Pirmskara Latvijā mūsu valsts sportisti piedalījušies trijās Ziemas olimpiskajās spēlēs (I spēlēs Šamonī, II spēlēs Sanktmoricā, IV spēlēs Garmiša-Partenkirhenē), visās paliekuši bez medaļām.
PSRS laikā pie Ziemas olimpisko spēļu medaļām ir tikuši deviņi Latvijas sportisti. 1980. gadā Leikplesidā sensacionāli zelta medaļu izcīnīja Vera Zozuļa, savukārt 1988. gadā Kalgarī pie augstākā kaluma godalgas tika hokeja vārtsargs Vitālijs Samoilovs un bobsleja pilots Jānis Ķipurs.
Kopš 1924. gada Latvijas sportisti Ziemas spēlēs spējuši izcīnīt trīs zelta medaļas, trīs sudraba un sešas bronzas medaļas.
Latvijas sportisti līdzšinējās Ziemas olimpiskajās spēlēs
I Šamonī (1924), divi pārstāvji, medaļu nav;
II Sanktmorica (1928), viens pārstāvis, medaļu nav;
III Leikplesida (1932), Latvijas sportisti nepiedalās;
IV Garmiša- Partenkirhene (1936), 26 pārstāvji, medaļu nav.
V Sanktmorica (1948),
VI Oslo (1952),
VII Kortīna d’Ampeco (1956),
XIII Skvovelija (1960),
IX Insbruka (1964), Latvijas sportisti nepiedalās.
X Grenoble (1968), viens Latvijas pārstāvis, medaļu nav.
XI Saporo (1972), Latvijas sportisti nepiedalās.
XII Insbruka (1976), pieci Latvijas pārstāvji, medaļu nav.
XIII Leikplesida (1980), pieci Latvijas sportisti, izcīnīta zelta, sudraba un bronzas medaļa. Zelts: Vera Zozuļa, kamaniņu sports. Sudrabs: Helmūts Balderis, hokejs. Bronza: Ingrīda Amantova, kamaniņu sports.
XIV Sarajeva (1984), 11 Latvijas sportisti, izcīnīta bronzas medaļa. Bronza: Zintis Ekmanis, bobslejs (divniekos).
XV Kalgarī (1988), desmit Latvijas sportisti, izcīnītas divas zelta, trīs sudraba medaļas. Zelts: Jānis Ķipurs, bobslejs (divniekos). Zelts: Vitālijs Samoilovs, hokejs Bronza: Jānis Ķipurs, Guntis Osis un Juris Tone, bobslejs (četriniekos).
XVI Albertvilla (1992), 23 Latvijas sportisti, medaļu nav. XVII Lillehammere (1994), 28 Latvijas sportisti, medaļu nav. XVIII Nagano (1998), 31 Latvijas sportists, medaļu nav. XIX Soltleiksitija (2002), 52 Latvijas sportisti, medaļu nav.
XX Turīna (2006), 58 Latvijas sportisti, izcīnīta bronzas medaļa. Bronza: Mārtiņš Rubenis (kamaniņu sports).
XXI Vankūvera (2010), 58 Latvijas sportisti, izcīnītas divas sudraba medaļas. Sudrabs: Andris un Juris Šici (kamaniņu sports) Sudrabs: Martins Dukurs (skeletons).
Aplūkojot statistiku, kas melot nemēdzot, Latvijai būtu jāpriecājas – Vankūverā ir izcīnītas divas medaļas, kas ir labākais sasniegums gan pirmās, gan otrās Latvijas brīvvalsts laikā. Pavisam tuvu augstākā kaluma medaļai bija arī skeletonists Martins Dukurs – pietrūka pavisam nedaudz.
Arī man, tāpat kā vairumam latviešu, joprojām ir grūti samierināties ar šo sudrabu notikumu scenārija dēļ. Fantastiskā cīņā uzvarēja mājinieks Džons Montgomerijs, un kanādieši tika pie varoņstāsta, ko ik dienu rādīt vietējās televīzijās. Ziemeļamerikā šādi stāsti patīk. Protams, it kā prieks, ka kanādieši tā priecājās tieši par latvieša apsteigšanu, taču šos skatus vietējā televīzijā skatīties nespēju...
