Nav jau nekas jauns, ka bērnunama bērni ir paēduši, siltumā un apģērbti. Protams, ar mīlestības saņemšanu kā nu ir, tā ir... Tā ir lielākais deficīts, pēc kā bērni ilgojas, un pieļauju, ka ne jau nu gluži no svešajiem atbraucējiem viņi to vēlas saņemt, bet skumst un domā par saviem vecākiem un ģimeni. Kad jautāju par vērtībām viņu dzīvē, lielākā daļa bērnu tā arī saka: ģimene, īstā ģimene, vecāki, kas nepamet, uzticība un mīlestība. Ārēji viņu dzīve nešķiet ne baiga, ne drūma un ne šermuļus uzdzenoša. Dzīve bērnunamā, kāda nu tā ir... Kāda mana paziņa pārdomā iespēju uz turieni aizvest savu mazo dēlu, lai viņš redzētu, kur var nonākt, ja nebeigs mammai “kāpt uz galvas”!? Gluži vienkārši manu, ka stereotipi joprojām ir aktuāli un aktīvi domāšanas un attieksmes veidotāji. Stereotipi lien ārā arī no ziedojumu maisiem, kuros ir tādas mantas, kuru īstā vieta ir atkritumu izgāztuvē.
"Bērnunama bērni ilgojas pēc jaunām lietām un drēbēm."
Es neesmu profesionāla miskastes izvedēja, līdz ar to jūtīgi uzņemu to, ja mana mašīna tiek piekrāmēta pilna ar it kā vērtīgām mantām bērnunamam. Šīs lietas savāktas kā tādas, kas kādam noteikti noderēs. Zinu, ka arī citi ziedojumu vācēji, tāpat kā es, mēdz ieskatīties gan maisos, gan kastēs, gan citos iepakojumos, ko nodos tālāk. Arī es rakājos. Un labi, ka tā – jo zinu, kā justos es, ja uz palīdzības lūgumu saņemtu apgrauztus šķīvjus un krūzes, apakšbikses ar dzeltenu svītriņu, vējjakas bez rāvējslēdža, bezpielietojuma krūciņas, nedarbojošos sadzīves tehniku, vecmāmiņas kleitas, džemperus ar caurumiem vai lāpījumiem... Un kas tad atliek? Maisos iekšā un uz īsto miskasti prom! Tāpat zinu, ka nododu tālāk daļu, ko nu nekādi nevajag bērnunama bērniem. Kā man stāstījusi direktore, jau gadiem bērnunams solidarizējas ar pagastu un daudzas mantas nodod sociālajam dienestam, lai tas savukārt varētu palīdzēt pagasta trūcīgākajiem ļaudīm. Un tas ir uzteicami, jo pieredze rāda, ka sliktāk ģērbti mēdz būt vienā otrā ģimenē, bet ne bērnunamā. Izrādās, ka šajos laikos arvien vairāk ļaužu iegriežas pēc drēbēm sociālajā dienestā, jo pirktspējas nav nekādas.
Bērnunama bērni ilgojas pēc jaunām lietām un drēbēm. Kad jautāju, ko viņi darītu, ja kāds uzdāvinātu 1000 latus, gandrīz visi vēlējās arī jaunas un stilīgas drēbītes. Nu gluži kā ģimenes bērns, kam vecāki ik pa laikam rod iespēju iegādāties jaunas lietas. Bērnunama bērniem ir visai maza sapratne par šo 1000 latu apmēru un to, ko iespējams par tiem iegādāties. Salīdzinot ar ģimenes un nepilnas ģimenes bērnu atbildēm, vēlmes daudzkārt pārsniedz 1000 latu robežu, līdzīgi kā tas ir bērniem, kuri dzīvo tikai ar mammu. Vēlmes saistītas gan tikai ar paša vajadzībām, gan liecina – mazais cilvēks domā arī par citiem.
Lūk, par 1000 latiem bērnunama bērni iegādātos: 1 – nopirktu jaunas drēbes un visu dzīvošanai nepieciešamo, 2 – noguldītu naudu bankas kontā uz procentiem, nopirktu stilīgākas drēbes, telefonu, portatīvo datoru, 3 – nopirktu datoru, māju, telefonu, visu mājai nepieciešamo, 4 – nopirktu drēbes, māju, mašīnu, brauktu ceļojumā, 4 – nopirktu drēbes, telefonu, mašīnu, daudz grāmatu par dzīvniekiem, 5 – nopirktu ģimenei nepieciešamo, 6 – nopirktu dāvanas un uzdāvinātu bērnunamiem, 7 – nokārtotu parādus, nopirktu drēbes, mantas, izremontētu bērnunamu, 8 – ziedotu slimiem bērniem, lai varētu atmaksāt operācijas, 9 – ieguldītu mācībās, lai iestātos augstskolā, 10 – nopirktu visu, kas būtu vajadzīgs labiem apstākļiem dzīvē.
