Īpašuma piederības faktors
Ļoti nozīmīgs ir arī īpašuma piederības faktors. Neviena ražošana nevar notikt bez cilvēka klātbūtnes, un atkarībā no ražošanas veida darba procesu vada un pilda dažādu profesiju pārstāvji. Īpašuma tiesības amatnieciskā ražošanā saplūst vai ir daudz tuvākas izpildītājiem nekā rūpniecībā. Tomēr īpašniekiem ir īpaša loma, īpaši rūpnieciskā ražošanā. Pateicoties viņu īpašumam un uzņēmībai, top rūpnieciskie ražojumi, kuri nodrošina eksistenci ievērojamai sabiedrības daļai.
Savukārt strādnieku īpašums ir viņu zināšanas un prasmes, kuras viņi pārdod ražošanas resursu īpašniekam, tāpēc īpaša loma ir kvalifikācijai.
Profesionālisms nosaka rezultātu
Visos ražošanas veidos profesionāļu spējas meistarīgi veikt savu darbu ir nodrošinājušas kvalitāti, bet augsta kvalitāte nodrošina labāku dzīvi.
Bet – kas nodrošina profesionalitāti? Kādas iespējas ir veicināt profesionālisma attīstību politiķiem, valsts ierēdņiem, darba devējiem, pašiem profesionāļiem un viņu aizstāvjiem – arodbiedrībām?
"Visos ražošanas veidos profesionāļu spējas meistarīgi veikt savu darbu ir nodrošinājušas kvalitāti."
Šobrīd Latvijas vājā vieta ir profesionāļu nespēja organizēt sevi pašattīstībai. Tūkstošiem Eiropas valstu amatnieciskās un rūpnieciskās ražošanas organizāciju pieredze parāda gadsimtiem ilgus un lieliskus piemērus, kā loģiski sadalīt funkcijas starp darba devēju, darba ņēmēju un profesionāļu organizācijām.
Darba devēju uzdevums ir rūpīgi sekot, lai politiķi un ierēdņi nedotu nedeklarētas priekšrocības konkurentu speciālistu apmācībai. Vēl svarīga īpatnība – vairums strādnieku un inženieru profesiju apmācība ir dārga un parasti kopumā grūti pakļaujas privātām apmācību sistēmām.
Pilnveidošanās – profesionāļu vidē
Profesiju attīstība galvenokārt notiek profesionāļu vidē, to nevar izdarīt organizācijās, kas pārstāv darba devējus vai darba ņēmējus. Neviens īpašnieku pārstāvis vai arodbiedrības līderis nevar parādīt galdniekam, virpotājam, programmētājam, inženierim, arhitektam vai māksliniekam, kā darbs vislabāk izdarāms, kā vismazākā laika sprīdī var iegūt vislabākos rezultātus.
Profesiju biedrības strukturējas amatniecības, rūpniecības, tirdzniecības u. c. kamerās un kopā ar universitātēm un pētniecības iestādēm dažādos prasmju un zināšanu attīstības veidos – semināros, konferencēs, radošās darbnīcās, tehnoloģiju pārneses vai citādos centros – veic profesiju pilnveidojošo inovatīvo darbību.
Darba devēju uzdevums ir nenogulēt jauno materiālo un tehnoloģisko iespēju piedāvājumus un informēt par tām profesiju speciālistus, piedāvāt resursus attīstībai. Pastāv jauninājumi, kas der ļoti daudziem, un tiem var mēģināt piesaistīt valsts un ES līdzekļus. Tikai nedaudzu jauninājumu ieviešanā darba devējiem jāriskē pašiem.
Speciālistu attīstība slēpjas ieinteresētībā
Sākotnējās zināšanas un prasmes ievirzei profesijā iegūst dažādās arodskolās un augstskolās. Apmācību veids un ilgums atkarībā no paredzamā darba lauka amatniecībā, rūpniecībā, medicīnā vai citur ir dažāds. Speciālistu ieinteresētība profesionāli strādāt un attīstīties dziļākajā būtībā ir saistīta ar kvalifikācijas iegūšanu un nemitīgām iespējām to paaugstināt, protams, par to saņemot atbilstoši lielāku samaksu. Tieši tādēļ jau sabruka padomju sociālisms, ka vairums speciālistu nebija ieinteresēti kvalitatīvāk strādāt un tehnoloģiskā attīstība notika partijas uzraudzībā.
