Priekšstati un realitāte
Viens no iemesliem, kas nosaka šo atsvešinātību, ir pašas sabiedrības radītie stereotipi par bērnunamiem. Vispirms tā radīja bērnunamus – pēc tam radās stereotipi un priekšstati. Pārsvarā balstīti pagātnē, šie mīti dzīvo šodienā.
Mīts par bāreņiem
Valda uzskats, ka bērnunamos pārsvarā dzīvo bāreņi. Patiesībā bāreņu tajos nav pat desmit procentu. Piemēram, 2009. gada 1. janvārī no 546 bērniem Rīgas bērnunamos tikai 49 bija bāreņi. Tiesa, liela daļa no bērnunamu iemītniekiem nāk no ģimenēm bez tēva. Ne tāpēc, ka tēvi būtu gājuši bojā vai ģimeni pametuši, bet tāpēc, ka nereti mātes pat nezina, kas ir bērna tēvs. To vēlāk ar sociālās aprūpes iestādes darbinieku palīdzību itin bieži mēģina noskaidrot paši bērni.
Mīts pat nabadzību
Nākamais mīts: bērni aprūpes namos dzīvo daudz trūcīgāk, nekā vienaudži ģimenēs. Ap Ziemassvētkiem ne viens vien no tīras sirds zvana un piedāvā lietotas mēbeles, sadzīves tehniku vai apģērbu un jūtas aizvainots, ja dāvanas nepieņem. Bet Rīgā ir bērnunami, kuru pusaudžiem liekas zem sava goda vilkt speciāli viņiem no Skandināvijas atvestu mazlietotu apģērbu. Bērnunamos katrā grupā ir televizori, DVD atskaņotāji, mikroviļņu krāsnis, kā arī visa pārējā ikdienā nepieciešamā sadzīves un elektrotehnika. Tā pirkta par budžeta naudu vai ir sponsoru dāvināta. Daudziem bērniem ir personīgie mobilie telefoni un MP3 atskaņotāji.
"Bērnunamu bērni materiāli ir pat nodrošinātāki nekā daudzi viņu vienaudži ģimenēs."
Ik mēnesi, sasniedzot noteiktu vecumu, bērni saņem tā dēvēto kabatas naudu - nedaudz vairāk par 6 latiem uz rokas. Viena bērna uzturēšana bērnunamā 2008. gadā valstij vidēji izmaksāja 568,88 latus mēnesī. Tātad bērnunamu audzēkņi materiāli ir pat nodrošinātāki nekā daudzi viņu vienaudži ģimenēs.
Mīts par četrām sienām
Tiek uzskatīts, ka bērnunamu iekšējās kārtības noteikumi ierobežo bērnu pasaules redzējumu. Arī tās ir aplamības. Viņi mācās vispārizglītojošās skolās. Viņiem ir visas iespējas apmeklēt mūzikas, mākslas, sporta skolas, visdažādākos pulciņus. Ne viens vien bērnunama iemītnieks ārzemēs bijis biežāk, nekā ģimenē augušais, jo ir dažādas apmaiņas programmas. Bērni dzīvo viesģimenēs, brauc ekskursijās. Arī tepat, Latvijā, tie apmeklē kultūras pasākumus, koncertus un teātra izrādes. Cita lieta, ka pusaudži bieži atsakās, bet ar varu nevienu piespiest nevar.
Mīts par neiejūtību un cietsirdību
Šie pārmetumi gan vairāk attiecas uz bērnunama darbiniekiem. Daudzi, kam nav nācies saskarties ar šo vidi, uzskata: „Šie bērni taču dzīvē tik daudz cietuši, tāpēc noteikti alkst pēc sirsnības un cilvēcības. Viņus vajag audzināt ar labu, tad viņi noteikti atbildēs ar to pašu. Ja tas nenotiek - vainīgi audzinātāji, kas tos nemīl un izturas pret bērniem pārāk skarbi.” Iespējams, ir grūti saprast, ka pusaudzis, ja tam nepatīk audzināja teiktais, var atbildēt ar trīsstāvīgiem lamu vārdiem, bet audzinātājs ir bezspēcīgs, jo pusaudža tiesības aizstāv ministrija, pašvaldība, bāriņtiesa un sabiedrība, turpretī audzinātāja tiesības neaizstāv neviens.
