Tādēļ interesi raisīja fakts, ka pagājušā gada beigās valsts sekretāru sanāksmē apspriešanai tika izsludinātas Valsts zemes politikas pamatnostādnes, ko izstrādājusi Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM). Par šo dokumentu – saruna ar RAPLM valsts sekretāri Laimdotu Straujumu un RAPLM Ilgtermiņa attīstības plānošanas departamenta Zemes politikas nodaļas vadītāju Edvīnu Kāpostiņu.
- Ja pareizi atceros, zemes politikas jautājumi agrāk bija Tieslietu ministrijas (TM) kompetencē?
|
|
L. Straujuma: – Jā, bet pēc ilgstošām diskusijām 2006. gadā tika nolemts, ka visiem jautājumiem, kas skar zemes politiku, jāpāriet RAPLM pārziņā. Tā zemes jautājumi nonāca pie mums, jo TM pēc būtības ir cita darbības joma un prioritātes. Savulaik norisa arī domu apmaiņa par to, kuras ministrijas sistēmā iekļausies Valsts zemes dienests, bet pašlaik nekādas izmaiņas netiek paredzētas.
Zeme kā politikas (nebūtu labi, ja šo vārdu jauktu ar politiku, ko veido partijas un deputāti) objekts - šādā griezumā mūsu valstī zeme vēl skatīta nav. Tā ir mērīta, vērtēta, noteiktas īpašumtiesības, lemts par pareizāku izmantošanu, bet par zemes politiku kopumā runājam pirmo reizi. Zeme ir objekts, kur saskaras dažādas intereses.
Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, pagājušā gada sākumā sasaucām visu iesaistīto iestāžu cilvēkus no gandrīz visām Latvijas ministrijām, meža un zemes dienesta profesionāļus, pašvaldību pārstāvjus. Darbam pievienojās arī ANO projekta „Ilgtspējīgas kapacitātes un atbildības veidošana ANO konvencijas„Par cīņu pret pārtuksnešošanos / zemes degradāciju ” (KCP) mērķu īstenošanai Latvijā” veicēji, kuri jau pētīja augsnes problēmas Latvijā.
Izveidotā darba grupa strādāja turpat gadu. Viegli negāja - dziļākajā būtībā aizsardzība un attīstība ir pretrunīgi jēdzieni. Mums vajadzēja atrast kompromisu starp attīstības nekavēšanu un vides saglabāšanu. Valsts zemes politikas pamatnostādņu projektā, šķiet, tas ir izdevies.
 Edvīns Kāpostiņš: „Ceram, ka pēc gadiem piecpadsmit visi informācijas slāņi par Latvijas zemi būs salikti cits virs cita un veidos vienotu kopīgu ainu.” |
E. Kāpostiņš: - Pēc izsludināšanas valsts sekretāru sanāksmē Valsts zemes politikas pamatnostādņu projektu vērtēja un ministrijas deva savus atzinumus, ko pašlaik esam apkopojuši un iestrādājam dokumentā. Vairāk ir precizējoša rakstura ieteikumi, bet mums jāraugās, lai nenovirzāmies no mērķa - panākt līdzsvaru starp attīstību un aizsardzību.
- Vai bija viegli, šo daudzo un dažādo iestāžu darbiniekus nosēdinot pie viena galda, panākt, lai norisinās uz vienotu mērķi vērsts dialogs?
L. Straujuma: – Tiesa, tas bija sarežģīti. Pirms nonācām pie konstruktīva rezultāta, bija ļoti garas pārrunas, dažkārt pat šķietami bezcerīgas. Jo izpratne un intereses par objektu „zeme” ir ļoti ļoti dažādas un pretrunīgas. Bet apmēram gadu ilga darba rezultātā spējām definēt arī nākotnes uzdevumus.
E. Kāpostiņš: - Vispirms darba grupā vienojāmies, ka zemi mēs apskatām gan kā resursu, gan kā tiesību objektu un kā vērtību, ievērojot publiskās un privātās intereses. Šādā aspektā tika plānoti arī visi tālākie uzdevumi, lai radītu zemes politiku kā valsts politiku, kas nodrošina zemes kā unikāla resursa ilgtspējīgu izmantošanu.
- Kuras bija tās problēmas, kas līdz Zemes politikas izstrādāšanai nebija apzinātas?
L. Straujuma: – Skaidri izpaudās tas, ka ilgus gadus šajā jomā nebija atbildīgās ministrijas. Jo katrai iestādei, kas darbojas ar zemi, bija un ir savas intereses, bet kopainas nav nevienai. Pretrunu bija gana daudz. Bet rezultātā nonācām līdz rīcības virzieniem, kas nepieciešami, lai nodrošinātu mērķus - racionālu zemes izmantošanu, efektīvu tiesisko vidi un attīstību veicinošu nodokļu politiku.