"Mēs joprojām stūrējam savu valsti austrumu klejotājkultūru virzienā, kur veiksmīga biznesa pamati slēpjas veiklā, bet ne vienmēr kvalitatīvas produkcijas pārdošanā."
Sociālisma sistēmā ražotie produkti nespēja konkurēt ar kapitālisma radīto kvalitāti, jo kapitālisma galvenā priekšrocība ir nosacījums, ka visiem strādājošiem ir dotas iespējas aktīvi piedalīties sevis un nozares attīstībā. Latvija vēl tikai iet uz šo mērķi. Diemžēl patlaban, kad Latvijā beidzas primitīvi politizētā objektu privatizācija, daudziem politiķiem niez nagi pamēģināt privatizēt arī darbaspēku. Uzticot darba devējiem kvalifikāciju piešķiršanas procedūras, vairums pat vislabāko strādnieku „tiks izģērbti”, bet, ja šīs procedūras veiks darba ņēmēju organizācijās, tad sliņķi un nemākuļi „staigās smokingos”.
Protams, darba devēju un darba ņēmēju organizāciju pārstāvjiem vajag piedalīties speciālistu kvalifikācijas pārbaužu programmu sastādīšanā un procedūru novērošanā, bet pamati profesiju un strādājošo profesionālisma attīstībai tautsaimniecības nozarēs vienmēr ir bijuši un paliks nozaru pētnieku un procesu realizētāju vidē.
Nepieciešama kultūra un pieredze
Kāpēc darba devēji paši nevar uzņemties profesionāļu izaudzināšanu? To nosaka kultūra un pieredze. Neviens normāls darba devējs neieguldīs naudu nerentablos pasākumos! Bet eiropeiskā kultūra nedos tiesības darba devējiem ar likumu piespiest strādāt strādniekus tikai savā uzņēmumā. Šī brīža darba devēju aktivitātes profesionālās izglītības jautājumu saasināšanā ir saistītas ar iespējām piekļūt ievērojamām ES fondu naudas summām, kuras tiks novirzītas it kā strādnieku apmācībai, bet faktiski – ieguldītas uzņēmumu tehniskā attīstībā un normālas konkurences izjaukšanā. Darba devēji nav ieinteresēti apmācīt cilvēkus konkurentiem. Latvijas pieredze meistaru institūta atjaunošanā parāda, ka amatniecībā strādājošie paši cenšas sasniegt meistara kvalifikāciju – viņi labi zina, kas viņus sagaida jau tuvākā nākotnē. Savukārt rūpnieciskā ražošana joprojām izvairās runāt par kvalifikācijām, jo šādi speciālisti sāk pārdot savas prasmes un zināšanas par patieso to cenu. Labs piemērs ir uzņēmums „Aldaris” ar savu bijušo vadītāju Vitāliju Gavrilovu, kurš patlaban pārstāv organizētos darba devējus. Pēc vairākkārtējiem Latvijas Amatniecības kameras (LAK) lūgumiem atjaunot Latvijas Aldaru meistaru biedrību, atbilde skanēja apmēram šāda: mums savu problēmu pietiek, mums jau ir Alus ražotāju biedrība! Pieredzējušie amatnieki aizrāda, ka vilku ar aitām vienā aplokā negana…
Negodīguma ietekme tautsaimniecībā
Kā tad izveidojās pašreizējā situācija? Periodā pēc atmodas bija lieliska iespēja izvirzīties gudriem cilvēkiem, taču ne vienmēr viņi bija arī līdz galam godīgi… Tipisks piemērs ir nesenais būvniecības bums, kurš varēja uzplaukt tikai nekontrolētā kvalitātes pārbaudes situācijā. Jau ir sākušās masveida sūdzības par ciematu māju kvalitāti. LAK reģistrētie Amata meistari par savu darbu atbild līdz kapa malai, bet lielo industriālo būvprojektu attīstītāji un būvuzņēmēji pamanās bankrotēt un atstāt problēmas lētticīgajiem īpašniekiem un arī bankām.
"Tieši tādēļ jau sabruka padomju sociālisms, ka vairums speciālisti nebija ieinteresēti kvalitatīvāk strādāt un tehnoloģiskā attīstība notika partijas uzraudzībā."
