Tikpat apmulsuši kā pēc nonākšanas izsūtījumā šodienas Latvijā jūtas ne tikai represētie. Ir sajūta, kā stāvot uz perona, no kura tikko aizgājis vilciens. Kārtējais. Ko darīt, skriet pakaļ? Nenoķersim taču, jo esam nogulējuši gan vēstures, gan dzimtenes mācību, par patriotisma kopšanu nerunājot. Gaidīt kādu ekspresi no Austrumiem vai Rietumiem? Ir pašiem jābūvē savs vilciens. Ka tas ir iespējams, spoži pierādīja pirmā Latvijas brīvvalsts.
Mūsu tautas vēsturiskajā atmiņā ir vairāki jūtīgie un arī jutīgie punkti. Pirmie attiecas uz psiholoģiskajiem pušumiem, otrie – uz fiziskajiem. 1941. gada 14. jūnijs ir viens no šādiem punktiem. Cilvēka dvēseles, gara un miesas ievainojumi. Un zemes ievainojumi. Viensētu drupas Latvijas ainavā joprojām atgādina rētas. Tam, kas ar mums notika pagājušajā gadsimtā, vajadzēja kļūt par brīdinājuma zīmi ceļa malās un sarkano gaismu krustojumos. Par sava veida sargu politisko izvēļu brīžos. Kā to visu var tik ātri aizmirst? Ne viena vien valsts izzadzēja vecāki, vecvecāki vai kādi citi dzimtas locekļi ir gājuši Golgātas ceļu. Ar tik īsā laikā atmirušu vēsturisko atmiņu mēs nodrošinām vēstures atkārtošanos. Un tad vairs nav no svara – kā farsu vai jaunu traģēdiju. Kāda mācība mums vēl būtu vajadzīga, lai mēs atkārtoti nepiedzīvotu sevis pazaudēšanu?
![]()
Daudzi cilvēki šodien saka: veltīgi ir bijuši okupācijas upuri, dzīvo ciešanas, atmoda un barikādes. Es tam nevaru piekrist. Tā var domāt tikai, kā tagad mēdz teikt, – īstermiņā. Mēs visu mērām ar mūžības priekšā ļoti īsu mēru – savu mūžu. Bet viena paaudze ir tikai viens valdziņš milzīgajā cilvēces gobelēnā. Tas tik skaidri ir redzams, atskatoties vēsturē – uz latviešu nācijas un valsts veidošanos, uz tiem vīriem un sievām, kas auda veselu laikmetu. Mēs joprojām dzīvojam no viņu sastrādātā. Viss, kas notiek, vispirms skar mūs katru atsevišķi. Ir svarīgi, vai mēs ne tikai dzīvojam kā cilvēki, bet, beidzoties zemes dzīves gaitām, kā tādi atgriežamies arī mūžībā. Ne velti Svētie Raksti aicina cilvēkus atgriezties no grēkiem. „Neņemiet vairāk, kā jums nolikts,” senajiem jūdiem piekodināja jau Jānis Kristītājs. Vai mēs, kuri zūdāmies par svešu varu nodarījumiem, paši neesam ņēmuši un neņemam vairāk, kā mums nolikts?
Uz jautājumu, kas mums tagad pēc visa pagājušajā gadsimtā notikušā būtu jādara, var atbildēt pavisam īsi – vispirms jāpaskatās katram pašam uz sevi. Tas neprasa nedz laiku, nedz līdzekļus, vienīgi labo gribu. Man tas šķiet amorāli, ka tās pašas amatpersonas, kuras ikdienā vairās izrunāt vārdus „okupācija”, „latviskums” un „nacionāla valsts”, tautas sēru dienās pie Brīvības pieminekļa un Brāļu kapos noliek par nodokļu maksātāju naudu gādātos krāšņus pušķus un vainagus un ar saltu sirdi saka patētiskas uzrunas. Šodien tas aizskar jūtīgos punktus pat vēl vairāk par toreiz notikušo vēsturisko netaisnību, jo savējo meliem un netaisnībai ir pavisam cits svars. Padomju okupācijas posta darbi nav vis kāds vēsturiskais komplekss, ar kuru latvieši nekādi netiekot galā, kā to teic Latvijas Saeimas promaskaviskie deputāti. Tā joprojām ir neizvilkta skabarga, kurai 14. jūnijs pieskaras ar visu savu smagumu. No dažādām tribīnēm ir daudz runāts par Krievijas daļu okupācijas seku likvidēšanā, bet tā arī vēl nav atskanējis aicinājums attīrīties mums pašiem, jo tieši tas izšķir mūsu katra un visas tautas nākotni.
