Zāļu viltojumu skaits palielinās
 |
| Foto: Māris Kaparkalējs, LV |
I. Adoviča: Ir zināmi gadījumi kaimiņvalstīs, piemēram, Igaunijā, kad internetā netraucēti varēja iegādāties recepšu medikamentus. Saprotam, ka šāda situācija ir visās valstīs. Eiropas Komisijas veiktais pētījums par zāļu viltojumiem ir satraucošs, jo to skaits Eiropas Savienībā palielinās, un tā ir realitāte. Pirmais risks iegādāties viltotas zāles ir tad, ja tās nepērk legālā zāļu izplatīšanas tīklā “ražotājs-lieltirgotava-aptieka-pacients”. Kā redzams, tajā interneta tirdzniecības nav. Normatīvie akti paredz iespēju internetā tirgot bezrecepšu medikamentus, bet to drīkst darīt tikai licencēta aptieka, un šāds darbības veids tiek noteikts uzņēmēja licencē. Tas nozīmē, ka kaimiņu Jānis vai interneta vietne X šo zāļu izplatīšanu veikt nevar – tā joprojām ir aptieka, un saglabājas tie paši legālās zāļu aprites ķēdes posmi.
Bet praksē mistiskas adreses piedāvā dažādus produktus: uztura bagātinātājus, kosmētiku, sulas, krēmus, tostarp zāles. Un cilvēki nemaz nesaprot, ko viņi īsti nopērk – zāles vai uztura bagātinātāju. Tā ir liela atšķirība gan produkta īpašību, gan prasību un garantiju ziņā. Turklāt nav zināma ne šo medicīnisko līdzekļu ražošanas vieta, ne transportēšanas apstākļi (vai tie ir atbilstoši uzglabāšanas nosacījumiem), ne arī atbildīgais par tiem. Šādam produktam nav “pases” – tas ir anonīms. Ja arī tas satur to vielu, ko it kā domājam, ka tas satur, vienalga nav nekādu garantiju par produkta efektivitāti un drošumu. Lai par to pārliecinātos, katrai paciņai būtu jāveic pārbaudes – tabletēs ir palīgvielas un piemaisījumi, noteiktas kvalitātes prasības, piemēram, kādā skābuma vidē un cik ilgā laikā tabletēm ir jāizšķīst. Anonīmajām zālēm, visticamāk, neviens to nav pārbaudījis, un produkta izcelsme nav izsekojama.
Un bezrecepšu medikamentus internetā var pārdot?
 |
|
Foto: Māris Kaparkalējs, LV
|
D. Ķikute: Latvijas Republikas farmācijas likumdošanā ir iekļauta norma, ka bezrecepšu zāles internetā drīkst izplatīt tikai licencēta aptieka, ja tās licencē šis nosacījums ir noteikts. Līdz šim ZVA šādu atļauju nevienai aptiekai vēl nav izsniegusi. Aptieku īpašnieku interese par šādu aptiekas darbības veidu ir. Tāpēc, ja arī šāda licence tiks izsniegta, interneta vieta būs uzraudzīta un atbildīs noteiktām prasībām. Tajā varēs iegādāties tikai bezrecepšu medikamentus. Bet patlaban cilvēki internetā atrod privātus sludinājumus vai interneta portālus, kuros izskan vārdi: “Pārdodu zāles!”, kas ir nelegāla darbība. Gribam mudināt cilvēkus šādus piedāvājumus neizmantot un saprast, ka tie ir bīstami veselībai! Par tiem būtu jāziņo arī Veselības inspekcijai.
Uztura bagātinātāji – pārtikas produkts
Vai uztura bagātinātājus drīkst tirgot, piemēram, kosmētikas un sadzīves preču veikalu tīklos?
D. Ķikute: Jā, jo uztura bagātinātāji pakļaujas pārtikas aprites likumdošanai. Licencētās aptiekās arī drīkst tirgot uztura bagātinātājus – tām, saņemot licenci, šīs tiesības jau tiek dotas. Aptiekā strādā farmaceiti, kas spēs sniegt konsultācijas, un aptiekām ir pieredze un atbildība par labu zāļu izplatīšanu, kas nozīmē, ka aptiekārs ne tikai paskaidros zāļu izplatīšanas ķēdi, bet arī to, vai cilvēkam šis uztura bagātinātājs konkrētajā brīdī ir nepieciešams un kā tas savienosies ar citām zālēm, ko viņš lieto. Ja cilvēks uztura bagātinātājus iegādājas citās tirdzniecības vietās, par tiem tad atbildīgs ir viņš pats.
"Izglītojot sabiedrību, jāpanāk, lai cilvēki nepakļaujas maldinošām reklāmām, lai nenotic pasakām, jo brīnumlīdzekļu nav."