Martins pēc finiša gan sev raksturīgā nosvērtībā sacīja, ka ir priecīgs arī par sudrabu, taču viņa brālis Tomass, kurš ieguva 4. vietu skeletonā, neslēpa vilšanos, atzīstot: sportistam visgrūtākās ir tieši otrā un ceturtā vieta. Arī Martina acīs bija nolasāms viss. Un es tomēr būšu pie tiem, kas šo sudrabu uzskata par Vankūveras neveiksmi.
Kas zina, kā būtu beigušās bobsleja četrinieku sacensības, ja liktenis ļaunu joku neizspēlētu ar Jāni Miņinu un viņa puišiem. Vankūverā veiktās apendicīta operācijas dēļ divnieku ekipāžu sacensībās nestartēja pirmais pilots J.Miņins, un neveiksmīgi beidzās arī viņa centieni pagūt atgriezties uz četrinieku startiem.
"Ne viss Latvijas sportā ir tik rožaini, kā rāda sausie statistikas dati."
Ja arī kopumā Vankūveras olimpiādi Latvijas bobslejam var nosaukt par olimpisko spēļu neizmantoto iespēju, šoreiz tam bija objektīvi iemesli – apstākļu sakritība, BNS teica Latvijas bobsleja galvenais treneris Sandis Prūsis. Taču ar pilota Edgara Maskalāna sasniegto treneris ir apmierināts, it īpaši ar divnieku sacensībās gūto 8. vietu: “Uz ko tādu cerēju, bet gaidīt negaidīju. Edža [Maskalāns] ir malacis. Viņš mums komandā bija kā jaunākais brālis, bet attaisnoja visas cerības un nobrauca godam.”
Protams, S.Prūsis būtu priecīgāks, ja E.Maskalāns četrinieku sacensībās iekļūtu desmitniekā, nevis ierindotos 11. vietā, tomēr treneris atzina, ka ilgstošas psiholoģiskas spriedzes apstākļos pilota iespētais ir vērtējams augstu. Treneris atgādināja, ka J.Miņinu slavēja un tam paredzēja lielas izredzes pēc 2006. gada Turīnas olimpiskajās spēlēs gūtajiem rezultātiem, kas ir līdzīgi E.Maskalāna sasniegumiem Vankūverā. Pirms četriem gadiem J.Miņins olimpiskajā startā bija 6. vietā divniekos un noslēdza pirmo desmitu četrinieku ekipāžu sacensībās.
Sarūgtinājums gruzd
Tātad, no malas raugoties un statistikā skatoties, viss ir lieliski! Sporta funkcionāri var sist pie krūts un droši klauvēt pie olimpiskās kustības sponsoru durvīm arī saistībā ar nākamo olimpisko četru gadu ciklu. Taču ne viss Latvijas sportā ir tik rožaini, kā rāda sausie statistikas dati. Pavisam jocīgas sajūtas un pārdomas pēc spēlēm raisa pašu sportistu teiktais un noskaņojums, domājot par nākotni lielajā sportā.
Pēc Vankūveras spēlēm aktīvās sporta gaitas beidz kamaniņbraucēja Anna Orlova. Arī kamaniņbraucējam Guntim Rēķim starts olimpiskajā Vistleras trasē bija pēdējais lielajā sportā. Viņš, neslēpjot aizvainojumu par valstī un arī sportā notiekošo, kopā ar sievu dodas dzīvot un strādāt uz Jaunzēlandi. Filozofiski apcerīgā manierē par nākotni sportā runā mūsu 2006. gada Turīnas spēļu medaļnieks Mārtiņš Rubenis. „Katram lēmumam savs laiks,” komentē viņš par iespējamo aiziešanu no sporta. Sportists gan piebilst, ka kamaniņu sporta nākotne vistiešākajā veidā ir atkarīga no naudas. Idejas, iestrādes un vēlme darboties ir, taču trūkst līdzekļu.
Arī pēc talantīgās kamaniņbraucējas Maijas Tīrumas teiktā noprotams, ka viņa varētu sportistes gaitas beigt. Par savu nākotni sportā tāpat nav droša šobrīd Latvijas labākā biatloniste Madara Līduma. Viņa atzīst: „Tā kā man nav ne bagātu Austrālijas onkuļu, ne miljonāru sponsoru un arī nav tādu rezultātu, lai varētu cerēt uz valsts atbalstu, nešķiet, ka man paliek liela izvēle. Var jau būt, ka būs kā multenē par Laimes lāci - nāks pavasaris, un...”
