Es un Latvija
Kur esat dzimis?
Tas noticis tālā pagātnē, pagājušā gadsimta pirmajā pusē Krievijas pilsētiņā Jeļecā, – tā savukārt ir tikpat sena kā Maskava un mazdrusciņ senāka par Ikšķili, kur mēs ar sievu, Veltu Kaltiņu, pašreiz mitināmies.
Tā ir katra cilvēka brīva izvēle, kur viņš vēlas dzīvot un ko viņš vēlas strādāt. Kas noteicis jūsu izvēli?
Tas tikai tā liekas, ka izvēle ir brīva. Es nerunāju par tiem laikiem, kad tās izvēles vispār nebija. Es par sevi. Satiku Maskavā Augstākajos literārajos kursos to latviešu dzejnieci – abi bijām jau otrās vai trešās jaunības gados. Būtu Velta bijusi baletdejotāja vai zobu ārste, es viņu, bez šaubām, aizvestu uz Krieviju. Bet latviešu dzejniecei tur nebūtu ne lasītāju, ne izdevēju, ne tās gaisotnes, bez kuras dzejoļi nemēdz parādīties. Man nebija nekādas izvēles. Vajadzēja braukt uz Latviju, kaut, Dievs ir liecinieks, es to negribēju.
Negribējāt? Kāpēc?
Tāpēc. Man bija mana dzimtene, draugi, vide, lasītāji, pusotra miljona eksemplāros izdotas grāmatas un grāmatiņas... Te vajadzēja sākt visu no jauna. Praktiski no nulles. Neviens Rīgā mani nezināja un negaidīja. Starp citu, pagāja veseli deviņi gadi līdz tam, kad man iznāca šeit, Latvijā, pirmā grāmata. Ne kaut kādu nelabvēlīgu apstākļu vai šķēršļu dēļ, – vienkārši man vajadzēja atrast sevi.
Ko domājat par Latvijas valsti? Kā izjūtat savu pilsoņa pienākumu pret to?
Jautājums nav no tiem vienkāršajiem. Un man negribas jums atbildēt ar dežūrfrāzēm. Vismaz pusgadsimta garumā es dzīvoju Padomju Savienībā, kur valdīja etatisms – valsts absolūta prioritāte, kad valsts bija viss, bet cilvēks – nekas, kad varēja un vajadzēja cilvēku, personību, individuālo likteni pakļaut valstij un upurēt bez iebildumiem. Normāla demokrātiska valsts kalpo cilvēkam, tautai, ne otrādi. Viens Francijas karalis, liekas, Ludviķis XVI mēdza teikt: valsts esmu es. Normālā demokrātiskā valstī tā vajadzētu domāt un teikt jebkuram pilsonim: valsts esmu es, jo es ievēlēju to valdību, ar manu piedalīšanos radīti tās likumi un pati valsts. Tas ir, protams, ideāls, no kura mēs bezgalīgi attālināti.
"Manī izraisa sašutumu jaunbagātnieku un politisku demagogu spekulācijas uz šīs nelaimīgās sociāldemokrātijas rēķina. Pagaidiet, tie arī reiz sapratīs, ka nevar, nedrīkst nesodīti dzīvot tūkstošreiz labāk par nabagiem. Tas nav pareizi. Tas apdraud arī viņu pašu tālāko eksistenci."
Ja konkrētāk par sevi – es biju Tautas frontes 1. un 2. kongresa delegāts, LTF Domes loceklis, pirmās Baltijas asamblejas dalībnieks. Es, teiksim, sastādīju savulaik tādu tekstu kā Latvijas un Baltijas tautu aicinājumu PSRS tautām, uz kuru bargi, ar milzīgu satraukumu atbildēja kompartijas CK orgāns, avīze “Pravda”... Pasarg Dievs, negribu ar to pretendēt ne uz kādu lieku uzslavu – bet man šķiet, ka bez simtiem un tūkstošiem tādu, kādi toreiz bijām mēs, neatkarīgas Latvijas varētu arī nebūt.
Cik ļoti esat integrējies Latvijas kultūrvidē?
Necik. Man nevajadzēja integrēties. Velta aizveda mani uz savas bērnības upi, Mēmeli, kur, var teikt, otrreiz nokristīja. Iznāk tā, ka man apkārt visu šo laiku bija latvieši – draugi, paziņas, kolēģi, dzejnieki, mākslinieki, kaimiņi. Drīzāk man jādomā par to, kā saglabāt savu identitāti, mātes valodu – jo esmu krievu rakstnieks, un valoda ir mans vienīgais instruments, zaudēt to nozīmētu zaudēt sevi.