Tātad – sabiedrība grib redzēt vienu, bet patiesībā ir pavisam kas cits: dzīvē daudz pieredzējuši bērni, kas priekšlaikus kļuvuši pieauguši. Viņi spēj būt gan rupji, gan nežēlīgi. Stiprākie un vecākie neslēpj savu pārākumu pār vājākajiem un jaunākajiem. Tomēr, kad vajadzēs nostāties pret pieaugušajiem un pieaugušo pasauli, viņi visi būs vienoti. Ja vajadzēs, tie klusēs, melos un nepieciešamības gadījumā, ne acu nepamirkšķinot apgalvos, ka pret viņiem lietota vardarbība. Jo atšķirībā no ģimenē augušajiem viņi jau no mazotnes lieliski zina savas tiesības. Bet mums, lai spētu viņus saprast, pirmkārt nepieciešams savus priekšstatus sabalansēt ar realitāti.
Viņu tiesības - mūsu pienākumi
Par dažādiem starpgadījumiem bērnunamos runā nelabprāt.
„Vai ģimenēs par tiem mēdz runāt labprāt?” vaicā Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālo pakalpojumu nodaļas ģimenēm ar bērniem vadītāja Inese Tone. „Arī ģimenēs, pat šķietami labvēlīgās ģimenēs, bērni piedzeras, sāk lietot narkotikas un zog. Bet bērnunamos ir bērni no nelabvēlīgām ģimenēm, kur dzeršana bijusi ikdiena un daudzi zaguši jau kopš mazotnes. Zaguši nevis aiz gara laika, bet lai būtu ko ēst.”
Tomēr gluži tāpat kā ģimenes – arī bērnunami atšķiras. Ar audzēkņiem, audzinātājiem, tradīcijām un attieksmi gan pret sadzīvi, gan mācībām.
Valsts policijas Nepilngadīgo lietu inspekcijas galvenās inspektores Allas Maceiko rīcībā esošie dati liecina, ka šobrīd Rīgā inspekcijas uzskaitē par krimināliem nodarījumiem ir 16 un par likumpārkāpumiem 17 nepilngadīgie no bērnunamiem. Tas nav daudz, ja kopumā valstī uzskaitē ir ap 3200 nepilngadīgo.
Tomēr tas nav tik maz, kā varētu likties. Jo – ņemot vērā, ka bērnunami ir specifiska pasaule pasaulē un vienlaikus liela ģimene, šeit daudzas nebūšanas tiek noskaidrotas pašu spēkiem un likumpārkāpumi noklusēti. Ja ģimenē pēkšņi atklātos, ka bērns sācis zagt, vecāki taču uzreiz neskrietu uz policiju! Bet darbinieki apstiprinās, ka laiku pa laikam no bērnunama, sevišķi pilsētās, kur mantas vieglāk realizēt, pazūd, piemēram, televizors, DVD atskaņotājs... Kāds no rīta vairs neatrod savu mobilo telefonu. Vecākie audzēkņi no mazajiem aizņemas kabatas naudu. Un interesanti - mazie nesūdzas. Jo tur viņi visi ir savējie, kamēr pieaugušie, bērnunamu darbinieki, vairumā gadījumu – svešinieki. Iespējams, mazie mierina sevi ar domu, ka izauguši darīs tāpat.
Valsts nevar aizstāt ģimeni
Lielākā daļa bērnu, kas nonāk sociālās aprūpes un rehabilitācijas institūcijās, ir garīgi un fiziski veseli. Problēma gan ir oligofrēnija (iedzimta vai agrā bērnībā radusies garīgā atpalicība). Rīgā tā ir gandrīz katram piektajam no bērnunamu audzēkņiem. Pedagogi apgalvo – ir bērni, kas garīgi it kā būtu veseli, bet psihiski un emocionāli nestabili. Nereti agresīvi, gatavi eksplodēt par jebkuru sīkumu vai arī gluži pretēji – flegmatiski, depresīvi, ar uztveres traucējumiem. Turklāt viņu skaits katru gadu lēnām pieaug. Tātad pieaug to skaits, ar kuriem nepieciešams strādāt individuāli. Pieaug individuālā darba apjoms. Un, kaut arī tam paredzēti speciāli pedagogi un audzinātāji, jo lielāks bērnunams un vairāk bērnu, jo grūtāk to panākt.
