Kur sākas un kur beidzas atbildība par cilvēku?

Tomēr virkne nesakārtotu problēmu jārisina tūlīt, lai novērstu jebkādu iespēju līdzīgiem gadījumiem atkārtoties. Šis gadījums ir devis iespēju palūkoties uz sistēmu kopumā, nevis ātri atrast galveno grēkāzi un pārējos apstākļus atstāt bez ievērības. Galvenais, kas jāsaprot – sistēma ir veidota no daudziem "puzles" gabaliņiem, kurā katram ir sava vieta un katram jābūt precīzā sazobē. Par to katrā jomā atbildīgi ir vairāku nozaru pārstāvji – ar savu spēju konstruktīvu risinājumu meklēšanā, kā arī savstarpējās sadarbības un komunikācijas veiksmīgā organizēšanā.

Veselības nozare pašlaik tiek pozicionēta kā galvenais vainīgais par notikumiem Stradiņu slimnīcā. Sākot ar ārstu iespējamu nekompetenci, izrakstot no slimnīcas pacientu, kuram būtu bijis jānonāk palātā, līdz uzņemšanas nodaļu organizatoriskajām problēmām. Par ārstu kompetenci spriedīs Veselības inspekcija. Par uzņemšanas darba organizāciju atbild slimnīcas valde, par nozares uzraudzību – Veselības ministrija, par nepieciešamo finansējumu –  politiķi.

Līdzekļu trūkums veselības nozarei ir katastrofāls. Kvalitatīvai aprūpei vajadzīgs daudz. Naudas pietrūkst arī cienīgam atalgojumam, lai novērstu medicīnas personāla izdegšanas sindromu, kas rodas, pārstrādājot stundas, sniedzot palīdzību un uzņemoties atbildību par pārāk lielu pacientu skaitu. Tāpat mediķi uz saviem pleciem iznes sistēmas organizatorisko problēmu ietekmi uz ārsta profesijas prestižu, kas savukārt rada totālu nenovērtēšanas sajūtu un rutīnas attieksmi pret darbu un pacientiem.

Risinājumi uzņemšanas nodaļu darba uzlabošanai ir. Piemēram,  observācijas jeb novērošanas gultas, papildu ārsti un medicīniskais personāls, lai palīdzība tiktu sniegta iespējami operatīvi un kvalitatīvi. Bet nekādā gadījumā nav pieļaujama pacientu nogādāšana mājās, piederīgo meklēšana vai viesnīcas pakalpojumi uz veselības aprūpes speciālistu un budžeta rēķina. 

"Uzņemšanas nodaļas bieži kļūst par vietu, kur nonāk cilvēki, kam patiesībā ir vajadzīgs sociāls atbalsts, nevis medicīniskā palīdzība."

Iedzīvotāju sociālās problēmas pārsvarā ir pašvaldību kompetence. Jomā, kur saskaras veselības aprūpe un sociālas problēmas, ir ļoti daudz nesakārtotu jautājumu. Uzņemšanas nodaļas bieži kļūst par vietu, kur nonāk ziemas spelgonī nosaluši bezpajumtnieki, hroniski alkoholiķi reibumā, nepieskatīti bērni, klīstoši veci cilvēki ar atmiņas traucējumiem un citi, kuru galvenā problēma nebūt nav veselības traucējumi. Šiem cilvēkiem ir vajadzīgs sociāls atbalsts. Tomēr katru, kurš nonācis uzņemšanas nodaļā, ārstam un medicīnas personālam ir jāaprūpē. Tas prasa laiku un resursus, bieži uz to pacientu rēķina, kuriem palīdzība tobrīd ir patiešām nepieciešama.

Ik pa laikam notiek diskusijas par atskurbtuvēm, tomēr sarunas nav vainagojušās ar rezultātu. Patversmes vairumā gadījumu neuzņem bezpajumtniekus alkohola reibumā, bet slimnīcai ir jāuzņem un tad jādomā, ko darīt, jo formāli ir diagnoze – alkohola intoksikācija. Slimnīca noteikti nedrīkstētu kļūt par sociāla rakstura viesnīcu.

