. Liberāļiem. Visiem, kas uzdrošinājās šaubīties par kaut ko. Par jebko. Nedrīkst šaubīties! Ir jāmīl un jāatbalsta viss – tāda ir oficiālā nostāja, starp citu, ne tikai Krievijā. Un attieksme pret cilvēkiem, kas atļaujas šaubīties un domāt, ir kā pret pēdējām padibenēm. Puc viņus, puc!

Runājot par Latviju: mūsu intelektuāļu vaina, ka līdz šim nav šīs kopīgās kustības uz politisko nāciju. Jā, līdz tam ir tālu, un ir tik ļoti daudz pretrunu un vecu baiļu, neuzticības. Plus tam klāt nākusi interneta vide, kur anonīmi cilvēki atļaujas uzspļaut itin visam - uz jebkuru kapu, uz laimi, uz nelaimi, uz skaistumu un neglītumu. Nav izstrādātas normas, nav kopīga redzējuma: tā nedrīkst, tas ir kauns un nelietība. Redzat, internets deva mums uzzināt ļoti nepatīkamas lietas par mums pašiem. IT revolūcija atnesa cilvēcei tik daudz labumu. Bet tā arī atvēra Pandoras lādi. Bezgalīga ļaunuma klātbūtni un tālāko iespēju. Tā ir pārbaude mūsu civilizācijai un atkal teikšu – katram no mums. Tests: vai tu esi cilvēks? Vai esi gatavs to pierādīt ar gara darbību, ar dvēseli, ar savu prātu un mīlestību?

Dažādu tautību jaunie dzejnieki – viņi dzīvo draudzīgi. Radošais cilvēks varētu būt kā tilts starp divām vai vairāk kultūrām...

Jā, Latvijā ir tāda apvienība "Orbīta" – tas ir piemērs ne tikai Latvijai. Viņiem ir plaša starptautiskā darbība un auditorija. Ar viņiem latviešu, apmēram tādas pašas paaudzes cilvēki, dzejnieki un prozaiķi, un mākslinieki ir ļoti draudzīgi. Šie ļaudis ir interesanti cits citam. Tas ir paraugs - kādām jābūt tām attiecībām, un tas tik daudz vērtīgu lietu dod visām pusēm. Turklāt viņi nemaz nemēģina glaimot viens otram – nē, nekā tamlīdzīga! Viņi ir ļoti prasīgi - katrs pret sevi un citiem arī. Viņi tulko, lasa un ciena cits citu.

Tā ir norma, par kuru, ak vai, citi tikai sapņo. Un draudzīgā, radošā vidē, lūk, te atgriežas zaudētais smaids. Neatkarīgi no bagātības vai nabadzības, daudz ir atkarīgs vienkārši no tā, kā tu skaties uz citiem. 

Varbūt, ka ne prese ir ceturtā vara, bet tieši radošais darbs - dzejolis, romāns, kas cilvēku uzrunā un ietekmē?

Nē, jābūt reālistiem. Tagad metiens dzejas grāmatām ir 500 eksemplāru. Kā likums, dzejnieki lasa viens otru, un dzejnieki lasa dzejniekiem. Bet to gaisotni tomēr rada radošie cilvēki. Žēl, ka augsta lidojuma personas pagaidām maz domā un dara, lai mainītu un veidotu šo gaisotni. Zemes gaisotne - tā galu galā ir zeme pati. Rainis reiz teica: ja nebūs garīguma, nebūs arī maizes.

Ja kaut mazākā mērā pieļaujam iespēju, ka kaut kas notiek un tomēr būs karš, tad vajag, lai cilvēki gribētu aizstāvēt šo zemi. Un tam nevajadzētu būt atkarīgam no tautības, no izcelsmes. Dodiet cilvēkiem mīlestību pret zemi! Visiem, ne tikai savējiem. Nē, teiksim citādāk: vajadzētu galu galā saprast, ka visi zemes iedzīvotāji ir savējie. Sabiedrība sastāv no visiem – gudrie un ne sevišķi, jaunie un vecie, veiksmīgie un lūzeri, pat noziedznieki un margināli – mēs esam zemes neatņemama daļa, un mēs, neviens cits, esam atbildīgi par tautas un zemes saglabāšanu tagad un turpmāk. 

Ko šodien nozīmē būt literātam – dzejniekam, rakstniekam, radošam cilvēkam?

Tagad tas ir citādi, nekā bija padomju laikos. Toreiz, ja tu biji godīgs, tad tev, iespējams, draudēja lode vai cietums. Taču tev bija ietekme. Savukārt tiem, kas runāja, ko vajag, tās ietekmes nebija. Bet Vizmai Belševicai, Knutam Skujeniekam, Ojāram Vācietim, Imantam Ziedonim – bija.

