Jā, viņi nav vecāku gādībā, bērniem trūkst īstas vecāku mīlestības, ir jāievēro noteikts režīms, un tur vienam bērnam netiek sniegta nedalīta uzmanība. Tajā pašā laikā bērni ir siltumā, paēduši, apģērbti un arī aprūpēti, viņi saņem izglītību un gādību, lai tiem pavērtos kādas iespējas nākotnē.
Tā kā Latvijā nav pozitīvas pieredzes, ka no ģimenēm izņemtie bērni ātri atrod jaunas audžuģimenes, adoptētājus vai aizgādniekus, tad lielai daļai bērnunams kļūst par mājām uz ilgiem gadiem. Visu šo laiku rūpes par saviem audzēkņiem uzņemas audzinātājas, sociālie darbinieki, psihologi un pārējais bērnunamu personāls. Lielākoties tie ir cilvēki, kuriem ir pieredze darbā ar bērniem, kas nākuši no nelabvēlīgām ģimenēm.
Nu jau pagājis krietns laiks, kopš pati draudzējos ar kādu bērnunamu. Sākumā visa uzmanība bija veltīta bērniem: viņi taču palikuši bez vecāku gādības un viņiem nepieciešama papildu uzmanība, ko var sniegt arī viesojoties, parunājoties, apdāvinot. Un tā sajūta tāda laba: biju bērnu namā, aizvedu kādu mantu vai lietu, uzcienāju ar kādu kārumu...
Negaidītais pavērsiens
Bija kāds gadījums, kas man lika ieraudzīt un labāk izprast to daudzo cilvēku, kuri strādā bērnunamos, ikdienu, kas nebūt nav apskaužama, jo darbiniekiem lielākoties iznāk saskarties ar negācijām.
Nu, lūk, pateicībā par kādu notikumu savā dzīvē biju uz bērnunamu aizvedusi vairākas tortes. Biju iedomājusies, kā tās tiks sagrieztas, saaicināti bērni, viņi varēs izvēlēties savu tortes gabaliņu, un visi mielosies. Notikums pavērsās citādi. Tortes tika sagrieztas, saaicināti darbinieki, un katrs nobaudīja savu kūkas gabaliņu. Jutos tā kā neomulīgi... Man nebija žēl, ka cienasts tiek darbiniekiem – mani māca bažas, vai pietiks arī bērniem. Pietika visiem! Tikai pēc šī gadījuma sapratu, cik smagu darbu dara bērnunamos strādājošie un cik ļoti šiem cilvēkiem vajag gan pateicību, gan pozitīvu novērtējumu, gan uzmanību – visu to pašu, ko jebkuram algotam darbiniekam, kas pašaizliedzīgi veic savu darbu.
"Cik smagu darbu dara bērnunamos strādājošie un cik ļoti šiem cilvēkiem vajag gan pateicību, gan pozitīvu novērtējumu, gan uzmanību!"
Tā īsti nevaru atcerēties, vai maz esmu manījusi, ka publiski arī bērnunamos strādājošos piemin kā sociālās atstumtības grupu. Pati nesen pieminēju, rakstot vairākus projektus, lai konkursa kārtā bērnunams saņemtu mazmazītiņu summu darbinieku izglītošanai. Valstī, saasinoties ekonomikas lejupslīdei, arvien aktuālāki kļūst sociālie jautājumi – ekonomiskās problēmas radīs sociālo spriedzi ģimenēs, un pastāv draudi, ka nepieciešamība pēc bērnunamiem var pieaugt.
Labdarības organizatori joprojām mēdz iedomāties par sociālo institūciju iemītniekiem, bet šajos dienestos strādājošie lielākoties tiek aizmirsti. Viņu izstumtība mēdz būt pat krasāk izteikta, jo šie cilvēki savā darbā izdeg, bet finanšu resursi sevis uzlādēšanai budžetā ir nepietiekami.
Iespēju sevi pilnveidot bieži apgrūtina arī infrastruktūra, jo bērnunami lielākoties atrodas nomaļās vietās. Pašvaldības projektiņi dod kaut niecīgu izdevību piedalīties mūžizglītības programmās bērnunama darbiniekiem. Papildu izglītība un zināšanas ļauj sociālā jomā strādājošajiem justies zinošākiem, pārliecinātākiem, līdzsvarotākiem, prast lietot iegūtās zināšanas, būt konkurētspējīgiem un nezaudēt pašapziņu sarežģītos laikos.
Starp kontroli un patiesu interesi
Sarunās ar bērnunama direktori esmu uzzinājusi, ka zināšanu reizēm trūkst, piemēram, darbā ar pusaudžiem, kas pārvērtē savas spējas, kas negrib vai nespēj novērtēt savu reālo situāciju, kas nav gatavi pārvarēt grūtības, lai mainītu savu dzīvi, kas ir agresīvi, rupji un zaglīgi... Izglītības ministrija piedāvā izglītošanos tikai skolotājiem, Labklājības ministrija neko nedara, lai papildus izglītotu sociālajās institūcijās strādājošos. Mēs kopīgi esam īstenojuši projektu, kura rezultātā izveidojām pusaudžu dzīvokļus un krīzes centru, kā arī audzinātājas apguva vairākas mācību programmas. Šī projekta vēsture ir interesanta: bērnunama ideju atbalstīja Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrija, tā radās projekts, kurš uzvarēja konkursā.
"Šie cilvēki savā darbā izdeg, bet finanšu resursi sevis uzlādēšanai budžetā ir iedalīti nepietiekami."
Sākot dzīvi bērnunamā, bērnam ir diezgan grūti pieņemt situāciju, ka nu viņam jādzīvo svešu ļaužu vidū. Viņš, protams, jūtas nedroši, kamēr piemērojas jaunajiem apstākļiem. Bērnunamā ierodas sociāli ielaisti bērni, kuriem jāpievērš īpaša uzmanība. Ne tuvāk, ne tālāk esošajās skolās nav korekcijas klašu, kas ļautu šādiem bērniem izglītībā panākt vienaudžus. Bērni ierodas nelaimīgi, un dusmas un agresija tiek vērsta pret darbiniekiem, it kā bērna neveiksmē būtu vainojami viņi. Bērnunamā strādājošajiem pagaidām nav savas arodbiedrības, kas būtu gatava savus cilvēkus aizstāvēt. Pret šiem cilvēkiem tiek izvirzītas bargas prasības, veiktas kontroles, bet neviens nav ieinteresēts noskaidrot, kā jūtas bērnunamu darbinieki, kādas ir viņu vajadzības, kā tās varētu apmierināt institūcijas, kas nosaka un reglamentē šo iestāžu darbu. Bērnunamā strādājošajiem gan nevajadzētu justies sociāli atstumtiem...
