Nedēļas nogale ar kārtējo rušināšanos tīmekļa vagās atnesa trūkstošās pārdomu saites. Ne jau par tautiešiem, kuriem pietiek spēka un enerģijas doties svešumā, kaut arī globalizācijas un informācijas tehnoloģiju laikmetā pasaule vairs nešķiet tik sveša, drīzāk vilinoša un intriģējoša. Joprojām pārdomas par tiem, kuri bezcerībā un izmisumā izvēlējās atvadīties no savām dzīvēm.
Traģiska un smaga tēma, daudz vieglāk to novelt no kamiešiem un pataisīt par atsevišķa indivīda psihiskās veselības problēmu. Taču jebkurš cilvēks ar psihes slimību vai traucējumiem dzīvo sabiedrībā, un tās sociāli ekonomiskie procesi ietekmē arī viņus. Vēl vairāk, sociāli ekonomiskām pārmaiņām ir arī tumšas ēnas puses, kas spēj radīt psihes traucējumus. Bezkaislīgā grafikas līkne skaidri rāda, ka Baltijas valstīs 90. gadu sākumā pārejā no sociālisma uz kapitālismu, ko daudzi nodēvēja par mežonīgo, pašnāvību skaits pieauga gandrīz divreiz. Toreiz bija krīze, un tagad arī ir krīze. Vai tās būtu līdzīgas?
Līdzība slēpjas cilvēku spējās pielāgoties krīzes pārmaiņām. Visi nav dzelzs bruņās kalti bruņinieki, kuri gatavi ar zobenu un uguni iekarot visu pasauli, vai izmanīgi pelēkie kardināli, kuri ar intrigām rausta galma marionešu teātri. Vai drosmīgi jūrasbraucēji, kuri atklāj nezināmas zemes, vai arī ģeniāli izgudrotāji, kuri spēj radīt jaunas mašīnas. Starp mums ir arī cilvēki, kuriem nepiemīt šādas īpašības, un daļai no viņiem ir grūtāk pielāgoties pārmaiņām, it īpaši, ja tiek atņemtas iespējas pielāgoties.
Francijas tālruņa kompānija France Telecom arī atrodas pārmaiņu laikā. Būtībā darbiniekiem tā ir krīze vai pāreja no sociālisma uz kapitālismu, no valsts uz privātu uzņēmumu. Tā skarbi atspēlējas, radot drūma uzņēmuma tēlu, kurā desmitiem darbinieku viens aiz otra izvēlas pašnāvības ceļu. Šādu sociāli nepieņemamu notikumu koncentrācija vienā vietā vienmēr piesaista uzmanību, līdzīgi kā skolotāju seksuālās attiecības ar skolēniem kādā Anglijas skolā.
Francijas uzņēmumā kāds vai kādi vadīja šo pārejas procesu un, kā ierasts, enerģiski un atbildīgi domāja par globalizāciju, konkurenci, optimizāciju, peļņu un līdzīgām „svētām” lietām. Kam tika atbildība par pielāgošanos jaunajai situācijai? Spriežot pēc raksta, pašiem atlaistajiem, pārceltajiem vai pazeminātajiem un mediķiem, kuri sekmīgi vai nesekmīgi centās glābt nelaimīgo dzīvības.
Kuri tad īsti mūsdienās ir sociālo procesu orķestra kakofonijas diriģenti? Nenovēršamās kosmosa vibrācijas, slepenas un nepielūdzamas sazvērestības, neapzināti sociāli procesi? Vai cilvēku, kuri plēsušies pēc varas un naudas, tuvredzīgi un bezatbildīgi lēmumi? Kam tiek sociālās atbildības pārmaiņu vai krīžu laikā vai kuri būtu gatavi tās uzņemties? Vai nu varoņi vai trakie, un gaisā atkal virmo vadoņu tēma.
Tai pašā laikā skaidri redzams, ka naudas tūkums, tirgus sabrukums, ekonomikas un finansu disproporcijas ir samazinājušas vai pat atņēmušas cilvēkiem iespēju pielāgoties. Viņi ir ierauti apburtajā lokā – bizness sabrūk, jo neviens neko nepērk, darbu atrast neiespējami, jo visapkārt atlaiž no darba, neko pārdot nevar, jo neviens neko nepērk, neko samaksāt nevar, jo nav ienākumu un zūd ietaupījumi, ja tādi vispār ir bijuši.
Tā arī ir šī emuāra tēma – kurš uzņemas atbildību par atņemto iespēju pielāgoties pārmaiņām? Iespējams, kāds teiks – gaužām muļķīgs jautājums, piemēram, Alans Grīnspens, kurš paziņoja, ka cilvēku dabā ir radīt krīzes un tās atkārtosies, un kuram pašam pārmet bezdarbību kārtējās krīzes priekšvakarā. Cik ģeniāli vienkārši – cilvēks pats pie visa vainīgs un par visu atbildīgs!?
