Tomēr nepieņemams ir arī tas, ka Bībeles mācība varēt kļūt par instrumentu balsu piesaistīšanai vēlēšanās. Mērķis gada laikā ieviest Bībeles mācību kā obligātu priekšmetu skolās tomēr atgādina politisku mārketingu. Šis jautājums ir pietiekami nopietns, lai par to rīkotu plašākas diskusijas, kurās īpaši tiek ņemta vērā cilvēka cieņa un izvēles brīvība.
Atslēga uz savas kultūras saknēm
Bībele ir audzinājusi un veidojusi daudzas cilvēku paaudzes. Vēl pirms gadsimta Eiropā diskusija, kura apšaubītu Bībeles autoritāti, būtu neiespējama. Tomēr laiks ir gājis ātri uz priekšu. Šķiet, šobrīd ir tik daudz cilvēku, kas kritizē Bībeli, nemaz nezinot tās saturu.
Zināšanas par Bībeli ir absolūti nepieciešamas, lai izprastu savas saknes. Mūsu vēsture, kultūras mantojums taču ir tik ļoti Bībeles satura caurstrāvots! Ja mūsdienu cilvēks to nezina, viņam automātiski ir liegta iespēja saprast šo mantojumu, tas vienkārši viņu neuzrunā, jo cilvēks pamatā uztver to, ko saprot.
"Galvenā vērtība, ko iemieso Bībele, ir brīvība."
Pavisam primitīvs piemērs – mākslas muzeja apmeklējumā Bībeles zināšanas ir ļoti nepieciešamas, jo daudzu darbu sižeti balstās tieši uz Bībeles stāstiem. Ja tie nav pazīstami, attēloto cilvēku emocijas neko neizsaka. Tāpat arī literatūrā. Mūsdienu cilvēks, kas nepārzina Bībeli, patiesībā nevar saprast to autoru darbus, kuru pasaules uzskatā Bībelei bijusi būtiska loma.
Tāpēc uzskatu, ka, vēloties izaudzināt inteliģentus bērnus, skolu izglītības saturā – gan literatūrā, gan kultūras vēsturē, gan ētikā, gan arī citos priekšmetos, piemēram, matemātikā, runājot par skaitļu simbolisko nozīmi, - ārkārtīgi svarīgi ir integrēt Bībeles saturu. Tikpat svarīgi ir audzināt bērnos cieņu pret šo grāmatu, neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības.
Bībele kā ierobežojums vai brīvība
Diskusijās par Bībeli un kristīgajām mūsu sabiedrības saknēm un vērtībām noteikti jāņem vērā ne tikai Bībeles kultūrvēsturiskais mantojumus, bet arī tās aicinājums uz cilvēka cienīgu dzīvi. Bībeles pazīšana ļauj izprast vērtības, kas sakārto sabiedrību un attiecības starp tās locekļiem. Tiem, kas Bībeles mācību salīdzina ar propagandu, vēlos teikt, ka galvenā vērtība, ko iemieso Bībele, ir brīvība. Bībele nav tikai 10 baušļi, kas daudziem, turklāt nepareizi, saistās ar aizliegumiem. Bībeles loma ir kalpot kā garīgajai autoritātei, kas norāda ceļu uz labāku sabiedrību un cilvēka iekšējo sakārtotību.
Postmodernajā sabiedrībā autoritātes institūcija kā tāda lielā mērā ir noārdīta. Visbiežāk autoritāte ir katrs pats sev – kā pats izdomāšu un kā man būs patīkami, ērti, tā arī rīkošos. Bībele, kas savā ziņā ir principu un likumu krājums un māca dzīvot, mūsdienu cilvēkam sākotnēji tiešām šķiet neērta, jo, par augstāko vērtību uzskatīdams brīvību no jebkā, mūsdienu cilvēks tajā saskata ierobežojumu, apdraudējumu.
"Pozitīva brīvība ir tāda, kuru īstenojam, lai darītu labu."
Paradoksāli, bet šādi saprasta brīvība viņu ieved daudz lielākā nebrīvē. Jebkurš psihologs atzīs, ka naida turēšana ir liela emocionālā nebrīve. Un pret Bībeli vērstie nicinošie izteikumi liecina, ka to autori patiesībā ir ļoti nebrīvi. Savukārt, pieņemot Bībeles autoritāti, cilvēks iegūst brīvību, jo tā māca dzīvot saskaņā ar to, ko nozīmē būt cilvēkam: meklēt patiesību un uzņemties atbildību. Pozitīva brīvība ir tāda, kuru īstenojam, lai darītu labu.
Par mācības obligātumu skolā
Ticīgo acīs Bībele jeb Svētie Raksti nav tikai vienkārši grāmata. Tas ir dzīvs Dieva Vārds. Katoļu baznīcas katehismā (104) lasām: „Svētajos Rakstos Baznīca pastāvīgi atrod sev uzturu un spēku, jo tajos tā saņem ne tikai cilvēka vārdus, bet gan to, kas īstenībā ir Svētie Raksti: Dieva Vārdu. Svētajos Rakstos Tēvs, kas ir debesīs, mīlestībā nāk pretī saviem bērniem un runā ar viņiem.”
Lai pilnībā saprastu Bībeli, nepietiek ar to, ka tiek izstrādāta mācību priekšmeta programma un tā automātiski ieviesta skolā. Lai šo grāmatu saprastu, lai Dieva Vārds sāktu runāt uz mazā cilvēka sirdi, viņam ir nepieciešama ticīgo kopiena, kurā viņš redz, ka šis vārds nav miruši burti, bet īstenojas konkrētās dzīvēs. Līdzās ir nepieciešami cilvēki, kuriem Bībele ir autoritāte un kuri ļauj Dieva Vārdam izmainīt savu dzīvi. Tādēļ obligāts priekšnoteikums Bībeles mācībai skolās ir pedagogi, kas ir zinoši un pret to izturas vismaz ar cieņu.
Bet vēl pirms tam ir nepieciešama diskusija, kuras gaitā sabiedrībā veidotos vienota izpratne par to, kas ir Bībele un kādas vērtības varam no tās mācīties, neatkarīgi no katra indivīda reliģiskās piederības. Tikai tad, kad sabiedrībā būs lielāka vai mazāka vienprātība par to, veiksmīga būs arī Bībeles integrācija vispārējās izglītības saturā. Savukārt Baznīca, manuprāt, ir un arī nākotnē būs tā vide, kur bērni vislabāk atklās Svētos Rakstus kā sarunu ar dzīvo Dievu.
