Krievijas ārpolitika
Krievijas 2006. un 2007. gadā izstrādātā ārpolitikas koncepcija nosaka, ka „NVS ir Krievijas ārpolitikas prioritāte, jo tur ir visas Krievijas intereses. Krievija vēlas sev draudzīgas, plaukstošas un stabilas valstis. Krievijas vadībā jānotiek NVS integrācijas procesiem”. Šajā dokumentā vēl tika norādīts, ka „attiecībās ar Gruziju Krievija saskata draudus nacionālajai drošībai. Krievijai nepieņemama ir starptautiskā iesaistīšanās separātisko teritoriju krīzes risinājumos. Krievija savas intereses saista ar Gruzijas tautas interesēm, kas liek uzturēt principiāli stingras politiskās attiecības. Abhāzijā un Dienvidosetijā Krievija vēlas ilgtermiņa stabilitāti, kas izrietētu tikai no iesaistīto pušu saskaņotiem risinājumiem. Krievija uzskata, ka ES un ASV pieeja Kosovas jautājumam var radīt precedentu Kaukāzā”.
Pat oficiālā ārpolitikas retorikā Krievija neslēpa savu naidu pret Gruzijas eiroatlantisko politiku ES un NATO virzienā. Krievijai nav svarīgas demokrātiskas kaimiņvalstis. Prioritāte ir “draudzība”, ko Krievija definē tikai pēc pašas izvēlētiem kritērijiem. Krievijas attieksme pret Gruziju ir negatīva un uzbrūkoša politika padomju propagandas stilā. Krievija savas intereses saista ar “Gruzijas tautas” interesēm, kas liekot uzturēt principiāli stingras politiskās attiecības. Rūpes par kaimiņvalsts “tautu” atgādina PSRS ārpolitiku un ekspansijas, kas tika attaisnotas ar tautas un sociālistiskās revolūcijas idejām. Abhāzijā un Dienvidosetijā Krievija vēlas ilgtermiņa stabilitāti, kas izrietētu tikai no iesaistīto pušu saskaņotiem risinājumiem. Vēlmi lokāli risināt krīzes situācijas nosaka fakts, ka vietējie iedzīvotāji ir lojāli Kremļa politikai un nesen masveidīgi ieguvuši Krievijas Federācijas (KF) pilsonību.
Krievijas agresijas izpausmes
Krievijas ārpolitikas koncepcija jau 2006. gadā ļāva prognozēt, ka Krievija izmantos ārpolitiskus, ekonomiskus, militāra spiediena līdzekļus, lai destabilizētu Gruzijas iekšpolitiski trauslo līdzsvaru un lai diskreditētu šo valsti starptautiskā mērogā. Sekojot ārpolitikas koncepcijai, Krievija jau ilgāku laiku apzināti īstenoja politiku, kas destabilizē situāciju Gruzijā. Jau minētā KF pilsoņu pasu izdalīšana osetīnu un abhāzu separātistiem sarežģīja situāciju. Interesanti, ka Krievijas dubulto politiku par savu pilsoņu aizsardzību ilustrē fakts, ka tie KF pilsoņi, kas pastāvīgi dzīvo Dienvidosetijā vai Abhāzijā, ierodoties Krievijā, ir pakļauti tādiem pašiem noteikumiem kā viesstrādnieki (imigrācijas, darba atļaujas).
Atbildot uz Krievijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes virsnieku aizturēšanu 2006. gadā, Maskava izvērsa plašu antigruzīņu kampaņu. Tā sākās ar gruzīnu viesstrādnieku masveida deportēšanu no Krievijas, gruzīnu bērnu identifikāciju skolās, ekonomisko sankciju piemērošanu. Publiskajā telpā Krievijas vara arī organizēto noziedzību centās saistīt tikai ar gruzīnu izcelsmes personām un vārdiem.
"Krievija ārpolitiski atgriežas padomju laikos – svarīgi, lai mazinātos Rietumu ilūzijas."
Krievija pēc minētajiem notikumiem izvērsa plaša mēroga kampaņu pret Gruziju un tās politiskajiem līderiem. Meli, dezinformācija un atklāta propaganda jau vairākus gadus dominē Krievijas varas kontrolētajos medijos attiecībā uz Gruziju. Krievija sevi parāda kā miermīlīgu valsti, kas ciena Gruzijas kultūru, bet ir neiecietīga pret Gruzijas ārpolitiku. Šādu vēstījumu, piemēram, ilustrē arī Krievijas televīzijas veidotais konkurss „Jaunais vilnis”, kur uzvarēja tieši Gruzijas duets, vai arī padomju dzejnieka Majakovska (dzimis Gruzijā) piemiņas pasākums, kas „simbolizē krievu un gruzīnu kultūras saites”. Šķiet, Krievijas propaganda savus mērķus jau sasniedza pirms militārā iebrukuma. Pēc 2005. gada Krievijas iedzīvotāji par savas valsts pirmo ienaidnieku uzskata tieši Gruziju (iepriekš šis gods bija Latvijai).
