Saskaņā ar Ārstniecības likuma 16. pantu ikvienam ir tiesības saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Nesen kādai sasirgušai cienījama vecuma pensionārei ieteicu izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, gadījumā, ja viņas veselības stāvoklis naktī pasliktinātos. Pensionāre šādu varbūtību kategoriski noraidīja kā gandrīz vai nepieklājīgu. Pirmkārt, kā drīkst traucēt ātro palīdzību ar šādiem „niekiem”, otrkārt, viņas pensija nebūt nav tik liela, lai maksātu soda naudu par neatliekamās medicīniskās palīdzības nepamatotu izsaukšanu. Diemžēl šī ir tipiska aina – sasirdzis cilvēks, neapzinādamies ne sava veselības stāvokļa patieso ainu, ne likumdošanas trūkumus, riskē ne tikai ar veselību, bet reizēm ar dzīvību.
Vai ir kāds noteikumu kopums, tiesību akti, kas pacientam būtu jāzina, saucot neatliekamo medicīnisko palīdzību, un vai tiešām būtu jābaidās to darīt, arī neesot pārliecinātam par izsaukuma pamatotību?
Kādi gan var būt tiesību akti, ja ir noteikti stāvokļi, pie kuriem neatliekamā palīdzība tiek garantēta katram – vai viņš ir apolitisks, vai politisks, bagāts vai nabags – šī neatliekamā palīdzība dzīvībai kritiskos brīžos ir garantēta. Ja cilvēkam, kam nepieciešama palīdzība, šķiet, ka tā ir vajadzīga, viņam ir tiesības zvanīt, precīzāk – viņam pat noteikti vajadzētu zvanīt. Tam domāts diennakts dispečeru dienests, kur ir pieejami vecākie dežūrārsti, vecākie reanimatologi un speciāli konsultanti, kas izvērtē slimnieka šaubas un to, vai šis stāvoklis var vai nevar apdraudēt slimnieka veselību. Nekad ārsta izsaukuma atteikšana nedrīkstētu izraisīt slimnieka stāvokļa pasliktināšanos vai pat draudus dzīvībai.
"Saucot palīgā ugunsdzēsējus, mēs arī nerunājam līdzībās – ir vai nav liesmas pietiekami lielas, varbūt vēl nedaudz pagaidīt, kad uzlīs lietus un apdzisīs pašas... Ir jābrauc uz vietas un jāreaģē."
Respektīvi – mediķi var kļūdīties tikai par labu slimniekam. Ja ir kaut mazākās šaubas, ka ir nepieciešama palīdzība, ja cilvēkam sāp krūtīs, ja ir auksti sviedri, ja nav pārliecības, ka vainīgs ir radikulīts, un mēs to nevaram apstiprināt, tad nedrīkstam teikt: ejiet pie ģimenes ārsta. Šādos gadījumos ir jābrauc un slimnieks jāapskata uz vietas. Ja pacientam ir sāpes vēderā un nav iespējams konstatēt, vai tā ir „aklā” zarna vai žultspūšļa iekaisums, vai kāda cita vaina, kas prasa neatliekamu ķirurģisku ārstēšanu, tad nekavējoties ir jādodas pie slimnieka un situācija jānovērtē uz vietas. Tāpat arī daudzi citi gadījumi nav konsultējami pa telefonu. Saucot palīgā ugunsdzēsējus, mēs arī nerunājam līdzībās – ir vai nav liesmas pietiekami lielas, varbūt vēl nedaudz pagaidīt, kad uzlīs lietus un apdzisīs pašas... Ir jābrauc uz vietas un jāreaģē.
Bet kā ir ar tiem maksas izsaukumiem, no kuriem baidās pensionāri?
Ja ārsts konstatē, ka NMP nav vajadzīga, bet, ja slimnieks uzstāj, arī tad apmēram trīs stundu laikā, ja mašīna ir brīva, šis izsaukums tiks izpildīts. Taču tas būs maksas pakalpojums. Viens ātrās medicīniskās palīdzības brigādes izsaukums vidēji maksā 50 latu stundā, taču par izsaukumu pacients samaksā līdz astoņiem latiem. Tas, ka ir iespējami šādi izsaukumi ar neadekvāti zemu cenu – tā jau ir mediķu un veselības organizatoru problēma. Laiks beidzot sakārtot šos cenu samērus. Ģimenes ārsta izsaukums mājās bez iespējas uz vietas veikt elektrokardiogrammu, citas izmeklēšanas vai injekcijas maksā vismaz divas reizes dārgāk. Var jau būt, ka cilvēki sāk to arī ļaunprātīgi izmantot.