"Sabiedrība grib redzēt vienu, bet patiesībā ir pavisam kas cits: dzīvē daudz pieredzējuši bērni, kas priekšlaikus kļuvuši pieauguši."
Ko šādā situācijā var valsts un sabiedrība? Garantēt dzīvesvietu un aprūpi. Nodrošināt ar visu ikdienā nepieciešamo un izglītību. Bet valsts un sabiedrība nevar pašu galveno – aizstāt vai atdot ģimeni.
Mātes... Dieva dotās un pārējās, kuras ne par ko neatbild
Bērnunama „Imanta” direktore Ausma Bakāne ir aizbildne 62 sava bērnunama bērniem. Ja ar kādu no tiem kaut kas notiks, viņu var tiesāt un sodīt. Sabiedrība būs sašutusi. Viņai, visticamāk, pārmetīs nolaidību, bezatbildību un neprofesionalitāti. Turpretim māti – kas piedzērusies kopā ar tikpat iereibušiem draugiem taksometrā iebrauc bērnunama teritorijā un kategoriski pieprasa tikšanos ar piecgadīgo meitu – par to, ka viņa savu meitu neaudzina, bet liek to darīt valstij, sodīt nevar. Tāpat kā nevar sodīt tās mātes, kas savus bērnus vienkārši nodzērušas. Neskatoties uz to, ka Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24. pantā ir uzskaitīti seši vecāku pienākumi pret bērnu, A. Bakāne uzskata, ka pret mātēm alkoholiķēm sabiedrība ir bezspēcīga. Jo uztur ne tikai šo sieviešu bērnus, bet ar dažādiem sociāliem pabalstiem arī viņas pašas, naivi cerot, ka tās pēkšņi mainīsies.
Direktore saka: „Ir pienācis pēdējais laiks Latvijā sākt strādāt pie likumdošanas, lai vecāki beidzot saprastu, ka viņiem jāpiedalās savu bērnu audzināšanā. Pretējā gadījumā daļa cilvēku pilnīgi atklāti dzīvo uz sabiedrības rēķina un mēs, pārējie, esam bezspēcīgi. Ja agrāk daļa vecāku tomēr centās mainīt dzīvesveidu, lai atgūtu bērnus, tagad tas notiek arvien retāk.” Arī A. Maceiko netieši viņai piekrīt, apgalvojot, ka Bērnu tiesību aizsardzības likums pašlaik darbojas labi ja par 30 procentiem. Tātad tas ir likums uz papīra.
Bet vai ar likumu iespējams piespiest mīlēt savu bērnu? Vai ar likumu var atrisināt neskaitāmās šodienas sadzīves problēmas un cilvēku psiholoģiskās īpatnības?
Vairāk nekā mātes alkoholiķes A. Bakāni uztrauc sievietes, kas it kā pat vēlas audzināt savus bērnus, bet kuras nepārtraukti vajā dažādas likstas. Un tad ik pa laikam uzrodas kāds vīrietis, kam viņas pieķeras, cerot, ka beidzot varēs dzīvot pa īstam. Bet vīrietis pazūd, viņas atkal paliek vienas, un riņķa dancis turpinās. Direktore šīs sievietes sauc īsi - par infantilām.
"Atšķirībā no ģimenē augušajiem viņi jau no mazotnes lieliski zina savas tiesības."
Tomēr bērni, tie, kuri nav pilnībā norobežojušies no vecākiem, vienalga mīl savas mātes. Tiklab infantilās, kā dzērājas. Pēdējā laikā šīm abām kategorijām pievienojusies vēl trešā – mātes, kas devušās peļņā uz ārzemēm, tur nodibinājušas jaunas ģimenes un aizmirsušas par saviem bērniem Latvijā. Bet viņu bērni, kuri nonākuši bērnunamos, vienalga ilgojas pēc mammas. „Saprotiet, patiesībā mēs viņus esam izaudzinājuši,” direktore turpina, „bet viņiem vienalga dārgāka par visu būs šī māte, kas nav ne pirkstiņa pakustinājusi sava bērna labā.”
