Deputāti aicina dot arodskolām lielāku finansiālo brīvību
„MK un IZM profesionālās izglītības iestādēm jāpiedāvā tādi risinājumi, kas nekavējoties uzlabotu to spēju pildīt saistības gan pret audzēkņiem un skolotājiem, gan pakalpojumu piegādātājiem. Tāpat, neskatoties uz šā brīža grūtībām, nedrīkst aizmirst par nepieciešamību veikt pamatīgus kvalitatīvus uzlabojumus profesionālajā izglītībā,” uzsvēra komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Dukšinskis.
Profesionālo izglītības iestāžu direktoru pārstāvji deputātiem paskaidroja, ka kopš janvāra sākuma situācija ir uzlabojusies, taču skolas joprojām slīgst parādos par komunālajiem pakalpojumiem, nespēj pienācīgi samaksāt algas skolotājiem un transporta kompensācijas audzēkņiem. IZM Finanšu ministrijā panākusi atļauju pārsniegt 2009. gada 1. ceturksnim noteikto apropriāciju (budžeta atvērumu) 21% apmērā no kopējās gada summas, un saskaņā ar 3. februāra valdības sēdes lēmumu profesionālo izglītības iestāžu pedagogu darba samaksas nodrošināšanai janvārī, februārī un martā saņems proporcionāli 1/12 daļu no profesionālās izglītības gada finansējuma. Tāpēc februārī naudas apjoms arodskolām kopā palielinājies par 4% jeb 1,5 miljoniem latu. Līdzīgs lēmums pieņemts arī saistībā ar stipendiju fondu.
Naudas plūsma ir zināma tikai līdz marta mēnesim, bet, kas notiks pēc tam, neviena skola nezina. Šobrīd ir zaudēts tas, ko profesionālās skolas vairāku gadu garumā bija izcīnījušas, un finansējuma samazinājums ir daudz lielāks nekā vispārizglītojošajām skolām, norādīja Rīgas Amatniecības vidusskolas direktore Maija Vanaga.
Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāts Dzintars Ābiķis pauda neizpratni, kāpēc ministrija pieļāvusi situāciju, ka par viena un tā paša mācību priekšmeta mācīšanu skolotāju atalgojums vispārizglītojošās skolās un profesionālās izglītības iestādēs šobrīd ir stipri atšķirīgs.
Deputāts Kārlis Šadurskis sēdē uzsvēra, ka nav jēgas runāt par finansējuma samazinājuma lietderību, bet veikt nepieciešamās izmaiņas normatīvajos aktos, lai izglītības iestāžu vadītājiem nebūtu jāpārkāpj likums, veicot šos samazinājumus. „Ja nevar rīkoties ērti, tad jārīkojas vismaz likumīgi,” viņš uzsvēra.
"Ideja, ka katrs strādnieks slēgs individuālu līgumu ar darba devēju un tas paliks kā uzņēmuma komercnoslēpums, tika izauklēta politisko liberāļu un arodbiedrības vadoņu galvās."
V. Kazāks
Kā situāciju skaidroja izglītības un zinātnes ministres padomnieks Jānis Gaigals, profesionālās skolas bēdīgākā situācijā nokļuvušas objektīvu iemeslu dēļ, proti, IZM disciplinēti pildot MK uzdevumus.
Arodskolām šobrīd ne tikai jāatrod naudas līdzekļi komunālo parādu apmaksai, bet arī jānorēķinās par soda procentiem. IZM parlamentārais sekretārs Rolands Broks uzskata, ka, lai risinātu sarunas ar energopiegādātājiem par soda sankciju nepiemērošanu vai vismaz samazināšanu profesionālajām izglītības iestādēm, nepieciešama vienota valdības pozīcija. Ar soda procentu piemērošanu par rēķinu apmaksas kavējumiem saskaras arī daudzas pašvaldības, tāpēc nepieciešama vienota pieeja, proti, sarunas jārisina valdības līmenī, izteicās R. Broks.
Latvijas Darba devēju konfederācijas nodarbinātības un izglītības eksperte Ilona Kiukucāne aicināja vēl vairāk nepazemināt profesionālās izglītības kvalitāti. Arodskolu audzēkņiem jāsaņem arī laba līmeņa vispārējā izglītība, citādi viņiem tiek liegtas tālākas attīstības iespējas un izdevība turpināt mācības augstskolās, norādīja I. Kiukucāne.
Valsts kontrole norāda uz sistēmas trūkumiem
Tieši pirms gada Valsts kontrole (VK) sniedza savu atzinumu par revīziju IZM sistēmā laika posmā no 2004. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 30. novembrim. VK ir izstrādājusi IZM 49 ieteikumus, kuru izpildei atbilstoši saskaņotam grafikam tā seko līdzi.
