Lai diskutētu, ir svarīgi saprast, ko patiesībā ietver sevī jēdziens „veselība”. Šis aspekts man kļuva aktuāls pēc tam, kad dažās ierēdņu rīkotās darba grupās izkristalizējās samērā šaura izpratne par to, kam, ko un cik daudz būtu jāmāca bērniem par veselību.
Liela daļa veselības mācību izprot kā mācību par smēķēšanas un alkohola kaitīgumu, veselīgu uzturu, bet pārsvarā to uztver kā sarunas par to, kad un kā uzsākt dzimumdzīvi un uzvilkt prezervatīvu. Rezumējot – nekas tāds, ko nevar integrēt un kas jau nebūtu integrēts esošajā mācību programmā.
Nedaudz kaitinoša šķiet Izglītības un zinātnes ministrijas vēlme kompromisa vārdā ieviest „drošuma” vai „drošības” mācību, pamatojot to ar vēlmi bērniem stāstīt par drošas vides pamatprincipiem. Pēc būtības tas nozīmētu sašaurināt veselības mācības ideju. Filozofēt par jēdzieniem, bumbojot tos kā futbolā turp un atpakaļ, ar domu, ko, starp citu, visai atklāti atļaujas paust Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņi – nāks citi ministri un mainīsies politiskie uzstādījumi, nozīmē aprakt svarīgo iniciatīvu. Nereti ierēdņiem tas nozīmē strādāt pēc principa – ja rodas nepārvarama vēlme strādāt, jāpasēž un jāpadomā kārtīgi – varbūt pāries.
Kādam izglītības darba organizatoram nesen uzdevu vienkāršu jautājumu – kāda ir veselības definīcija? Ļoti saspringstot, viņš man atbildēja – nu tas ir tad, kad nav slimības. No vienas puses, visai loģiski, no otras - pilnīgi arhaiski. Pasaules Veselības organizācijas veselības definīcija jau vairākus gadu desmitus nosaka, ka veselība ir pilnīga fiziska, psiholoģiska un sociāla labklājība. Tātad filozofēt par to, vai veselība ir plašs vai šaurs jēdziens, kuru vajadzētu aizstāt ar kādu citu, ir nevietā.
"Pētījumi par sabiedrības veselību, dzīvesveidu, paradumiem un dzīves kvalitāti liecina, ka mūsu zināšanas un izpratne par veselību ir absolūti nepietiekamas."
Tāpat, izprotot definīcijā teikto, ir skaidrs, ka šis mācību priekšmets varētu iekļaut visas jomas, kas būtiskas cilvēka veselībai, – mācību par slimībām un to profilaksi, mācību par cilvēka pamatvajadzībām, ģimeni, vērtībām, drošu vidi, veselīgu dzīvesveidu, jūtām un emocijām, atkarībām un daudz ko citu.
Pētījumi par sabiedrības veselību, dzīvesveidu, paradumiem un dzīves kvalitāti liecina, ka mūsu zināšanas un izpratne par veselību ir absolūti nepietiekamas, tai skaitā arī to speciālistu, kas rūpējas par to, lai mums šādas zināšanas būtu. Acīmredzot esošā integrētā pieeja nav īpaši efektīva. Bet tas nozīmē vienu – veselības mācība kā atsevišķs priekšmets noteikti būtu jāiekļauj mūsu jaunās paaudzes mācību procesā.
Šis uzstādījums ir iekļauts valdības deklarācijā. Tomēr vēl šodien pat konceptuāli nav izstrādāts redzējums par to, kā šis process tiks realizēts. Argumenti par skolēnu noslogojumu neiztur kritiku, jo, manuprāt (un to ir paudusi arī Latvijas Ārstu biedrība), skolēniem mierīgi varētu samazināt stundu skaitu, kurās apgūst gudrības par zarndobumaiņiem, tupelītes uzbūvi vai ziedu drīksnām, un izmantot šo laiku zināšanām, kas būs noderīgas ikvienam visa mūža garumā.
"Filozofēt par to, vai veselība ir plašs vai šaurs jēdziens, kuru vajadzētu aizstāt ar kādu citu, ir nevietā."
Ilgtermiņā agrīna izpratne un zināšanas par veselību noteikti uzlabos sabiedrības veselības rādītājus. Veselīga sabiedrība ir arī valsts ekonomikas un attīstības pamats. Un sabiedrības veselība noteikti nevar būt tikai Veselības ministrijas prioritāte – tai jābūt iekļautai visās politikas jomās. Jo īpaši nozīmīgi ielikt labus pamatus mūsu jaunajai paaudzei, kas ir tieša izglītības jomas atbildība.
Sabiedrības veselības pamatnostādnēs katrā sadaļā pausts – svarīga ir sabiedrības informēšana: bukleti, kampaņas, plakāti, akcijas. Vai racionālāk nebūtu ieviest mācību priekšmetu skolās? Ceru, ka jau tuvākajā laikā tiks izdarīts viss, lai, neskatoties uz to, kādi ministri veido valdību, mūsu bērniem tiktu nodrošināta pilnvērtīga izglītība veselības jomā.
