Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
V. Štāls: „Arhivāra darbs ir zinātnisks darbs. Arhīvu zinātne ir ekonomikas, politikas un sabiedrības kvintesence, lai radītu kopējo Latvijas valsts tēlu sabiedrībai.”
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Saeima otrajam lasījumam gatavo Arhīvu likumprojektu. Latvijas Valsts arhīvu sistēmas uzraudzībā ir 4800 valsts un pašvaldību privāto institūciju, tai skaitā visu partiju, un 4300 valsts un pašvaldību institūciju dokumentācija. Gadā vidēji veidojas no miljona līdz miljonam simttūkstoš lietu, no kurām glabāšanai ar arhivāru vērtību tiek atlasīti apmēram 40 tūkstoši un 50–60 tūkstoši atrodas personālsastāva ilgtermiņa glabāšanā. „Uz 54 765 klientu pieprasījumiem 2008. gadā tika sagatavota 38 801 arhīvu izziņa. Neapmierinātību ar mūsu sniegto informāciju vai par tās neesamību sūdzību veidā izteikuši tikai seši klienti,” uzsver Valsts arhīvu ģenerāldirektors VALDIS ŠTĀLS.
Vēlme veidot Valsts nacionālo arhīvu
Kāpēc nepieciešams Kultūras ministrijas pasūtītais arhīvu sistēmas audits?
Audits pamatos Nacionālā arhīva izveides nepieciešamību. Mēs virzāmies uz 17 valsts institūciju optimizāciju, centralizāciju, apvienojot tās vienā valsts arhīvā, kas ir izpildinstitūcija, bet Kultūras ministrija (KM) ir arhīva politikas izstrādātāja. Domāju, audits vēlreiz pārliecinās deputātus par to, ka nacionālā arhīva modelis Latvijai ir piemērots un realizējams mūsu piedāvātajā variantā.
Kāds ir audita mērķis?
Mērķis ir tāds, kādu to izvirzījuši auditori. Mani uztrauc, ka laikā, kad Saeimā iesniegts izskatīšanai likumprojekts un tiek runāts par arhīva struktūru un funkcijām, varētu parādīties dažādas versijas apturēt vai atlikt virzību uz Nacionālo arhīvu vai arī tiktu piedāvāti kādi citi varianti. Mēs negribētu, lai šis likumprojekts iestrēgtu, tāpat kā 1997. gadā iestrēga pirmais likumprojekts, kurā bija noteikts, ka zonālie valsts arhīvi būtu jānodod pašvaldībām. Arhīvi protestēja, un likumprojekts tika apturēts līdz 2002. gadam. Sešu gadu darba rezultātā tapušais likumprojekts „Par arhīviem” pašlaik atrodas Saeimā un ir akceptēts pirmajā lasījumā. Patlaban notiek priekšlikumu izvērtēšana otrajam lasījumam.
Kādas arhīvu sistēmas izmaiņas paredz jaunais likumprojekts?
Tas paredz valsts Nacionālā arhīva izveidi. Jā, arhīvi, iekļaujoties tajā, zaudētu zināmu patstāvību. Tiek likvidēta arhīvu ģenerāldirekcija, kuras arhīvu politikas veidošanas funkciju pārņem KM, bet pārējās funkcijas nonāks Latvijas Nacionālā arhīva pārziņā. Mūsu vēlme – lai visas arhīvu institūcijas ar vienādiem nosacījumiem apvienotu savus spēkus kopīgai nacionālā arhīvu fonda apsaimniekošanai, kas blakus dokumentu pārvaldībai institūcijās ietver tā veidošanu, izvērtēšanu, uzkrāšanu, saglabāšanu, pieejamību un izmantošanu.
"Mums pārmet un liek mazāk glabāt, bet pasaule grib iegūt mūsu pieredzi."
Vēl mēs uzskatām, ka ar likumu Nacionālajā arhīvā vajadzētu iekļaut tos vēsturiskos dokumentu kompleksus, kas veidojušies 90 gadu laikā un ko glabā Latvijas Valsts vēstures arhīvs, paturot minētās struktūrvienības uzdevumus un funkcijas, nosaukumu un direktoru kā vadītāju, līdzīgi saglabājot arī pārējos 14 valsts arhīvus kā funkcionālas, teritoriālas un speciālas Latvijas nacionālā arhīva struktūrvienības. Tā tiktu saglabāti starptautiskā apritē gadu desmitos iegājušies arhīvu nosaukumi un nebūtu jāveic lietu pārnumurēšana. Līdzīga likumdošanas politika ir realizēta Igaunijā.
Kas veiks šo auditu? Vai tajā pieaicināti arī ārvalstu eksperti?