Saistībā ar profesionālo izglītību valstī VK secinājusi, ka IZM izstrādātie plānošanas dokumenti profesionālās izglītības politikas īstenošanai ir pretrunīgi, tajos noteiktie pasākumi un izpildes termiņi nav saskaņoti, kā arī nesekmē Profesionālās izglītības likumā noteikto mērķu sasniegšanu. Lai gan Profesionālās izglītības likums nosaka, ka profesionālās izglītības programma ir jāveido atbilstoši attiecīgās izglītības pakāpes valsts profesionālās izglītības standartam, IZM nav izstrādājusi standartu vairākiem licencēto profesionālās izglītības programmu veidiem. Tā neveic profesionālo skolu ilgtermiņa attīstības plānošanu, kā arī skolu izstrādāto attīstības plānu izpildes uzraudzību. Nav arī profesionālo skolu absolventu – bezdarbnieku – skaita izvērtējuma un analīzes pa profesionālās izglītības programmu grupām. Profesionālo skolu un vispārējās izglītības iestāžu audzēkņiem netiek nodrošinātas vienādas iespējas izglītības turpināšanai profesionālās augstākās izglītības pakāpē.
IZM padotības iestāde – Profesionālās izglītības administrācija – laikā no 2004. gada līdz 2007. gadam nav apstiprinājusi neviena mācību līdzekļa atbilstību valsts profesionālās izglītības standartam, tāpēc pastāv risks, ka iegādātie mācību līdzekļi profesionālajās skolās neatbilst MK noteikumu prasībām un nenodrošina mācību programmu izpildi. Konstatēti arī vairāki gadījumi, ka audzēkņu apmācībā tiek izmantoti norakstīti un grāmatvedības uzskaitē neesoši mācību līdzekļi. IZM rīcībā nav aktuālas informācijas par profesionālās izglītības programmu grupas nepieciešamajām īstenošanas izmaksām atbilstoši faktiskajai situācijai.
Finansējums profesionālās izglītības programmu īstenošanai vēl joprojām tiek aprēķināts, pamatojoties uz 1997. gadā izstrādātu zinātniski pētniecisko darbu „Profesionālās izglītības sistēmas finansēšanas normatīvu noteikšanas metodika”. Profesionālo skolu audzēkņiem netiek nodrošināti vienlīdzīgi apstākļi profesionālās izglītības iegūšanai vienas profesionālās izglītības programmu grupas ietvaros. Izdevumi mācību līdzekļu iegādei uz vienu audzēkni atšķiras pat 26 reizes: 2005. gadā no 7,05 latiem līdz 139,88 latiem un 2006.gadā – no 10,02 latiem līdz 264,58 latiem.
Valstī netiek veikta profesionālās izglītības pedagoģiskā personāla skaita plānošana, IZM neapkopo šo pedagogu mācību vajadzības un nenodrošina atbilstošu iespēju apmeklēt tālākizglītības kursus. IZM piešķirtais finansējums profesionālās meistarības pilnveidei un tālākizglītības kursu organizēšanai uz vienu pedagogu laika posmā no 2004. gada līdz 2006. gadam bija aptuveni viens lats gadā, kas ir nepietiekams, lai nodrošinātu aptuveni 4875 profesionālās izglītības pedagogu tālākizglītību.
VK būtiskus trūkumus konstatējusi arī kvalifikācijas prakses kontrolē. No IZM padotībā esošo profesionālo skolu audzēkņiem kvalifikācijas praksi 52% nav apguvuši pilnā apjomā, kā arī kvalifikācijas prakses laikā veic ar profesijas specifiku nesaistītus uzdevumus.
Problēmas jārisina nozares profesionāļiem
„Profesionālās izglītības pirmsākumi veidojas mājās un ir saistīti ar personīgo dzīvi. Tad seko bērnudārzs, sākumskola, pamatskola, vidusskola, arodskola, koledža, augstskola un mūžizglītība, kas ir cieši saistīti procesi. Latvijā skolu sistēma ir sarežģīta – tāda, kas turpina, pārmanto. Bez šīm tradīcijām vēl arī tiek prasītas pārmaiņas, kas attīsta. Diemžēl Latvijā ir ļoti maz speciālistu, kuri spēj kompleksi analizēt un prognozēt pārmantojamības sekas izglītībā, kultūrā un tautsaimniecībā. Nav izveidota izpētes organizācija. Šo darbu uztic dažādām valsts aģentūrām, kuras bieži veido „caurkrituši” politiķi vai viņiem lojāli cilvēki, dažkārt piesaistot ar uzņēmējdarbības atbildību nesaistītus pētniekus,” intervijā LV.LV 11.11.2008. secina Vilnis Kazāks, Latvijas Amatniecības kameras prezidents.
Kādi ir rezultāti šādai attieksmei? Nozares vadošā partija uzklausa kādu neparastāku, interesantāku ideju, kā rezultātā izglītības ministrs spiests iedarbināt ierēdņu aparātu. Būtībā nenotiek ne dziļi pētījumi, ne plašas diskusijas ar sabiedrību, piemēram, ko sabiedrība domā par to, ka „nauda seko skolēnam”, ka „profesionālā izglītība ir nekvalitatīva” utt.
