Ar ko Saeimas Eiropas lietu komisija atšķiras, piemēram, no Ārlietu komisijas, kas arī nodarbojas ar ārpolitikas jautājumiem?
Līdz ar 6. Saeimas darba uzsākšanu 1995. gada novembrī tika izveidota Saeimas Eiropas lietu komisija, kas funkcionē kā galvenā ar ES lietām saistīto jautājumu virzītāja. Saeimas Eiropas lietu komisiju vislabāk var raksturot termins, kas pazīstams datorlietotājiem, – “ugunsmūris”. Siena, kas aizsargā Latvijas nacionālās intereses.
Mūsu interešu loks ir ārkārtīgi plašs un skar visas jomas, ko ietekmē Eiropas Savienības regulas un direktīvas, kuras kļūst un eventuāli var kļūt par Latvijas normatīvajiem dokumentiem. Tieši Saeimas Eiropas lietu komisijai ir galavārds nacionālo pozīciju izstrādāšanā, kas ir obligāti saistošs visām ministrijām. Lai gan pirms dažādām Eiropas Savienības padomēm mūsu valsts pozīciju apstiprina Latvijas Ministru kabinets, tomēr pirms Latvijas viedokļa tālākas publiskošanas ministrijas nāk pie mums un mēs vai nu piekrītam definētajam viedoklim, vai arī liekam nostāju mainīt.
Patlaban Eiropas lietu komisijai uzticētas vairākas svarīgas kompetences. Mēs koordinējam Saeimā izskatāmo likumprojektu atbilstību Eiropas Savienības normām, lemjam par Latvijas oficiālajām pozīcijām pirms to nosūtīšanas Eiropas Savienības institūcijām, organizējam regulāras tikšanās ar valdības ministriem, lai apspriestu attiecīgo ministriju progresu ES integrācijas kontekstā, uzturam sakarus ar Eiropas Parlamenta komitejām.
"Cilvēkiem ir jāatceras, ka Eiroparlamenta darbs agri vai vēlu ietekmēs katras ģimenes dzīvi."
Līdz ar pievienošanos ES Latvija ir ieguvusi arī balsstiesības Eiropas Savienības institūcijās. Latvija ES lēmumu pieņemšanas procesā piedalās vienlīdzīgi ar pārējām dalībvalstīm, tādēļ visus šos gadus ir bijis ļoti nozīmīgi veicināt valsts institūciju un sabiedrisko organizāciju savstarpējo sadarbību, kas sekmē vispusīgu Latvijas nacionālo pozīciju izstrādāšanu un efektīvu Latvijas interešu aizstāvību. Tieši šā iemesla dēļ Eiropas lietu komisija vienmēr ir pievērsusi ļoti lielu uzmanību diskusijai ar uzņēmējiem, lauksaimniekiem, ražotājiem, aicinot uz savām sēdēm sociālos partnerus un uzklausot to viedokļus.
Jūsu minētās kompetences ir procesi, kas jau darbojas, un tie galvenokārt prasa precīzu koordināciju. Taču jūs, Paegles kundze, Saeimā strādājāt arī tad, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties ES. Notikumus, kas valdības un Saeimas gaiteņos risinājās pirms pieciem gadiem, daudzi sauc par haosu, kad Latvijai lielā steigā, teju bez iedziļināšanās bija jāpieņem neskaitāmas ES regulas un direktīvas. Kā atceraties šo laiku?
Diemžēl man ir jāatzīst, ka toreiz kvantitāte nereti prevalēja pār kvalitāti. “No augšas” tika dots norādījums, ka šonedēļ, piemēram, mums jāslēdz tik un tik sadaļas, un tika iedarbināta likumdošanas mašinērija. Tagad, atskatoties uz šo pieredzi, jāsecina, ka bija jautājumi, kuros steiga Latvijai neļāva pilnvērtīgi aizstāvēt savas intereses. Kaut vai jautājumā par tiešajiem maksājumiem zemniekiem.
Liela kļūda bija arī tā, ka mēs nelūdzām pietiekami garus pārejas periodus, lai labāk saprastu, kā jaunās normas ietekmēs mūsu tautsaimniecību, un lai atrastu labākos pielāgošanās mehānismus. Jā, tās ir objektīvas kļūdas.
"Mainoties personālijām, mēs nespējam ievērot pēctecību un mūsu augstākā ranga ierēdņi dažkārt ir nekompetenti."
Taču es gribētu runāt arī par subjektīviem rādītājiem, kas, nenoliedzami, ir viena no Latvijas sāpīgākajām problēmām. Iestājoties ES, daudzas kļūdas Latvija pieļāva tādēļ, ka mums ir ļoti zemas kvalitātes ierēdniecība. Mainoties personālijām, mēs nespējam ievērot pēctecību un mūsu augstākā ranga ierēdņi bieži ir nekompetenti. Protams, es nevaru runāt par visiem, jo arī valsts un pašvaldību iestādēs, protams, ir daudz talantīgu, zinošu cilvēku. Tomēr tendence ir redzama. Jā, šajā brīdī es teikšu skarbus vārdus: desmit gadus strādājot Latvijas valsts pārvaldē un salīdzinot pieredzi, kuru ieguvu, 30 gadus strādājot ASV valsts pārvaldē, man jāsecina, ka Latvijas ierēdniecība ir nekvalitatīva.
