Biedēšana ar krīzi ir nepanesama
Patiešām, kā uzņēmēji pašlaik jūtas?
Viņiem pašlaik ir ļoti, ļoti grūti tieši psiholoģiski. Jebkuram loģiski domājošam cilvēkam, kurš nodarbojas ar biznesu, bija saprotams, ka neatkarīgi no tā, kurā pasaules malā pasaules krīze notiek, rezonanse būs arī Latvijā. To, ka Latvijā būs nepatikšanas, varēja paredzēt jau pirms diviem trim gadiem: pastāvot šādai nodokļu politikai un uzņēmējdarbības vides nosacījumiem, kaut kas tāds bija gaidāms. No otras puses, tas varbūt arī ir labi: domājot par to, kas būs vēl sliktāk, risinājumu meklējumi ir daudz drastiskāki. Bet no psiholoģiskās vides viedokļa uzņēmumā ir smagi izturēt nepārtraukto sludināšanu mēdijos, ka ir slikti un būs vēl sliktāk. Tas attiecas ne tikai uz darba devēju, bet arī uz darbiniekiem. Pastāvīgi ir bailes par rītdienu, un arī plašsaziņas līdzekļos nedzirdam un neredzam neko labu.
Katrs darbinieks zemapziņā baidās zaudēt darbavietu. Jebkurš – sākot no augstāka ranga vadītājiem līdz sētniekam. Šobrīd tās jau faktiski ir bailes par izdzīvošanu.
Šķiet, vēl pērn pavasarī runājām par strādnieku vienaldzīgo attieksmi pret darbu, bez kautrēšanās toties diktējot savus darba samaksas nosacījumus. Redz, kā nepilna gada laikā viss mainījies...
Jā, situācija ir radikāli pretēja: ja tūkstoš cilvēku dienā zaudē darbu, tad strādāt gribošo ir ļoti daudz. Tagad cilvēki pie mums nāk un drudžaini sevi piedāvā – nu jau esam otrā grāvī.
Vai arī jūsu tipogrāfijā, kas specializējusies pilnkrāsu iespieddarbu dizainu izstrādē un ražošanā, ir atlaisti darbinieki?
Jā, mēs samazinājām izdevumus. Gan tādēļ, ka sašaurinājusies ražošana, gan tādēļ, ka pērn gada otrajā pusē pieredzējām diezgan lielu komercbanku spiedienu, un uzņēmumam radās grūtības ar apgrozāmajiem līdzekļiem - gan uzņēmuma modernizācijas projekta kredīta segšanai, gan citām vajadzībām. Neviens ražojošs uzņēmums nevar strādāt bez kredīta.
Bet jūsu uzņēmums „S&G” jau tika modernizēts, iekārtas ir jaunas, roku darba maz – jums taču arī maz bija ko vēl uzlabot.
Mums ir jaunākās tehnoloģijas, un pat ja vēlētos vēl kādu pozīciju atbrīvot no roku darba, tas galīgi neatmaksātos, jo tirgus un līdz ar to darba apjoms ir tā sarucis, ka mēs nespēsim jaunās iekārtas noslogot.
Ja iepriekš varējām vienkārši samazināt štatus, optimizēt nodarbinātību, tad tagad ir tā, ka katrs ienākums, ko cilvēks iegūst strādājot, viņam ir zelta vērts. Pašlaik domājam jautājumu risināt no otras puses – iespēju robežās samazinot algas, bet saglabājot darba vietas. Protams, atkal kārtējo reizi pārskatām izdevumus.
"To, ka Latvijā būs nepatikšanas, varēja paredzēt jau pirms diviem trim gadiem: pastāvot šādai nodokļu politikai un uzņēmējdarbības vides nosacījumiem, kaut kas tāds bija gaidāms."
Varbūt šis ir brīdis, kad valdībai vajag izstrādāt precīzu tautsaimniecības stiprināšanas programmu un vērsties pie Eiropas Komisijas ar lūgumu pēc noteiktiem kritērijiem atļaut subsidēt šīs darba vietas uzņēmumiem, kam krities apgrozījums. Tas jebkurā gadījumā būs lētāk, nekā Labklājības ministrijai izstrādāt dārgas programmas bezdarbnieku pārkvalificēšanai. Par ko tad viņus pārkvalificēs? Ja pašlaik ražošana ir nobremzējusies, tad darbinieku visur ir par daudz. Tas skar visus ražošanas sektorus. Domāju, ka valsts nav izsmēlusi visas savas atbalsta iespējas.