"Kad ir pienācis rīts, tad ir plīsušas „aklās” zarnas, tad ir ielaisti infarkti, kuru dēļ šie slimnieki aiziet aizsaulē."
Ko darīt, ja redzu uz ielas pakritušu cilvēku, bet nespēju paskaidrot ātrā medicīniskā dienesta dispečerei, kas viņam kaiš? Dažreiz satraukums var būt tik liels, ka ir diezgan sarežģīti labā literārā valodā aprakstīt radušos situāciju. Vai šādā gadījumā NMP izsaukums būtu nepamatots?
Neviens jau nezina, kādēļ šis cilvēks guļ zemē, arī piedzēries būdams. Redz uz ielas nokritušu cilvēku. Kādam šķitīs, ka viņš ir piedzēries, bet varbūt tas ir cilvēks ar, piemēram, krītamo kaiti, varbūt viņam slikti ar sirdi, varbūt krities asinsspiediens. Varbūt cilvēkam ir asinsvadu tromboze, un viņam var palīdzēt tikai tuvākās stundas laikā, veicot neiroķirurģisku operāciju specializētā centrā. Iespējams, nav pareizi, ka uz katru gadījumu publiskā vietā tiek sūtīta pati labākā brigāde ar modernāko tehnoloģiju, varbūt šādos gadījumos varētu tikt sūtīta brigāde no tās NMP stacijas, kas atrodas vistuvāk notikuma vietai.
Nevienai mātei nav svešas tās izjūtas, kas pārņem tad, kad bērns saslimis un tu nezini, kā viņam palīdzēt. Cik augstai jābūt ķermeņa temperatūrai, lai sauktu NMP? Kad var līdzēt tikai ārsta konsultācija pa telefonu? Vai drīkst skatīties tikai uz bērna temperatūru, izvērtējot stāvokļa nopietnību?
Bērnam var būt ne sevišķi augsta temperatūra, piemēram, 37,8, bet varbūt viņam ir cukura diabēts, varbūt kādas citas slimības, kas stāvokli var vērst par ļoti bīstamu. Katrs gadījums ir jāizvērtē, šeit nedrīkstētu būt tikai „piesegšanās” ar dokumentu, ka tā, lūk, bija rakstīts. Tā ir cilvēku nemīloša attieksme. Bez vēlēšanās palīdzēt, izdarīt visu cilvēka labā. Tā vairs nav misija.
Manuprāt, šeit klibo tieši statistiskā analīze – cik gudri mēs visi esam „pēc kaujas un pēc kara”. Tad, kad slimnieks jau ir apskatīts, tad, protams, ļoti viegli noteikt diagnozi un vēl vieglāk un precīzāk ir tad, kad, nedod Dievs, ir veikta sekcija...
Es pietiekami daudz esmu redzējis absolūti bezjēdzīgas nāves, tai skaitā arī ļoti ielaistas slimības, kad cilvēki, un latviešu cilvēki ir ļoti pacietīgi, bieži rīkojas tādas nevajadzīgas kautrības vadīti – ko tad es tur saukšu, ko tad es tur sestdien vai svētdien, vai naktī viņus traucēšu, gan jau pagaidīšu līdz rītam. Un tad, kad ir pienācis rīts, tad ir plīsušas „aklās” zarnas, tad ir ielaisti infarkti, kuru dēļ slimnieki aiziet aizsaulē, ir ielaistas saslimšanas, kuru rezultātā ārstēšanās ilgst nevis divas līdz piecas dienas, bet varbūt mēnešiem ilgi.
"Nonākot nelaimē, ikvienam valsts iedzīvotājam ir tiesības un iespēja saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību."
Par ko tad mēs cīnāmies – vai par to, lai šogad būtu mazāka cilvēku mirstība? Vai mēs cīnāmies par to, cik naudas tiek iztērēts izsaukumam? Nedrīkst filozofēt – braukt, nebraukt, maksās vai ne. Ir pārāk daudz pilnīgi nejēdzīgu nāvju.
Latvijā vidēji katru gadu tiek saņemti ap pusmiljons NMP izsaukumu. Diez vai šo skaitu varētu mazināt tiesību aktos noteikts detalizēts skaidrojums par izsaukuma pamatotību. Svarīga ir apziņa, ka, nonākot nelaimē, ikvienam valsts iedzīvotājam ir tiesības un iespēja saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību.
