Šādi jēdzieni tiek lietoti, arī runājot par Latvijas tradicionālajām baznīcām, kas tiek dēvētas par konservatīvām, iepretī jaunām, progresīvām idejām un uzskatiem, kas parādās arī baznīcā. Vieni vēlas pārvarēt senos aizspriedumus un gaida, ka baznīca beidzot nomirs dabīgā nāvē, citi cer to modernizēt un liberalizēt.
Diezin vai mūsu sabiedrībā atrastos daudz tādu, kas precīzi spētu definēt, kas ir konservatīvisms, kas – liberālisms, šo ieviržu vai domāšanas veidu izcelsmi un vēsturi. Tomēr, vērojot cilvēkus, viņu (ne tikai politiķu un garīdznieku) pozicionēšanos un dažādos kontekstos paustos viedokļus, ir pamanāmas raksturīgas pazīmēs katrai pozīcijai. Varbūt nesteigsimies sevi vai kādu citu ievietot kādā no šiem plauktiņiem, bet pārdomāsim katras ievirzes stiprās un vājās puses – vai viss ir tik viennozīmīgi (vai varbūt tik sarežģīti?), kā izskatās no pirmā acu uzmetiena?
Ielūkojoties vārdnīcā, varam redzēt, ka konservatīvs ir tāds, kas cenšas saglabāt, atjaunot ko senu, pretojas jaunajam, progresīvajam (jēdziens cēlies no vārda ar nozīmi saglabāt). Ar liberālismu (no vārda - brīvs) savukārt tiek saprasta brīvdomība, pārmērīga iecietība prasībās, neprincipialitāte. Ar abiem vārdiem tiek apzīmēti noteikti virzieni politikā, ekonomikā vai arī teoloģijā. Tomēr šķiet, ka neviena no pozīcijām nav pasargāta no aizspriedumiem, vienpusības un šo nosacīto pušu pārstāvji – no paštaisnības un nevēlēšanās ieklausīties citādi domājošos vai kritiski vērtēt savus uzskatus.
Liberālisma dogmas
Baznīcai bieži pārmet dogmatismu – nemainīgu un daudziem nesaprotamu mācību sludināšanu, kuras tiek pieņemtas kā pašsaprotamas un neprasa tālākus paskaidrojumus. Tātad te laikam būtu runa par tradicionālo un konservatīvu spārnu baznīcā un ne tikai. Bet vai liberālajai pozīcijai nav savu dogmu?
Tādi vārdi kā „zinātne” vai „progress” tiek minēti vietā un nevietā, jo tiem ir pozitīva pieskaņa. Mēģinot oponēt kaut kam „zinātniskam” vai „progresīvām” tu automātiski nonāc atpalikuša tumsoņa pozīcijā. Bet lai zinātu, kas ir progresīvs, ir vispirms jāizvirza mērķis (kas balstīts noteiktā pasaules redzējumā), kuru atzīstam par labu, kuru gribam sasniegt un pretī kuram vēlamies progresēt. Savukārt mērķus pārsvarā nosaka mūsu laikmeta intelektuālā mode un uzskati, kurus daudzi ir pieņēmuši nedomājot.
Piemēram, raugoties uz Bībeli no liberālām pozīcijām, var teikt, ka tā nav progresīva, tā satur stāstus un uzskatus, kas atspoguļo vienīgi seno laiku kultūru, idejas un pasaules uzskatu. Tad nu daži liberāli teologi mēģina Bībeli glābt, sakot, ka tā jāpēta ar mūsdienīgām metodēm, jāatbrīvo no senajiem mītiem, un tad to varēsim izlasīt mūsu laikmeta uzskatiem atbilstošā veidā. Bet galvenais kritērijs, kas tiek pieņemts bez kādas šaubīšanās, ir mūsu laikmeta (rietumu humānistiskās, modernās vai postmodernās kultūras?) redzējums un vērtības, kas, protams, ir vistālāk progresējis (kam pretī?) un kalpo par mērauklu citiem laikmetiem un kultūrām. Vienkāršoti sakot, liberālisms teoloģijā cenšas darīt reliģiju (šajā gadījumā – Bībeles vēsti) saprotamu, pēc iespējas pielāgot mūsu laikmetam, bet pastāv risks, ka reliģija tiks tik ļoti atšķaidīta, ka zaudēs tās autentisko saturu, identitāti (bet kuru gan tas interesē, ja mēs jau iepriekš esam pieņēmuši, ka mūsu laikmeta idejas tāpat ir pašas progresīvākās, zinātniskākās un tātad - patiesākās). Liberālisma raksturīgās neapšaubāmās vērtības jeb dogmas ir arī atvērtība un tolerance (varbūt vienīgi tas neattiecas uz netolerantajiem), kā arī relatīvisms ētikā (katram sava patiesība - ka tik tā netraucētu citiem dzīvot).
Konservatīvisma vienpusība
Savukārt konservatīvā pozīcija cenšas uzsvērt Bībeles vēsts un citu tradicionālu vērtību nemainīgumu, patiesumu un aktualitāti visos laikos, uzskatot, ka mums ir jāveido, jāpārveido sevi atbilstoši idejai par augstāko, ideālo, dievišķo, nevis jāizdomā dievs, kas atbilstu mūsu jau gatavajiem uzskatiem. Konservatīvie atgādina liberālajiem, ka ne viss, kas ir jauns, automātiski ir arī labs (turpretī paši mēdz aizmirst, ka nepietiek kaut ko atzīt par viennozīmīgi aizstāvamu tikai tāpēc, ka tas tā vienmēr pie mums ir bijis). Bet konservatīvajiem arvien pastāv tās pašas briesmas – „privatizēt” patiesību vienīgi sev, sakot: „Patiesība ir viena un tāda vienmēr ir bijusi”, bieži paliek nepateikts – „un šī patiesība ir manējā”. Nav arī grūti sajaukt savu autoritāti ar dievišķo, citējot Bībeli un iedomājoties, ka manipulācijas ar Bībeles citātiem piešķirs maniem vārdiem īpašu svaru vai pat nemaldīgumu, lai gan par citētā atbilstību kontekstam ir atbildīgs vienīgi pats runātājs. Un šāds runātājs var kļūt vienpusīgs savas nezināšanas dēļ, kā arī tādēļ, ka nevēlas zināt neko vairāk par saviem mīļākajiem Bībeles (vai kādas citas autoritātes) citātiem.
Tātad pakāpties uz Bībeles pretī savai paštaisnībai un to mīņāt ar kājām var gan „progresīvs” zinātnieks vai brīvdomātājs, gan fanātisks ticīgais vai mācītājs ar politiskām ambīcijām (protams, arī neizglītots „vienkāršais cilvēks”, kurš nedomājot piebalso pūlim un atkārto kaut kur dzirdētas vai pat skolā iemācītas klišejas). Bet, kritizējot citādi domājošo uzskatus, vispirms pārdomāsim, kur ir balstīta mūsu taisnība. Vai mana patiesā motivācija kādreiz nav vienkārši bailes, ka pasaule varētu izrādīties daudz plašāka - ka ne obligāti visi kristieši ir tumsonīgi lētticīgie vai visi zinātnieki nonākuši sātana varā? Atcerēsimies, ka Dievu un patiesību mēs spēsim uztvert un izzināt tik daudz, cik būsim atvērti un spējīgi atsaukties. Mācīsimies saglabāt vērtīgo un arī sarunāties ar cilvēkiem viņiem saprotamā valodā! Galu galā daudz lielāki ieguvēji būsim, nevis prasot par kādu parādību, vai tā ir jauna, progresīva, konservatīva vai liberāla, bet gan uzdodot vienkāršākus jautājumus: vai tas ir kaut kas labs un patiess, vai tā rīkoties ir godīgi un taisnīgi, vai arī tā ir patiesība tikai tādēļ, ka es vai mūsējie tā saka?