Ko uzņēmējs varēja paredzēt un ko – ne
Pirms dažiem gadiem „S&G” īstenoja vērienīgu Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansētu projektu infrastruktūras sakārtošanai, vai ne?
Tieši tā. Turklāt mēs vēl pašvaldībai darījām labu, sakārtojot gan ceļu, gan elektrības un gāzes pievadus, nemaz nerunājot par vides sakopšanu. Šķiet, neviena vien pašvaldība šādi guvusi labumu uz uzņēmēju rēķina, kuri paveica to, kas īstenībā bija pašvaldības pienākums. To visu izdarījām par ES naudu, un tā ir gana liela summa, reāls kredīts, kas jāatdod noteiktos termiņos. Protams, tas nav nekas neparedzēts, bet pārsteidzoši bija tas, ka lielās bankas (šeit nedomāju tikai mūsu uzņēmuma problēmu), sajūtot krīzes tuvošanos vai ka to nākotnes peļņa varētu nebūt tik liela, kā ieplānots (kā nu kurai), atrada iemeslus, kālab jāpaaugstina procentu likmes, jāaptur kredītlīnijas.
Vai iekavējāt maksājumus un bankām kļuvāt par neuzticamu partneri?
Varbūt gadījās, ka kāds maksājuma termiņš tika nokavēts par kādu dienu, jo uzņēmējiem citi partneri maksājumus ārkārtīgi kavē, bet mēs nebijām parādnieku statusā. Norēķināšanās ātrums, piemēram, Latvijā ir pagarinājies aptuveni par 30 dienām. Mūsu uzņēmumam eksporta īpatsvars nedaudz pārsniedz 20 procentus no apgrozījuma. Ja senāk ārvalstu partneris bija perfekts maksātājs, tad tagad tas prasa atļaut 90 dienu pēcapmaksu, un arī tad maksājumi mēdz kavēties. No malas ir viegli aizrādīt, ka tad var uzrēķināt soda sankcijas un vēl darīt nezin ko. Bet tajā brīdī, kad šos soda mērus pret savu klientu piemērosim, būsim to zaudējuši. Konkurence ir kļuvusi nežēlīga. Arī cenu ziņā. Bet cik ilgi uzņēmums var atļauties pārdod produkciju zem pašizmaksas vai tās līmenī?
Pēdējo divu gadu laikā elektroenerģija sadārdzinājusies aptuveni par 20 procentiem, lētāko nakts tarifu arī vairs nav; sadārdzinājusies gāzes cena. Jā, to mēs paredzējām, bet 100 procentu izejvielu cenas kāpumu pirms gada paredzēt nevarēja neviens. Bankām šos apstākļus tomēr vajadzēja ņemt vērā, nevis uzlūkot arī stabili strādājošus uzņēmumus par neuzticamiem un nesamērīgi apgrūtināt to darbību.
Saistībā ar šiem ārkārtas apstākļiem uzņēmēji ir devuši savus priekšlikumus gan iepriekšējam Ministru kabinetam, gan Valsts prezidentam, gan finanšu ministram.
Kā paātrināt uzņēmējdarbības pulsu
Un kas no tā ir ņemts vērā?
Konsultatīvajai padomei bija priekšlikumi vispār mainīt pastāvošo pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēmu. Piemēram, noteikt, ka PVN jāmaksā tikai tad, kad ir saņemts norēķins ar pasūtītājiem, kā arī rast iespēju anulēt uzņēmumu ienākuma nodokļa priekšnodokli, kā arī krīzes posmā ieviest vienotu peļņas nodokļa likmi 10 procentu apmērā, bet ne vairāk par 15 procentiem.
Bija arī priekšlikumi, kas būtu jādara ar valsts un pašvaldību monopola uzņēmumiem, piemēram, „Latvenergo”. Uzskatām, ka valdība vismaz krīzes apstākļos reāli varēja apturēt tarifu kāpumu un noteikt, ka iekavētu nodokļu maksājumu gadījumā vismaz neaprēķinātu soda procentus. Viena laba lieta gan, kas tika ņemta vērā – uzņēmumiem nodokļu apmaksu iespējams veikt, sastādot grafiku noteiktā termiņā. Bet vairākums mūsu priekšlikumu ekonomikas stabilizācijas plānā iekļauti netika.
"Ja iepriekš varējām vienkārši samazināt štatus, optimizēt nodarbinātību, tad tagad ir tā, ka katrs ienākums, ko cilvēks iegūst strādājot, viņam ir zelta vērts."
