 |
| Foto: Māris Kaparkalējs, LV |
| Vides ministrs Raimonds Vējonis: „Faktiski varam uzskatīt, ka gandrīz jebkurš uzlabojums vides sektorā mūsu valstī ir ieguldījums šī plāna īstenošanā. |
Kādi, jūsuprāt, ir galvenie iemesli pašreizējam Baltijas jūras piesārņojuma līmenim, kuras valstis ir visvairāk atbildīgas pie pašreizējās situācijas?
Baltijas jūras vidi ietekmē gan dabiskie, gan antropogēnie faktori. Galvenie piesārņojuma avoti ir nepietiekami attīrīti gandrīz visu piekrastes valstu rūpniecības un pilsētu notekūdeņi, lauksaimniecība, kā arī pieaugošā jūras satiksmes intensitāte un vēlme izmantot jūras teritorijas dažādu inženiertehnisko projektu realizācijai, kas atstāj iespaidu uz jūras vidi. Pārzveja ir viens no cēloņiem zivju resursu samazinājumam, tāpēc būtu jāievieš atsevišķu zivju sugu, piemēram, mencu zvejas aizliegums uz trīs gadiem.
Tomēr vispirms jāuzsver, ka Baltijas jūras ģeogrāfiskais stāvoklis ir unikāls, jo ūdens apmaiņai ar Ziemeļjūru nepieciešami vidēji 25 līdz 30 gadi. Turklāt līdz ar klimata izmaiņām mainās arī ūdens apmaiņas process. Jāatzīmē, ka tieši pēdējos gados šī ūdens apmaiņa ir nepietiekama. Eitrofikācijas (pārbarošanas) process, kas saistīts ar barības vielu ienesi un kuru mēs daļēji varam ietekmēt, bezskābekļa zonu rašanās vai to izveidošanās iespējamību palielina tikai par 10-15%. Bezskābekļa zonas dziļākajos Baltijas jūras ūdeņos ir veidojušās vienmēr, tāds ir šīs jūras raksturs. Lēnās ūdens apmaiņas dēļ piesārņojums Baltijas jūrā saglabājas ļoti ilgi, tāpēc arī uzlabošanās ir lēna un rezultāti nav uzreiz pamanāmi. Tomēr, pretēji Pasaules dabas fonda apgalvotajam, situācija Baltijas jūrā kopumā (vairākos aspektos un rajonos) pat uzlabojas, Baltijas valstu piekrastē un Rīgas jūras līcī pavisam noteikti, par ko liecina zilie karogi mūsu peldvietās.
Tomēr, neskatoties uz jau veiktajiem pasākumiem un sasniegtajiem piesārņojuma samazinājumiem uz vienu iedzīvotāju vai produkcijas vienību, straujā attīstība prasa veikt vēl stingrākus un efektīvākus pasākumus. HELCOM Baltijas jūras rīcības plāns paredz stingrākus pasākumus šajā reģionā, nekā vidēji to prasa Eiropas Kopienas direktīvas visās dalībvalstīs. Runa ir par papildus fosfora attīrīšanu notekūdeņu attīrīšanas ietaisēs, ko neprasa municipālo notekūdeņu direktīva, lauksaimniecības noteces tālāku samazināšanu u.c. pasākumiem.
Cik lielā mērā, jūsuprāt, Baltijas jūras piesārņojums radies no lauksaimniecības mēslojuma nonākšanas jūras ūdenī?
Baltijas jūras valstu lauksaimniecība kopā ar barības vielu notecēm no mežiem dod apmēram 50% - 60% no barības vielu ieneses. Jūras piesārņojumu rada arī gaisa piesārņojuma pārrobežu pārneses (ap 20%) un emisijas no jūras transporta. Lai turpinātu samazināt mūsu negatīvo „devumu” jūras piesārņošanā, mēs Latvijā turpinām intensīvi būvēt notekūdeņu attīrīšanas iekārtas.
Spriežot pēc augšņu tipiem un lauksaimniecības modeļiem attiecīgajās valstīs, eksperti atzīst, ka barības vielu izneses jūrā no Baltijas augsnēm (kur dominē podzolētās augsnes ar izskalošanās procesiem) nekādā ziņā nav tikai lauksaimniecības radīts efekts. Apmēram trešā daļa no barības vielām izskalojas no augsnēm arī dabīgu procesu rezultātā.