Kādi tam, jūsuprāt, ir iemesli?
Pirmkārt, viens no iemesliem ir uzpūstie štati. Treknajos gados valsts pārvalde ņēma pretim teju visus, kuri nāca no privātā sektora. Vai tie bija labākie speciālisti? Šaubos. Labākie nekad nepametīs darbu privātajā sektorā, kur alga joprojām ir nesalīdzināmi augstāka. Otrkārt, ierēdniecībā joprojām ļoti spēcīgi darbojas draugu būšana, bieži vien par piemērotāko netiek atzīts kompetentākais kandidāts, bet gan draugs, rads, partijas biedrs. Treškārt, Latvijā ir vērojama ārkārtīgi liela gados vecāko speciālistu diskriminācija. Cituviet pasaulē zināšanas un pieredze, kas piemīt vecākiem speciālistiem, vienmēr bijusi lielā cieņā, taču Latvijā pēdējos gados vērojama diametrāli pretēja tendence – ministrijās sēž gados jauni, darba pieredzē vāji cilvēki, kurus vistiešāk varam saukt par birokrātiem. Viņi pārzina vienīgi valsts pārvaldes konjunktūru un lepojas ar savām akadēmiskajām zināšanām, kurām, piedodiet, ar reālo situāciju nav nekāda sakara.
Mana māte bija psihiatre, un viņa mēdza teikt, ka “veselais saprāts atnāk tikai ap 35 gadiem”. Tas nu tā... joks. Taču tajā ir sava daļa patiesības. Ar to sastopos arī Eiropas lietu komisijas ikdienas darbā, kad uz svarīgām diskusijām ierodas gados jauns direktors un viņa vietnieks, taču pats direktors tā īsti nekā paskaidrot nespēj un uz visiem jautājumiem nākas atbildēt vietniekam. ... Es nebrīnos, ka valdībai ir grūtības realizēt strukturālās reformas, jo ir sāpīgi no valsts pārvaldes amatiem padzīt savus paziņas un draugus.
Kā šo situāciju risināt?
Es rosinātu vismaz uz krīzes laiku iecelt nevalstisko organizāciju, uzņēmēju aizbildniecību pār valsts pārvaldes ierēdņiem. Kaut vai pār valsts sekretāriem. Jo kurš gan cits, ja ne paši lauksaimnieki, uzņēmēji, mediķi vislabāk zina, kas notiek viņu nozarē un kādas iniciatīvas būtu jāvirza izskatīšanai Eiropas Parlamentā, lai dzīve Latvijā kļūtu labāka.
Kas pašlaik Latvijai ir aktuālākais jautājums Eiropas lietu kontekstā?
Nepārprotami – struktūrfondi. Lai cik skarbi tas arī skanētu, tas ir viens no mūsu pēdējiem glābšanas riņķiem. Šis mums būs izšķirošs laiks, kad ar visierobežotākajiem resursiem jāpanāk vislielākais efekts. Par to Latvijai ir skaļi jārunā ES valstu saimē.
Vai šoreiz Latvijai būs mugurkauls, lai aizstāvētu savas vajadzības? Jau gadiem tiek diskutēts par to, ka Latvija akli seko ES norādījumiem, baidoties kategoriskāk aizstāvēt savas intereses.
Nenoliedzami, vislielākā ietekme ir tiem viedokļiem, kas izskan ES ministru padomēs, kuras apmeklē katras valsts konkrētās ministrijas ministrs. Šis jautājums, piemēram, aktuāls kļuva tad, kad tika apstiprināts jaunais zemkopības ministrs Jānis Dūklavs. Kādas ir viņa angļu valodas prasmes, kādas ir viņa zināšanas par ES konjunktūru?... Protams, katram ministram ES ministru padomē ir tiesības uzstāties savā dzimtajā valodā, jo visas runas tiek tulkotas. Taču ir jāsaprot, ka sanāksme nav tā vieta, kur notiek politika. Politika notiek, ministriem sēžot pie pusdienu galda, neoficiālās sarunās, neformālajās tikšanās reizēs. Un te nu bez valodas neiztikt! Nevar iztikt arī bez uzdrīkstēšanās, kompetences – bez visa tā, kā tik ļoti trūkst mūsu ierēdņiem.
"Es nebrīnos, ka valdībai ir grūtības realizēt strukturālās reformas, jo ir sāpīgi no valsts pārvaldes amatiem padzīt savus paziņas un draugus."
Otrs jautājums, kas ir nozīmīgs savas valsts interešu aizstāvībai, ar kādu pašpārliecību mēs startējam, cik bieži uzstājamies. ES ir klubiņš, kurā ļoti svarīgi ir tas, kurus cilvēkus tu pazīsti, cik labi tu viņus pazīsti, kādu iespaidu tu spēj atstāt. Te nu mēs nonākam pie sarunas sākumā runātā... Ja Latvijas pārstāvis ir kāds jauns un nepieredzējis ierēdnis, par sevi nepārliecināts diplomāts vai ministrs, tad Latvijas balsij ES valstu saimē nekad nebūs tāda svara, kādu mums gribētos. Tas ir mūsu ierēdņu pašapziņas, zināšanu, pieredzes trūkums...