To jūs varēsiet uzzināt audita komisijā, tomēr es gribētu, lai tāpat kā iepriekšējā auditā par ekspertiem tiktu pieaicināti vai nu Zviedrijas, vai Somijas nacionālo arhīvu vai Lietuvas vai Igaunijas arhīvu sistēmas speciālisti, kuri ar savu skatījumu izvērtētu mūsu Nacionālā arhīva modeli.
Medusmaize visiem
Kādas bagātības glabājas Latvijas Valsts arhīvos?
Latvija pēc 1945. gada ir saglabājusi vēsturisko arhīvu, kas nav noticis, piemēram, Polijā. Kopumā mēs glabājam 6,3 miljonus pirmās Latvijas brīvvalsts laikā savākto dokumentu, esam atguvuši Kurzemes zemes arhīvu. Visu partijas arhīvu pārņēmām 1991. gadā, guvām no Krievijas Valsts drošības komitejas dokumentus (ap miljons lietu). 1994. gadā panācām, ka tad, kad notika savienības valsts uzņēmumu un zinātnisko institūtu privatizācija un likvidācija, vairāk nekā 100 iestādes nodeva savus dokumentus 12 valsts arhīviem. Tur nonāca aptuveni 5 miljoni glabājamo vienību ar arhivāru vērtību un ilgstošu glabāšanas termiņu.
"Arhīvu darbinieki ir Latvijas vēstures veidotāji, no viņu darba atkarīgs, ko nākotnē par mūsu valsts vēsturi teiks sabiedrība."
Šobrīd mums ir uzticēta lietu pieņemšana pēc uzņēmumu likvidācijas, tāpēc strādājam ar Maksātnespējas aģentūru. Ar 2006. gadu gribējām atteikties no pasu pieņemšanas, uzskatot, ka to varētu darīt Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, bet sakarā ar ASV bezvīzu režīma ieviešanu šie miljoni nomainīto pasu atkal jāglabā 12 valsts arhīviem. Jāpiebilst - pasu pieņemšanu un glabāšanu nefinansē valsts.
Vai, samazinot dokumentu skaitu, to glabāšanas ilgumu un pārveidojot arhīvu sistēmu, nav bažu par vēlmi tādā veidā atbrīvoties no kādiem dokumentiem?
Es nedomāju, ka esošajā sistēmā ir lielas iespējas atbrīvoties no dokumentiem, kas visus šos gadus godprātīgi vākti un glabāti. Mēs negribam pieļaut, ka ar jauno likumprojektu tiktu nozaudēti dokumenti, taču pārejas posmā rodas bažas: ja institūcijas glabās dokumentus 15 gadus pie sevis, kā to pašlaik nosaka likumprojekts, bet tām nav izveidotas speciālas dokumentu glabātuves un arhīvu struktūrvienības, var notikt neapzināta dokumentu nozaudēšana. Nepiemērotos apstākļos var rasties arī neparedzētas situācijas – ugunsgrēki, plūdi, nevīžīga glabāšana, sajaukšana ar īstermiņa dokumentiem u.c., tāpēc esam saglabājuši Arhīvu inspekciju – tie būs viens, divi cilvēki katrā novadā, kas strādās no sirds, veiks pārbaudes un metodiski palīdzēs uzraudzīt arhivāras vērtības uz vietas.
Cik pieprasīti ir arhīvu pakalpojumi?
Tāds paradokss – 90. gados mēs cīnījāmies ar tiesām, kas nenodeva tiesu lietas par padomju okupācijas laiku no 1945. gada, tagad Tiesu administrācija pārmet mums, ka mēs pēc desmit gadiem nepieņemam tiesu dokumentus. Mūsu prioritāte 2008. gadā ir reorganizēto pašvaldību dokumentu pieņemšana (aptuveni 1,5 miljoni lietu). Tātad tiesām mūsu pakalpojums ir vajadzīgs un izdevīgs: mēs glabājam, sniedzam bezmaksas izziņas, lasītavā bez maksas rādām šīs lietas, un tiesas var ekonomēt. Notāri, kas atteicās no savu dokumentu glabāšanas valsts arhīvos un teicās veidot savu arhīvu, tagad vēlas izmainīt likumu, lai mēs atkal pieņemtu viņu dokumentus valsts glabāšanā. Secinājums: privātais arhīvu glabāšanas pakalpojums ievērojami sadārdzina notāru pakalpojumus.
Cīņa par varu ir cīņa par informāciju
Salīdziniet pašreizējo trīspakāpju arhīvu sistēmu ar iecerēto divpakāpju sistēmu! Kura, jūsuprāt, ir vairāk politiski ietekmējama?