"Mēs, tāpat kā citas Baltijas jūras valstis, esam Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalsts, un tas mums šajā ziņā liek ievērot zināmus pienākumus, piemēram, par vienlīdzīgas konkurences nodrošināšanu tirgū."
Runājot par paveikto, kā piemēru varētu minēt kopīgi ar Zemkopības ministriju un lauksaimniecības ekspertiem izstrādāto papildināto 1999.gada izdevuma „Labas lauksaimniecības prakses nosacījumu Latvijā” versiju atbilstoši Eiropas Savienības normatīvo aktu un HELCOM prasībām un izmaiņām Latvijas normatīvajos aktos. Jaunos LLP nosacījumus, kam būs ieteikuma raksturs, plānots apstiprināt līdz šā gada septembrim. Tie acīmredzot ieteiks arī ieviest labākas tehnoloģijas, kas cita starpā ierobežo arī lauksaimniecības negatīvo ietekmi uz vidi.
Latvijā lielāka problēma ir pārrobežu piesārņojums, kas nonāk jūrā caur mūsu valsti no kaimiņvalstīm, kuras nav nedz ES, nedz HELCOM dalībvalstis, piemēram, Baltkrievija. Tā, piemēram, pārrobežu piesārņojuma daļa, kas pa Daugavu nonāk Rīgas līcī, ir ap 60%. Līdz ar to, zinot šo pārrobežu aspektu, kā arī to, ka meži klāj vairāk kā 50% no Latvijas teritorijas, mēs nevaram uzņemties pietiekami samazināt pārrobežu pārneses rezultātā ūdenī nonākušās barības vielas un dabīgo barības vielu iznesi no augsnes (apmēram 1/3 no Latvijas kopējās izneses). Kopā tas sastāda jau vismaz 60-70% no jūrā caur Latviju nonākušā barības vielu apjoma.
Tomēr lauksaimniecība ir ļoti jutīgs politisks jautājums. Arī Zviedrijas un Somijas vides politiķi, kuri bija HELCOM rīcības plāna izstrādes avangardā, neko nepanāca nedz savās valstīs, nedz Eiropas Komisijā, diskutējot par Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) „veselības izvērtējumu” (CAP Health Check) šā gada sākumā. Līdz ar to KLP tika akceptēta bez papildus vides komponentes un līdz 2013. gadam neparedz papildus vides pasākumus un to finansējumu. Vēl vairāk – neparedz arī papildus ierobežojumus, drīzāk atsevišķas valstis, piemēram, Dānija prasa papildus izņēmumus Nitrātu direktīvas īstenošanā, palielinot noteikto slāpekļa limitu no 170 kg/ha līdz 220/230kg/ha! Vai Latvijai šādos apstākļos būtu vienpusēji jāievieš kādi nacionālie papildus instrumenti, ja konkurence jau tā ir nevienlīdzīga, saņemtie maksājumi uz pusi mazāki un mūsu lauksaimniecības īpatsvars Baltijas jūras piesārņojumā ir niecīgs, salīdzinot ar Poliju, Dāniju, Zviedriju un pat Lietuvu?
PDF ir norādījis uz, piemēram, veļas pulvera ar augstu fosfātu koncentrāciju lietošanas bīstamību. Citās Baltijas jūras valstīs jau ir veikti pasākumi, lai veicinātu mazāk kaitīgas produkcijas tirdzniecību (veļas pulveri ar samazinātu fosfātu līmeni vai bez tā). Vai tamlīdzīgus pasākumus paredzēts ieviest arī Latvijas tirgū?
Šobrīd no Baltijas jūras valstīm vienīgi Vācijā un Zviedrijā nav atļauts tirgot fosfātus saturošus veļas pulverus. Tomēr, pirms ieviest šādus aizliegumus, nedrīkst aizmirst, ka tas ir sociāli ekonomisks jautājums, kas skar gan patērētājus, gan tirgotājus un ražotājus. Ierosinājums aizliegt pārdot veļas pulverus bez fosfātu piemaisījumiem varot beigties ar tiesu darbiem par konkurences kropļošanu, ar ko saskārušās jau dažas Skandināvijas valstis. Mēs, tāpat kā citas Baltijas jūras valstis, esam Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalsts, un tas mums šajā ziņā liek ievērot zināmus pienākumus, piemēram, par vienlīdzīgas konkurences nodrošināšanu tirgū.
