Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē maksās par gājēju celiņiem

Kādēļ? Atbilde ir vienkārša – tā kā RAPLM ierosinājusi šādu noteikumu radīšanu, tad pati arī tos izstrādājusi. Tā sakot, ja nāci klajā ar labu ideju, tad pats arī to iedzīvini. Bet nozīmīgas šķēpu laušanas, vai šādi noteikumi nepieciešami, gan nav bijis. Nolemts – jā, vajag, un nu MK noteikumi Nr. 85 "Kārtība, kādā nosaka zaudējumu atlīdzības veidu, apmēru un aprēķina zaudējumus, kas radušies, ierīkojot un lietojot gājēju celiņus Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā" šāgada 4. februārī stājušies spēkā.

Pagaidām – tikai viena veida aizsargjoslām

Noteikumi par zaudējumu kompensāciju, kas saistīti ar gājēju celiņiem, radīti tikai vienam vides un dabas resursu aizsargjoslu veidam – Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslai. "Šāds deleģējums dots Aizsargjoslu likumā," skaidro RAPLM Telpiskās plānošanas departamenta Zemes politikas nodaļas vecākā referente Daiga Džigune. "Protams, mēs vienlaikus apzināmies, ka piekļūt, piemēram, tauvas joslai, ir tieši tādas pašas grūtības. Atšķirība –  Zvejniecības likumā nav dots deleģējums izstrādāt attiecīgos noteikumus. Bet jāņem vērā arī tas, ka prakse kompensēt dažādu nekustamā īpašuma apgrūtinājumu radītos zaudējumus Latvijā ir tik tikko sākusies. Pastāv normatīvie akti vides aizsardzībā – "Likums par zemes īpašnieka tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās", noteikumi, kas saistīti ar enerģētiku, – "Kārtība, kādā aprēķināma izmaksājamā atlīdzība par energoapgādes objektu ierīkošanu". Bet tie ir atsevišķi normatīvie akti, kas neveido vienotu sistēmu. Līdz ar to mēs esam sava veida celmlauži."

"Aizsargjoslu likums noteic, ka gājēju celiņi, kas pieved jūrai vai līcim, nedrīkst atrasties tālāk nekā vienu kilometru cits no cita."

Tātad noteikumi "Kārtība, kādā nosaka zaudējumu atlīdzības veidu, apmēru un aprēķina zaudējumus, kas radušies, ierīkojot un lietojot gājēju celiņus Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā" varētu būt pamats nākotnē veidojamiem "līdziniekiem" par pieeju tauvas joslām iekšzemes ūdeņos. Bet vienlaikus jāsaprot, ka visi apgrūtinājumi nekad netiks kompensēti. It īpaši tie, kas kaut kādā veidā dara labu arī pašam zemes īpašniekam.

"Par to esam domājuši arī Zemes pārvaldības likuma koncepcijas sakarā, kas gan vēl nav apstiprināta, bet konceptuāli Ministru kabineta komitejā atbalstīta," teic D. Džigune. "Acīmredzot valstī jādefinē principi, pēc kādiem apgrūtinājumi tiek kompensēti, un arī jānosaka, kuros gadījumos kompensācija nepienākas. Piemēram, par jau esoša ceļa izmantošanu."

Kas ierīkos gājēju celiņus

Aizsargjoslu likumā bija ierobežots deleģējums – tas ļāva izstrādāt noteikumus tikai par zaudējumu atlīdzības veidu, apmēru un atlīdzināšanas kārtību, tāpēc gājēju celiņu ierīkošana kā tāda bija palikusi "aiz kadra". "Šo aspektu ņēmām vērā, izstrādājot jaunos noteikumus, tāpēc tajos ir iekļauta vienošanās starp zemes īpašnieku un pašvaldību, paredzot gan zaudējumu aprēķināšanas kārtību un apmaksas termiņu, gan arī pašu celiņu ierīkošanu," stāsta vecākā referente. Tātad par to, kurš ierīkos jaunu un teritorijas plānojumā iezīmētu gājēju celiņu, varēs vienoties.

Bet – ko darīt situācijā, ja piekrastes zemes īpašnieks iecērtas un ne par kādu celiņa ierīkošanu pat dzirdēt nevēlas?