Darba devēji būvniecībā vairāku gadu garumā pierunāja Saeimas atbildīgās komisijas nepieļaut Amata meistaru tiesības celt māju bez inženieru iesaistīšanas savā uzņēmumā. Saeimas juriste Gunta Višņakova izrādīja augstu cinismu, norādot, tieši kādas uzņēmējdarbības formas amatniekiem būtu jāuzņemas, t. i., amatnieki var pelnīt tikai ar rokām. Amatniekus šokēja fakts, ka tik neizglītoti cilvēki strādā Saeimā. Bijušajam ekonomikas ministram Krišjānim Kariņam pietika ar divām nedēļām, lai lietas šajā jautājumā daļēji sakārtotu.
Bet – situācija Saeimā būtībā nav mainījusies. Nesen izsludinātajā atjaunotajā Amatniecības likumā mēs nevarējām ierakstīt loģisku normu, ka meistardarbnīcu var vadīt tikai meistars – mums neizdevās pārliecināt pārgudros deputātus, ka kvalitāti var nodrošināt tikai meistarība. Mēs joprojām stūrējam savu valsti austrumu klejotājkultūru virzienā, kur veiksmīga biznesa pamati slēpjas veiklā pārdošanā. Ir desmitiem un desmitiem piemēru, kā Latvijas valsts vērtību ražošana neveicina eiropeiskas kultūras atdzimšanu… Acīmredzot tuvojas laiks, kad amatniekiem jādodas prom uz citām atvērtās ekonomikas valstīm pārdot savas spējas, jo maz ticams, ka amatnieki dosies pie Saeimas vai uz Doma laukumu. Amatnieki nepazemosies.
Sasaistītā pārmantojamības sistēma
Latvijā skolu sistēma ir sarežģīta un savstarpēji saistīta.
Pirmkārt, arodu jeb profesiju izglītības sākumi, tāpat kā visu norišu sākumi, veidojas mājā un ir saistīti ar personīgo dzīvi.
Otrkārt, valstī pastāvošo izglītības iestāžu secība – bērnudārzs, sākumskola, pamatskola, vidusskola, arodskola, koledža, augstskola un mūžizglītība – ir savstarpēji ļoti saistīta, tāda, kas turpina, pārmanto.
Treškārt, procesi skolās ir pakļauti gan tradīcijām, gan arī pieprasa pārmaiņas, kas attīsta.
Diemžēl jāteic, ka Latvijā ir ļoti maz speciālistu, kuri spēj kompleksi analizēt un prognozēt pārmantojamības sekas izglītībā, kultūrā un tautsaimniecībā. Nav izveidota izpētes organizācija. Šo darbu uztic dažādām valsts aģentūrām, kuras bieži veidojuši caurkrituši politiķi vai viņiem lojāli cilvēki, dažkārt piesaistot ar uzņēmējdarbības atbildību nesaistītus pētniekus.
"Duālā izglītības sistēma sevi ir pierādījusi simtgadēs, un māceklis, saņemot atšķirīgu informāciju no teorētiķiem skolās un praktiķiem darbā, sāk pats domāt un salīdzināt."
Kādi ir rezultāti šādai attieksmei? Nozares vadošā partija uzklausa kādu neparastāku, interesantāku ideju, kā rezultātā izglītības ministrs spiests iedarbināt ierēdņu aparātu. Būtībā nenotiek ne dziļi pētījumi, ne plašas diskusijas ar sabiedrību, piemēram, ko sabiedrība domā par: nauda seko cilvēkam (A), vidējā izglītība visiem (B), Latvijā kvalifikācija nav vajadzīga (C), duālā izglītība Latvijā nav pieņemama (D), profesionālā izglītība ir slikta (E), bezdarbnieki tiek apmācīti ārpus tradicionālās profesionālās izglītības sistēmas (F) utt., utt.
Kādas ir sekas?
- Vietējās pamatskolas vienojas ar vietējām vidusskolām naudu no reģiona neizlaist. Patlaban augstskolas ir tik pārpildītas ar netalantīgiem studentiem! Daudzi šie „tukšie pļāpas” būtu izveidojušies kā lieliski strādnieki un amatnieki, bet… divdesmit gadu vecumā roku darbus vairs tikai retais spēj uzsākt! Zelta rokas ir zaudētas reģionālās mantkāres dēļ.