Trīsdesmit septiņu gadu laikā direktore neskaitāmas reizes bijusi audzēkņu izlaidumos un pat kāzās mātes vietā. Reiz kādā izlaidumā palicis tik skumji ap sirdi, ka teikusi audzēknim: „Tu bērnunamā esi nosvinējis desmit dzimšanas dienas, un ne reizi tava mamma neatnāca. Un arī šodien, kad tu beidz skolu, viņas nav.” Puisis uz to atbildējis: „Viņai nav laika – viņai jāaudzina mazais brālis.”
Audzināt vai atpirkties?
Kā stāsta Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta Sociālo pakalpojumu organizācijas nodaļas vecākā referente Elvīra Grabovska, atbildība par bērnu aprūpi Latvijā ir sadalīta starp valsti un pašvaldībām. Valsts rūpējas par bērniem līdz divu gadu vecumam un par bērniem invalīdiem līdz četru gadu vecumam. Pēc tam tie nonāk pašvaldību bērnunamos. Labklājības ministrijas pārziņā ir astoņi sociālās aprūpes centri Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Baldonē un Talsu rajonā, kuros atrodas bērni invalīdi. Bērni ar smagiem garīga rakstura traucējumiem valsts aprūpē atrodas līdz astoņpadsmit gadu vecumam.
Vēl Latvijā ir 37 pašvaldību bērnunami, 9 nevalstisko organizāciju sociālās aprūpes centri un 5 ģimenes bērnunami. Diemžēl ar pēdējiem pagātnē saistītas gan lielas cerības, gan skandāli. Ministrijā saka – tie neesot sevi attaisnojuši, tāpēc bērnu skaits tajos samazinoties. Pretruna, šķiet, slēpās tajā, ka deviņdesmito gadu beigās, atbilstoši toreizējai likumdošanai, ģimeni mēģināja pārvērst par iestādi, bet bērnu audzināšanu – par tās biznesu.
Kā bērniem atdot ģimeni? Ja ne viņa ģimeni, tad vismaz ģimeni, kurā var izaugt pilnvērtīga personība, kas, kļūstot pieaugusi, ir gatava arī patstāvīgai dzīvei.
Speciālisti apgalvo - mūsu sistēma daudz neatšķiras no līdzīgas sistēmas citur Eiropā. Vienīgi tur šajās aprūpes iestādēs bērnu esot mazāk – ap desmit. Turklāt stipri diferencētas arī pašas iestādes. Piemēram, bērniem, kas cietuši no vardarbības, jauniešiem ar atkarībām, pusaudžiem, kas pārkāpuši likumu, bērniem, kam grūtības ar mācībām... Mēs to it kā nevaram atļauties.
Mums bērnunamos ir no desmit līdz septiņdesmit audzēkņu. Un, kaut arī ir atsevišķas aprūpes iestādes veselajiem un slimajiem, speciālas iestādes mazgadīgajiem likumpārkāpējiem un centri no alkohola vai narkotikām atkarīgajiem, pati sistēma ir stipri birokrātiska un ar diskutējamu efektivitāti. Tāpēc pārņem sajūta, ka neviens īsti nav rēķinājis, kā valstij ilgtermiņā būtu izdevīgāk. Vieglāk ir padomju laika pieredzei un praksei uzpotēt principiāli citu pieeju bērniem un viņu problēmām. Tādu pašu kā citur Eiropā. Rezultātā rodas savdabīgs hibrīds. Un valsts, nespēdama situāciju būtiski mainīt, nereti mēģina atpirkties kā no bērniem, tā no viņu degradētajām ģimenēm. Bet diezin vai krīzes situācijā, kad pašvaldībām ar saviem ierobežotajiem budžiem jātiek galā ar neskaitāmiem pienākumiem, mēs arī atpirkties vairs varēsim.
Igauņi meklē un atrod risinājumu
Igauņi tuvāko piecu gadu laikā no bērnunamiem grasās atteikties vispār. Arī Latvijā ne viens vien šajā sistēmā strādājošais uzskata, ka bērnunami tādā veidolā, kādā tie ir pašlaik, savas iespējas ir izsmēluši. Nevar nepārtraukti tikai uzlabot un pilnveidot, nepieciešama principiāli jauna pieeja.