Tomēr mēs pašlaik izvērtējam iespējas ierobežot veļas pulveru ar augstu fosfātu koncentrāciju tirgošanu, nepārkāpjot mūsu starptautiskās saistības. No vides aspekta raugoties, šāda piesārņojuma avota novēršanas ieviešana būtu ekonomiski efektīvāka nekā fosfora atdalīšana, būvējot dārgas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, it īpaši mazāk apdzīvotās vietās ar zemu notekūdeņu attīrīšanas līmeni. Vislielākais efekts jūras videi būtu, kombinējot uzlabot notekūdeņu attīrīšanu ar fosfātus nesaturošu mazgāšanas līdzekļu izmantošanu.
Cik, pēc jūsu domām, liela nozīme ir reklāmai masu medijos par videi draudzīgu sadzīves ķīmijas preču iegādāšanās un izmatošanas iespējām? Vai šobrīd šāda rakstura reklāmas daudzums Latvijas masu medijos ir pietiekams?
Sabiedrības informēšanai par videi draudzīgām sadzīves ķīmijas precēm ir liela nozīme, tai skaitā medijos. Tomēr šāda rakstura reklāmu daudzums Latvijas masu medijos nav pietiekams. Šādiem nolūkiem ir nepieciešama nauda, bet valsts budžeta samazināšanas apstākļos mums nav arī pamata cerēt pie šādiem līdzekļiem tuvākā nākotne tikt. Zināma izeja no šīs situācijas varētu būt tad, ja mediji paši uzņemtos iniciatīvu un biežāk savus lasītājus, klausītājus un skatītājus informētu par attiecīgajām tēmām, kā tas patlaban notiek attiecībā uz kāpu aizsardzību, plastmasas maisiņu nelietošanu un dabas resursu taupīšanu. Bet es, protams, varu plašsaziņas līdzekļus uz šādu sociāli atbildīgu rīcību ne vairāk kā tikai aicināt.
Pasaules dabas fonds iesaka piemērot lielākus nodokļus lauksaimniecībā izmantotajiem videi kaitīgajiem minerālmēsliem (fosfora ierobežojumi). Kāds ir jūsu vērtējums par šo ieteikumu?
Minerālmēslu lietošana pati par sevi nav problēma, svarīgi ir nodrošināt to sabalansētu piemērošanu kopā ar organiskajiem mēsliem lauksaimnieciskās ražošanas procesā. Tajās valstīs, kurās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības ir 60-70% un kurās ir panākti nitrātu direktīvas noteikto mēslojuma limitu pārsniegumi, lielāki nodokļi lauksaimniecībai varētu būt pieņemami. Tomēr vecajās dalībvalstīs lauksaimniecībai sniegtie dažādie atbalsti jau tā tās nostāda labākā situācijā nekā Baltijas valstis. Līdz ar to vēl stingrāku prasību ieviešana un papildus nodokļi Latvijā šādos apstākļos tikai palielinātu negodīgu konkurenci un būtu mūsu zemniecības nonāvēšana. Augtu Latvijas lauksaimniecības preču cena, tiktu veicināta inflācija... Latvija pašlaik nav tam vēl gatava. Tāpēc stingrāk jākontrolē minerālmēslu izmantošanu, aizsargjoslu aizsardzības prasības gar ūdenstilpēm utt. Šādu pieeju paredz arī tā sauktā ES savstarpējās atbilstības sistēmas ieviešana, proti, lai lauksaimnieks saņemtu ES platību atbalsta maksājumus, viņam ir jāievēro vides prasības.
Kas šobrīd jūsu vadītajā ministrijā tiek darīts attiecībā uz 2007. gada 13. novembra MK sēdes protokola lēmuma Nr. 64, 58. § par informatīvo ziņojumu "Par Helsinku komisijas "Baltijas jūras rīcības plāna" apstiprināšanu" ieviešanu?
Faktiski varam uzskatīt, ka gandrīz jebkurš uzlabojums vides sektorā mūsu valstī ir ieguldījums šī plāna īstenošanā. Protams, valdības rīcības plānā ir iekļauti konkrēti pasākumi Baltijas jūras rīcības plāna īstenošanai, lai samazinātu jūras eitrofikāciju un piesārņojumu ar bīstamajām vielām. Tostarp turpināsies ar notekūdeņu attīrīšanu un kanalizācijas pakalpojumiem saistīto projektu tālāka īstenošana ne tikai pilsētās, bet arī mazākās apdzīvotās vietās ar iedzīvotāju skaitu līdz 2000. Tādējādi tiks uzsākts darbs pie Baltijas jūras rīcības plānā noteikto pasākumu īstenošanas attiecībā uz notekūdeņu attīrīšanu.
