Pret plaģiātismu mākslā roku rokā ar advokātu

Latvijas autoru biedrības "Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras/Latvijas Autoru apvienības" (AKKA/LAA) Juridiskās nodaļas vadītājs Imants Belogrīvs skaidro: "No likuma viedokļa plaģiātisms ir autortiesību pārkāpums. Jautājumus par plaģiātismu regulē Autortiesību likums, atsevišķos jautājumos arī Civillikums, Krimināllikums."

Neatkarīgi no izpausmes formas un veida ar Autortiesību likumu ir aizsargājami šādi autoru darbi:

• literārie darbi (grāmatas, brošūras, runas, datorprogrammas, lekcijas, aicinājumi, ziņojumi, sprediķi un citi līdzīga veida darbi);
• dramatiskie un muzikāli dramatiskie darbi, scenāriji, audiovizuālu darbu literārie projekti;
• horeogrāfiskie darbi un pantomīmas;
• muzikālie darbi ar tekstu vai bez tā;
• audiovizuālie darbi;
• zīmējumi, glezniecības, tēlniecības un grafikas darbi un citi mākslas darbi;
• lietišķās mākslas darbi, dekorācijas un scenogrāfijas darbi;
• dizaina darbi;
• fotogrāfiskie darbi un darbi, kas izpildīti fotogrāfijai līdzīgā veidā;
• celtņu, būvju, arhitektūras darbu skices, meti, projekti un celtņu un būvju risinājumi, citi arhitektūras darinājumi, pilsētbūvniecības darbi un dārzu un parku projekti un risinājumi, kā arī pilnīgi vai daļēji uzceltas būves un realizētie pilsētbūvniecības vai ainavu objekti;
• ģeogrāfiskās kartes, plāni, skices, plastiskie darbi, kas attiecas uz ģeogrāfiju, topogrāfiju un citām zinātnēm.

Zvērināts advokāts Jānis Bordāns uzsver, ka "pastāv autortiesību prezumpcija – par autoru uzskatāms tas, kura vārds ir norādīts uz publiskota darba, kamēr vien nav pierādīts pretējais. Tādējādi, lai pamatotu autortiesību pārkāpumu, vispirms autoram ir jāspēj pierādīt apgalvojums, ka autors ir viņš, nevis norādītā persona un ka noteikts darbs vai kaut vai daļa no tā ir kopēta. Ja šis fakts ir pierādīts, tad šīs kopijas izgatavotājam jau jāpierāda, ka viņš no autora ir saņēmis atļauju savām darbībām (proti, tiek prezumēts, ka atļaujas nav un atļaujas esamība jāpierāda tam, kurš to apgalvo)."

"„Lai pamatotu autortiesību pārkāpumu, vispirms autoram ir jāspēj pierādīt apgalvojums, ka autors ir viņš, nevis norādītā persona, un ka noteikts darbs vai kaut vai daļa no tā ir kopēta."

J. Bordāns norāda: ja konkrētajā gadījumā autoram, iespējams, ir bijušas viņa darba skices, kas varētu būt izmantotas, tad ir pārkāptas autortiesības un darbība visnotaļ varētu saukties par pārkāpumu. "Rezultātā darba autors varētu prasīt sankcijas, jo ir aizskartas viņa personiskās (t.s. morālās) un mantiskās autora tiesības. Tomēr sankciju noteikšana ir daudzmaz radošs process. Pēc Autortiesību likuma XI nodaļas 69.¹ panta (1) var prasīt vai nu morālā kaitējuma atlīdzību, vai arī gan morālā kaitējuma, gan radītā zaudējuma atlīdzību," vēsta J. Bordāns. "Iespējamās sankcijas ir civiltiesiskā atbildība atbilstoši Autortiesību likumam, taču ir iespējama arī krimināltiesiskā atbildība," par iespējamām sekām brīdina I. Belogrīvs.

"Kopā ar juristu jāpieņem lēmums, kas ir lietderīgāk – sarunu vešana, zinot otras puses nostāju, vai arī tiesa."

"Runājot par plaģiātismu mākslā, visbiežāk strīdi ir tad, kad jāpierāda darba oriģinalitāte, jo ir iespējams, ka darba kopēšana nemaz nav veikta, tā ir tikai līdzīga ideja, pie kuras varēja nonākt jebkurš cits. Tāpēc ir jāsaprot nianse, ka ideja, kas nav materializēta, netiek aizsargāta. Par idejas zādzību netiesā," atzīst J. Bordāns.

Vai māksliniekam ir vai nav lietderīgi kādu sūdzēt tiesā, tas jāizvērtē pašam darba autoram, turklāt situācija ir jāizanalizē speciālistiem – jāredz skices, realizētais darbs, jānoskaidro, kādi ir bijuši apstākļi. I. Belogrīvs atzīmē, ka "tiesību jautājumos komentāru un palīdzību var sniegt intelektuālā īpašuma jomā praktizējošs advokāts". Kopā ar juristu jāpieņem lēmums, kas ir lietderīgāk – sarunu vešana, zinot otras puses nostāju, vai arī tiesa. Tomēr jāatceras, ka pirms sūdzēšanas tiesā ir jāņem vērā, ko ar prasību tiesā autors vēlas panākt, kā arī tas, cik attiecīgais prasījums ir pamatots.