Augstākā izglītība un strukturālās reformas
Kas ir Latvijas augstākās izglītības balsts, ko nedrīkstētu iznīcināt reformu rezultātā?
Jebkuras veselīgas augstākās izglītības sistēmas galvenie „vaļi” ir universitātes. Latvijā ir vairāk nekā 30 augstākās izglītības iestādes, kopā ar koledžām – vairāk nekā 60, starp tām – sešas universitātes. Man šķiet, ka universitāšu sadalījums Latvijā ir ļoti veiksmīgs. Tas ir mugurkauls, ap kuru mēs varam uzbūvēt labu augstāko izglītību.
Izglītības reforma jāpabeidz līdz 1. septembrim. Kā pārmaiņas ietekmējušas augstāko izglītību?
Pēc manas dziļas pārliecības, augstākā izglītība un zinātne ir vienots process. Latvijā pašlaik tās pastāv paralēli, lai neteiktu vairāk – nošķirti. Augstākās izglītības reformas, par kurām ir publiski paziņots, varbūt ir vērstas uz to, lai labāk sakārtotu zinātnes menedžmentu, bet tai pašā laikā tās neveicina augstskolu un zinātnes integrāciju. Par to liecina priekšlikumi un idejas, kā varētu mainīties Latvijas Zinātnes padomes sastāvs, - tajā nav iecerēts iekļaut augstskolu pārstāvjus, bet jaunajā Latvijas Zinātņu akadēmijā augstskolām paredzētas piecas vietas. Neapšaubāmi, pārmaiņas ved uz to, lai augstākā izglītība un zinātne nebūtu līdz galam vienotas. Protams, par šiem jautājumiem joprojām notiek diskusijas, un Latvijas Universitātei, kā iepriekš minēju, ir savs, nemainīgs viedoklis. Mēs ceram, ka varbūt galīgajā variantā reformas izskatīsies nedaudz citādāk, nekā sākotnēji iecerēts.
"Lai mēs būtu gatavi iziet no krīzes un mums būtu potenciāls, tai skaitā izglītoti cilvēki, ir jāinvestē – to mēs katastrofāli nedarām."
Kas „de facto” notiek augstākajā izglītībā Latvijā?
Ir divas lietas, kas man šķiet pilnīgi ačgārnas. Pēc statistikas datiem, augstākajai izglītībai Latvijā patlaban tiek tērēti aptuveni 0,7 procenti no valsts budžeta, kas procentuāli ir divas līdz trīs reizes mazāk nekā vidēji Eiropā. Es saprotu, ka valstī ir grūta ekonomiskā situācija (protams, augstākā izglītība nav izņēmums) un ka mums būs jānes sava daļa sloga. Mēs jau to pašlaik darām – diemžēl procentuāli lielākā apmērā nekā valsts pārvalde, bet pat šādā situācijā budžeta struktūrai vajadzētu būt loģiskai. Protams, ir jautājums – ko nozīmē loģiska? Ja mums ir pozitīva pieredze Eiropā, cik daudz no budžeta ir jādod augstākajai izglītībai, bet, ja mēs tai veltām divreiz līdz trīsreiz mazāk, saprotams, nākotnē mēs radīsim sev nopietnas problēmas. Ir skaidrs, ka Latvijas ekonomika var būt tikai zināšanās balstīta, jo mums nav milzīgu dabas resursu. Tie jārada šeit, uz vietas.
Jāmainās valsts attieksmei pret izglītību
Kā grūtā situācijā rīkojas citas Eiropas valstis?
Eiropas universitāšu asociācija, kas ir lielākā Eiropā, apkopo šo statistiku. 80% Eiropas valstu finansējums augstākai izglītībai šobrīd ir palielināts ar vienu konkrētu mērķi – tā ir vidēja termiņa investīcija nākotnē. Lai mēs būtu gatavi iziet no krīzes un mums būtu potenciāls, tai skaitā izglītoti cilvēki, ir jāinvestē – to mēs Latvijā katastrofāli nedarām.
Pie kā tas novedis?
