Izglītība ir pakalpojums, kura kvalitāte faktiski netiek kontrolēta. Normāli brīvās tirgus ekonomikas apstākļos kvalitāti netiešā veidā kontrolē patērētājs, atsakoties no zemas kvalitātes piedāvājumiem. Bet šajā gadījumā patērētājs ir students, kam nav zināšanas par kvalitātes kritērijiem augstākajā izglītībā. Lielākajai daļai studentu augstākā izglītība ir pirmā un vienīgā – tādēļ nerodas iespēja salīdzināt. Turklāt studentam ne vienmēr ir motivācija atteikties no vājas universitātes, jo vāja universitāte nozīmē vieglu tikšanu pie augstākās izglītības diploma. Tās ir ietaupītas pūles, un sasniegts vēlamais rezultāts.
Kā zināms, augstākās izglītības diplomi netiek iedalīti: šāds diploms vai nu, ir vai nav. Un nav svarīgi, vai diploma iegūšanai students ir pūlējies četrus gadus piecas dienas nedēļā universitātē un vēl vakaros un brīvdienās bibliotēkā, vai arī viņš šos pašus četrus gadus gājis uz augstskolu tikai sestdienās. Saskaņā ar Izglītības likumu, lai iegūtu augstāko izglītību, augstskolā ir jāpavada ne mazāk kā četri gadi, neatkarīgi no tā, vai tās ir pilna vai nepilna laika studijas. Tas pats Augstākās izglītības likums nosaka nepieciešamo kredītpunktu skaitu akadēmisko grādu iegūšanai, bet nenosaka, kādam ir jābūt sasniedzamajam spēju un zināšanu līmenim. Rezultātā kredītpunkti tiek bieži vien nopelnīti, nevis apgūstot kursu un kursa apguvi pārbaudot eksāmenā, bet gan iesniedzot neskaitāmus kursa darbus, projekta darbus un saņemot „automātiskas” atzīmes par apmeklējumu. Šādi kursa darbi lielā vairumā tiek radīti dažu dienu laikā, izmantojot „copy-paste” tehnoloģiju, grāmatu ieskenēšanas un simbolu atpazīšanas tehnoloģiju, kā arī vienkārši nomainot uzvārdu svešā darbā.
"Kursa darbi lielā vairumā tiek radīti dažu dienu laikā, izmantojot „copy-paste” tehnoloģiju, grāmatu ieskenēšanas un simbolu atpazīšanas tehnoloģiju, kā arī vienkārši nomainot uzvārdu svešā darbā."
Teorētiski šie kursa darbi tiek aizstāvēti, bet šis process nebūt visās augstskolās nav adekvāts. Šobrīd, pēc Augstākās izglītības padomes datiem, Latvijā ir 34 akreditētas augstskolas (http://www.aip.lv/akred_univer.htm), un katra no tām piedāvā daudzas akreditētas studiju programmas. Tie, kas domā, ka akreditēta augstskola nozīmē arī to, ka šajā augstskolā ir arī kāds noteikts izglītības kvalitātes līmenis, dziļi maldās. Akreditācija nozīmē to, ka uz papīra konkrētā izglītības programma ir pareizi saplānota un ka attiecīgajai mācību iestādei ir nepieciešamā materiāli tehniskā bāze. Šīs teorētiskās prasības nav tādā pašā līmenī, kā tas ir vecajās Eiropas Savienības valstīs. Bet, neskatoties uz to, akreditācijas process kopumā nodrošina mācību programmu izveides uzraudzību. Problēma rodas tieši ar programmu īstenošanu, jo neviens nepārbauda, vai dzīvē tiek īstenots tas, kas ir rakstīts uz papīra un akreditēts.
Mūsu valstī akreditācijas procesā piedalās Augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas centrs (www.aiknc.lv), bet izglītības procesu teorētiski uzrauga Izglītības valsts inspekcija (www.ivi.gov.lv). Analizējot Izglītības valsts inspekcijas praktisko darbību, redzam, ka tā izpaužas galvenokārt sūdzību izskatīšanā, nevis augstākās izglītības kvalitātes kontrolē. Un to var ļoti labi saprast, ja novērtē nepieciešamos resursus šādas kontroles veikšanai. Ir gandrīz neiespējami pārbaudīt visās augstskolās lekciju pasniegšanas apjomu, kvalitāti un atbilstību akreditētajai programmai. Bet, neskatoties uz to, manuprāt, ir lietas, kuras būtu nepieciešams veikt, lai nodrošinātu kaut nelielu nosaukuma “augstākā izglītība” atbilstību reālajam līmenim.
Kas būtu darāms valsts līmenī?
Lai panāktu vienotu un salīdzināmu augstākās izglītības kvalitātes līmeni visās akreditētajās augstskolās:
1) būtu jāievieš obligāti valsts eksāmeni vismaz 20% priekšmetu;
2) būtu nepieciešama izsekojama eksaminācijas procesa kontrole atlikušajiem 80% priekšmetu;
3) būtu jāievieš vienota kvalifikācijas darbu datubāze, kurā darbiem ir pievienoti augstskolas piešķirtie vērtējumi. Šāda datubāze ļautu arī izvairīties no viena kvalifikācijas darba iesniegšanas vairākās augstskolās ar dažādiem autoru vārdiem.
"Kas domā, ka akreditēta augstskola nozīmē arī to, ka šajā augstskolā ir arī kāds noteikts izglītības kvalitātes līmenis, dziļi maldās."
Bez augstskolās iegūto spēju pārbaudes centralizētā veidā jēdzienam „augstākā izglītība” nav praktiskas nozīmes. Ar šādu izglītību pašreiz Latvijā var lepoties arī personas, kuru prāta spējas neatbilst pat vidusskolēna līmenim. Ko domāt darba devējam par personu, kura Latvijā ir ieguvusi augstāko izglītību? Vai tas nozīmē, ka persona ir spējīga ilgstoši un mērķtiecīgi strādāt? Vai tas nozīmē, ka persona ir spējīga loģiski un secīgi domāt? Vai tas liecina par kādām īpašām zināšanām? Vai tas liecina, ka personas intelektuālās spējas ir augstākajā līmenī? Uz visiem šiem jautājumiem var viennozīmīgi atbildēt – NĒ.
Lai cik tas būtu paradoksāli, bet, nezinot, ko varētu sagaidīt no pēdējo gadu augstskolu absolventiem, derētu rēķināties ar šādām absolventa “spējām” (no personīgās darba pieredzes):
- augstskolas beidzējs savā dzimtajā valodā nav spējīgs rakstīt bez gramatikas kļūdām;
- maģistrantūras (MBA) absolventa datorzināšanas beidzas ar teksta redaktora lietošanas iemaņām. Aprēķinus veic ar kalkulatora, nevis datora palīdzību;
- pretendents uz inženiera grādu nesaprot, kas ir paša uzrasētajā darbā (inženierprojektā).
Šo uzskaitījumu varētu turpināt, turklāt katrā punktā varētu pielikt arī konkrētas augstskolas nosaukumu, fakultāti un konkrētu absolventu, kam ir piešķirts akadēmiskais grāds. Bet šinī rakstā es gribēju pievērsties kopīgajām tendencēm, nevis atsevišķiem faktiem un, atbildot uz virsrakstā izvirzīto jautājumu – ko nozīmē augstākās izglītības diploms? – droši varu atbildēt – NEKO. Tāda ir mana pārliecība, kas pamatojas uz reālo dzīvi.
Ir svarīgi nepārprast šo “neko”: tas nenozīmē, ka visu augstskolu diplomi būtu anulējami. Tas vienkārši nozīmē to, ka ir jāveic papildu informācijas ievākšana un analīze par augstskolu un fakultāti, kura ir izsniegusi diplomu, lai izdarītu secinājumus par tā vērtību.
"Ar „augstāko izglītību” pašreiz Latvijā var lepoties arī personas, kuru prāta spējas neatbilst pat vidusskolēna līmenim."
Ko domāt studentam, izvēloties augstskolu?
Lasot augstskolu reklāmas bukletus, iesaku:
- nepaļauties vārdiem „licencēta un/vai akreditēta mācību programma” – tas nozīmē tikai to, ka ir plāns, kā veikt apmācību, bet nav garantiju, ka šis plāns tiks izpildīts;
- nepaļauties vārdiem “jauna mācību programma” – ieviest kaut ko jaunu augstākajā izglītībā ir daudz grūtāk, nekā tas pirmajā mirklī šķiet. Pat ja jau “atstrādāta” programma ir adoptēta no kādas ārvalstu universitātes, akadēmiskajam personālam ir nepieciešami vairāki gadi, lai šajā programmā “sasniegtu līmeni”. Rēķinieties, ka pirmie gadi būs “brāķis” un jūs būsiet eksperimentālie “trusīši”;
- nesajūsmināties par daudzajiem pieaicinātajiem ekspertiem, kuri lasa mācību kursus, – augstākā mācību iestāde ir vieta, kur iegūst akadēmiskas zināšanas, mācās sistemātiski apgūt jaunu vielu, mācās loģiski un konstruktīvi domāt, cenšas iegūt globālu redzējumu. Universitāte nav vieta, kur detalizēti jāapgūst šodienas nodokļu likumdošanas vai grāmatvedības nianses – tam ir grāmatvežu kursi un likumdošanas dokumenti. Manā skatījumā, pieredzējis akadēmiskais personāls būs noderīgāks jūsu izaugsmei nekā eksperts ar šauru specializāciju un bez akadēmiskās pieredzes.
Un visbeidzot – gribētu atgriezties pie vecās patiesības: vienīgās vērtības, ko jums nevar atņemt un kuras neskar devalvācija, ir jūsu zināšanas.
Par autoru un viņa saistību ar izglītības sistēmu Latvijā
- 5 gadu informātikas pasniedzēja stāžs vidējā mācību iestādē;
- LU Fizikas un matemātikas fakultāte – dabaszinību bakalaurs;
- RTU Transporta un mašīnzinību fakultāte – inženierzinātņu bakalaura grāds; turpat, turpinot studijas, iegūta inženiera kvalifikācija un maģistra grāds;
- RTU BINI (Biomedicīnas inženierzinātņu un nanotehnoloģiju institūts) izstrādāts un LU Fizikas padomē aizstāvēts doktora grāds;
- 4 gadu RTU lektora stāžs.