Mēs un valsts
Kādi, jūsuprāt, ir guvumi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un kādi zaudējumi?
Guvumi – atgūtas brīvības. Visupirms – vārda brīvība, bez kuras viss pārējais zaudē jēgu. Un tad, protams, pārvietošanās brīvība, privātīpašuma tiesības, kuras ir ārkārtīgi svarīgas, jo dod cilvēkam pašcieņas sajūtu.
Zaudējumi: neizdevās atdot īstajiem mantiniekiem konfiscēto un nozagto. Liekas, ka ap 70-80 procentiem “atjaunoto” īpašumu pilsētās nonāca spekulantu un svešinieku rokās, bet vairums iedzīvotāju kļuvuši par afēru upuriem. Tā bija tik liela kļūda, ka daudz kas cits tās iespaidā jau gāja šķībi. Zaudēta vienreizēja iespēja izveidot nelielā valstī tādu iekārtu, kuru apskaustu vecās, lielās demokrātijas. Sākt jaunā burtnīcā bez tintes traipiem un kļūdām – cilvēku un tautu sapnis. Neizdevās. Bet izdevās ļoti daudz kas tāds, uz ko neviens necerēja. Par to arī nevajadzētu aizmirst.
Kāpēc šajos 15–17 gados mums nav izdevies radīt plaukstošu valsti? Kāpēc šis process ir tik ilgs un kāpēc daudzi šodien jūtas pievilti?
Bet es pats arī daudzējādi jūtos pievilts. Un nemierina pat tas, ka citās Austrumeiropas valstīs neiet daudz labāk. Kaut, ziniet, es rekomendētu paskatīties apkārt. Diez vai mūsu sapnis – redzēt gandrīz paradīzi zemes virsū, kad blakus tautas un cilvēki mokās meklē un neatrod labākās izejas – diez vai tāds sapnis būtu reāli piepildāms. Būsim tomēr reālisti. Ar ko mēs esam labāki par visiem citiem? Teiksim Dievam tam Kungam paldies jau par to, ka pagaidām šeit nav ne zemestrīču, ne ārdošo taifūnu, ne plūdu.
Kā samērot šodienu ar Trešās atmodas ideāliem un simboliem?
Ar jūsu atļauju es ņemšu tikai vienu aspektu. Atmodas laikā bija tāds Latvijas Tautu forums. Es tur piedalījos. Mēs – krievi, poļi, pat viens Krimas tatārs, līvi, ebreji, ukraiņi un citu tautību pārstāvji –, atceros, pulcējāmies tagadējās Saeimas ēkā; vienreiz es nokavēju, un toreizējais valsts galva Anatolijs Gorbunovs, redzot, ka man nav kur apsēsties, parādīja ar roku – sēdieties manā krēslā! Es, būdams tomēr literāts, nopriecājos: uz tādu žestu nebūtu spējīgs, manuprāt, neviens tāda ranga politiķis ne Rietumos, ne jo vairāk Austrumos. Bet es ne par to... Ārkārtīgi svarīgi bija saņemt nelatviešu akceptu Latvijas neatkarības atjaunošanas idejai. Ne visi atceras, ne visi pat dzirdējuši, ka bija tāds referendums, kad burtiski izšķīrās zemes liktenis: vai atdalīties no Padomju Savienības? Un vairums, tai skaitā tūkstoši un tūkstoši nelatviešu, teica: „Jā.”
"Man ir iespaids, ka mums neredzamās figūras, kas stāv publiskajiem politiķiem aiz muguras, ir nedaudz stiprākas, bet tām arī acīmredzami trūkst stratēģiskās domāšanas."
Mana pārliecība – vislielākā, visnepiedodamākā Latvijas politiķu kļūda ir lēmums izsviest kā kaut ko nevajadzīgu gan savus solījumus nelatviešiem, gan viņus pašus. Atsvešināt ap 40% savas zemes iedzīvotāju, – tādai rīcībai nav precedentu, un tas ir politiska idiotisma paraugs. Normālai, demokrātiskai valstij ir vajadzīgi visi tās vīrieši un sievietes, visi bērni, visi sirmgalvji. Ar to visu spēkiem, gudrībām, muļķībām, kaislībām, trūkumiem un labajām īpašībām. Latvija noveco. Latvija kapos zaudē vairāk, nekā saņem no dzemdību namiem. Vai var atstumt jaunus cilvēkus, ja viņi ir čigāni, poļi, baltkrievi vai leiši, etniskās piederības dēļ no zemes, kur viņi ir dzimuši? Atļausim viņiem, nelatviešiem, mīlēt savu dzimteni vai neatļausim?