Tas pats arī tagad, kad latviešu vēsturnieki, rakstnieki un kultūras darbinieki saka to, kas ļoti atļauts un vēlams un teju vai pasūtīts no augšas, - viņi atkal zaudē tiesības uz ietekmi. Cita lieta, ka ir vēsturiskie apstākļi, kad vesela tauta klausās, ko teiks viens cilvēks.

Mūsdienās literātam ir vārda brīvība?

Ir. Bet savādi, ka tā nav atnesusi laimi un uzplaukumu literatūrā un mākslā. Viss atļauts, bet - laimes nav.

Kāpēc?

Tāpēc, ka šķērslis ir labums. Un skriešana bez šķēršļiem nav tik vērtīga un dārga kā skrējiens ar barjerām. Vajadzīga vides pretestība.

Dzejnieks Leons Briedis ir izteicies, ka rakstīšana ir smags un nogurdinošs darbs. Kā Jūs to komentētu?

Nepiekrītu. Kaut var būt arī tāds variants, jo tas ir ļoti individuāli. Bet, manuprāt, iedvesma sola un dod baudu. Kā mīlestība. Daiļrade ir lustīga lieta. Tur atklājas visādas iespējas – tu vari iedomāties absolūti visu – kas bija, kas nebija, kas būs, fantastiku un īstenību. Visums ir tavā rīcībā, ņem, ko gribi, dod, ko vari.

Kā ir ar tulkošanu?

Tas ir atkarīgs, ko tu tulko. Es, teiksim, tulkoju dažreiz arī bez maksas kaut ko tāpēc, ka man ir interesanti. Gadās, ka tulkojot tu vari to, ko nevarēji pats. Tāpēc, ka cits cilvēks, cita radošā personība - tā mēdz būt cita pasaule, cits redzesloks. Es nesen pārtulkoju Raiņa divas visgarākās lugas – "Induli un Āriju" un "Jāzepu un viņa brāļus", un es biju Raiņa ādā. Es biju. Man vajadzēja tur būt, tādēļ ka es citādi nevarētu pateikt to, ko Rainis gribēja. Man vajadzēja saprast viņa garastāvokli, man bija jābūt Rainim tajā mirklī.

Rainim ir ļoti daudz vārdu, ko viņš pats ir radījis, kā tulkojot ir atrast adekvātu vārdu?

Tas nav obligāti. Rainim vajadzēja meklēt jaunus vārdus, tāpēc, ka zemnieku un zvejnieku valodai kļuva vajadzīgi jaunie jēdzieni. Valoda ar laiku iet plašumā, tā attīstās, meklē un ņem to, kas tai trūkst. Dažreiz valoda nepieņem to, ko Rainis piedāvā, un tad jaunvārdi strauji noveco. Tie nebija vajadzīgi un tāpēc izskatās arhaiski no dzimšanas mirkļa.

Latvijai būs jauns prezidents. Kādam, Jūsuprāt, būtu jābūt Latvijas prezidentam?

Jāsaprot, ka prezidents ir zemes, valsts seja. Ideālā ne tikai seja, - arī dvēsele un prāts. Bet, kad nav pat sejas, tad tas ir bēdīgi. It kā neizbēgams ir arī politiskais tirgus, dažādi spēki tomēr nevar necīnīties un nemeklēt savu cilvēku un savu labumu. Taču tur jābūt sirdsapziņai un atbildībai.

Prezidentam būtu svarīgi domāt arī par tautas garīgo mērķi, pārstāvēt un aizstāvēt visus tautas slāņus. Bet tiem, kas balso par Valsts prezidentu, jādomā arī par to, kā izskatās mūsu prezidents salīdzinājumā ar citu valstu galvām. Par maz ir būt vienkārši labam cilvēkam. Kaut arī tas būtu svarīgi.

Kas būtu noticis ar Latvijas nāciju, ja Rainis būtu kļuvis par prezidentu?

Būtu ļoti laba toreizējā tagadne! Nākotne diemžēl no tā nebūtu atkarīga. Mēs redzam, ka viens un tas pats liktenis bija Lietuvai, Igaunijai un citām tautām. Tā ir vēsture – nežēlīga pret lieliem un maziem. Bet, ka Rainis būtu labs prezidents, es par to nešaubos, jo galvenais, ka jābūt valsts sejai – cieņas pilnai sejai - un Rainis tāds bija.

Dramaturgs Dainis Grīnvalds minēja, ka mūsdienās visi gaida jauno Raini. Kā Jūs uz to raugāties?

Neviens negaida, un es domāju, ka nevajag gaidīt, tāpēc ka katras nācijas tapšanas laikā ir vajadzīgs tāds cilvēks. Krievijā tas ir Puškins vai Lomonosovs. Tādu lomu nācijas vēsturē var spēlēt tikai vienu reizi, un katrai paaudzei sava Raiņa nav, nebūs un arī nevajadzētu.

Ko Jūs novēlētu tiem, kas lasīs mūsu sarunu?

Trīs lietas: smaidu un iemeslu tam, drošu, neatkarīgu domāšanu, labus bērnus.

Labs saturs
11
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU