Vienā no beidzamajām parakstu vākšanas dienām kāda mikrorajona skolā cilvēki drūzmējās, lai paspētu paust savu attieksmi. Kā eksperti norādīja iepriekš, tam nebija tiešas saistības ar minētajiem juridiskajiem smalkumiem, bet ļaudis vienkārši izpauda rūgtumu par sabiedrības noslāņošanos un pašu nonākšanu daudzo kārtu apakšā.
Kāda sieviete uztraukti vaicāja, kur tad te varot parakstīties par pensiju palielināšanu, jo viņa avīzē bija lasījusi, ka tāda parakstīšanās notiekot. Par Satversmi viņa parakstīties negribēja un varbūt pat nezināja, kas tā ir. Līdzdalība šodienas izpildījumā arvien vairāk kļūst par tādu lielveikalu, kurā pastiep roku un izvēlies starp to vai šo lēto desu, ja vien maciņš šo iespēju sniedz. Mani uztrauc, ka es esmu spiesta nonākt šai līdzdalības lielveikalā, kur noteikumus man noliek priekšā kā desas luņķus.
Es nejūtu gandarījumu, televizorā redzot kārtējo roku dzelžos saslēgto Rīgas Attīstības departamenta darbinieku. Man ir žēl izniekotās līdzdalības iespējas un uzticēšanās, kas apslēptas zem Daugavas kreisā krasta debesskrāpjiem un betona kastēm Rīgas centrā. Līdzdalība ir prasme, kas ir jāmācas un jākopj. Līdzdalība nozīmē ne tikai pieprasīt, bet arī mācēt dot un pieņemt. Tā kā pirms aptuveni simts gadiem, kad rīdzinieki ziedoja naudu Saules dārza iegādei latviešu kultūras vajadzībām. Saules dārzs, manuprāt, ir labs simbols līdzdalībai Latvijas jaunajā republikā.
Pirms pāris nedēļām Latvijas Radio pamanīja nevainīgu privatizācijas lēmuma projektu Ministru kabineta komitejas sēdes darba kārtībā, ar kuru Saules dārzu mēģina privatizēt trešo reizi. Līdzīgi kā iepriekšējos mēģinājumus, šo virzīja īsi pirms svētkiem, un darba kārtībā tas parādījās neilgi pirms sēdes. Iepriekšējiem mēģinājumiem sekoja sabiedrisko organizāciju protesti, konsultācijas par teritorijas tālāko attīstību, kuras nu ir beigušās ar Izglītības un zinātnes ministrijas paslepenu atteikšanos no neērtās teritorijas un tai nākamo privatizācijas mēģinājumu. KNAB ir uzņēmies lietu izmeklēt, taču arī tad, ja kādu ierēdni no darbavietas izvedīs rokudzelžos, lietas būtība nemainīsies.
Ļaunākais, ko Saules dārza gadījums nodara, ir pilsoniskuma nolikšana lielveikala līmenī. Lietussargu revolūcija izčākstēja bezspēcībā ko mainīt, atduroties pret Latvijā valdošajām tirgus vērtībām. Saules dārza teritorija atrodas dārgā vietā un no tirgus viedokļa būtu muļķīgi atstāt to kādiem „tūdaliņiem”, kas neko vairāk par gurķu audzēšanu un kultūras pasākumu pieprasīšanu neprot. Arī valdībai naudas latviskas kultūras veidošanā bērniem nav, jo faktiski nav jau arī pašas kultūras vērtības. Vērtības veidojas darbībā un nav iemācāmas speciālos mācību priekšmetos skolā. Saules dārza dāvināšana un dāvanas pieņemšana pirms simts gadiem, Dziesmotā atmoda un Lietussargu revolūcija ir kultūras veidošanas process, kurš nu ir atdūries lielveikalā. Pētījumi rāda, ka lielveikali tagad ir pati populārākā latviešu tautas brīvā laika pavadīšanas vieta, tātad mūsu kultūrtelpa. Labi, ka lielveikalu nebija pirms gadiem simts, citādi mums nebūtu jūgendstila Rīgas un Vecrīgas, ar ko lepoties.
