Tad nu - ģimene un bērni kā vērtība vairs nav aktuāli? Premjera Jaungada uzrunā tādi vārdi kā „ekonomika, nauda, finanses, ienākumi” tiek minēti 20 reizes, bet vārds „ģimene” – nevienu.
Vai šis būtu viens no gadījumiem, kad personiskās un partijas ambīcijas tiek stādītas augstāk par valsts interesēm? Vai tā ir neizpratne un šaurredzība, bērnu un ģimenes jautājumus ar vieglu roku noapaļojot līdz skolēnu brīvpusdienām (ko varot nodot IZM)² un pabalstiem (ko savukārt – LM)? Vai arī bērniem un ģimenēm Latvijā nav aizmugures, jo šī nav tā joma, kur apgrozās līdzekļi? Vai varbūt valstī lietas notiek, balstoties uz personīgo dzīvi un personiskajām aktualitātēm?
Protams, nav noslēpums, ka skaļākie runātāji ne vienmēr ir pozitīvo vērtību aizstāvji un lielākā tautas daļa mierīgi dzīvo savu dzīvi, savās ģimenēs strādājot, lai tās nodrošinātu un izaudzinātu savus bērnus. Viņiem vienkārši nav laika cīnīties par to, kas viņiem svarīgs, vai arī neticība pozitīvām izmaiņām valstī ir pārāk liela. Bet – viņiem ģimene ir lielākā vērtība. Protams, ne vienmēr viņi prot (vecāku pieredze), ne vienmēr viņi iztur (pretēju vērtību kults medijos), ne vienmēr viņi saņem atbalstu (no valsts un līdzcilvēkiem). Bet viņi tiecas veidot savu ģimeni kā balstu un patvērumu šajā materiālisma un patēriņa pasaulē. Viņi maksā nodokļus un rada jaunus nodokļu maksātājus, un reizi četros gados pauž savu viedokli – klusi un nemanāmi.
"Valsts parāda savu attieksmi pret vērtībām un rāda priekšzīmi iedzīvotājiem."
To pašu var sacīt par bērniem, kas Godmaņa kunga Jaungada runā izskanēja kā viena no trim neaizskaramajām prioritātēm³ to mazaizsargātības dēļ. Jā, bērni nav spējīgi sevi aizstāvēt, tāpēc pēc Dieva iekārtojuma tie ir uzticēti ģimenei – savai miesai un asinīm. Turklāt bērni ikvienu realitāti pieņem kā absolūtu patiesību – gan ģimeni, kurā vecāki ir šķīrušies, gan to, kurā valda vardarbība vai alkohols, gan to, kurā neprot mīlēt vai risināt problēmas. Un interesanti, ka tieši bērni vainu meklē sevī, jo viņu mamma un tētis, ja tādi ir, taču vienmēr rīkojas pareizi. Viņi nesūdzas, bet, kad saprot, ka var, tad ir par vēlu – līdz sešu gadu vecumam pamats bērna dzīvei ir ielikts vismaz par 90 procentiem.
Šie ir bērni, kas nav vajadzīgi valstij, jo tai ir citas prioritātes (likvidēt ministriju). Šie ir bērni, kam valsts ar savu tuvredzību nākotnē uzkraus milzīgu sociālo slogu (divi pensionāri uz vienu darbspējīgo). Šie ir bērni, kam būs jāveido savas ģimenes (vai viņi to mācēs?). Šie ir bērni, kam būs jārada bērni (vai viņi to gribēs?). Jā, šie ir tie paši bērni, kas ir sabiedrības neaizsargātā daļa, ko savā runā uzsvēra premjers. Diemžēl arī valsts nākotne un vienīgā iespēja Latvijas tautas izdzīvošanai.
Kā iespējams aizsargāt bērnus, neaizsargājot ģimenes?
Interesanta, šķiet, valdības domu gaita, kad tā skrien līdzi visiem ES ieteikumiem, veidojot n-tās organizācijas, kas uzrauga kādus procesus utt., bet šādā valsts pastāvēšanas jautājumā ignorē tās pašas ES ziņojumus par demogrāfisko krīzi Latvijā, kas ir reāls, ne tikai teorētisks izdzīvošanas jautājums mazajai Latvijai. Neviļus rodas salīdzinājums, ka tautas kalpi ievēlēti, lai veiktu kādu eksperimentu ar pāris miljoniem ļautiņu, kas aiz stikla sienas cenšas izdzīvot. Nu tāda pašiznīcināšanās – dienā „trusīšu” skaits stikla bunkurā samazinās par 38, bet ārpusē esošie berzē rokas, jo būs vajadzīgs mazāk „burkānu”.
Nenoliedzami, ģimenei ir svarīgi saņemt valsts atbalstu finansiālā veidā. Bet, iespējams, tikpat svarīgi tai ir zināt, ka TĀ ir vērtība, ka TĀ ir vajadzīga valstij. Ka ir vērts kopīgi pārvarēt grūtos brīžus arī savā ģimenē un – saglabāt, neizjaukt, pasargāt. Citādi var sanākt, kā tajā stāstā, ka pieraduma dēļ tuvos cilvēkus sev līdzās uztveram par pašsaprotamiem, nemanot, cik liela vērtība tie mums ir. Ir sajūta, ka viņi būs līdzās vienmēr un mums pat pirksts nav jāpakustina. Zinām, ka viņi visu pacietīs, panesīs, piedos… Kamēr skrienam, pelnām, baudām, patērējam… Bet tad kādā brīdī – viņu vairs nav. Vienkārši nav, un nekad vairs nebūs. Tad šķiet, ka pamats zudis zem kājām, ka atņemta daļa no mums pašiem, ka nekam vairs nav nozīmes. Tikai tad ieraugām, ka viss, ko esam uzskatījuši par svarīgu, kam esam tērējuši savu Laiku, par ko cīnījušies, nav plika graša vērts. Jo, pat to visu atdodot, nav iespējams zaudēto atgūt.