Mūsu tautas vēsturiskajā atmiņā ir vairāki jūtīgie un arī jutīgie punkti. Pirmie attiecas uz psiholoģiskajiem pušumiem, otrie – uz fiziskajiem. 1941. gada 14. jūnijs ir viens no šādiem punktiem. Cilvēka dvēseles, gara un miesas ievainojumi. Un zemes ievainojumi. Viensētu drupas Latvijas ainavā joprojām atgādina rētas. Tam, kas ar mums notika pagājušajā gadsimtā, vajadzēja kļūt par brīdinājuma zīmi ceļa malās un sarkano gaismu krustojumos. Par sava veida sargu politisko izvēļu brīžos. Kā to visu var tik ātri aizmirst? Ne viena vien valsts izzadzēja vecāki, vecvecāki vai kādi citi dzimtas locekļi ir gājuši Golgātas ceļu. Ar tik īsā laikā atmirušu vēsturisko atmiņu mēs nodrošinām vēstures atkārtošanos. Un tad vairs nav no svara – kā farsu vai jaunu traģēdiju. Kāda mācība mums vēl būtu vajadzīga, lai mēs atkārtoti nepiedzīvotu sevis pazaudēšanu?
Daudzi cilvēki šodien saka: veltīgi ir bijuši okupācijas upuri, dzīvo ciešanas, atmoda un barikādes. Es tam nevaru piekrist. Tā var domāt tikai, kā tagad mēdz teikt, – īstermiņā. Mēs visu mērām ar mūžības priekšā ļoti īsu mēru – savu mūžu. Bet viena paaudze ir tikai viens valdziņš milzīgajā cilvēces gobelēnā. Tas tik skaidri ir redzams, atskatoties vēsturē – uz latviešu nācijas un valsts veidošanos, uz tiem vīriem un sievām, kas auda veselu laikmetu. Mēs joprojām dzīvojam no viņu sastrādātā. Viss, kas notiek, vispirms skar mūs katru atsevišķi. Ir svarīgi, vai mēs ne tikai dzīvojam kā cilvēki, bet, beidzoties zemes dzīves gaitām, kā tādi atgriežamies arī mūžībā. Ne velti Svētie Raksti aicina cilvēkus atgriezties no grēkiem. „Neņemiet vairāk, kā jums nolikts,” senajiem jūdiem piekodināja jau Jānis Kristītājs. Vai mēs, kuri zūdāmies par svešu varu nodarījumiem, paši neesam ņēmuši un neņemam vairāk, kā mums nolikts?
Uz jautājumu, kas mums tagad pēc visa pagājušajā gadsimtā notikušā būtu jādara, var atbildēt pavisam īsi – vispirms jāpaskatās katram pašam uz sevi. Tas neprasa nedz laiku, nedz līdzekļus, vienīgi labo gribu. Man tas šķiet amorāli, ka tās pašas amatpersonas, kuras ikdienā vairās izrunāt vārdus „okupācija”, „latviskums” un „nacionāla valsts”, tautas sēru dienās pie Brīvības pieminekļa un Brāļu kapos noliek par nodokļu maksātāju naudu gādātos krāšņus pušķus un vainagus un ar saltu sirdi saka patētiskas uzrunas. Šodien tas aizskar jūtīgos punktus pat vēl vairāk par toreiz notikušo vēsturisko netaisnību, jo savējo meliem un netaisnībai ir pavisam cits svars. Padomju okupācijas posta darbi nav vis kāds vēsturiskais komplekss, ar kuru latvieši nekādi netiekot galā, kā to teic Latvijas Saeimas promaskaviskie deputāti. Tā joprojām ir neizvilkta skabarga, kurai 14. jūnijs pieskaras ar visu savu smagumu. No dažādām tribīnēm ir daudz runāts par Krievijas daļu okupācijas seku likvidēšanā, bet tā arī vēl nav atskanējis aicinājums attīrīties mums pašiem, jo tieši tas izšķir mūsu katra un visas tautas nākotni.