Ar visu to es nevienu mirkli nešaubos, ka latvieša – katra latvieša! – pienākums ir saglabāt savu valodu, savu kultūru, priekšteču atmiņu, dziesmu, tautas garu. Tas ir viens pienākums. Otrais – būt laimīgam. Svinēt dzīvi. Mīlēt. Ar mīlestību, goda vārds, var sasniegt visu vai gandrīz visu. Ar ienaidu – paskatīties tikai, ko dabūjusi kaut viena tauta, kaut viens no mums.
Jūsu fundamentālais pētījums “Rainis un viņa brāļi” atklāj daudzas nezināmas Raiņa personības šķautnes. Līdz mūža galam Rainis uzskatīja, ka sociāldemokrātiskā kustība Latvijā ir viņa auklējums. Nebūt ne visi bija gatavi viņam piekrist...
Gribētu atzīties, ka neesmu “Raiņa pētnieks”, rainists. Mans pienākums pateikt to kaut vai tāpēc, ka bija un ir zinātnieki, kuri ar to nodarbojas profesionāli. Es uzrakstīju romānus par krievu komponistiem Musorgski un Borodinu, vēsturisku romānu par pirmo un pēdējo Livonijas karali Magnusu, bet nekļuvu ne par Musorgska pētnieku, ne par Borodinistu, ne par 16. gadsimta vēsturnieku.
Tagad par Raini un Latvijas sociāldemokrātiju. Nu jā, man vajadzēja izpētīt tūkstošiem dokumentu un vēsturnieku darbu, lai saprastu, kas tur ar Raini bija īstenībā. Viņš nekļūdījās, kad uzskatīja sevi par Latvijas sociāldemokrātijas dibinātāju. Kad latviešu strēlnieki sava kongresa laikā aizsūtīja telegrammu Latvijas sociāldemokrātijas pamatlicējiem, tur bija divi adresāti – Rainis un Stučka. Bet ir zināms, ka Pēteris Stučka pie šīm idejām nonācis tomēr vēlāk par Raini.
Kāpēc pašlaik sociāldemokrātu idejas negūst popularitāti Latvijā?
Sociālistiskās idejas ir absolūti diskreditētas padomju laikā. Turklāt ne tikai Krievijā un Latvijā, bet visur. Kambodžā tas viss beidzās ar to, ka pusaudži nocirta galvas “kontrrevolucionāriem”, uzšķērda nogalinātajiem vēderus un ēda asiņainas aknas. Man liekas, tas ir īstais Ļeņina-Staļina darbības un teoriju kopsavilkums. Bet – mūsu gadījumā ar ūdeni izlēja arī bērnu. Sociālā taisnīguma idejas, vecas kā pasaule, veltīgi aizsvieda. Agri vai vēlu pie tām būs jāatgriežas. Manī izraisa sašutumu jaunbagātnieku un politisku demagogu spekulācijas uz šīs nelaimīgās sociāldemokrātijas rēķina. Pagaidiet, tie arī reiz sapratīs, ka nevar, nedrīkst nesodīti dzīvot tūkstošreiz labāk par nabagiem. Tas nav pareizi. Tas apdraud arī viņu pašu tālāko eksistenci.
Dienasgrāmatu Rainis rakstīja sev, rakstīja mums, pāri divām trim paaudzēm. “Katra liela lieta top zema, tiklīdz viņu sagrābj politika. Politika, maza būdama, dara mazu, maitā raksturu. Politikā tikai mazais ir liels”. Ko domājat par Latvijas politiķiem?
Rainis tomēr arī pats bija politiķis. Un dienasgrāmatā noskaidroja, starp citu, savas attiecības ar sevi – kā politiķi, kā literātu.
