Krieviju pret Eiropas Cilvēktiesību tiesu
Krievija apzināti kavē nopietnas reformas Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), atsakoties ratificēt Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 14.protokolu, kas ļautu ātrāk izskatīt lietas ECT. Zīmīgi, ka Krievija ir vienīga Eiropas Padomes (EP) dalībvalsts no 47, kas atsakās ratificēt šo protokolu. Šī protokola ratifikācija visās EP dalībvalstīs ļautu lietas Eiropas Cilvēktiesību tiesā izskatīt daudz ātrāk un vienkāršāk.
Krievijas nevēlēšanās ratificēt protokolu, domājams, izskaidrojama pavisam vienkārši – Krievijas valdošā politiskā elite nevēlas nostiprināt tiesiskumu Krievijā un Eiropā, tai ir izdevīgs lēns ECT darbs. Jo lēnāk tā strādā, jo, iespējams, mazāk reižu Krievija tiek atzīta par vainīgu cilvēktiesību pārkāpumos. ECT pret Krieviju 2008.gada pirmajā pusē bija iesniegts aptuveni 20 tūkstoši lietu. Šī brīža ECT lietu izskatīšanas ātrums ir vidēji 1800 lietu gadā. Tātad, lai izskatītu tikai pret Krieviju vērstās lietas, būtu nepieciešami vairāk kā desmit gadu. Krievijas iedzīvotāju sūdzības ECT sastāda apmēram 45% no visu lietu kopskaita. Krievijas iespējamās vainas atzīšana nozīmētu prestiža un finanšu līdzekļu zaudēšanu.
Krievija bremzē ECT attīstību vēl viena iemesla dēļ. Tā uzskata, ka ECT taisītie spriedumi ir tendenciozi un „tajos redzams Eiropas dubultstandarts”, kur vieni nosacījumi tiekot piemēroti Krievijai, citi pārējām Eiropas valstīm. Taču pats galvenais – ECT Krieviju ir atzinusi par vainīgu cilvēktiesību pārkāpumos vairumā lietu. Lielvalstij ECT nav izdevīga, tā sagādā finanšu problēmas ar saviem spriedumiem. Ja Krievija sāktu pildīt ECT spriedumus un tā strādātu efektīvāk, valstij ik gadu nāktos šķirties no vairākiem miljoniem eiro, kuri tai būtu jāsamaksā kompensācijās cietušajiem.
ECT izpelnījusies Krievijas nepatiku arī tādēļ, ka taisījusi tās elitei nepieņemamus spriedumus, piemēram, prāvā „Alihadžijeva pret Krievijas Federāciju”, kur ECT atzina Krieviju par vainīgu bijušā Čečenijas parlamenta spīkera Ruslana Alihadžijeva nolaupīšanā un nogalināšanā. Tāpat kaimiņvalstij neērts bija spriedums lietā „Ļebedevs pret Krievijas Federāciju”, kur Krievija tika atzīta par vainīgu naftas kompānijas „Jukos” akcionāra Platona Ļebedeva cilvēktiesību pārkāpšanā, šajā lietā lielvalsts tika atzīta par vainīgu nepietiekamu aizstāvības tiesību nodrošināšanā un tīšā lietas izskatīšanas novilcināšanā. Abas šīs lietas Krievijas politiķiem ir ārkārtīgi nepatīkamas politiskā satura dēļ, jo tās bijušas kā paraugi Krievijas „cīņai par mieru vai taisnīgumu”. Ārlietu ministrs S. Lavrovs savulaik asu kritiku veltīja ECT par Krievijai nelabvēlīgo spriedumu Tatjanas Ždanokas lietā pret Latviju.
Mediju brīvība un cilvēktiesības
Krievija apzinās cilvēktiesību pieaugošo nozīmi starptautiskajās attiecībās. Savā veidā reaģējot uz Rietumu pieaugošo kritiku cilvēktiesību jomā, labākā aizsardzība ir izvēlēta uzbrukuma taktika citām valstīm un organizācijām. No šāda viedokļa Krievijai ir izdevīgi radīt un uzturēt mākslīgas pseidoproblēmas attiecībā uz Baltijas valstīm. Tas dod pamatu izvirzīt pārmetumus ES un starptautiskajām organizācijām. Būtiski, ka Krievija savus uzbrūkošos mērķus plāno sasniegt, izmantojot ne tikai Ārlietu ministrijas resursus, bet arī aktīvāk izmantojot masu informācijas līdzekļus, valsts izveidotas nevalstiskās organizācijas un parlamentāros forumus.
"Apzinoties cilvēktiesību nozīmi starptautiskajās attiecībās, Krievija izvēlas uzbrukuma taktiku."
Apzinoties mediju lielo nozīmi cilvēktiesību aizsardzības un sabiedrības informēšanas jomās Krievija apzināti ir ierobežojusi vārda brīvību. 2006., 2007. un 2008. gada starptautiskās organizācijas „Reportieri bez robežām” ziņojumā preses un vārda brīvības stāvoklis Krievijā raksturots kā sarežģīts. Kopš brīža, kad par Krievijas prezidentu 2000.gadā kļuva Vladimirs Putins, šajā valstī vardarbīgā nāvē miruši 30 žurnālisti. 2006.gada rudenī savas mājas kāpņu telpā tika nogalināta Kremlim neērtā žurnāliste Anna Poļitkovska. Viņa tika nogalināta brīdī, kad veidoja rakstu par spīdzināšanas akcijām Čečenijā. Žurnāliste analizēja notikumus Čečenijā un Ziemeļkaukāzā, aprakstīja arī notikumus Beslanā, lai gan ceļā uz Beslanu 2004.gadā Poļitkovska tika saindēta. Tāpat viņa bija brīvprātīgā sarunu vedēja Maskavas teātra ķīlnieku krīzes laikā.
Ierasta prakse ir atbrīvošanās no nevēlamiem žurnālistiem, tos ieslogot psihiatriskajās slimnīcās. Žurnālisti Larisa Arapa un Andrejs Novikovs tika ievietoti psihiatriskajās slimnīcās, pēc tam, kad tika atzīti par potenciāli bīstamiem sabiedrībai. Taču reāli tika ievietoti psihiatriskajās dziednīcās pēc tam, kad aprakstīja opozīcijas spēku darbību un opozīcijas apspiešanu no valdošās varas puses.