Jautājums par atsevišķu pacientu nokļūšanu mājās vēlās vakara un nakts stundās pēc pirmās palīdzības saņemšanas nepārprotami ir sociālas dabas, tomēr risināms kompleksi, sadarbojoties slimnīcai ar attiecīgo pašvaldību.

Kā mediķis, kas nostrādājis uzņemšanas nodaļā četrus gadus, varu apgalvot – lielākā daļa pacientu noteikti izvēlas doties mājās, ja palikšana stacionārā veselības stāvokļa dēļ nav obligāta. Protams, tas saistīts ar līdzekļiem - tuvinieku sagādātu transportu, naudu taksometram vai iespēju izmantot stacionāra piedāvāto transportu ar pēcapmaksu. Šeit tomēr būtu vērts runāt par pašvaldības atbalstu trūcīgajiem, sedzot šos izdevumus.

Otrs risinājums ir pacientu viesnīcas, kurās var pārlaist nakti. Tomēr arī šis pakalpojums nav par brīvu. Vai nu pacients šos izdevumus sedz pats, vai trūcīgajiem tos varētu segt pašvaldība. Pilnīgi nepieļaujami, ka tik ierobežota veselības aprūpes budžeta apstākļos to segtu pati slimnīca. Tas nozīmētu naudas tērēšanu ar ārstniecību nesaistītu funkciju nodrošināšanai un vēl vairāk pasliktinātu situāciju nozarē. Būtu tikai pareizi, ja slimnīca sadarbībā ar pašvaldību nodrošinātu uzņemšanas nodaļās sociālo darbinieku, kas risinātu jautājumus, kas nav ārstniecības personu kompetence.  

Minētajā gadījumā pilnīgi bez ievērības ir atstāta policijas atbildība par to, ka veselu mēnesi viņi meklējot nespēja atrast mirušu cilvēku, kas atrodas tikai pāris desmitu metru no vietas, kur fotogrāfs pēdējo reizi redzēts. Ja fotogrāfa mirstīgās atliekas būtu atrastas nākamajā rītā, pārmetumi varētu birt tikai veselības aprūpes sistēmas un sociālo dienestu virzienā, bet šoreiz jānorāda, ka situācija nav viennozīmīga.

"Savstarpējā retorika starp vairāku nozaru pārstāvjiem pēc traģiskā notikuma bijusi nekonstruktīva."

Man šķiet, ka būtu vērtīgi pārskatīt veiktās izmeklēšanas darbības, lai turpmāk tādi gadījumi neatkārtotos. Piederīgie visai agrīni lūdza policijas iesaisti pazudušā fotogrāfa meklēšanā, un atliek tikai brīnīties, ka viņa mirstīgās atliekas visu šo laiku ir atradušās burtiski policijas acu priekšā.

Gribu vērst uzmanību, ka tāda pazemināta loga niša jeb patiesībā vaļēja bedre, kādā atrada mirušo fotogrāfu, varētu būt teritoriju un ēku ekspluatācijas noteikumu pārkāpums. Ja nu gadījumā izrādīsies, ka cilvēks ir zaudējis dzīvību, iekrītot minētajā bedrē, tad par šādu faktu pie atbildības būtu jāsauc slimnīcas apsaimniekotāji.

Man ir patiesi žēl, ka savstarpējā retorika starp vairāku nozaru pārstāvjiem pēc traģiskā notikuma bijusi nekonstruktīva. Arī Rīgas domes vadība nav vēlējusies iedziļināties sociālo jautājumu risināšanā stacionāru uzņemšanas nodaļās. Lai arī veselības ministre uz to aicinājusi vairākkārt, nekas vairāk par tikšanos un formālu vēstuli no Rīgas domes vadības nav darīts.