SIA „Fontes” veiktajā auditā parādījās, ka trīspakāpju sistēma nav tik politiski ietekmējama kā būtu divpakāpju sistēmas gadījumā, kad arhīvu politiku nosaka KM un arhīvi pilda ministrijas pasūtījumu. Ir jādomā, kā mēs realizēsim dokumentu pārvaldību, jo lietvedību šobrīd veic visu ministriju pārvaldībā esošās institūcijas, un vai pārējās ministrijas būs apmierinātas, ka Valsts pārvaldes iekārtas likumā un likumā par Ministru kabinetu (MK) tiktu ierakstīts: par šo procesu atbild KM. Gan Lietuvā, gan Igaunijā arhīvi ir MK pakļautībā, un tie caur Valsts kanceleju realizē šo dokumentu pārvaldību valstī. Tas šobrīd ir starptautiski vairāk akceptēts modelis, jo parādās jauns dokumentu veids – elektroniskie dokumenti, kuru veidošanā jāiesaistās arhivāriem, lai izvērtētu dokumentu kompleksus un jau veidošanas stadijā noteiktu, kura informācija glabāsies pastāvīgi.
Kāda ir jūsu attieksme pret padomju laika dokumentiem?
Esmu pret to, ka padomju okupācijas perioda dokumentus – kolhoznieku grāmatas, tai skaitā sociālistiskās sacensības dokumentus u.c. – mēs vērtētu un iznīcinātu, jo tad zustu laikmeta liecība, kas būtu pierādījums – tās bijušas lielas muļķības. Piemēram, Lietuva nevarēja veikt īpašuma atdošanu īpašniekiem, jo padomju okupācijas perioda beigās zemesgrāmatas kā nevajadzīgas iznīcināja.
"Mūsu valsts arhivāri godam pilda ētikas kodeksa pamatuzdevumu: glabāt iepriekšējā laikā sarūpētos dokumentus, kad mūsu vēl nebija, un veidot šī laika dokumentus, ko nākotnē glabās un skatīs citi."
Šobrīd ir pagājuši 50 gadi, bet joprojām dokumenti par laika periodu līdz pagājušā gadsimta 60. gadiem – pavēles, personas lietas, personu kartītes, algu saraksti, algu kartītes – ir ļoti pieprasīti. Tuvākajā laikā varētu izvērtēt algu sarakstu un algu kartīšu saglabāšanas nepieciešamību, ja pavēles ir pilnībā saglabājušās, jo šo dokumentu atkārtotai izvērtēšanai jānotiek pēc 50 gadiem. Varētu domāt, ka pēc 1997. gada tiek maksāti nodokļi un tie uzkrājas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā, un šie dokumenti par ikmēneša izpeļņu nav vajadzīgi, bet starptautiskās saistības un līgumi, citu valstu pensiju likumi pieprasa ziņas par algu 10 gadu garumā pa mēnešiem.
Arhīvs šais laikos
Vai nākotnē nebūtu jāapsver doma par jaunas arhīvu ēkas būvniecību Rīgā?
Valstij jādomā, kā nākotnē rīkoties: vai pēc Nacionālās bibliotēkas ēkas pabeigšanas nebūtu pienākusi kārta celt arī jaunu Nacionālā arhīva ēku, jo Rīgā vien arhīvi, kas atrodas 12 ēkās, aizņem 60 tūkstošus kvadrātmetru, turklāt tie atrodas arhīva vajadzībām pielāgotās telpās, un to bilances vērtība ir 30 miljoni latu. Manuprāt, izdevīgums, ko dotu jauna ēka, ir acīm redzams.
Novērtējiet arhīva lomu valsts dzīvē!
Arhīvu darbinieki ir Latvijas vēstures veidotāji, no viņu darba atkarīgs, ko nākotnē par mūsu valsts vēsturi teiks sabiedrība. Iespējams, daudziem mūsu darbs no politikas viedokļa nepatīk. Piemēram, cilvēki nav apmierināti ar valdības lēmumu par sertifikātiem, bet līdz valdības līmenim toreiz nonāca trīs sertifikātu izmantošanas varianti, un valdība izvēlējās labāko no piedāvātajiem, to apliecināja arī ekonomisti. Atstājot arhīvā visus šos dokumentus, vēsturnieki pēc zināma laika varēs objektīvi izvērtēt, vai valdība rīkojusies savtīgos nolūkos vai ne. Es, šobrīd kārtojot šos dokumentus, esmu konstatējis, ka ir izvēlēts labākais no variantiem. Tas, kas notika pēc tam, kad pieņēma lēmumus, kas atļāva pirkt, pārdot, mainīt, ir cits jautājums.
Starptautiskais arhivāru ētikas kodekss nosaka, un mūsu valsts arhīvisti godam pilda tā pamatuzdevumu: glabāt iepriekšējā laikā sarūpētos dokumentus, kad mūsu vēl nebija, un veidot šī laika dokumentus, ko nākotnē glabās un skatīs citi. Lai mums tas izdodas, kad būsim apvienojušies Latvijas Nacionālajā arhīvā!