Starp citu, arī viedoklim, ka Eiropa mums uzspiež dažādas neizdevīgas normas, es negribētu piekrist. Man šķiet, ka Latvija mēdz pārcensties, mēģinot izdabāt ES. Tieši par aklu pārcenšanos mēs bieži vien varam runāt, analizējot, kādēļ Latvijā tiek ieviesta viena otra pārspīlēta prasība, kuru ES nemaz nav kategoriski pieprasījusi. Varu minēt piemēru. Pērn, lai labāk izprastu lauksaimnieku problēmas, Saeimas Eiropas lietu komisija devās izbraukuma sēdēs, tostarp tiekoties ar zemniekiem un lauksaimniecības dienestiem. Tas, ko mums vairumā gadījumu nācās dzirdēt no pašiem zemniekiem: lielākās problēmas rada nevis ES prasības, bet gan vietējo ierēdņu pārcentība un nespēja pareizi traktēt jaunās nostādnes.
Nenoliedzot ierēdniecības problēmu, tomēr jāsaka, ka arī Saeimā netrūkst cilvēku, kuri, tikko ienākuši politikā, nav eksperti dažādu komisiju izskatāmajos jautājumos. Pieļauju, ka arī darbs Eiropas lietu komisijā prasa noteiktas zināšanas un pieredzi, kas jaunievēlētiem politiķiem komisijas pirmajās sēdēs neparādās.
Piekrītu. Par to esam ļoti atklāti diskutējuši paši savā starpā. Arī politiķiem ir jāmācās. Jāgrib mācīties – lūk, kas ir svarīgākais! Ir deputāti, kuri visus četrus gadus “atsēž”, reizi nedēļā aizejot uz plenārsēdi un nospiežot pareizo pogu. Taču mēs savā komisijā cenšamies uzturēt atbildības pilnu darba atmosfēru. Tieši tāpēc es kā komisijas vadītāja rūpīgi sekoju līdzi tam, lai komisijas locekļi tiešām apmeklētu visas sēdes, īpaši tad, kad esam uzaicinājuši savus sociālos partnerus un lemjam par Latvijas tautsaimniecībai vitāli svarīgiem jautājumiem. Turklāt ar pilnu atbildību un gandarījumu varu konstatēt, ka Eiropas lietu komisijas darbs netiek politizēts. To atzīst arī citu partiju, pat opozīcijas pārstāvji: mēs neiebilstam pret iniciatīvām, kurām ir nepareiza “politiskā piederība”. Jautājumus skatām pēc būtības.
Tiesa, mūsu darbu nereti apgrūtina tas, ka atbildīgie ministri, aizbildinoties ar aizņemtību, ignorē mūsu komisijas sēdes, savā vietā atsūtot ierēdņus. Taču ir jāsaprot, ka ierēdņi nav pilnvaroti pēc būtības risināt jautājumus, kuriem vēlāk būs milzīga ietekme uz Latvijas attīstību.
"Lielākās problēmas rada nevis ES prasības, bet gan vietējo ierēdņu pārcentība un nespēja pareizi traktēt jaunās nostādnes."
Vēl viens aspekts, par kuru gribētu runāt, ir pašu uzņēmēju atbildība. Es nekādā gadījumā neiebilstu pret to, ka lauksaimniekiem, ražotājiem ir laikus jādomā un “jākaro” par iespējām saņemt kompensācijas un subsīdijas, taču tas nedrīkst būt pašmērķis. Protams, ja nozarei klājas grūti, uzņēmēji jāatbalsta un – pašā sliktākajā gadījumā – viņiem jāizmaksā arī kompensācija par likvidētām ražotnēm. Taču tas, kas notika ar Latvijas cukura nozari, precīzi parādīja, ka, tā vietā, lai cīnītos, meklētu risinājumus un ikvienu mazāko iespēju izdzīvot, kompensāciju esamība nereti uzņēmējiem liek atslābt.
Medaļas otra puse ir, piemēram, piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība “Straupe”, kuru nesen apmeklēju. Uzņēmēji saimnieko ar galvu, saprotot, ka peļņa jāiegulda attīstībā. Viņi nesāk ar kompensāciju un subsīdiju kalkulēšanu, bet gan ar aprēķiniem par nākotnes iespējām.
Tā ir viena no Latvijas uzņēmēju problēmām, uz kuru vēl pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū man norādīja kāds dāņu uzņēmējs, kuru satiku kādā no “Rotari” kluba sanāksmēm. Toreiz viņš skumji šūpoja galvu – kādas villas, kādas mašīnas! Vai tiešām Latvijas uzņēmēji nesaprot, ka ar tādu attieksmi tālu nevar tikt? Peļņa jāiegulda jaunās darba vietās, uzņēmuma paplašināšanā, nevis jātērē savam priekam! Rodas iespaids, ka daudzi par to joprojām nedomā.