Nupat izplatītā ziņa, ka ienākumi valsts budžetā samazinājušies par 12 procentiem, ir tieši tas, ko mēs uzņēmēju padomē (ne tikai mēs, arī ekonomikas eksperti) paredzēja. Var jau nodokļus paaugstināt, var spiest komersantus tos maksāt, bet – līdz vienam brīdim. Iepriekšējais uzstādījums no valsts iestāžu puses, ka uzņēmēji ir negodīgi un vienkārši negrib maksāt, nu beidzot ir cietis krahu. Maksātnespējas pieteikumi un bankroti, kas tagad notiek, tam ir vispārliecinošākais pierādījums. PVN paaugstināšana panāca to, ka ir samazinājies gan iekšējais patēriņš, gan nodokļu ieņēmumi.
Iepriekšējā valdība plānoja, ka nodokļi vēl būs jāpaaugstina, lai budžets pildītos. Domāju, ka ar to Latvijas ekonomikai tiktu pielikts kārtīgs, trekns punkts. Jācer, ka nākamā valdība būs prātīgāka. To jau redzam, ka tagad „izlaiž garu” tās nozares, kurās PVN tika paaugstināts. Mūsu uzņēmumā grāmatas nedrukājam, bet redzam, kā papildu grūtībās ir nonākusi virkne tipogrāfiju, kas ar to nodarbojas. Vietējais grāmatu tirgus šajā biznesā ir gana nozīmīgs. Pat tad, ja cilvēkam ir kādi uzkrājumi, viņš tomēr iegādāsies pirmās nepieciešamības preces, bet netērēs naudu dārgām grāmatām. Visi taupa uz visu.
Visupirms valsts, politiskie aizspriedumi – pēc tam
Ir virkne Ekonomikas ministrijas izstrādātu finanšu mehānismu, kurus gatavojas „iedarbināt” martā. Vai tie, jūsuprāt, atvieglos uzņēmēju pieejamību kredītiem?
No vienas puses, uz paziņojumiem par gaidāmo valsts atbalstu raugos ar ļoti lielām cerībām: tas uzņēmumiem varētu būt gaidītais glābiņš. Bet skepse ir tādēļ, ka šie atbalsti tika solīti jau kopš pērnā gada un vēl senāk, jo īpaši eksporta garantijas. Programmas tiek apspriestas un saskaņotas jau kādu gadu. Hipotēku bankas konkurētspējas paaugstināšanas programmu pagājušās vasaras sākumā „palaida”, uzņēmējiem solīja 200 miljonus valsts garantētos aizdevumos. Diemžēl aizdevumus paspēja saņemt tikai daži, un tad nauda izsīka. Tālab man šķiet, ka uz solījumiem ļoti paļauties nevar.
Kādēļ atbalsta izveide uzņēmējiem tik ļoti ievelkas? Īpaši negribīgi šis vezums kustējās uz priekšu tieši „treknajos gados”, kad valsts iespējas bija nesalīdzināmi lielākas.
Manuprāt, viena no problēmām, kas būtu jāsaprot nākamajai valdībai, ir tā – ja viena ministrija izstrādā kādus priekšlikumus, nav sevišķi gudri kādai citai, kuru pārvalda ministrs no cita politiskā spēka, tos neņemt vērā tikai partiju politisko pretrunu dēļ. Tas bija ļoti bremzējošs faktors tautsaimniecībai svarīgu problēmu risināšanā. Tas ir nesaprotami, jo šobrīd taču ir runa par valsti. Vispirms taču ir Latvijas valsts un tās ekonomika, un tikai pēc tam kāda politiskā piederība.
"Var jau nodokļus paaugstināt, var spiest komersantus tos maksāt, bet – līdz vienam brīdim."
Ja komersanti vairs nespēs sniegt nedz pakalpojumus, nedz ražot, ja cilvēki neko nepirks, tad patiešām viss apstāsies.
Cik ilgi var dzīvot uz parāda? Var pajautāt ģimenei – kāpēc jūs ņēmāt to kredītu? Bet tikpat labi var jautāt arī Latvijas valdībai – kāpēc tika ņemti šie aizdevumi un vai ir zināms, kā tos atdot? Mēs, uzņēmēji, zinām, ka naudu var nopelnīt un parādus atdot, tikai kaut ko radot, pēc tam pārdodot un nopelnot naudu. Tāpat arī jādomā valstiskā līmenī. Nupat biju Londonā, izdevēju izstādē. Tiekoties ar izdevējiem un poligrāfiķiem sapratu, ka tur arī ir grūti, bet skaidri redzams, ka tiek veicināts iekšējais tirgus. Kaut arī varbūt ar mazāku apgrozījumu un mazāku peļņu, bizness tomēr notiek, jo lielā Anglija atļaujas samazināt nodokļus uzņēmējdarbības veicināšanas labad.