Avots: RAPLM
Avots: RAPLM
E. Kāpostiņš: - Viena no lielākajām problēmām bija informācijas pieejamība, lai iegūtu kopēju ainu, kas ar zemi notiek. Informācija ir „saskaldīta” un atrodas dažādās iestādēs. Arī dati nesakrīt – ne laika, ne formāta ziņā.
- Bet visa informācija, kas ir izmantojama, un arī tā, kas vēl tiks iegūta, būs jāsaliek vienotā formātā un vienā kartē...
E. Kāpostiņš: - Jā, tagad pieejamie dati ir dažādos formātos un laika periodos gatavoti. Daža informācija ir pieejama tikai papīra formā. Būtu jāizveido informācijas sistēma, kurā visi dati būs pieejami kopumā, lai ikviens iedzīvotājs varētu tiem piekļūt un izmantot savām vajadzībām. Vienkopus būtu jāsaliek daudzi informācijas slāņi – teritorijas plānojumi, augšņu kartes, topogrāfiskās kartes, kadastra kartes, aizsargjoslu kartes, meža inventarizācijas kartes u. tml.
Lai arī šādas sistēmas veidošanā varētu būtu dažādas problēmas, tai skaitā dažādās resoru interese, bet ceram, ka pēc gadiem 3-4 varēs iegūt vienotu kopīgu ainu.
L. Straujuma: – Esam ieplānojuši, ka jau šajā ES struktūrfondu periodā ar fondu līdzfinansējumu izveidosim datu bāzi par visiem Latvijas teritoriālplānojumiem. Tad katrs iedzīvotājs varēs elektroniski atrast un redzēt, kas notiek ar viņa zemi pašlaik un notiks ar viņa zemes gabalu arī tālākā nākotnē. Lai neiznāk tā, ka ģimenes mājai iegādāta zeme izrādās applūstošajā teritorijā. Un lai cilvēki apzinās, ka nopirkuši zemi polderī un rēķinās, kādas tam var būt sekas un kādu būvniecību šajā sūkņu uzturētajā platībā vispār var veikt.
- Kādi vēl būs nepieciešami normatīvie akti, lai īstenotu zemes politiku?
L. Straujuma: – Mēs pašlaik ietekmēt procesus nevaram, jo vēl nav MK akceptēta pati Zemes politika un arī no tās izrietošie noteikumi ar konkrētiem uzdevumiem katrai ministrijai. Bet esam plānojuši, ka Latvijā jāizstrādā lauku zemes izmantošanas attīstības programma, programma zemes degradācijas novēršanai, jāpilnveido nekustamā īpašuma tiesiskais regulējums, jāizstrādā jauns Aizsargjoslu likums, jāstrādā pie apdzīvojuma struktūras veidošanas un vēl, un vēl.
- Un kā ar zemes pārdošanu ārvalstu pilsoņiem? Vai nostāja mainīsies?
E. Kāpostiņš: - Jā, tas ir sāpīgs jautājums! Pašreizējais ierobežojums zemi iegūt īpašumā citvalstu pilsoņiem būs spēkā līdz 2011. gada maijam. Mums tas jebkurā gadījumā būs jāpārskata, kaut tas vairāk ir politiskas dabas jautājums.
L. Straujuma: – Jautājums tiks izvērtēts, bet nekur nav teikts, ka nostādne tiks mainīta. Mums ir jāapzinās, ka arī pašreizējā ierobežojuma laikā zemi īpašumā pastarpināti un nepastarpināti ir ieguvušas ārvalstu personas. Vai ierobežojumi ir tas labākais ceļš, ja tos nav iespējams kontrolēt – tas kārtīgi jāizvērtē. Varbūt ir cits veids. Bet pašlaik nav runas par ierobežojuma atcelšanu.
L. Straujuma: Nobeigumā gribētos, lai izveidotais Zemes politikas pamatnostādņu projekts tiktu apstiprināts valdībā iespējami ātrāk. Vienmēr jau var vēlēties ko labāku, bet ir jāpieliek punkts, lai var sākt veikt plānotos darbus. Uzlabojumi būs, jo arī dzīve mainās strauji, bet, ja mēs meklēsim kaut ko labāku un labāku, tad mēs nekad nesāksim Zemes politikas ieviešanu valstī, bet kavēties nebūtu labi.
Mēs gribam pateikties visiem cilvēkiem no visām ministrijām un iestādēm, kas šajā darbā piedalījās, atsaucās un nāca ar savu labu pienesumu. Zemes politikas pamatnostādņu projekts ir mūsu kopdarbs.
Avots: RAPLM