"Visu citu ziedojamo mantu vidū jāieliek kāda, kas pašai ir mīļa lietiņa."
Akcijas, kas lielākoties notiek ap Ziemassvētkiem un kas aicina palīdzēt dažādām cilvēku grupām, jo publiskākas, jo savāc lielākus ziedojumus. Tajā pašā laikā sasparojas ne viens vien darba kolektīvs, kas izvēlējies iestādi, kuras ļaudīm palīdzēt. Un vislabāk, ja iepriekš ir noskaidrots, kāda palīdzība nepieciešama. Ikviens zina, ka ļoti iepriecina uzminētas dāvanas, bet tikpat labi viena iedomātas veltes otram var būt nederīgas. Par pirmajām prieks neviltots, par otrajām – pieklājīgs smaids un smeldzoša sirds.
Kad pirms daudziem gadiem sāku sadarboties ar cilvēkiem ar invaliditāti, atceros viņu teikto: viņi būtu ļoti pateicīgi, ja vispirms pajautātu, pirms nolemt, kas viņiem nepieciešams. Šie cilvēki jau gadiem paši raksta projektus, kuros izsaka savas vajadzības un veiksmes gadījumā piepilda un īsteno savas intereses – tātad palēnām virza un ietekmē sabiedrības domāšanu. Jāuzsver, ka palēnām, jo arī šī grupa joprojām saskaras ar stereotipiem, kas neiznīkst.
Pirms kādiem pāris gadiem gatavoju interviju, kurā savās pārdomās par ziedošanu dalījās ļaudis, kas tika uzteikti kā dāsni. Atļaušos daļēji atstāstīt aktrises Helgas Dancbergas teikto, jo tas man lika šo to pārdomāt. Varbūt vēl kādam ziedotājam tas noderēs. “Atceros gadījumu no manu bērnu bērnības. Viens no bērniem, redzot, ka ļoti priecājos par dāvanām, man teica: “Mammīt, es tev vēl kaut ko uzdāvināšu, kaut ko tādu, ko man nevajag.” Vēlāk par to “nevajag” esmu domājusi, cik daudz tas saistās ar dāvināšanu un ziedošanu. Reizēm no rītiem TV skatos sludinātājas Džoisas Maieres uzstāšanos. Kādu reizi viņas sacītais mani tā uzrunāja, ka nolēmu mainīties. Ekrānā bija redzams drēbju statīvs ar drēbēm, Maiere tās cilāja drēbes, piebilstot: “Tas varbūt man vēl noderēs, arī tas...” Viņa atklāja tieši manu attieksmi, kad pārskatu drēbes, ko ziedot. Pēc Maieres uzstāšanās tikai īsti sapratu – ko nozīmē ziedot.
Ikviens vēlas skaistas lietas. Man nav grūti šķirties, teiksim, no krūzītes, ko man nevajag. Bet tagad es zinu, ka visu citu ziedojamo mantu vidū jāieliek kāda, kas pašai ir mīļa lietiņa. Pēc tam ir tik labi, ka esmu to izdarījusi. Tā ir sava veida laimes sajūta. Vēl viena lieta, kam esmu tikusi pāri. Uzzinājām par kādu trūcīgu meiteni. Mēs ar mazmeitu salasījām mantas un aizbraucām pie viņas. Meitene stāstīja, kā nesaprotas ar mammu. Miteklis bija nekārtīgs un netīrs. Domāju: kā tā var, jauns cilvēks, bet nesaprotas ar mammu. Vēlāk atskārtu – tā nedrīkst vērtēt citus. Ja esi nolēmis palīdzēt, tad nemeklē ideālu – tad tā vairs nav ziedošana.”
"Ja esi nolēmis palīdzēt, tad nemeklē ideālu – tad tā vairs nav ziedošana."
Helgas Dancbergas stāstītais ir mainījis manu ziedošanas pieredzi. Ziedot nenozīmē atbrīvoties no liekā, vecā, nederīgā. Krāmus lielākoties ziedo, ja to var izdarīt anonīmi vai izmantojot starpnieku. Tiešā saskarsmē ziedojumam vajadzētu būs pārdomātākam.
Ziedojumam ir mazliet jāsāp. Ziedot ir jāmācās. Ziedot ir jāmāca. Arvien biežāk ziedojot un dāvinot, piedomājot, painteresējoties, izvērtējot atliktās mantas iespējams mainīt attieksmi pret tiem, kam vajadzīga palīdzība. Un viņi mums kļūs tuvāki, nevis bezpersoniski, sveši radījumi, kam atmetam veco un lieko. Mācoties ziedot, der atcerēties Mazā Prinča sacīto: „Mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām.”
