Interesanti, cik lauku slimnīcas un lauku skolas varētu eksistēt par Šlesera kampaņas naudu? Jeb ļaužu stulbumam ir citas mērvienības?
Kāds iztukšojis pastkastītes. Uz katra kāpņu pakāpiena pa Šlesera avīzei. Sola nonest zvaigzni no debesīm.
Ir mazi meli, lieli meli un aģitācija.
Vai varbūt tā jau ir taisnība.
Ja kaut ko atkārto n reizes, nav iespējams tam neticēt.
A ir labs, A ir labs, A ir labs. Kolektīvā hipnoze.
Ja kaut kam ļoti tici, tas piepildīsies.
Ja kaut kam tici no visas sirds.
Vai solītāji tiešām tic, ka var to, ko sola?
Nez, cik Napoleonu ir Tvaika ielā.
Ja Napoleons klaigā TV, viņam var ticēt. Ja runā trolejbusā, viņam visi nav mājās.
Ja Napoleons kāpj tribīnē, viņam aplaudē. Ja Vanšu tilta trosēs, neiedod pat eklēru.
Esmu domājusi par līderiem un sektantiem.
Lai citi noticētu, ir jātic pašam. Harizmātiskām personībām ir vieglāk. Vēl vieglāk ir apsēstajiem, kas dzīvo paralēli un ar putām uz lūpām.
Cik bieži ticība citam robežojas ar sevis un savas patības noliegumu.
Kolektīvā pašnāvība. Vai varbūt tā ir Latvijas maniakālā ticība mesijām.
Es pats neko. Ko nu es.
Bet tas pa TV gan - skaisti runā. Un viņš tāds aktīvs. Sola. Un darīs. Gan jau darīs.
Nevar būt, ka visi ir slikti. Šis šoreiz noteikti būs labs.
Kad pret plakātiem un TV iestājas imunitāte, ir jāmeklē jaunos ūdeņos.
Politiķi taustās, taustās jauno mediju vidē internetā. Bet tad mauc ar copy-paste metodi blogus un klipus visos interneta medijos pēc kārtas.
Pēc cik elektrošoka devām iestājas vienaldzība.
Pēc cik smaržu paostīšanas deguns vairs nespēj neko saost.
Kam man būtu vajadzīgi politiķi, kas to vien dara kā blogo un raksta komentārus.
Kam man būtu vajadzīgi politiķi, kam par mani piekāst un kas skatās ar Lielā Tēva aci no plakātiem augstu virs manas galvas. Sak, pret tik lielu cinisma devu nevarēs pastāvēt neviens.
Kam man būtu vajadzīgi politiķi, kuru vietā internetā sēž studentiņi un falsificē īstenību. Vai kuru vietā runā PR kantori.
Ir lieli meli, mazi meli un noklusēšana.
Un interneta klačas.
Vēlēšanas Latvijā ir pārvērtušās par PR kantoru izklaidēm & sacensībām. Kurš kā un ko.
Kandidāti ir produkts, ko pārdod. Tēls, ko veido. Prece, ko iesaiņo.
Piemeklē krāsu un izpausmes. Šis ar zaļu banti, tam dzeltena.
Laikam jau visas krāsas ir aizņemtas. Ja dibinātu jaunu partiju, laikam būtu jāņem rōzā bante.
Lomu spēles.
Šie būs radikāli un par 1 tautu, šie radikāli un par citu tautu. Šie te būs par pozitīvām pārmaiņām. Šitie būs stabili un priekš stabilajiem. Tos varētu noformēt kā jaunos un progresīvos, šitie lai būtu vismaz no ulmaņlaikiem. Katram savs. Gan jau uzķersies.
Kāds tam sakars ar valsti un ar mani.
Un ko man pēc tam darīt ar tiem nopirktajiem politiķiem, ko man smuki iesaiņoja un es nopirku par 1 balsi.
Viņi taču visticamak nemāk neko citu kā vien kandidēt, blogot un solīt.
Vienkāršākais un pasīvais līmenis - iesaiņot sevi kā preci, aptīt banti un kandidēt.
Nez, ko viņi darīs pēc tam.
Kā tad viņi domā tikt ārā no Lielās Likstas. Tā reāli, nevis ar zvaigzni pierē un ar mēnesi uz krūtīm - zvaigžņu dēls, pestītājs un zirnekļcilvēks vienā personā. Saskatījies amerikāņu filmas par pasaules glābšanu.
Kas būs pēc apokalipses? Piemēram, 15. jūnijā.
Piemēram, tuvāko 20 gadu laikā.
Profili draugos, tviterī stāvēs klusi. Apklusīs blogu spams un komentāri. Visas interaktīvās saites un kontakti ar tautu un vēlētājiem atslābs.
Varēs aizmirst uz pāris gadiem un izdzīvot atsevišķi.
Kad aģitētāji būs prom un PR kampaņas beigušās.
Un tomēr.
Cik slimnīcas var nopirkt un uzturēt par PR kampaņu naudu?