Ļoti skeptisks par lielā biatlona nākotni Latvijā ir vīriešu biatlona izlases treneris Vitālijs Urbanovičs. Viņš prognozē, ka biatlons pēc olimpiādes naudas trūkuma dēļ „tiks atmests krietni atpakaļ”. Mūsu šobrīd labākais bobslejists Jānis Miņins runā par Kanādas neveiksmēs rasto motivāciju nākamajam olimpiskajam ciklam, taču sarunas laikā ik pa brīdim iestarpina, „ja būs nauda...”. Savukārt otrs pilots Edgars Maskalāns pēc olimpiskajām spēlēm sola pateikt, „ko domā gan par Latvijā, gan sportā, gan bobslejā notiekošo”.
Spriešanu par nākotnes plāniem uzreiz pēc olimpisko sacensību noslēguma vēl uz kādu brīdi var atlikt, tomēr arī S.Prūsis uzskata, ka skaidrība nepieciešama pēc iespējas ātrāk. „Ja bobslejā ilgstoši nebūs zināms, kas gaidāms, var tikt pieņemti piedāvājumi no valstīm, kur jau tagad darbojas 2014. gada Soču Ziemas olimpisko spēļu programmas,” neslēpj treneris. S.Prūsis sagaida, ka “kungi un dāmas, kuru ziņā ir finansējuma dalīšana”, laikus padomās arī par bobsleju, lai varētu pieņemt izsvērtu lēmumu par nākotnes plāniem.
"Noteicošā loma sporta skolu finansēšanā ir pašvaldībām."
Viens no nedaudzajiem, kurš sarunās neminēja naudu, ir sudraba medaļnieks Martins Dukurs. Uz žurnālistu provokatīvo jautājumu, cik izmaksājusi olimpiskā medaļa, viņš kautrīgi atbildēja: „Māja Mārupē sanāks.”
Nav jābūt pārgudram, lai secinātu: ekonomiskais stāvoklis valstī vistiešākajā veidā ietekmē situāciju arī sportā, attiecīgi arī sportistu finansiālo nodrošinājumu un noskaņojumu.
Līdzjutēji, protams, vēlētos, lai Latvija būtu spēcīga visos olimpiskajos sporta veidos, taču pašreizējos finansiālajos apstākļos jāsliecas atbalstīt tādu, manuprāt, skarbu, bet pragmatisku pieeju, ka Latvijā jāattīsta tie sporta veidi, kuros Latvijai ir, ja tā var teikt, dabiskas priekšrocības attiecībā pret citām valstīm. Proti, runa ir par Siguldas bobsleja un kamaniņu trasi un tātad bobsleju, kamaniņsportu un skeletonu. Arī dzīve rāda, ka tieši šajos sporta veidos mums ir visas trīs brīvās Latvijas laikā izcīnītās medaļas ziemas olimpiskajās spēlēs un PSRS laikā vairums izcīnīto medaļu ir tieši šajos sporta veidos.
Mūsu kaimiņi igauņi tā arī izdarījuši: viņi attīsta (atbilstoši finansē) tieši tos ziemas sporta veidus, kuros ir šīs priekšrocības – proti, modernais slēpošanas centrs Otepē. Jāpievienojas Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) vadītāja Aldona Vrubļevska paustajām cerībām, ka Vankūveras panākumi liks apdomāties Siguldas domei, kas vispārējas optimizēšanas un saīsināšanas trakumā ir likvidējusi Siguldas Sporta skolas kamaniņu nodaļu.
LOK vadība sagaida, ka 2014. gada Ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos Latviju pārstāvēs vairāk par 60 dalībniekiem, ja startēs hokeja valstsvienība un kvalificēsies sieviešu kērlinga izlase. Kērlingistes pērn izcīnīja tiesības startēt pasaules čempionātā, un, ja komandai izdosies šajā līmenī noturēties, tā varēs cīnīties par tiesībām startēt Sočos. Olimpiešu pulkam nākotnē varētu vēl pievienoties distanču slēpotāji.