- Nopietna izglītības sistēmas izpratne ļauj secināt, ka, tikai pieaugot valsts ekonomiskai varenībai, pieaug pamatskolas ilgums. Šī sakarība var būt vienīgi kultūras un ekonomikas diktēta, nevis noteikta politiski. Pat visbagātākās valstis neatļaujas šādus eksperimentus, jo lieka izglītība maksā, bet nenes drošu labumu. Ekonomiski spēcīgā Vācija ir pagarinājusi pamatizglītību līdz desmit klasēm, ģimnāziju pabeidzot trīspadsmitajā klasē.
- Ne jau Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) izdomāja, ka Latvijā kvalifikācija nav vajadzīga. Šī spožā ideja, ka katrs strādnieks slēgs individuālu līgumu ar darba devēju un tas paliks kā uzņēmuma komercnoslēpums, tika izauklēta politisko liberāļu un arodbiedrības vadoņu galvās. Amatnieki tam nepiekrita, izveidoja savu likumu, veicot kvalifikācijas procedūras, kas ļauj dārgi pārdot savu darbu. Amatnieki uz ārzemēm brauc strādāt tikai tad, ja grib pelnīt vairāk nekā pašmāju deputāti. Savukārt rūpniecībā iesaistītie nekvalificētie darbinieki dodas prom, jo ārzemes nekvalificēti saņem „n” reižu vairāk. Savukārt darba devēji nekvalificētu darbu veikšanai aicina palīgā ārzemniekus. Šādā ceļā Latvija tiek izskalota no labākajiem latviešiem.
- Vairums Eiropas attīstītajās valstīs darbojas duālā profesionālā izglītība. Tā izpaužas šādi: nākamais profesionālis vispirms noslēdz līgumu ar darba devēju, tad piereģistrējas profesionālā organizācijā kā māceklis un vienu dienu nedēļā apmeklē arodskolu. Šādu apmācību modeli neizmanto tikai 15% arodapmācāmo. Tādā veidā mācās arī daudzi nākamie studenti, iegūstot profesijās sakņotu pamatu savām turpmākām studijām. Latvijas darba devēji negrib „apdrošināt” savus topošos darbiniekus, taupa naudiņu un lamā sliktās arodskolas, ka tās neko prātīgu neiemāca, bet paši kopdarbā neiesaistās. Duālā izglītības sistēma sevi ir pierādījusi simtgadēs, un māceklis, saņemot atšķirīgu informāciju no teorētiķiem skolās un praktiķiem darbā, sāk pats domāt un salīdzināt. Ja neticat man, pajautājiet Rūpniecības kameras speciālistiem, Mašīnbūves profesionālās biedrības visaugstākā līmeņa speciālistam arī Vilnim Rantiņam, u. c. Tieši tā sākas personības veidošanās, rodas profesionālisms un profesijas attīstība. Mums to Latvijā vajag, vai ne?
- Kā sākas „sliktā profene”? Tikai viens fakts. Pašsaprotami, ka profesionālo izglītību realizē teorētiski un praktiski pieredzējuši speciālisti. Tad kāpēc arodskolās tika likvidēts MEISTARA amats? Rezultāts –arodskolotājam vajag divas augstākās izglītības, bet alga nespēj konkurēt pat ar strādnieka algu. Skolas pazaudēja galveno – MEISTARUS! Vai kāds atceras idejas autorus, vai kaut viena direktoru padome vai direktors ir protestējis pret šo nejēdzību? Amatniecības kamera centās – LAK kopā ar Rīgas Tehnisko universitāti (RTU) izveidoja studiju programmu meistariem. Izlietu ūdeni nesasmelsi...
Kāpēc nestudējam ES vadošo valstu pieredzi? Tur notiek pārdomāti, gudri vadīti centralizācijas un decentralizācijas procesi, piemēram, profesionālās izglītības vietu decentralizācija. Austrijā, Itālijā, Francijā u. c. meistari ierīko meistarklases savos uzņēmumos un, izmatojot internetu, kļūst pasaulē slaveni.
