Lai izpildītu maksimālo uzdevumu un iegūtu tiesības nākamgad spēlēt pasaules čempionātā Turcijā, Latvijas izlasei Eiropas čempionātā jāpaveic Sīzifa cienīgs uzdevums. Pasaules meistarīgāko basketbola valstu turnīrā Eiropai ir atvēlētas sešas vietas, un tik augstu Latvija nav spējusi pakāpties jau 70 gadu. Iespējams, iztrūkumu meistarības potenciālā vēl varētu kompensēt neapturams cīņasspars un basketbolistu vēlme pašapliecināties ar sportiskiem panākumiem, tomēr pārbaudes spēles nepārliecināja par šāda scenārija neizbēgamību. Cerams, ka Latvijas izlase Polijā spēs līdzināties gadu gaitā smiltīs ieputinātai dinamīta mucai, kuras eksplozijai nepieciešama tikai detonatora dzirkstele.
Šādai ticībai ir arī savi racionāli argumenti, kas pašreizējo Eiropas čempionu – krievu – izredzes neliek vērtēt tik augstu kā iepriekš. Palikuši bez sava bīstamākā ieroča AK-47 (NBA zvaigznes Andreja Kiriļenko) un gatavošanās posmā pavadījuši uz lazareti vēl vairākus spēcīgus kandidātus, Krievijas valstsvienības stūrmaņi izredzes uz godalgām vērtē visai pieticīgi. Tomēr jārēķinās ar iespēju, ka sāncenšu rezervistu kāre pēc panākumiem var izrādīties tikpat nopietns arguments kā meistarīgāko spēlētāju prasmes. Turklāt pretinieki bez spožām zvaigznēm sastāvā vēl jo vairāk tieksies uz ciešu pretdarbību, un diez vai Latvijas izlases galvenais treneris Ķēstutis Kemzūra vienīgais būs pamanījis, ka viņa vadītajai komandai šāds spēles stils ir īpaši neparocīgs.
Bažas pirms Latvijas starta raisa vismaz virspusēji saskatāmā spēlētāju pašpietiekamības apziņa, kas sniedzas tālāk par nepieciešamo pārliecību par sevi. Lai cik garu kandidātu sarakstu labu laiku pirms kārtējā turnīra veidotu, divpadsmitniekā lielākā daļa vietu ir rezervētas jau iepriekš. Turklāt ne vienmēr ar centību un neatlaidību izceļas pat tie, kam nav pamata pieskaitīt sevi izlases līderiem.
Uzvaras var paslēpt nebūšanas
Atsevišķu pārdomu vērta ir Kaspara Bērziņa atskaitīšana no izlases karstākajā gatavošanās posma daļā. Talantīgā basketbolista nonākšana neapskaužamajā situācijā rosina aizdomāties par valstsvienības kandidātu vidē valdošajiem tikumiem. Vai tiešām šoreiz pagalei būs izdevies degt vienai pašai, vai tomēr dzēsēju aukstā ūdens spainis izrādījies ar dozatoru?
Varētu kritizēt Latvijas Basketbola savienību (LBS) par centieniem rūpīgi izfiltrēt valsts izlases līdzjutējiem pasniedzamo informāciju, nemaz necenšoties izskaidrot, kas jāsaprot ar “disciplīnas pārkāpumiem”, kuru dēļ jau otrajā Eiropas čempionātā pēc kārtas Bērziņu īsi pirms komandas starta izlika aiz izlases durvīm. Ja netīrās veļas paslēpšana no apkārtējo acīm palīdzēs komandai gūt panākumus Polijā, teju visi būs gatavi aizmirst senākos kašķus un nebūšanas, kas pēdējos gados darījušas krietni blāvāku basketbola kā sporta veida prestižu. Uzvaru gaismā neviens neinteresēsies, kādi gruži saslaucīti zem paklājiņa, un par tiem mierīgu sirdi varēs uz kādu laiku aizmirst. Nevēlēšanos atklāt komandā notikušo pārkāpumu patieso raksturu basketbola savienības funkcionāriem atgādinās neveiksmes gadījumā, kad vajadzēs padomāt, vai komandā tiek veicināta tāda vērtību sistēma, kas mudina cīnīties ne tikai čomiskas brālības un personisko ambīciju piepildījuma dēļ.
"Jārēķinās ar iespēju, ka sāncenšu rezervistu kāre pēc panākumiem var izrādīties tikpat nopietns arguments kā meistarīgāko spēlētāju prasmes."
Nevienam nav liegts baudīt savas popularitātes augļus pēc paša ieskatiem, tomēr nez vai basketbolisti būs aizmirsuši, ka gluži cilvēciskā interese par viņiem ir tieši proporcionāla gūtajiem panākumiem. Ja Biedriņa vārdam ir nedziestošs NBA spēlētāja kvalitātes zīmogs, tad citiem tieši Eiropas čempionāts būtu jāuztver kā lielā skatuve, kur izcīnīt tiesības spēlēt lielākas lomas varenākos klubos.
Par dzeltenās preses varoņiem nodēvētā basketbola līderu paaudze ir baudījusi gana lielu labvēlību, medijiem nošķirot viņu gaitas basketbola laukumā no pasaulīgu izklaižu baudīšanas. Pat tādi basketbola mecenāti kā BK “Barons” prezidents Ivo Zonne saka, ka Armandam Šķēlem iespaidīgo algu maksājis tādēļ, lai viens no talantīgākajiem šā brīža Latvijas basketbolistiem spēlētu mājās un būtu atdarināšanas cienīgs elks topošajai basketbola paaudzei. Tajā pašā laikā Šķēles izklaides ārpus basketbola laukuma Zonne negribētu atzīt par atdarināšanas cienīgām, bet cik lielas ir iespējas savā makā ieraudzīt monētu, kurai būtu tikai viena puse? Vai nu visu, vai neko...