Bērnu sports – tikai tēriņi?
2014. gada Ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos Latvijas komandai ir vēl cerības izskatīties tikpat iespaidīgai kā Vankūverā, turpretī 2018. gada spēlēs ļaunu joku var izspēlēt sekas patlaban valstī notiekošajam. Un patiesi, šķiet, būtu savādi, ja dižķibele neatstātu iespaidu arī uz sportu.
Tā pati nepielūdzamā statistika liecina, ka divu gadu laikā sporta skolās audzēkņu skaits samazinājies aptuveni par piekto daļu jeb 6000 bērniem. 2010. gadā dotācija pašvaldību sporta skolām samazināta par 40%, kas absolūtajos skaitļos ir apaļi divi miljoni. Lai gan bērnu sporta organizētāji Izglītības un zinātnes ministrijā cer, ka spējīgākie turpinās sportot, tas, vai tā tiešām ir, mēs varēsim novērtēt nākamajos piecos astoņos gados. LOK funkcionāri atzīst, ka šajā situācijā viņi ir bezspēcīgi, noteicošā loma sporta skolu finansēšanā ir pašvaldībām. LOK pārstāvji ar nožēlu arī atzīst, ka pašvaldībās, kurās bērnu sports tiek uztverts kā naudas tērēšana, nevis ilgtermiņa investīcija, situācija šajā jomā kļūs pavisam bēdīga. Nākotnes olimpisko panākumu kontekstā pašreizējā aina bērnu sporta skolās pārāk optimistiska neizskatās.
LOK vadītājs A.Vrubļevskis uzskata: iespēja sportistiem gūt panākumus olimpiskajās spēlēs ir atkarīga no daudziem un dažādiem faktoriem, tādēļ nav iespējams aprēķināt, cik naudas nepieciešams medaļas gūšanai. Ne tikai daļā sabiedrības valda uzskats, ka par konkrētu sportistiem iztērēto naudu nepieciešams no viņiem saņemt attiecīgu skaitu medaļu olimpiādēs. Šādu lietu izpratni ir izrādījuši pat politiķi, tā A.Vrubļevskis.
Pirms Ziemas olimpiskajām spēlēm izdevumi Latvijas olimpiešiem pēdējā gatavošanās gadā esot ap 500 000 līdz 600 000 latu, bet vasaras spēlēs - līdz miljonam latu.
Medaļas formulā ne tikai nauda
„Vai var aprēķināt, kādu rezultātu iegūst par Dziesmu svētkiem iztērēto naudu?” pārjautā LOK prezidents. Viņš paskaidro, ka katrā valstī jādomā citādi, jo ir būtiski atšķiras sporta finansēšanas modeļi. Pēdējos divos trijos olimpiskajos ciklos izdevumi viena sportista apģērbšanai un aizvešanai uz spēlēm, kā arī palīdzībai gatavošanās procesā ir aptuveni līdzīgi, taču rezultāti diezgan atšķirīgi. „Tas parāda, ka visu izskaitļot nav iespējams,” piebilst A.Vrubļevskis.
Pārrunājot olimpiskās medaļas un Latvijas sporta nākotni divu olimpisko ciklu griezumā, ar kolēģi nonācām pie secinājuma – Latvijas augstākie sporta sasniegumi vairāk ir atsevišķu indivīdu pūļu rezultāts, nevis likumsakarības Latvijas sporta saimniecības kontekstā. Tas arī ļauj skatīties ar cerībām nākotnē.
Martina Dukura medaļa ir visas ģimenes mērķtiecīgs darba rezultāts, neraugoties uz skeptiķu runām vēl pirms šīs sezonas. Medaļu Martins veltījis tēvam, kurš dēla panākumā ieguldījis ne vienu vien tūkstoti latu. Tāpat šajā sakarā jāmin Pekinas 2008. gada vasaras spēļu medaļnieka BMX braucēja Māra Štromberga zelta medaļa, kas ir viņa un trenera Ivo Lakuča fanātiska darba rezultāts. Trakie virza pasauli. Jācer, ka tā būs arī Latvijas sportā!
* Raksta tapšanā izmantoti ziņu aģentūras BNS materiāli.