Ar visu cieņu pret pārējām ministrijām, kas pastāv no Latvijas pirmssākumiem vai izveidotas „treknajos gados”, šobrīd izskatās, ka viss ir svarīgāks – vide, kultūra, reģioni, labklājība, veselība, ekonomika, tikai ne ģimene. Vieta, kurā rodas un veidojas cilvēks. Lieta, kas tieši ietekmē ikvienu no minētajām jomām, jo tās nebūs vajadzīgas, ja nebūs cilvēku. Savukārt, ja būs stipras ģimenes, no kurām nāks mīlēti bērni un veselas personības, tad gan veselība būs stiprāka un noziedzība mazāka, gan darbaspēka un veco ļaužu problēmas vieglākas, gan patriotisms lielāks un vide aizsargātāka. Un daļa no minētajām ministrijām nebūs aktuālas, jo pētījumi rāda, ka tieši ģimenē rodams daudzu jo daudzu personisko un valsts problēmu, negatīvās statistikas cēlonis. Iedzīvotāju novecošanās, tai progresējot, var novest pensiju sistēmu finansiālā sabrukumā jau 2035. gadā, bet veselības aprūpes sistēmu – laikā no 2030. līdz 2050. gadam⁴. Šis ir tikai viens no piemēriem, kas mūs sagaida, ja ignorēsim ģimeni kā lēmuma pieņēmēju par bērna radīšanu, ģimeni kā vidi veselai personībai, ģimeni kā cēloni, ģimeni kā valsts pamatu.
Bet, kamēr augsti kungi runā un pieņem lēmumus, karavāna iet tālāk – laulības tiek šķirtas, cilvēku skaits samazinās, bērni kļūst par vardarbības un nepieskatīšanas upuriem, pusaudžu atkarības un aborti pieaug. Diemžēl, neapzinoties un neieguldot cēloņos, ar katru dienu, ar katru nepārdomātu lēmumu vai bezdarbību problēmu sekas kā sniega bumba veļas no kalna, kļūstot arvien lielāka.
Valsts zāģē zaru, uz kura pati sēž
Latvija kopš seniem laikiem sevi simbolizē ar ozolu – spēcīgas saknes, kas vēršas plašumā, stabils stumbrs ar biezu mizu, kas aizsargā kodolu, plaši zari, kas sniedzas pret sauli, krāšņas lapas un ozolzīles, kas vēsta par pārticību un vairošanos, ilgs mūžs… Diemžēl šobrīd tā vairāk līdzinās kaktusam ar tukšu vidu, kas lepojas ar pāris adatām, uzzied reizi četros gados, ir reti jālaista, bet saknes līdzinās purava bārkstīm.
Sagraut vienmēr ir vieglāk nekā uzcelt, tāpēc katram valdības solim vajadzētu būt atbildīgam, pārdomātam un pamatotam ļoti nopietnos apsvērumos, lai zaudējums neiznāk lielāks nekā ieguvums. Ne uz visām lietām pasaulē var skatīties no auksta aprēķina viedokļa. Līdzīgi kā bērnu pēc vecāku šķiršanās nevar matemātiski sadalīt uz pusēm, un ikviena šķiršanās nenovēršami ietekmē bērna personību, tā arī Bērnu un ģimenes lietu ministrijas likvidēšana var atstāt neprognozējamu ietekmi uz Latvijas valsti. Tas ir kā bumba ar laika degli. Tas ir vērtību jautājums.
Ģimene ir valsts pamats, un gudri ir vadītāji, kas to zina un respektē. Ģimene ir labākais ieguldījums gan personīgajā, gan valsts līmenī. Godmaņa kungs, lūdzu, neaizmirstiet par to, pieņemot lēmumus Latvijas tautas un vēlētāju vārdā!
Bet mēs, ģimeņu, bērnu, valsts nākotnes un ikviena cilvēka interesēs, nākam klajā ar paziņojumu, ka sekosim līdzi un informēsim sabiedrību par valdības un Saeimas lēmumiem, individuālajiem balsojumiem, kā arī iepazīstināsim sabiedrību ar ģimenei draudzīgiem politiķiem un viņu ģimenēm.
¹ Citāts no premjera I. Godmaņa /LPP/LC/ Jaungada runas.
² Segliņš /TP/ intervijā LNT "900 sekundes" teica, ka atsevišķa ministrija bērniem varot būt labi un skaisti, taču šīs lietas varot paveikt arī citās ministrijās. Viņš uzsver, ka par skolēnu problēmām rūpējas Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), savukārt sociālos jautājumus risina Labklājības ministrija (LM).
³ „Kad pirms gada Jūs brīdināju par sarežģītiem laikiem, es vienlaikus devu jums vārdu: lai kas arī nenotiktu, neaizskaramas ir trīs iedzīvotāju grupas: pensionāri, invalīdi, bērni.” „Mēs turpināsim atbalstīt mazaizsargātos. Par katru cenu.”
⁴ Demogrāfiskā attīstība Latvijā 21. gs. sākumā. Latvijas Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisija, 2006.