Tātad Krievija apzināti radīja sabiedrisko domu, ka ātrāk vai vēlāk karš būs neizbēgams, ja Gruzija nemainīs ārpolitisko kursu. Tas, ka šā gada decembrī Gruzijai būtu bijušas izredzes saņemt NATO uzaicinājumu izstrādāt dalības rīcības plānu, radīja bažas Maskavā. Krievijas militārais atbalsts Dienvidosetijas un Abhāzijas vietējiem kaujiniekiem pēdējā laikā nodrošināja pastāvīgu spriedzi reģionā. Maskava Gruziju izprovocēja, konflikta izraisīšanu apzināti pieskaņojot Pekinas Olimpiskajām spēlēm.
Vēstījums pasaulei
Krievijas interesēs ir ne tikai iegūt pilnīgu kontroli pār Dienvidosetijas un Abhāzijas reģioniem, bet arī panākt Gruzijas militārās un ekonomiskās infrastruktūras iznīcināšanu ar mērķi graut valsts stabilitāti un neatkarību. Krievija tādējādi raida savdabīgu vēstījumu Rietumu pasaulei.
Pirmkārt, Krievija, satriecot Gruziju, iekšēji uzskata, ka ir vērsusies pret ASV un NATO. Krievijas vēstījums ir tāds, ka Rietumu iesaistītie aktieri (ES, NATO, ASV) tiek uzskatīti par pretiniekiem un jebkura Krievijas dominējošās lomas pārskatīšana postpadomju telpā ir vērsta pret Krievijas drošību. Krievija arī praksē apliecina iepriekš deklarētos principus, ka savu pilsoņu aizsardzībai tā var izmantot arī militāros līdzekļus ārpus nacionālajām robežām.
Otrkārt, uzbrukums Gruzijai un separātisko teritoriju izmantošana savās interesēs ir arī Krievijas reakcija Kosovas jautājumā. Krievijas diplomāti un politiķi savā retorikā regulāri izmantoja līdzības starp Kosovu un Dienvidosetiju (Abhāziju). Tagad var prognozēt, ka Krievijas kontrolētās Gruzijas autonomijas centīsies panākt neatkarības statusu, balstoties uz Kosovas piemēru.
Treškārt, Krievijas darbības ir sava veida politiskās uzvedības signāls tām NVS valstīm, kas arī nākotnē vēlas ieturēt eiroatlantisku ārpolitiku. Šis signāls vistiešākajā veidā ir adresēts Ukrainai, kas arī šā gada decembrī cer saņemt NATO dalības rīcības plānu.
Kā atbildēt šiem Krievijas vēstījumiem? Lai taktiski risinātu krīzi lielāka loma būtu jāuzņemas ASV un NATO. Iespējams, ja NATO Bukarestes sammitā Gruzijai piedāvātu dalības plānu aliansē, tad šodien kara nebūtu. Krievija NATO neizlēmību tulkoja kā savu uzvaru un turpināja vērsties pret Gruziju. Līdzīgi kā 1938. gada Minhenes starptautiskajā konferencē vispirms Rietumi akceptēja Hitlera pretenzijas Čehoslovākijā, bet pēc tam sekoja 1939. gada 1. septembra „poļu provokācija”, kad Vācijai nācās iebrukt Polijā, „pasargājot savus pilsoņus”. Vēsture nav labākais padomdevējs, bet tā rosina bažas ne tikai par Krievijas iekšpolitisko, bet arī par ārpolitisko atgriešanos padomju laikos. Būtu svarīgi, lai šajos jautājumos mazinātos Rietumu ilūzijas.
Eiropas Savienībai saistībā ar Krievijas iebrukumu Gruzijā ir jāpārskata nostāja par attiecību nostiprināšanu ar Maskavu. Var piekrist Igaunijas prezidentam, kurš apgalvo: „Krievijas bruņotais uzbrukums ir kā kapu zvans daudzām Eiropas cerībām, arī par to, ka ar Krieviju kādreiz varētu būt kopīgas pamatvērtības.” ES no savas puses var atlikt vienošanos par vīzu režīma atvieglošanu Krievijas pilsoņiem un pārvērtēt visu ES un Krievijas attiecību spektru.