Tagad ir lemts, ka ar jaunajiem finanšu instrumentiem galvenokārt atbalstīs eksportspējīgus uzņēmumus, kas ražo produktus ar augstu pievienoto vērtību. Orientēšanās notiek uz lielākiem un jaudīgākiem uzņēmumiem. Ko saka MVKAP?
Piekrītam, ka naudu nedrīkst izniekot. Bet es īsti nesaprotu, ko mēs šobrīd gribam. Protams, ir labi, ka mums ir lielie uzņēmumi, tiem ir jāizdzīvo, bet vajadzīgi ir arī mazie. Kāpēc Eiropas lielvalstīs atbalsta mikrouzņēmējus mazos ciematos un mazpilsētās? Tāpēc, ka tie nodrošina ar darbu sevi, tādējādi nodrošinot savai ģimenei iztiku, un dod darbu vēl dažiem cilvēkiem. Manuprāt, vienreiz Latvijā deviņdesmito gadu sākumā lielo uzņēmumu glābšana jau notika un gandrīz visi mazie izputēja. Iestājoties Eiropas Savienībā, Latvija tika piespiesta pievērsties mazo un vidējo uzņēmumu sektoram, kas Eiropā ir stiprs un spēcīgs. Turklāt Latvija ir parakstījusi Mazo uzņēmumu Eiropas hartu.
Tad uzņēmēju projekti būtu jāvērtē pēc biznesa plāniem?
Protams! Ja Latgalē, piemēram, ir kravas pārvadātājs, kam pieder kravas auto, kāpēc viņu krīzes laikā lai neatbalstītu ar apgrozāmo līdzekļu pieejamību? Ja mazais komersants tagad noturēsies, pēc kāda laika atkal pilnvērtīgi strādās un varbūt pat paplašināsies. Ja bankrotēs, tad mašīnu atņems banka, pats aizies pēc sociālā pabalsta – un tālāk? Tas sliktums veļas kā sniega bumba.
Kādas ziņas padomei nāk no mazajiem un vidējiem uzņēmējiem?
Situācija ir drūma: ļoti daudz uzņēmumu šobrīd tiek slēgti, izsludina maksātnespēju, mēģina izstrādāt kādus sanācijas plānus. Uzņēmēji, zobus sakoduši, mēģina kaut ko darīt. Cilvēkam, kurš ir radījis savu biznesu, ir ļoti grūti to aizlaist bojā – tas taču ir kā bērns.
Pēdējā gada laikā, saprotot krīzes tuvošanos vai esību, manuprāt, Ekonomikas ministrija strādāja labi. Tika ieviesti daži atbalsta mehānismi, kas tika solīti gadiem, bija vērtīgi priekšlikumi, bet atkal jāsaka – ir pazemojoši, ka, piemēram, uz svarīgu jautājumu lemšanu Finanšu ministrijas (FM) pārstāvji vienkārši neatnāk vai atsūta zemāka ranga ierēdni, kurš labākajā gadījumā var visu uzklausīt un sagatavot kādus nenozīmīgus dokumentus.
Ilgu laiku FM vispār neuzskatīja par vajadzīgu veidot dialogu ar uzņēmējiem. Šī iestāde gadu strādā pie nodokļu izmaiņām, bet kādi ir rezultāti? Cik ilgi mēs cīnījāmies par refinansētās peļņas nodokli? Kad uzņēmēju organizācijas kopā ar lielajiem uzņēmumiem ņēma iniciatīvu savās rokās un veica šā nodokļa ietekmes modelēšanu, tad beidzot to arī ieviesa. Nu, un tad? Tagad, kad nodoklis stājies spēkā, peļņas vairs nav! Vēl viens aspekts: protams, ka ministram un valdībai ir sava teikšana, bet ierēdņu masa, manuprāt, ir tik liela un smagnēja, viņi atrodas tālu no uzņēmēju un arī darba ņēmēju problēmām, īstenībā no reālās dzīves un līdz ar to mīt kādā irreālā pasaulē. Zinu, ka dažās ministrijās vecākais referents joprojām pēc nodokļu nomaksas saņem ap tūkstoš latiem. Tā ir pietiekami liela nauda, lai viņš nemaz nejustu, ka valstī ir krīze. Viņš var viegli pateikt – nu jā, tas uzņēmums bankrotēja, jo bija slikts biznesa plāns!