Viens no variantiem - audžuģimenes. Tajā ļoti ieinteresētas ir pašvaldības, jo tad par bērniem maksā valsts. A. Bakāne norāda, ka ar bērnu nodošanu aizbildniecībā un audžuģimeņu veidošanu jābūt ļoti uzmanīgiem. Citādi var notikt tas pats, kas ar ģimeņu bērnunamiem. Audžuģimene patiesībā nozīmē sevis upurēšanu sveša bērna labā. Nevis skaistās patētiskās frāzēs, bet 24 stundas diennaktī. Visi to nespēj, un no visiem to nemaz nedrīkst prasīt.
"Audžuģimene nozīmē sevis upurēšanu sveša bērna labā. Nevis patētiskās frāzēs, bet 24 stundas diennaktī."
Tomēr ir vēl viens ceļš, ko Latvijā pārstāv starptautiskā sabiedriskā organizācija SOS Kinderdorf-International, kurai pasaulē ir gandrīz 500 ciematu un 400 jauniešu namu. Divi no šiem SOS bērnu ciematiem darbojas arī Latvijā – Bauskā un Valmierā. Ārēji tie neatšķiras no jebkura privātmāju ciemata. Krāsainas kotedžas ar virtuvi un guļamistabām, kur kopā ar mammu dzīvo līdz septiņiem dažāda vecuma bērniem.
Tas ir nepilnīgs (jo tēva nav), bet tomēr ģimenes modelis, kas balstās uz rūpīgi izstrādātiem un ikdienā precīzi realizētiem principiem. Rotaļu un sporta laukumi. Pašu iekopti dārziņi zem logiem, kopīgi veicami mājas darbi un savs ģimenes budžets. Nauda tiek iedalīta, bet par tās izlietošanu lemj pati ģimene. Vecākie bērni var brīvlaikā mēģināt piestrādāt, lai papildinātu ne tikai ģimenes, bet arī savu budžetu. Var apģērbu vai aizkarus pirkt lietoto preču veikalā, un tad šādi ietaupītai naudai ir pavisam cita vērtība. Katrā ziņā tā ir principiāla cita pieeja naudai, lietām, darbam un kopējai sadzīvei nekā pašvaldību bērnunamos. Piemēram, bērnunamos teātra apmeklējums ir obligāts pasākums, no kura pusaudži vairās, bet SOS bērnu ciematā tas ir motivējošs un stimulējošs, ko saņem kā balvu par labām sekmēm.
It kā pavisam vienkārši un loģiski. Bet aiz šķietami vienkāršās fasādes ir sarežģīts, mērķtiecīgi organizēts un uz katru konkrēto bērnu orientēts darbs, lai ar samērā nelieliem resursiem panāktu maksimālu efektu. Ne velti līdzīgu modeli nākotnei izraudzījušies igauņi un mēģina adaptēt labākie Latvijas bērnunami. Tajā skaitā arī bērnunams Imantā.
Turpināt pa vecam vai meklēt jaunus risinājumus?
Gribot negribot nākas atzīt, ka pašreizējā sistēma ir ne tikai dārga un mazefektīva, bet arī nonākusi pretrunā ar sevi – jo lētāki un rentablāki šobrīd ir lielie bērnunami ar piecdesmit un vairāk audzēkņiem. Tomēr tie nekādi nespēj garantēt ne ģimeniskās attiecības, kas šiem bērniem nepieciešams visvairāk, ne arī radināt patstāvīgai dzīvei, kur nav tikai tiesības, bet arī pienākumi.
Ko izvēlēties un kādu veidot Latvijas bērnunamu nākotni? Sevišķi svarīgs šis jautājums ir pašlaik, kad bērnunamus līdz ar citām institūcijām pārņem jaunizveidotās novadu domes.
Ja mums nepietiek spēka un resursu, lai pāraudzinātu nelabvēlīgās ģimenes un mātes alkoholiķes, tad varbūt nepieciešams koncentrēt spēkus, lai radītu jaunu ģimenes modeli vai tādu bērnunamu struktūru, kas audzina tikai bērnu. Ilgtermiņā tas noteikti atmaksātos, un nākotnē jauniešiem, kuri līdz astoņpadsmit gadiem un dažreiz pat ilgāk atrodas valsts aprūpē, būs vieglāk veidot savu pilnvērtīgu dzīvi.
