Līdzīgi notiek arī ar cilvēku – mūsu gars un dvēsele kopumam spēj pienest klāt kaut ko savu tikai tad, ja ir baudīts no tām vērtībām, ko radījuši iepriekšējo paaudžu cilvēki. Arī tad, ja mēs viņus nepazīstam. Protams, ir labāk, ja par viņiem vismaz kaut ko zinām. Mūs joprojām pārsteidz klasisko izglītību baudījušās paaudzes plašais redzes lauks un pasaules izjūta – viņiem ir bieza zemsega. Apzinoties, no kādām dūmistabām ir iznākusi mūsu tauta un ko tas viņai maksājis, viņiem nekad neienāktu prātā slēgt mūzikas un mākslas skolas, un skolas vispār. Ja viņi būtu miljonāri, tad saziedot tos nieka desmit miljonus, kas nepieciešami, lai mūzikas skolas varētu nākamgad darbu turpināt, viņiem liktos pats par sevi saprotams. Latvijas miljonāri izliekas kurli un akli.
Daudziem zemsegu aizstāj par naudu pirktais dzīves stils, bet kad nauda beidzas, šī zemsega nobirst kā apmetums. Jo garīgās lietas ienāk uz palikšanu mūsos vien tad, ja mēs tās uzsūcam, kā augi – ar saknēm, visu izdzīvojot caur savu prieku un sāpēm. Auglīgo zemsegu mūsu kolektīvajā apziņā mēs uzkrājam individuāli. Lielās atmodas top tad, kad daudzi ir atmodušies un ilgas pēc nomoda sakrājušās līdz noteiktai atzīmei, kuru redz vienīgi Dievs. Kad kāds šodien saka – mēs izdomājām 23. augusta skrējienu „Sirdspuksti Baltijai,” es gribu jautāt: „Uz kurieni mēs skriesim?” Varbūt tagad svētīgāk būtu katram apstāties un padomāt, uz kurieni un pēc kā viņš ir skrējis. Ar kaunu un nožēlu jāatzīst – esam atskrējuši tur, kur negribējām.
Humanitārā izglītība un zemes humuss. Šie vārdi sabalsojas! Auglīgās kārtas biezums un izglītība. Izglītība un sirds gudrība. Sirds gudrība un es. Vai man tās ikdienā hroniski nepietrūkst? Kad valsts pirmās personas rīko pieņemšanu „Jaunā Viļņa” dalībniekiem un triecas uz Tallinu, lai klausītos Madonnu, man kļūst saprotams, kāpēc valsts izliekas neredzam, ka tiek sagrauta gadu desmitiem ilgi būvētie izglītības virzieni, kas bērnos iedēsta alkas pēc dziļuma. Runa ir ne jau par to, kāda mūzika mums katram tīk, bet gan par amatpersonu spēju redzēt par vidusmēra pilsoni tālāk, par viņu sirds gudrību izvēlēties tādus padomdevējus, kuri pazīst gan kultūras, gan arī citu nozaru drēbi. Lai valstij nebūtu jāstaigā no papīriem pašūtā uzvalciņā.
Cik apbrīnojami gudra ir daba! Nekādas pārsteigšanās un tūļāšanās. Un nekādu kļūdu. Zem vienas un tās pašas saules dzīvojam taču visi, tomēr cik atšķirīgi uzvedamies! Daba no apstākļiem mācās un savu zemsegu sargā un atjauno, kamēr mēs savējo nobradājam un to pat neapzināmies.
Daudziem zemsegu aizstāj par naudu pirktais dzīves stils, bet kad nauda beidzas, šī zemsega nobirst kā apmetums. Jo garīgās lietas ienāk uz palikšanu mūsos vien tad, ja mēs tās uzsūcam, kā augi – ar saknēm, visu izdzīvojot caur savu prieku un sāpēm. Auglīgo zemsegu mūsu kolektīvajā apziņā mēs uzkrājam individuāli. Lielās atmodas top tad, kad daudzi ir atmodušies un ilgas pēc nomoda sakrājušās līdz noteiktai atzīmei, kuru redz vienīgi Dievs. Kad kāds šodien saka – mēs izdomājām 23. augusta skrējienu „Sirdspuksti Baltijai,” es gribu jautāt: „Uz kurieni mēs skriesim?” Varbūt tagad svētīgāk būtu katram apstāties un padomāt, uz kurieni un pēc kā viņš ir skrējis. Ar kaunu un nožēlu jāatzīst – esam atskrējuši tur, kur negribējām.
Humanitārā izglītība un zemes humuss. Šie vārdi sabalsojas! Auglīgās kārtas biezums un izglītība. Izglītība un sirds gudrība. Sirds gudrība un es. Vai man tās ikdienā hroniski nepietrūkst? Kad valsts pirmās personas rīko pieņemšanu „Jaunā Viļņa” dalībniekiem un triecas uz Tallinu, lai klausītos Madonnu, man kļūst saprotams, kāpēc valsts izliekas neredzam, ka tiek sagrauta gadu desmitiem ilgi būvētie izglītības virzieni, kas bērnos iedēsta alkas pēc dziļuma. Runa ir ne jau par to, kāda mūzika mums katram tīk, bet gan par amatpersonu spēju redzēt par vidusmēra pilsoni tālāk, par viņu sirds gudrību izvēlēties tādus padomdevējus, kuri pazīst gan kultūras, gan arī citu nozaru drēbi. Lai valstij nebūtu jāstaigā no papīriem pašūtā uzvalciņā.
Cik apbrīnojami gudra ir daba! Nekādas pārsteigšanās un tūļāšanās. Un nekādu kļūdu. Zem vienas un tās pašas saules dzīvojam taču visi, tomēr cik atšķirīgi uzvedamies! Daba no apstākļiem mācās un savu zemsegu sargā un atjauno, kamēr mēs savējo nobradājam un to pat neapzināmies.