Saistītie raksti:
Ekonomiskā krīze, valsts bankrots vai devalvācija ir force majeure apstākļi?
Nostrādināt līdz nāvei: kad darbs nonāvē
Traģiska un smaga tēma, daudz vieglāk to novelt no kamiešiem un pataisīt par atsevišķa indivīda psihiskās veselības problēmu. Taču jebkurš cilvēks ar psihes slimību vai traucējumiem dzīvo sabiedrībā, un tās sociāli ekonomiskie procesi ietekmē arī viņus. Vēl vairāk, sociāli ekonomiskām pārmaiņām ir arī tumšas ēnas puses, kas spēj radīt psihes traucējumus. Bezkaislīgā grafikas līkne skaidri rāda, ka Baltijas valstīs 90. gadu sākumā pārejā no sociālisma uz kapitālismu, ko daudzi nodēvēja par mežonīgo, pašnāvību skaits pieauga gandrīz divreiz. Toreiz bija krīze, un tagad arī ir krīze. Vai tās būtu līdzīgas?
Līdzība slēpjas cilvēku spējās pielāgoties krīzes pārmaiņām. Visi nav dzelzs bruņās kalti bruņinieki, kuri gatavi ar zobenu un uguni iekarot visu pasauli, vai izmanīgi pelēkie kardināli, kuri ar intrigām rausta galma marionešu teātri. Vai drosmīgi jūrasbraucēji, kuri atklāj nezināmas zemes, vai arī ģeniāli izgudrotāji, kuri spēj radīt jaunas mašīnas. Starp mums ir arī cilvēki, kuriem nepiemīt šādas īpašības, un daļai no viņiem ir grūtāk pielāgoties pārmaiņām, it īpaši, ja tiek atņemtas iespējas pielāgoties.
Francijas tālruņa kompānija France Telecom arī atrodas pārmaiņu laikā. Būtībā darbiniekiem tā ir krīze vai pāreja no sociālisma uz kapitālismu, no valsts uz privātu uzņēmumu. Tā skarbi atspēlējas, radot drūma uzņēmuma tēlu, kurā desmitiem darbinieku viens aiz otra izvēlas pašnāvības ceļu. Šādu sociāli nepieņemamu notikumu koncentrācija vienā vietā vienmēr piesaista uzmanību, līdzīgi kā skolotāju seksuālās attiecības ar skolēniem kādā Anglijas skolā.
Francijas uzņēmumā kāds vai kādi vadīja šo pārejas procesu un, kā ierasts, enerģiski un atbildīgi domāja par globalizāciju, konkurenci, optimizāciju, peļņu un līdzīgām „svētām” lietām. Kam tika atbildība par pielāgošanos jaunajai situācijai? Spriežot pēc raksta, pašiem atlaistajiem, pārceltajiem vai pazeminātajiem un mediķiem, kuri sekmīgi vai nesekmīgi centās glābt nelaimīgo dzīvības.
Kuri tad īsti mūsdienās ir sociālo procesu orķestra kakofonijas diriģenti? Nenovēršamās kosmosa vibrācijas, slepenas un nepielūdzamas sazvērestības, neapzināti sociāli procesi? Vai cilvēku, kuri plēsušies pēc varas un naudas, tuvredzīgi un bezatbildīgi lēmumi? Kam tiek sociālās atbildības pārmaiņu vai krīžu laikā vai kuri būtu gatavi tās uzņemties? Vai nu varoņi vai trakie, un gaisā atkal virmo vadoņu tēma.
Tai pašā laikā skaidri redzams, ka naudas tūkums, tirgus sabrukums, ekonomikas un finansu disproporcijas ir samazinājušas vai pat atņēmušas cilvēkiem iespēju pielāgoties. Viņi ir ierauti apburtajā lokā – bizness sabrūk, jo neviens neko nepērk, darbu atrast neiespējami, jo visapkārt atlaiž no darba, neko pārdot nevar, jo neviens neko nepērk, neko samaksāt nevar, jo nav ienākumu un zūd ietaupījumi, ja tādi vispār ir bijuši.
Tā arī ir šī emuāra tēma – kurš uzņemas atbildību par atņemto iespēju pielāgoties pārmaiņām? Iespējams, kāds teiks – gaužām muļķīgs jautājums, piemēram, Alans Grīnspens, kurš paziņoja, ka cilvēku dabā ir radīt krīzes un tās atkārtosies, un kuram pašam pārmet bezdarbību kārtējās krīzes priekšvakarā. Cik ģeniāli vienkārši – cilvēks pats pie visa vainīgs un par visu atbildīgs!?
Saistītie raksti:
Ekonomiskā krīze, valsts bankrots vai devalvācija ir force majeure apstākļi?
Nostrādināt līdz nāvei: kad darbs nonāvē