Ne jau IZM izdomājusi, ka Latvijā kvalifikācija nav vajadzīga. Šī spožā ideja, ka katrs strādnieks slēgs individuālu līgumu ar darba devēju un tas paliks kā uzņēmuma komercnoslēpums, tika izauklēta politisko liberāļu un arodbiedrības vadoņu galvās, uzskata V. Kazāks.
"IZM tikai un vienīgi spēj atbildēt uz pieprasījumu, ko tai iedod Ekonomikas ministrija."
T. Koķe
Vairākumā Eiropas attīstīto valstu darbojas duālā profesionālā izglītība. Tā izpaužas šādi: nākamais profesionālis vispirms noslēdz līgumu ar darba devēju, tad piereģistrējas profesionālā organizācijā kā māceklis un vienu dienu nedēļā apmeklē arodskolu. Šādu apmācību modeli neizmanto tikai 15% arodu ieguvēju. Tādā veidā mācās arī daudzi nākamie studenti, iegūstot profesijā sakņotu pamatu savām turpmākajām studijām. Latvijas darba devēji negrib „apdrošināt” savus topošos darbiniekus, taupa naudu un lamā sliktās arodskolas, ka tās neko prātīgu neiemāca, bet paši kopdarbā neiesaistās.
Duālā izglītības sistēma sevi ir apliecinājusi simtgadēs, un māceklis, saņemot atšķirīgu informāciju no teorētiķiem skolā un praktiķiem darbā, sāk pats domāt un salīdzināt. „Kāpēc nestudējam ES vadošo valstu pieredzi?” jautā V. Kazāks. Tur notiek pārdomāti, gudri vadīti centralizācijas un decentralizācijas procesi. Procesus vada profesionālo organizāciju deleģēti labākie meistari un profilējošo augstskolu pētnieki un topošie pētnieki, galvenais – bez reklāmas klātbūtnes.
Darba devējiem laikam tomēr nav paveicies ar savu organizāciju apvienošanu Latvijas Darba devēju konfederācijā (LDDK), secina V. Kazāks, jo viņu vadītāju runas nekad nav bijušas saturīgas, pārliecinošas. Tauta taču nav muļķe un labi saprot, ka daļa darba devēju savu sākotnējo kapitālu neieguva godīgā ceļā un diez vai godīgi cilvēki stūrēs šādas komandas kuģi.
Valstī trūkst vienotas perspektīvas tautsaimniecības attīstībā, politiskas koordinācijas un kopīga redzējuma, un tas liedz sasniegt pozitīvus rezultātus un arī savstarpēji sadarboties, secina portāls LV.LV, kam piekrīt arī izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe, norādot, ka „LDDK un citi sociālie partneri acīmredzot par daudz šauri skata savas funkcijas un nemēģina aptvert visus uzņēmējus un darba devējus, lai izteiktu viņu viedokli un definētu mums uzdevumus, kādi speciālisti tiem nepieciešami. Lielākoties katrs no viņiem raugās fragmentāri un atbilstoši savām interesēm, un IZM nevar tā vispusīgi atbildēt”.
Intervijā LV.LV mācību gada sākumā izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe skaidro, ka „profesionālās izglītības sistēma mums ir reti nemainīga un neatbilst darba vides prasībām, jo atbildīgais Profesionālās izglītības un tālākizglītības departaments nav spējis panākt, lai mācības notiktu tuvāk ražošanai, tuvāk darba devējiem. Tas nav pratis ieinteresēt darba devējus, lai profesionālās izglītības skolu audzēkņiem tiktu ne tikai piedāvāta prakse, bet arī pats mācību process lielāko nedēļas daļu notiktu ražošanā un tikai neliela tā daļa – auditorijās”.
„IZM tikai un vienīgi spēj atbildēt uz pieprasījumu, ko tai iedod Ekonomikas ministrija”, uzsver ministre. „Mēs varam pildīt to, ko mums pasūta, bet arī pasūtītājs ir vājš prognozēs. Izglītībā jau nenotiek tā – šodien man vajag un šodien man dodiet speciālistu! Izglītība ilgst vismaz trīs četrus gadus – gan profesionālā, gan augstākā.”
„Runas ir garas, darbs ir īss.” (Rainis)
Deputāts Jakovs Pliners Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē izvirzīja reālu priekšlikumu, kas, kā viņš teica, nemaksā ne santīmu, proti, IZM sagatavot un izsūtīt pa e-pastu visiem profesionālo skolu direktoriem anketas ar jautājumiem par profesionālās izglītības problēmām valstī. Iesūtītās anketas ierēdņi apkopotu, un triju mēnešu laikā ministrijai būtu kaudze priekšlikumu, kā sakārtot sistēmu. Pēc tam IZM varētu rīkot semināru skolu vadītājiem.
