Tā kā es piederu paaudzei, kura ir pieredzējusi, ka gan minēto žurnālu, gan laikrakstu „Literatūra un Māksla” (daudzi šodien jautās – kas tas tāds?) izķēra dažās dienās, jutos kā apdullusi. Ejot pa ielu, kaut ko pat balsī murmināju, jo nebiju gatava jaukā pavasara rītā piedzīvot kultūršoku. Prātā ienāca – re, līdz pēdējam ir sadilis arī pielikums „Kultūras Diena”. Tā pabaisi kļuva, domājot par preses izdevumos izzūdošo gan pašas literatūras mazumiņu, gan dažādu cilvēku domām par literatūru un kultūru vispār. Te nu būtu no rīta līdz vakaram jārunā par kultūru kā vienu no valsts stūrakmeņiem un kultūrpolitiku.
Kā mums sarunāties – caur interneta anonimitāti, īsziņām un apsveikumiem bez paraksta, bezpersoniskajiem iestāžu apkārtrakstiem? Nesen saņēmusi ar roku rakstītu vēstuli, es kā brīnumā skatījos burtu vijumos, kuri pulsēja uz papīra lapas līdzīgi, kā uz rokas dzīvo dzīslas. Nekad agrāk nebija ienācis prātā – papīra lapa rakstītāju disciplinē un dara atbildīgu, līdzīgi kā tīrums sējēju. Iespējams, tāpēc, ka tad, kad savā galējā piepildījumā sapnis par brīvību pārvēršas murgā, mūs vairs nekas nespēj disciplinēt – nedz vecāki un skolotāji bērnus, nedz valsts un sirdsapziņa pilsoņus.
Parasti kādas lietas neesamību aizbildina, ka vai nu to vairs neražo, vai pēc tās nav pieprasījuma. Žurnāls „Karogs”, kā zināms, joprojām iznāk, atliek otrs pieņēmums – to lasa ļoti ierobežots cilvēku skaits. Kāpēc tā? Vieni teiks – dārgs, nevaru atļauties, citi – to var izlasīt bibliotēkā, nav ko piekraut māju ar makulatūru, bet daudzi – mani vairs neapmierina tā saturs. Kaut gan katram ir sava taisnība, kaut kur pa vidu, bet – varbūt pāri ir jābūt patiesībai? Tā kā to uzreiz nevaru uztaustīt, pirksts turpina neganti smelgt, ir tāda lēnas noasiņošanas sajūta un galvā maļas doma – ja kaut kas ir apgriezies ar kājām gaisā, vai tādēļ arī man jāstāv uz galvas?
Šādos brīžos es parasti meklēju kādu atbalsta punktu un, tavu laimi, – atradu arī šoreiz. Igauņu rakstnieces Vīvi Luikas skaudrās pārdomas „Kāpēc vajadzīgi rakstnieki” 17. aprīļa „Kultūras Dienā” manī atmodināja tik bieži šodien pietrūkstošu pleca sajūtu. „Kultūra nav izklaide, kultūra ir (tautas) pastāvīga, nepārtraukta pašdefinēšanās un pašapliecināšanās.” Un vēl: ”Kultūra nav rotaļlieta, kas noglabāta mazā atvilktnītē un ir zināmas cilvēku grupas spēles laukums, nē, uz kultūras balstās visas mūsu dzīves izvēles, pat ja mēs to nezinām.”
Man ir aizdomas, ka zināmas pašdefinēšanās grūtības mums sākās līdz ar žanru robežu nojaukšanu un jebkura drukāta darba pasludināšanu par tekstu. Reizēm pat jābrīnās, ka mēs vēl aizvien vārdus atdalām ar atstarpēm un lietojam garumzīmes un mīkstinājuma zīmes. Atceļot robežas, to jēga, par laimi, nemainās.
Kad dzirdu apgalvojumu – dzeja un klasiskā mūzika ir elitāra lieta, man gribas kliegt pretī – tas nav arguments, lai par šīm vērtībām cilvēkam nestāstītu jau no bērna kājas! Tas, ka sadzird daži, nenozīmē, ka nav jāuzrunā visi. Man patīk šodien tik bieži apvīpsnātais vārds „misija”. Rakstnieka, valstsvīra, garīdznieka, tēva un mātes misija. Kāda, ne jau cilvēku rakstītu likumu nosacīta, labprātīga apņemšanās. Bet tā jau būtu garāka saruna.
Kā man tevi sasaukt un kā tev mani? No vietas, kur šobrīd stāvam, – sava pagalma, tīruma, rakstāmgalda? Ar vietu še domāju arī prieku, skumjas, ticību un cerību. Bet pāri visam – mīlestību.
