Plaģiāts ir cita autora oriģināldarba vai tā daļu uzdošana par savējo3. Taču par plaģiātu nedrīkst saukt to, ja Socioloģisko pētījumu institūta pētījumā “Alkohola lietošana saistībā ar traumatismu un vardarbību” tiek sniegts A.Putniņas vadībā veiktā pētījuma “Vardarbība un veselība” īss apkopojums, raksturojot metodoloģisko pieeju, galvenos pētījuma rezultātus un secinājumus. Pasaules Veselības organizācijas (PVO) pasūtītā pētījuma apkopojums ietverts nodaļā “Pētījumi par vardarbību”, kurā apskatīti kopumā seši pēdējo gadu laikā Latvijā tapušie pētījumi, un tekstā nav neviena teikuma, ar kuru mēs mazinātu A.Putniņas darba nozīmi, mēģinot to uzdot par savējo. Savukārt nav saprotams, kāpēc, aprakstot A.Putniņas veiktajā pētījumā izmantotās metodes un secinājumus, būtu jāmeklē citi vārdi, nekā lietojusi pati autore.
Rakstā A.Putniņa nepareizi norāda, ka pētījums “Vardarbība un veselība” tika īstenots paralēli pētījumam “Alkohola lietošana saistībā ar traumatismu un vardarbību”. Tā tas nebija – A.Putniņas vadībā veiktais pētījums bija tikko pabeigts, tāpēc šķita loģiski to aplūkot kopā ar citiem Latvijā veiktajiem pētījumiem saistībā ar vardarbību. Šādu pārskatu parasti pieprasa pētījuma pasūtītājs, un tādējādi tiek nodrošināts, ka tiek ņemts vērā jau izdarītais, pētījumi netiek dublēti. Apkopojot pētījumos iegūto informāciju, tiek parādīta arī cieņa tiem pētniekiem, kas jau strādājuši pie šīs tēmas. Līdz šim neviens Latvijā to nav uzskatījis par plaģiātismu. Nepievēršot uzmanību citu autoru ieguldījumam tēmas izpētē, var rasties cita problēma – sāk šķist, ka esi vienīgais, kas ar šo jautājumu nodarbojas, un tad pat vardarbības vārda pieminēšana liekas plaģiāts. Šāda pārspīlētas uzmanības pievēršana „savām rindkopām” ar pazudušiem vārdiem novērš uzmanību no plaģiātisma būtības un faktiski apgrūtina vēršanos pret šo parādību.
Nav skaidrs A.Putniņas raksta žanrs un tas, ko autore ar to gribējusi panākt. Par plaģiātisma problēmai veltītu rakstu to nevar uzskatīt, jo pietrūkst precizitātes problēmas uzstādījumā. Tāpat rakstā nav arī konsekvences attiecībā uz citēšanu – A.Putniņa uztraucas par to, ka pati netiek citēta, bet uzskata, ka ekspertu viedokļu apkopojums ir pārāk bagātīgi „izdaiļots ar citātiem”. Par mūsu veiktā pētījuma recenziju arī to nevar uzskatīt, jo faktiski nekas konkrēts nav pateikts par pētījuma rezultātiem, izņemot lappušu skaitu, kas veltīts katrai pētījuma pārskata nodaļai. A.Putniņa, neskatoties uz savu specialitāti, kā rakstā norādīts – medicīnas antropoloģija, kļūdaini uzskata, ka liela respondentu skaita aptaujas rezultāti ir jāatspoguļo lielā lappušu skaitā. Tur jau arī slēpjas pētījumu par vardarbības, narkotisko vielu lietošanas un citu līdzīgu deviantu parādību „nepateicīgums”: ir jāaptaujā pietiekami liels iedzīvotāju skaits, lai iegūtu dažus precīzus indikatorus par šo parādību izplatību. Skaitļos ietvertā informācija ir īsa un konkrēta, tomēr datu ieguves process ir darbietilpīgs, un tas pētījuma pārskatā pietiekami skaidri un plaši jāapraksta, lai varētu spriest par šo datu uzticamību. Šādu un līdzīgu parādību izplatības, cēloņu un ietekmējošo faktoru noskaidrošanai nepietiek ar atsevišķu gadījumu izpēti, kas ir pamatota un atdzīstama pētījumu metode socioloģijā un antropoloģijā. Turklāt, ņemot vērā, ka cienījamā pētniece pati piedalījusies konkursā par pētījuma “Alkohola lietošana saistībā ar traumatismu un vardarbību” veikšanu, viņai ir zināms, ka Sabiedrības veselības aģentūras iepirkums paredzēja kopumā četru pētījumu kompleksu realizāciju, kur vardarbība ir tikai viens no jautājumiem, kura izpēte balstīta uz reprezentatīvas 4500 Latvijas iedzīvotāju aptaujas datiem. Atkarību izraisošo vielu lietošanas izplatības, cēloņu un ietekmējošo faktoru analīze, kas veikta uz minētās aptaujas bāzes, atspoguļota atsevišķā analītiskā ziņojumā (šajā gadījumā jau 150 lappušu apjomā). Tā kā medicīnas antropoloģija nav vienīgā zinātne, kas nodarbojas ar vardarbības pētīšanu, būtu jārespektē arī citu zinātņu lietotās metodes.
Iespējams, ka A.Putniņa šajā rakstā ir vienkārši izteikusi savu neapmierinātību ar to, ka tūlīt pēc viena pētījuma pabeigšanas netika izraudzīta otra, līdzīga pētījuma veikšanai. Taču tas, ka PVO A.Putniņu uzaicināja veikt pētījumu “Vardarbība un veselība” nenozīmē, ka viņai būtu jāuzvar arī Sabiedrības veselības aģentūras izsludinātajā konkursā. Varbūt šeit parādās cita „nacionāla īpatnība” – uzskats, ka tas, kas nāk no citurienes, ir labāks par to, kas ir pie mums. Tā, piemēram, spriežot pēc A.Putniņas raksta, viņasprāt, ja viņu ir izvēlējusies PVO, tad viņa ir labāka par citiem, ja viņa ir mācījusies ārpus Latvijas, tad viņai, „uzsākot darbu Latvijā”, šķiet, ka šeit visi nodarbojas ar plaģiātismu un to vien gaida, lai varētu pārrakstīt citu veiktos pētījumus. Žēl, ka Aivita Putniņa savu profesionalitāti apliecina, citus apvainojot un noniecinot. Iespējams, ka vadīšanās no šādiem pētniecības ētikas principiem viņai radījusi pārliecību, ka viņa nav savējā. Jā, parasti mēs tā nerīkojamies.
1 publicēts portālā www.lv.lv 2008.gada 21.jūlijā
2 12.punkts Latvijas Sociologu asociācijas profesionālās darbības kodeksā sociālo un tirgus pētījumu veikšanai, pieņemts Latvijas Sociologu asociācijas valdes sēdē 2007.gada 14.septembrī
3 http://www.autornet.lv/tiesibas/vardnica/, skatīts 2008.gada 30.jūlijā