Vai tas nozīmē, ka uztura bagātinātājus var tirgot piemājas pārtikas veikalā?
D. Ķikute: Tas ir likumīgi, jo, kā minēju, uz tiem attiecas pārtikas likumdošana, bet pastāv riski. Par uztura bagātinātājiem atbild Pārtikas centrs, kas ir Zemkopības ministrijas paspārnē esošā Pārtikas un veterinārā dienesta uzraudzībā. Jājautā, vai šādā veikalā piedāvātie uztura bagātinātāji ir ietverti Pārtikas centra Uztura bagātinātāju reģistrā. To nevar aplūkot saraksta veidā, bet ar meklētāja palīdzību iespējams pārliecināties, vai konkrētais nosaukums ir reģistrēts Uztura bagātinātāju datubāzē, kā arī ir pieejams saraksts ar uztura bagātinātājiem, kas no šī reģistra ir izslēgti.
Rodas secinājums, ka varam būt droši tikai par aptiekās iegādātajiem medikamentiem un uztura bagātinātājiem.
D. Ķikute: Aptieka ir kvalitātes zīme, jo aptiekas vadītājs un speciālisti personīgi atbild par zālēm, ko viņi saņem un pārdot klientiem. Darbojas legālā zāļu izplatīšanas ķēde. Farmaceiti ir zinoši profesionāļi, kas apzinās zāļu iedarbības bīstamību, turklāt aptiekas vadītājs neriskēs ne ar savu sertifikātu, ne aptiekas licenci. Farmaceita un aptiekāra atbildība valsts priekšā ir pietiekami augsta arī materiālā ziņā, bez tam krāpšanās ar viltotām zālēm nav savienojama ar farmaceita ētiku.
I. Adoviča: Ja jūs aptiekā paņemtu jebkuru zāļu iepakojumu, būtu iespējams izsekot tā ceļu no konkrētās aptiekas atpakaļ pie ražotāja – ar dokumentiem pārbaudīt, kurā valstī un rūpnīcā produkts ražots, kur – iepakots, no kurienes nāk zāļu aktīvās vielas. Savukārt nelegālajā ķēdē jūs pēc tam vairs pat neatradīsiet cilvēku, no kura šo produktu nopirkāt, kur nu vēl uzzināsiet, kādā pagrīdes rūpnīcā zāles ražotas.
Pastāv arī tiešais mārketings uztura bagātinātāju izplatīšanā, kad tirgotājs iet pa mājām, piedāvādams nopirkt ārzemēs ražotus “unikālus vitamīnus”. Kā cilvēkiem pret tiem attiekties?
D. Ķikute: Jā, tāds izplatīšanas veids pasaulē un Latvijā eksistē. Var pat pieļaut, ka šāds mārketings varētu būt legāls, ja vien šie produkti ir reģistrēti Uztura bagātinātāju reģistrā. Ja cilvēks sastop šādu “speciālistu”, viņam ir tiesības tam jautāt dokumentāru pierādījumu šo produktu izcelsmei.
"Zināmā mērā varam būt pasargāti, ka lielas pagrīdes rūpnīcas neražo viltojumus mazajam Latvijas tirgum, bet, protams, nevaram izslēgt atsevišķus gadījumus."
I. Adoviča: Jautājums vēl arī par to, kā šādā ķēdē tiek pildītas saistības par pievienotās vērtības nodokļa maksāšanu. Ir jābūt kādam pirkšanas dokumentam – čekam vai kvītij! Pretējā gadījumā uzdrošinos apgalvot, ka šāda veida uztura bagātinātāju piegāde nav legāla – cilvēks var teikt, ka viņš šīs pārtikas piedevas ir pircis no konkrētā cilvēka, bet nevarēs to pierādīt, jo nav pirkšanas dokumenta.
“No rokas” tika izplatīts arī svara zaudēšanas līdzeklis “Lida”, kura gadījums publiskajā telpā izskanēja pērn. Izplatīšanas ķēde bija nelikumīga – šos produktus pirka “ no rokas”. Cilvēki, kas to bija iegādājušies, sūdzējās, bet nevarēja pierādīt, kur viņi šo līdzekli ir pirkuši. Produkts skaitījās nezināmas klasifikācijas, jo tas nebija ne zāļu, ne uztura bagātinātāju sarakstā, bet cilvēki to pirka un cerēja, ka tas sniegs medicīnisku efektu. Veiktajās preparāta pārbaudēs secinājām, ka tajā ir aktīvā viela, un tās īpašību dēļ līdzekļa lietošana būtu stingri jāuzrauga. Turklāt šajā produktā aktīvās vielas koncentrācija bija vairāk nekā divas reizes lielāka nekā recepšu zālēs. Tas nozīmē – izcelsme un produkta īpašības nezināmas, deva – ārpus pieļaujamajām robežām. Ko gan cilvēks vēlas sagaidīt, iztērējis naudu par šādu produktu? Rezultātā – viņš iegūst tikai problēmas.