Mūsdienu Latvijas politiķi tikai daļēji, maigi sakot, atbilst laika izaicinājumiem. Sarūgtina acīmredzama neprofesionalitāte, dažreiz ne tikai intelektuālā, bet arī tīri cilvēciskā vājība. Vairāki valstsvīri nu nekādi neizskatās pēc tiem gudrākajiem. Man ir iespaids, ka mums neredzamās figūras, kas stāv publiskajiem politiķiem aiz muguras, ir nedaudz stiprākas, bet tām arī acīmredzami trūkst stratēģiskās domāšanas. Nevaru saprast, kāpēc universitātes un Zinātņu akadēmijas analītiķi gandrīz nepiedalās valsts attīstības problēmu risināšanā. Politiķu diletantismam tomēr ir laiks likt kaut ko pretī – ko? Nu kaut ko. Negribu būt par vēl vienu diletantu.
Mēs un citi
Latvija ir grauds starp diviem dzirnakmeņiem – Rietumiem un Krieviju. Kā tas ietekmēs Latvijas likteni?
Nepiekrītu. Ap 200 gadu tagadējās Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvā, bet tagad esam Eiropas Savienības sastāvdaļa. Taču Pirmā un Otrā pasaules kara laikā Latvija patiešām bija starp diviem dzirnakmeņiem – Vāciju un Krievijas impēriju, vēlāk Padomju Savienību. Un vācu kungi pretendēja uz tās muižniecības un kundzības turpinājumu, par kuru latviešu zemniekiem nebūt nebija labu atmiņu.
"Cilvēci gaida nepieredzēti pārbaudījumi, par to nav šaubu. Resursu būs mazāk un mazāk, gaiss un ūdens tīrāks nekļūs. Sāksies cīņa un kari par drošu, neizpostītu vietu, par dzeramo ūdeni, par gaisu, kas derīgs elpošanai. Konts bankā te nepalīdzēs. Uz ko tu esi spējīgs, tu pats, tāds, kādu tevi dzemdēja māte, ko tu esi iemācījies dzīves gaitā, tas var noteikt tavu likteni."
Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis – dārgums, kas ir vērtīgāks par jebkuriem naudas krājumiem. Tas ir milzīgs pods ar zeltu, kuru varas ļaudis vai nu nevar, vai negrib, vai neprot paņemt. Politikā un ekonomikā veselīgs pragmatisms daudz derīgāks par romantismu un cēlu pozēšanu. Privātās attiecībās vissvarīgākais ir draudzība un mīlestība, starpvalstiskās – zemes un savas tautas intereses kā šodien, tā arī ilgtermiņa perspektīvā. Pie mums – tieši otrādi: bieži cilvēku savstarpējos sakaros valda auksts aprēķins, taču diplomātiskos gājienos – vētrainas kaislības, kurām vieta būtu drīzāk jau zem segas.
Šobrīd ir apdraudētas lielas ētiskās vērtības. Vai redzat izeju?
Precizēsim: neapdraudētas tās nebija nekad. Jauns ir tas, ka interneta laikmetā sācies absolūti jauns cilvēces attīstības posms. Mūsu tēvu un vectēvu morāles vairs nav, un tas ir neatgriezeniski. Dzimumu attiecības, ģimenes nekad jau nebūs tādas kā agrāk. Bet kādas? Tas ir jautājums. Pārmaiņas nāk virsū straujāk un straujāk. Pats laiks kļuvis citādāks. No citas puses – naivi būtu domāt, ka cilvēce var eksistēt vispār bez morāles. Pat tirgotājam jāzina, vai viņš var uzticēties partnerim vai ne. Godīgs cilvēks, cilvēks, kas nenodos nekādos apstākļos, bijis un paliks par vislielāko vērtību. Es teiktu – galu galā morāle ir izdevīga, amoralitāte – sakāves solījums.
Valoda – Dieva dāvana
Valoda ir būtiska katras valsts un tautas identitātei. Ko jums nozīmē latviešu valoda?
Tā ir manas sievas, draugu un paziņu, kolēģu dzimtā valoda, daļa no apkārtējās vides, dabas daļa. Ja tu nevari saprast, par ko runā blakus stāvošie, tas ir ne tikai neērti, bet arī bīstami.
Ir jārēķinās, kā vēsturiski ir bijis, un krievu valoda arī nākotnē šeit būs gan ekonomiska, gan kultūras vērtība. Vai Latvijā iespējama divvalodība?