Latvijā trīs ceturtdaļas jauno cilvēku par savām mācībām maksā paši. Bet te ir precīzi jāsaprot, ko tas nozīmē. Salīdzinot mūs ar citām valstīm, mums saka – redziet, Austrijā vai vēl kādā citā valstī par studijām maksā visi. Austrijā, piemēram, viena studiju gada izmaksas ir 700 eiro, kas ir ievērojami mazāk nekā Latvijā. Kā tas var būt? Austrijā un citviet Eiropā studiju maksu nosacīti varētu saukt par līdzdalības maksājumu, t.i., valsts ir iedevusi lielāko daļu naudas, students piemaksā nelielu daļu – atbilstoši viņa ģimenes ienākumiem.
No vienas puses, studiju maksa Latvijā ir liela, un mēs saprotam, ka mūsu jaunajiem cilvēkiem šī nauda kaut kur jārod - vai nu jālūdz vecākiem, vai pašiem jānopelna, un tas nav viegli. Savukārt, no otras puses, ja paraugāmies uz šo problēmu, tad saskaņā ar Eiropas statistikas pārvaldes datiem Latvijā šobrīd tērējam vismazāko naudas summu viena studenta izglītošanai. Ja tērējam mazāk nekā somi vai zviedri, tas mūs neizbrīna, bet, ja mazāk nekā bulgāri vai rumāņi, tam gan vajadzētu mūs izbrīnīt, jo šīs valstis pēc visiem ekonomiskajiem rādītājiem joprojām ir sliktākā stāvoklī nekā Latvija.
Kā to saprast – mācību maksa Latvijā ir liela, taču tērējam vismazāko summu vienam studentam?
Tā ir milzīga maksa, ja mēs to salīdzinām ar saviem personīgajiem vai ģimenes ienākumiem, bet, ja salīdzinām ar reālām izglītības izmaksām Eiropā, tad tās ir vismazākās izmaksas. Mēs tērējam ļoti maz salīdzinājumā ar to darba apjomu, kas jāiegulda, lai sniegtu šo izglītību. Patiesībā – augstākā izglītība par relatīvi mazu summu pie mums ir efektīva, ja salīdzinām ar to, cik pasaulē maksā laba izglītība.
Par studiju izmaksām un pasniedzēju algām
Kāpēc augstskolu mācību maksai gadu no gada bijusi tendence pieaugt un tikai tagad vairākas valsts augstskolas paziņojušas par mācību maksas samazināšanu?
Pēdējo piecu gadu laikā minimālā alga pasniedzējiem ir palielinājusies divas reizes, t.i., mācībspēku uzturēšanas izmaksas ir augušas vairākas reizes. Tāpat katrs, kas regulāri maksājis komunālos maksājumus, zina, kā tie ir pieauguši. Kopumā sabiedrība „treknajos gados” dzīvoja labāk, un augstākās izglītības iestāžu mācībspēku algas auga tāpat kā visu citu sektoru strādājošo atalgojums. Skaidrs, ka vienlaikus palielinājās arī mācību maksas, jo pieaugošās izmaksas no kaut kurienes bija jāsedz.
Par kādu summu samazināsies mācību maksa LU 2009./2010. mācību gadā?
Mums ir pamatots iemesls domāt, ka pasniedzēju algas nākamajā mācību gadā diemžēl samazināsies (tāpat kā citās nozarēs), bet ir arī cerības, ka varbūt komunālās izmaksas vismaz gada otrajā pusē kritīsies un, reālajām izmaksām samazinoties, mums radīsies iespēja, nepazeminot izglītības kvalitāti, par nedaudz mazāku naudu – vidēji par 130 latiem gadā (dažādās programmās dažādi) – piedāvāt kvalitatīvu izglītību.
"Izglītības kvalitāte dažādās Latvijas augstskolās būtiski atšķiras, un tā ir viena no problēmām, ko mēs ļoti negribam salīdzināt un negribam mērīt."
Vidēji bakalaura programmas izmaksas gadā būs 1300 latu, maģistra programmas – 1500 latu. Ir izņēmumi – sarežģītāka, tāpēc dārgāka ir programma „Eiropas studiju maģistrs”, toties skolotāju izglītības programmas maksās 1050 latu gadā. Mēs gribētu, lai mācības visās LU fakultātēs maksātu puslīdz vienādi.