Brīnumlīdzekļu nav
Pērn Patērētāju tiesību aizsardzības centrs uztura bagātinātāju reklāmas, kas solīja notievēšanu miegā un krūšu palielināšanu par vairākiem izmēriem, atzinis par maldinošām.
I. Adoviča: Zāļu reklāmas, kas ir medijos, pirms tam tiek saskaņotas ar ZVA. Bet uztura bagātinātāju reklāmas nav ZVA kompetencē. Jebkurā gadījumā Reklāmas likums aizliedz maldinošu reklāmu. Izglītojot sabiedrību, jāpanāk, lai cilvēki nepakļaujas šādām reklāmām, lai nenotic pasakām, jo brīnumlīdzekļu nav. Skolā māca bioloģiju, dabaszinātņu pamatus – būtu jāsaprot, ko var panākt vienas vai divu dienu laikā un ko ne. Ja cilvēkiem par to ir jautājumi, tos var noskaidrot gan pie ģimenes ārsta, gan saņemt atbildes veselības tematikai veltītos žurnālos, portālos un citur. Jāiemācās atšķirt legālo zāļu izplatīšanas veidu no nelegālā, apšaubāmus solījumus – no reāliem.
D. Ķikute: Papildinot par potenci veicinošiem līdzekļiem, brīdinām cilvēkus, ka šādus produktus noteikti nevajag pirkt internetā, jo medicīnā šādi produkti ir zāles, turklāt recepšu. Tās lietojot nepareizi, var rasties nevēlamas blakusparādības. Ir konkrēti nosacījumi, ar kādām citām blakus saslimšanām vai fizioloģiskām problēmām tās vispār nedrīkst lietot. Šādiem mērķiem paredzētus produktus noteikti nevajag iegādāties internetā. Šeit pat nav jāņem vērā, ka internetā “Viagru” var nopirkt lētāk – tas ir bīstami. Dažkārt emuāros var lasīt pieredzes apmaiņu – cilvēki cits citam iesaka, kur šos viltojumus iegādājušies, kā pēc tam jutās, bet zāles nevar lietot pēc principa “man kaimiņu tante ieteica”. Kategoriski nē!
"Zāles nevar lietot pēc principa “man kaimiņu tante ieteica”. Kategoriski nē!"
I. Adoviča: Nelegāla darbība ir kaut vienas zāļu paciņas pārdošana internetā. Tāpat nav zināmi tās uzglabāšanas nosacījumi, pat ja derīguma termiņš nav notecējis. Vai parasts pircējs atpazīs, vai marķējums ir pareizs, vai tabletes nav samainītas? Vai tās uzglabātas piemērotos apstākļos? Tiklīdz produkts iziet ārpus legālās zāļu aprites ķēdes, par to vairs pārliecības nav. Bet man ir viena laba ziņa – saistībā ar to, ka mēs Latvijā esam tik, cik esam. Lielas pagrīdes fabrikas, kas izgatavo viltojumus dažādām pieprasītām dārgām zālēm, visticamāk neražo produktu mazam tirgum! Jo tam jābūt ar Latvijā apstiprinātiem marķējumiem – kastītē ar uzrakstiem latviešu valodā un attiecīgi ar lietošanas pamācību. Tāpēc nelegālajos tīklos tiek izplatīti produkti, kas nav marķēti atbilstoši Latvijai, bet, piemēram, vāciski, angliski vai krieviski. Tādējādi zināmā mērā varam būt pasargāti, ka lielas pagrīdes rūpnīcas neražo viltojumus mazajam Latvijas tirgum, bet, protams, nevaram būt pasargāti no atsevišķiem gadījumiem.
D. Ķikute: Aicinājums ārstiem: parakstot pacientam jaunus medikamentus, ko viņš nav lietojis, lūdzu, skaidrojiet cilvēkam gan par šo medikamentu lietošanas pamatotību, gan par to iegādi, jo ir gan dārgāki, gan lētāki produkti. Saprotam ārstu aizņemtību, tomēr cilvēkam var rasties problēmas tos iegādāties, ja ārsts ir izrakstījis ko retu un farmaceits nevar salasīt nosaukumu.
UZZIŅAI!
Zāļu apriti nosaka vairāki normatīvie akti. Rakstā aplūkotos jautājumus regulē divi galvenie dokumenti:
- Farmācijas likums (10.04.1997.)
- Ministru kabineta noteikumi Nr. 416 “Zāļu izplatīšanas un kvalitātes kontroles kārtība” (26.06.2007.)