Kad tad, ja ne tagad?
Skanīgu saukli - “Tagad vai nekad!” - nolīgtie mārketinga speciālisti deva valstsvienības treniņodisejai pirms starta Eiropas čempionātā. Kā tirgziņu triks tas, protams, bija izdevies kredo, kas radīja interesi arī Lietuvas masu medijos. Sak, vai tiešām latvieši sadomājuši atkārtot 1935. gada panākumus un vēlreiz sniegties pēc zelta? Patiesībā šķiet, ka apzīmējums „tagad vai nekad” vairāk būtu vietā gan lielas daļas spēlētāju vecuma dēļ, gan arī saistībā ar līdzjutēju cerībām, ka valstsvienība būs atguvusi nepiekāpīgu cīņasgaru un komandas gars grūtību priekšā neplīsīs pa šuvēm, kā tas diemžēl notika pārbaudes turnīrā Turcijā, kur Vācijas izlasei tika iedots mazais pirkstiņš, parādot, ka Latvijas valstsvienībai var nolaisties rokas. No pārbaudes spēļu sērijas līdzjutēji bija gaidījuši ko vairāk, tiesa, savās mājās basketbolisti bija augstumos ja ne pēc spēles kvalitātes un izpildījuma vienmērīguma, tad vismaz rezultāta ziņā, jo skatītāji nepalika bez savas komandas uzvarām pret principiālo pretinieci Lietuvu un Polijas čempionvienību “Asseco Prokom”.
Ne viens vien no pašreizējās valstsvienības basketbolistiem komandā spēlēja arī 2001. gadā, kad Latvijas izlase guva lielāko panākumu pēc valstiskuma atjaunošanas, galvenā trenera Armanda Krauliņa vadībā noslēdzot Eiropas čempionāta labāko komandu astoņnieku. To atceras gan Kaspars Kambala un Uvis Helmanis, gan Kristaps Valters un Aigars Vītols, ar kuriem izlasē arvien saista lielas cerības. Vēlāk basketbola faniem nav bijis īpaši par ko līksmot, ja par pietiekamu prieka iemeslu neuzskata pašu kvalificēšanos kontinenta finālturnīram. Augstāk par 13. vietu pēdējos trijos turnīros nav izdevies tikt, taču šobrīd vairāk jālūkojas uz priekšu, nevis atpakaļ.
Visi starta soļi - svarīgi
Ar Kemzūru līgums ir līdz Eiropas čempionāta cikla noslēgumam, un pirms cīņas būtu priekšlaicīgi spriest, vai trenerim piedāvās palikt un vai viņš pats to vēlēsies. Šobrīd diez vai atradīsies kāds lielāks trenera dārziņā metams akmens, jo Kemzūra šķiet ir gatavs uz visu, lai gūtu panākumus galvenā trenera amatā pie valstsvienības stūres, un jātic, ka komanda izdarīs visu, lai palīdzētu viņa ambīcijām piepildīties.
Kemzūra par galveno uzskata pirmo spēli pirmdien ar Krieviju, tiesa, ar piebildi, ka pēc šīs cīņas par galveno kļūs otrā cīņa otrdien ar Franciju, bet pēc tam galvenā būs pirmās grupu kārtas noslēguma spēle trešdien pret vāciešiem. Loģiski, ka atbalstītāji, tāpat kā LBS, gaida iekļūšanu vismaz trijniekā grupā, kas ļautu turpināt spēlēt otrajā grupu kārtā Bidgoščā.
"Ne viens vien no pašreizējās valstsvienības basketbolistiem komandā spēlēja arī 2001. gadā, kad Latvijas izlase guva lielāko panākumu pēc valstiskuma atjaunošanas."
Ir cerības, ka apātiskās noskaņās komandai Polijā ne uz brīdi neļaus ieslīgt Latvijas fani, kas pateicīga ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ uz Gdaņsku dodas mazas armijas cienīgā skaitā. Pēc tūrisma aģentūru aprēķiniem, čempionāta finālturnīra pirmās grupu kārtas spēlēs “Hala Oliwia” arēnā varētu plīvot ap pusotra tūkstoša sarkanbalti sarkano karogu. Gana daudz, lai paguruma brīžos neļautu komandai zaudēt ticību uzvarai. Turklāt rakstura stingrību no viena otra līdzjutēja basketbolisti varētu pat aizņemties – būs klāt arī tādi spartiski fani, kam ne to labāko laiku dēļ gan viesnīca, gan vienīgais restorāns būs pašu auto. Savs vilinājums ļauties īsam septembra ceļojumam ir arī pievilcīgā Latvijas apakšgrupas spēļu vieta blakus Polijas “Jūrmalai” – Sopotai - ar tās pludmalēm un kūrortpilsētas pievilcību, ko vēl patīkamāku sola vasaras centieni noturēties drīzā rudens priekšā.
Jebkurā gadījumā jācer, ka Latvijas valstsvienība Gdaņskā spēs nepalaist garām iespējas, kas apakšgrupas spēlēs noteikti parādīsies, jo visi trīs pretinieki šoreiz nav uzskatāmi par neapstrīdamiem favorītiem. Vācijas un Krievijas izlases zvaigžņu trūkumu centīsies kompensēt ar komandas spēli, savukārt francūži lielas cerības saista ar savu NBA punktu gūšanas mašīnu Toniju Pārkeru. Ja Latvijai pietrūks neatlaidības un rakstura, var gadīties, ka līdzjutēju acīs izlase ilgu laiku būs pielīdzinātu dievu sodītajiem, kam uz mūžu nolemta ūdens nešana ar sietu, lai piepildītu mucu bez dibena.