Cik skolas varētu turpināt eksistēt?
Cik Latvijas ciemi un mazās pilsētas?
Kāds iztukšojis pastkastītes. Uz katra kāpņu pakāpiena pa Šlesera avīzei. Sola nonest zvaigzni no debesīm.
Ir mazi meli, lieli meli un aģitācija.
Vai varbūt tā jau ir taisnība.
Ja kaut ko atkārto n reizes, nav iespējams tam neticēt.
A ir labs, A ir labs, A ir labs. Kolektīvā hipnoze.
Ja kaut kam ļoti tici, tas piepildīsies.
Ja kaut kam tici no visas sirds.
Vai solītāji tiešām tic, ka var to, ko sola?
Nez, cik Napoleonu ir Tvaika ielā.
Ja Napoleons klaigā TV, viņam var ticēt. Ja runā trolejbusā, viņam visi nav mājās.
Ja Napoleons kāpj tribīnē, viņam aplaudē. Ja Vanšu tilta trosēs, neiedod pat eklēru.
Esmu domājusi par līderiem un sektantiem.
Lai citi noticētu, ir jātic pašam. Harizmātiskām personībām ir vieglāk. Vēl vieglāk ir apsēstajiem, kas dzīvo paralēli un ar putām uz lūpām.
Cik bieži ticība citam robežojas ar sevis un savas patības noliegumu.
Kolektīvā pašnāvība. Vai varbūt tā ir Latvijas maniakālā ticība mesijām.
Es pats neko. Ko nu es.
Bet tas pa TV gan - skaisti runā. Un viņš tāds aktīvs. Sola. Un darīs. Gan jau darīs.
Nevar būt, ka visi ir slikti. Šis šoreiz noteikti būs labs.
Kad pret plakātiem un TV iestājas imunitāte, ir jāmeklē jaunos ūdeņos.
Politiķi taustās, taustās jauno mediju vidē internetā. Bet tad mauc ar copy-paste metodi blogus un klipus visos interneta medijos pēc kārtas.
Pēc cik elektrošoka devām iestājas vienaldzība.
Pēc cik smaržu paostīšanas deguns vairs nespēj neko saost.
Kam man būtu vajadzīgi politiķi, kas to vien dara kā blogo un raksta komentārus.
Kam man būtu vajadzīgi politiķi, kam par mani piekāst un kas skatās ar Lielā Tēva aci no plakātiem augstu virs manas galvas. Sak, pret tik lielu cinisma devu nevarēs pastāvēt neviens.
Kam man būtu vajadzīgi politiķi, kuru vietā internetā sēž studentiņi un falsificē īstenību. Vai kuru vietā runā PR kantori.
Ir lieli meli, mazi meli un noklusēšana.
Un interneta klačas.
Vēlēšanas Latvijā ir pārvērtušās par PR kantoru izklaidēm & sacensībām. Kurš kā un ko.
Kandidāti ir produkts, ko pārdod. Tēls, ko veido. Prece, ko iesaiņo.
Piemeklē krāsu un izpausmes. Šis ar zaļu banti, tam dzeltena.
Laikam jau visas krāsas ir aizņemtas. Ja dibinātu jaunu partiju, laikam būtu jāņem rōzā bante.
Lomu spēles.
Šie būs radikāli un par 1 tautu, šie radikāli un par citu tautu. Šie te būs par pozitīvām pārmaiņām. Šitie būs stabili un priekš stabilajiem. Tos varētu noformēt kā jaunos un progresīvos, šitie lai būtu vismaz no ulmaņlaikiem. Katram savs. Gan jau uzķersies.
Kāds tam sakars ar valsti un ar mani.
Un ko man pēc tam darīt ar tiem nopirktajiem politiķiem, ko man smuki iesaiņoja un es nopirku par 1 balsi.
Viņi taču visticamak nemāk neko citu kā vien kandidēt, blogot un solīt.
Vienkāršākais un pasīvais līmenis - iesaiņot sevi kā preci, aptīt banti un kandidēt.
Nez, ko viņi darīs pēc tam.
Kā tad viņi domā tikt ārā no Lielās Likstas. Tā reāli, nevis ar zvaigzni pierē un ar mēnesi uz krūtīm - zvaigžņu dēls, pestītājs un zirnekļcilvēks vienā personā. Saskatījies amerikāņu filmas par pasaules glābšanu.
Kas būs pēc apokalipses? Piemēram, 15. jūnijā.
Piemēram, tuvāko 20 gadu laikā.
Profili draugos, tviterī stāvēs klusi. Apklusīs blogu spams un komentāri. Visas interaktīvās saites un kontakti ar tautu un vēlētājiem atslābs.
Varēs aizmirst uz pāris gadiem un izdzīvot atsevišķi.
Kad aģitētāji būs prom un PR kampaņas beigušās.
Un tomēr.
Cik slimnīcas var nopirkt un uzturēt par PR kampaņu naudu?
Cik skolas varētu turpināt eksistēt?
Cik Latvijas ciemi un mazās pilsētas?