Kvalitāte + efektivitāte = atalgojums
Kā izskaidrot, ka dažādās valsts augstskolās tik ļoti atšķiras gan mācību maksa, gan mācībspēku un rektoru atalgojums? Latvijas Mūzikas akadēmijā pasniedzēju algas īpaši nepārsniedz MK noteikto minimālo algas likmi, bet, piemēram, Stradiņa universitātes rektora atalgojums ir ap vienpadsmit tūkstošiem latu.
Pirmkārt, ja runājam par mācību maksu, tā būtu jāsalīdzina ar izglītības kvalitāti. Nav nekāds noslēpums, ka patiesībā izglītības kvalitāte dažādās Latvijas augstskolās būtiski atšķiras, un tā ir viena no problēmām, ko mēs ļoti negribam salīdzināt un negribam mērīt. Gan pērn, gan šogad tika publicēts Latvijas augstskolu reitings. Tas radīja karstas diskusijas sabiedrībā, tai skaitā akadēmiskajā vidē: vai vajag augstskolas salīdzināt, vai vispār drīkst salīdzināt, kā pareizi to darīt utt. Varbūt reitingi nav precīzākā metode, kā to darīt, bet tas, ka augstskolu izglītības kvalitāte ir jāsalīdzina, ir mana visdziļākā pārliecība. Tikai tad, kad mēs zinām, kādas kvalitātes izglītību nodrošina viena vai otra augstskola, mēs varam pateikt, vai mācību maksa, ko tā prasa, ir adekvāta vai nav.
Negribu šo jautājumu par daudz trivializēt, apgalvojot, ka kāda augstskola vienkārši pārdod diplomus, bet skaidrs ir viens – par kvalitatīvu izglītību ir jāmaksā dārgāk nekā par mazāk kvalitatīvu. Kvalitāti iespējams mērīt, jautājums – vai mēs to gribam darīt. Lai tas neizklausītos kā viena rektora deklaratīvs paziņojums, apgalvojot, ka Latvijas Universitātes izglītība daudzās jomās ir daudz kvalitatīvāka salīdzinājumā ar citām augstskolām, aicinu Izglītības un zinātnes ministriju aktīvi iesaistīties un mērīt augstākās izglītības kvalitāti. Valsts budžeta līdzekļi, kas tiek piešķirti augstskolām, būtu tieši jāsaista ar katras mācību iestādes efektivitāti un kvalitāti – cik daudz jauniešu sasniedz studiju galamērķi un pa vidu nepazūd, ja tā var teikt, bet valsts nauda ir iztērēta nelietderīgi.
Bet, runājot par rektoru algām, vispirms jāsaprot, ka tā nav rektora alga, bet tie ir rektora ienākumi. Manuprāt, ir nekorekti salīdzināt, piemēram, Rīgas Stradiņa universitātes rektora, kurš ir pazīstams ārsts ķirurgs un joprojām paralēli rektora darbam turpina arī savu profesionālo darbību, ienākumus ar kādas citas personas atalgojumu, kas tiešām ir tikai tīrā alga. Šī informācija varbūt bija skaļa ziņa presei, bet tā neatbilst taisnībai. Es nenosaukšu nevienu vārdā, jo ir taču zināms, cik daudzām amatpersonām mūsu valdībā blakus pamatdarbam ir savs nopietns bizness. Tad salīdzināsim visus!
Kāpēc gan skolās, gan augstskolās, lai sakārtotu pasniedzēju atalgojuma sistēmu, netiek mērīta izglītības kvalitāte?
Vienkāršākais skaidrojums varētu būt tāds, ka tam vienkārši pietrūkst resursu un tas ir jādara pietiekami profesionāli, to nevar darīt „ķeksīša” pēc. Patiesībā tas man atkal nedaudz atgādina (varbūt es šeit lienu ne savā lauciņā?) to funkcionālo auditu, ko pašreiz veic Valsts pārvalde – kā man šķiet, tas tiek darīts ar neprofesionālām metodēm, slikti sagatavotiem cilvēkiem, jo pēkšņi to vajadzēja un profesionāļu, kas to varētu izdarīt, nebija. Tā to darīt nevar – tam nebūs rezultāta, tam nebūs jēgas.