Protams, kopējās kvalitātes sasniegšanas vārdā notiek arī centralizācijas procesi, tiek veidoti spēcīgi, no skolām neatkarīgi centri, kuros visu skolu audzēkņi, arī uzņēmumu profesionāļi un pētnieki no universitātēm un, galvenais, klienti var ieraudzīt jaunāko materiālos, instrumentos, darba mašīnās, produktu tapšanā. Procesus vada profesionālo organizāciju deleģēti labākie meistari un profilējošo augstskolu pētnieki un topošie pētnieki, galvenais – bez reklāmas klātbūtnes.
LAK panāca, ka šāds centrs tika iekļauts jau sen IZM amatizglītības realizācijas attīstības plānos, valsts likumā par amatniecību, kopā ar Rīgas domi izstrādāja nopietnu centra attīstības koncepciju, ieguldot ne mazas domes, LAK un ES naudiņas. Kalvīša valdība ierakstīja šo projektu savā deklarācijā, Godmaņa kungs atsūtīja – paldies par labām idejām. Tā kā par maz... Jāturpina sekot, kāpēc nepārmanto (vēl iztirgos labo ideju bezdarbnieku apmācītājiem).
Tāpat jābrīnās, kādēļ profesionālās skolas laukos neuzaicina pie sevis mācīties Rīgas un citu pilsētu jauniešus. Šāda pašsaprotama jauniešu tuvināšana lauku dzīvei rūdītu viņu raksturu. Mūsu meistaru novērojumi liecina, ka lauku skolu arodskolotāji bieži ir labāki par pilsētu lielkonveijeru un lielgrupu vadītājiem. - Vai Latvijā kāds kādreiz uzdrošināsies noskaidrot visnejēdzīgākās idejas autorus – kas rosināja bezdarbnieku profesionālo apmācību ārpus tradicionālās profesionālās izglītības sistēmas? Un tai sekojošo strādnieku konkurētspējas un kvalifikācijas jēdziena degradāciju, jo dažu mēnešu izglītība tiek pielīdzināta būtībā pilna cikla profesionālajai izglītībai. Man neizdodas pārliecināt daudzus amatniekus un topošos speciālistus RTU, ka gājiens ar bezdarbnieku apmācību politiski nesmird.
Problēmas jārisina nozares profesionāļiem
Darba devējiem laikam tomēr nav paveicies ar savu organizāciju apvienošanu Darba devēju konfederācijā, jo viņu vadītāju runas nekad nav bijušas saturīgas, pārliecinošas. Tauta taču nav muļķe un labi saprot, ka daļa darba devēju savu sākotnējo kapitālu neieguva godīgā ceļā un diez vai godīgi cilvēki stūrēs šādas komandas kuģi.
"Amatnieki uz ārzemēm brauc strādāt tikai tad, ja grib pelnīt vairāk nekā pašmāju deputāti."
Tādēļ varbūt darba devēju gaišākai un godīgākai daļai vajadzētu nevis apšaubīt Tirdzniecības un rūpniecības kameras neaizvietojamo lomu Latvijas tautsaimniecības attīstībā, bet gan visdažādākos veidos uzticēt rūpnieku un tirgotāju profesionāļiem pašiem risināt savai profesijai svarīgās, ar darba tehnisko efektivitāti saistītās problēmas. Modernā, attīstītā pasaulē jau sen vairs amatnieki ar rūpniekiem nestrīdas, bet maksimāli sadarbojas savu specifisko piedāvājumu iespējās.
Varbūt šad tad atcerēsimies: ir 21. gadsimts, nav 200 gadu senie rūpniecības uzplaukuma gadi, kas balstījās uz karos uzvarējušo tiesībām sagrābt īpašumus, nav sākotnējais tehnisko enerģiju atraisīšanas laiks, kas atvēra primitīvo rūpniecību un skaudru cilvēku un valstu sadalīšanu veiksminiekos un neveiksminiekos. Ir informācijas uzplaukuma un demokrātiju attīstības laiks, kas ļoti stipri maina daudzas it kā pašsaprotamas tradicionālās lietas. Ļoti ceru, ka ministru prezidents sapratīs, ka viņa padomdevēju pulkā sēž daudzi „plikie karaļi”. Tad varbūt viņš ieklausīsies, ko īsti runā amatnieki... Veiksmi visiem!