Atkal un atkal teikšu – būsim reālisti. Viens krievs ar citu krievu Daugavpilī nerunās latviski bez sevišķas vajadzības. Un vai viņiem vajag to darīt? Lai Latvijas čigāns runā ar savu brūti čigāniski, krievs – krieviski, polis – poliski. Ultranacionālistu sapnis par monoetnisku Latviju, par Vāciju, kur dzīvo tikai vācieši, Angliju, kur nav neviena neangļa, Krieviju bez gandrīz simts tautību pārstāvjiem ir, paldies Dievam, tikai viņu murgs. Latvija arī nekad – ne pirms 1000 gadiem, ne 19., ne 20. gadsimtā – nebija etniski pilnīgi vienveidīga. Diez vai jūs arī atradīsit simtprocentīgi “tīru” latvieti, tas pats attiecas uz visu tautību pārstāvjiem, ja nepārkāpjamie reliģiozie aizliegumi vai pilna ģeogrāfiskā izolācija netraucēja satikties ar cita etnosa cilvēkiem.
Ne divvalodība, bet daudzvalodība Latvijā ir un būs neizbēgama. Gan angļu, gan krievu valodas zināšana ir priekšrocība, kas palīdzēs latvietim un nelatvietim jebkur pasaulē. Ja klāt būtu vēl ķīniešu vai spāņu, vai vācu valoda – jo labāk. Bet īsti brīvi cilvēks runā, domā, sapņo tikai mātes valodā, un šī brīvība, manuprāt, ir Dieva dāvana.
Pāri Eiropas jumtam
Kāpēc mēs nespējām vienoties par kopīgiem mērķiem? Kāpēc sabiedrība šobrīd tik sašķelta?
Savtīgas intereses nevar satuvināt. Mantkārīgā pūlī visi visiem ir konkurenti, ne sabiedrotie. Mēs diemžēl pieņēmām bez iebildumiem uzvedības modeli, kas pašreiz demonstrē savu globālo nederību. Nevaldāmās patērēšanas pasaule nolemta. Rietumu civilizācija, kurā mēs tā alkstam atgriezties, pati ir garīgās krīzes stāvoklī. Patērētāju sabiedrībā prestižs saistīts ne ar cilvēka īpašībām, bet ar tā īpašumu. Ar ārējiem sasniegumiem – amatu, bagātību utt. Prestiža lietas – dārga mašīna, liela māja, liels konts bankā. Turklāt it kā nav svarīgi, par kādu cenu tas viss dabūts. Taču mantas, nauda, māja, mašīna ir tik viegli atņemamas. Bet raksturu, prātu, augstsirdību, drosmi, godu atņemt nevar. Vai var – tikai ar dzīvību kopā. Nelietis un zaglis, drauga nodevējs un farizejs, gļēvulis un sīkstulis paliek tas pats jebkurā amatā, jebkurā mašīnā, jebkurā ēkā. Cilvēci gaida nepieredzēti pārbaudījumi, par to nav šaubu. Resursu būs mazāk un mazāk, gaiss un ūdens tīrāks nekļūs. Sāksies cīņa un kari par drošu, neizpostītu vietu, par dzeramo ūdeni, par gaisu, kas derīgs elpošanai. Konts bankā te nepalīdzēs. Uz ko tu esi spējīgs, tu pats, tāds, kādu tevi dzemdēja māte, ko tu esi iemācījies dzīves gaitā, tas var noteikt tavu likteni.
Vai grūti laiki cilvēkiem nāk par labu?
Par nabagiem tā teikt būtu zaimošana, daži no viņiem bez tā jau ir uz miršanas sliekšņa. Turpretim turīgākai publikai tagadējā krīze – grūta, nežēlīga, bet mācība. Īstā vērtība ir labs, gudrs, prasmīgs cilvēks. Atstāj viņam vienīgi pliku dzīvību – viņš atradīs izeju un ceļu. Skaidrs ir arī tas, ka vainot citus savās nelaimēs nav produktīvi. Sāksim paši no sevis. Lemsim, ka zagt un ienīst tuvāko nav prestiži, ka veikalniekam, kuram nav kauna un sirdsapziņas, nevajag dot roku; vārds “gods” gandrīz pazudis no valodām – liksim tam atgriezties. Lai katrs no mums nepiesārņotu savu pagalmu, ielu, bet atstātu jebkuru vietu tīrāku, nekā tā bija līdz viņa atnākšanai. Tāpat ar dvēseles tīrību – lai kaimiņš kā grib, bet es sevī nedošu vietu naidam, skaudībai, nežēlībai.
Cilvēka galvenais talants – mīlēt. Dzīvi, tuvākos, sevi. Nelietis, bende, nodevējs sevi mīlēt nevar. Nekādi. Jo no patiesības par sevi neviens nevar paslēpties. Tāpat kā no Dieva – vismaz tie, kas Dievam tic.