"Augstākā izglītība par relatīvi mazu summu pie mums ir efektīva, ja salīdzinām ar to, cik pasaulē maksā laba izglītība. "
Latvijas Universitātē pirms pāris nedēļām beidzās audits, ko veica jau manis pieminētā Eiropas universitāšu asociācija. Audita ziņojums tiks iesniegts jūnija beigās-jūlija sākumā. Bija piecu cilvēku komanda – četri bijušie universitāšu rektori un arī viens students no Īslandes. Divās vizītēs Latvijā viņi studēja mūsu normatīvos dokumentus, runāja ar dekāniem, institūtu direktoriem, studentiem, pasniedzējiem. Audits tika veikts ar konkrētu mērķi – mēs gribam zināt, kā mēs izskatāmies Eiropas kopējā kontekstā.
Jautājums vienīgi, vai visas augstskolas to vēlas – redzēt, vai esam līdzvērtīgi un konkurētspējīgi?
Kā Latvijas Universitāte veido darbinieku atalgojuma sistēmu?
Latvijas Universitāte veido savu atalgojuma sistēmu atbilstoši darba tirgum. Vispirms ir MK noteikumi par minimālajām algām, taču jautājums ir daudz plašāks. Tā kā mēs gribam, lai Latvijas Universitātē strādātu vislabākie pasniedzēji, mums jāņem vērā konkurence privātajā darba tirgū. Mums ir izstrādāts ļoti precīzs LU amatu katalogs, ko palīdzējusi veidot firma „Fontes”. Pēc noteiktas metodikas tiek noteikts katra universitātes darbinieka amata lielums. Vienlaikus „Fontes” nepārtraukti pēta darba tirgu Rīgā un mums sniedz ziņas, cik ar šādu kvalifikāciju, spējām, profesionalitāti konkrētais cilvēks Rīgā varētu nopelnīt. Un te nepietiek ar to, ka MK noteicis minimālo algu, jo par tādu algu, kādu profesoram noteicis MK, piemēram, labu profesoru juristu es nevarēšu piesaistīt darbam Latvijas Universitātē. Mums ir jāspēj konkurēt ar jurista profesijas atalgojumu ārpus Latvijas Universitātes. Tas pats attiecas arī uz pasniedzējiem citās specialitātēs.
Galvenais resurss – zinošs un izglītots cilvēks
Vai Latvijas Universitāte ir atrodama pasaules labāko augstskolu reitingā?
Ir divi lielākie pasaules universitāšu reitingi – britu laikraksta „Times” un Šanhajas Universitātes veidotie reitingi. Abos gadījumos tiek ietvertas divsimt augstskolas. Latvijas Universitāte ir cītīgi sūtījusi savus datus, jo nebaidās, ka mūs varētu salīdzināt. Diemžēl pagaidām neviena no Baltijas valstu augstskolām šajās tabulās nav atrodama.
Bet Latvijas Universitātes mērķis, kas ierakstīts simtgadu jubilejas (šogad LU svinēs deviņdesmitgadi) stratēģiskajās pamatnostādnēs, būt Eiropas universitāšu pirmajā simtniekā. Tas ir ļoti ambiciozs, bet, es domāju, izpildāms mērķis.
Ko jūs teiktu vidusskolas pēdējo klašu skolēniem, kuri aizvien biežāk norāda, ka nevēlas iesaistīties Latvijas augstākās izglītības sistēmā vai arī nesaista savu nākotni ar Latviju vispār?
Ja mēs, kas vienlaikus esam gan Latvijas, gan Eiropas pilsoņi, saprotam, ka izglītība ir vienīgais veids, kā nodrošināt sev interesantu un pārtikušu nākotni, tad cita ceļa, kā iegūt izglītību, manuprāt, jauniem cilvēkiem nav. Šajos grūtajos ekonomiskajos apstākļos investīcijas izglītībā ir labākais, ko cilvēks var darīt.