"Zināma izeja no šādas situācijas varētu būt tad, ja mediji paši uzņemtos iniciatīvu un biežāk savus lasītājus, klausītājus un skatītājus informētu par attiecīgajām tēmām, kā tas patlaban notiek attiecībā uz kāpu aizsardzību, plastmasas maisiņu nelietošanu un dabas resursu taupīšanu."
Atbilstoši Ministru kabineta lēmumam, plāna mērķi un rīcības ir iekļauti Vides politikas pamatnostādņu 2009. – 2015. gadam projektā, kuru Vides ministrija sadarbībā ar sabiedriskās politikas portālu „politika.lv” nodeva sabiedriskai apspriešanai.
Esmu izdevis rīkojumu par starpministriju darba grupas izveidošanu, kas jau ir noturējusi pirmo sanāksmi, kurā apsprieda nepieciešamo turpmāko rīcību koordinētai Baltijas jūras rīcības plāna ieviešanai Latvijā. Tā kā jūras vidi ietekmē gandrīz visas tautsaimniecības nozares, sanāksmes dalībnieki bija vienās domās, ka par jūras vides aizsardzību un saglabāšanu ir jāuzņemas dalīta atbildība. Darba grupas pārstāvji apsprieda atbildības sadalījumu par konkrētiem rīcības plānā paredzētajiem pasākumiem. Tā rezultātā valdībā drīzumā tiks apstiprināti konkrēti Latvijas rīcības soļi.
Mums ir stingri jāseko tam, ko HELCOM iezīmējis savā rīcības plānā un periodiski jāpārskata uzstādītie mērķi.
15. jūlijā stājās spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/56/EK (2008. gada 17. jūnijs), ar ko tiek izveidota sistēma Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras vides stratēģijas direktīva). Vai jūs varētu īsumā paskaidrot šīs direktīvas nozīmi attiecībā uz Baltijas jūras aizsardzību un raksturot, kādi galvenie pasākumi ir paredzēti šīs direktīvas ieviešanai Latvijā?
Katrai dalībvalstij, ņemot vērā būtiskas savu ūdeņu īpašības, jāizstrādā savu jūras ūdeņu vides stratēģija, kurā atspoguļota vispārējā perspektīva attiecīgajā jūras reģionā. Turklāt līdz 2012. gada 15. jūlijam jāpabeidz savu jūras ūdeņu faktiskā vides stāvokļa un cilvēku darbības ietekmes uz vidi sākotnējais novērtējums, jānosaka attiecīgo ūdeņu vides stāvoklis, jānosaka sasniedzamie mērķi un līdz 2014. gada 15. jūlijam jāizstrādā un jāsāk monitoringa programmas īstenošana.
Tā kā jūras vide būtībā ir pārrobežu vide, tad Direktīvas veiksmīgai īstenošanai ļoti svarīga būs reģionāla mēroga sadarbība gan starp ES dalībvalstīm, gan ar trešajām valstīm, lai nodrošinātu, ka jūras stratēģijas un monitoringa programmas katram jūras reģionam tiek izstrādātas saskaņoti un pasākumu plāni tiek īstenoti visās valstīs. Koordinācija Baltijas jūras reģionā tiek veikta caur Helsinku Komisiju, kuras prezidentūru no 2008. gada 1.jūlija uz diviem gadiem ir uzņēmusies Krievijas Federācija. Līdz ar to Krievijai rodas ekskluzīva iespēja jūras vides aizsardzībā izvirzīt sev tikpat augstus mērķus, kā ir uzņēmušās Eiropas Kopienas dalībvalstis, tādējādi radot precedentu trešo valstu aktīvai līdzdalībai pēc būtības ar valstu robežām nenorobežojamās jūras vides aizsardzībā.
Kopumā mēs Baltijas jūras rīcības plānu uzskatām par instrumentu direktīvas ieviešanai. Līdz ar to Baltijas jūras rīcības plāns kļūst par pirmo ceļa karti jūras vides stāvokļa uzlabošanai kādā no Eiropas jūru reģioniem, paredzot direktīvas ātrāku un ambiciozāku ieviešanu šajā jūras reģionā. Šobrīd tikai Baltijas jūras reģiona valstis ir paveikušas šādu darbu un var piedāvāt savu pieredzi un modeli citiem Eiropas reģioniem.