"Svarīgi, kurā brīdī īpašnieks savu noraidījumu izsaka," skaidro D. Džigune. "Ja īpašnieks to saka brīdī, kad teritorijas plānojumu izstrādā, un ja noraidījumam ir argumentēts pamatojums, nevis tikai "man nepatīk, es negribu", tad, iespējams, celiņu var pārcelt uz citu vietu. Bet, ja pašvaldība jau ir pieņēmusi lēmumu par celiņa ierīkošanu dabā un trīs mēnešu laikā starp īpašnieku un pašvaldību neizdodas noslēgt vienošanos, tad risinājums jārod tiesā."

"Pašvaldības cenšas celiņu ierīkošanas vietas noteikt tur, kur šie celiņi dabā jau ir un kur tie iespējami mazāk traucē zemes īpašniekiem."

Aizsargjoslu likums noteic, ka gājēju celiņi, kas pieved jūrai vai līcim, nedrīkst atrasties tālāk nekā vienu kilometru cits no cita. Tuvāk atrasties drīkst, jo minimālais attālums nav noteikts. Līdz ar to pašvaldības kompetencē ir izvērtēt dabas fizioģeogrāfiskos un citus apstākļus, lai izvēlētos celiņa ierīkošanas vietas. "Jāteic gan, ka pašvaldības cenšas celiņu ierīkošanas vietas noteikt tur, kur šie celiņi dabā jau ir un kur tie iespējami mazāk traucē zemes īpašniekiem," ir pārliecinājusies vecākā referente.

Ir jāņem vērā tas, ka ne visi celiņi, kas iezīmēti teritorijas plānojumā, bet dabā vēl nepastāv, arī tiks izbūvēti. Atsevišķas pašvaldības celiņus plānā iezīmē diezgan tuvu citu citam, bet – kurus arī ierīkos – par to vēl var spriest. Ja pašvaldība pieņems lēmumu par konkrēta celiņa ierīkošanu īpašnieka zemē, tad pieņemtais lēmums jānosūta zemes īpašniekam uz deklarēto dzīvesvietas adresi.

Par ko pienākas kompensācija un kā to saņemt

Noteikumi paredz divus atlīdzības veidus:

1.  atlīdzība par lietošanas aprobežojumiem, kas attiecas uz celiņa aizņemto platību,
2.  atlīdzība par celiņa ierīkošanu un apsaimniekošanu.

Pirmā ir vienreizēja atlīdzība, bet otrā var būt arī gadskārtēja. Vienreizējā kompensācija par lietošanas tiesību aprobežojumu nosakāma kadastrālās vērtības apmērā par gājēju celiņa aizņemto platību. Tiesa, pašvaldība īpašniekam atlīdzinās tikai tos zaudējumus par celiņu ierīkošanu  un apsaimniekošanu (ja to, savstarpēji vienojoties, veiks īpašnieks), ko īpašnieks varēs dokumentāri pierādīt.

"Par šiem noteikumiem ir daudz ziņots plašsaziņas līdzekļos, un arī visām pašvaldībām esam izsūtījuši apkārtrakstu, ka noteikumi jau stājušies spēkā," teic D. Džigune. "Bet arī paši noteikumi reglamentē, kādā veidā zemes īpašnieks var saņemt atlīdzību. Noteikumos ir paredzēti divi varianti – par jau dabā esošiem un vēl neierīkotiem gājēju celiņiem."

Pirmais variants: ja celiņš dabā jau pastāv, tad atlīdzību iespējams aprēķināt un izmaksāt tikai pēc tam, kad pašvaldībā saņemts īpašnieka iesniegums. Bez iesnieguma uz atlīdzību pretendēt nevar un iesnieguma uzrakstīšanai laiks patlaban nav ierobežots.

"Atlīdzību par lietošanas tiesību ierobežojumu maksās no pašvaldības naudas. "

Otrais variants: ja celiņš vēl tikai tiks izbūvēts, tad pašvaldībai ar īpašnieku pēc lēmuma pieņemšanas trīs mēnešu laikā jānoslēdz līgums, kurā jāparedz arī celiņa ierīkošanas un apsaimniekošanas kārtība, zaudējumu kompensācijas apmērs un izmaksas veids. Ja celiņu ierīko īpašnieks, tad viņam par to pienākas vienreizēja kompensācija, protams, pamatojoties uz iesniegtiem dokumentiem. Arī tad, ja celiņu uztur īpašnieks, tad viņam jākrāj dokumenti – rēķini, čeki, kas jāiesniedz pašvaldībā, lai varētu kompensāciju aprēķināt.

"To, cik bieži tiks izmaksāta nauda par uzturēšanas izdevumiem, noteiks pati pašvaldība – reizi gadā, divas reizes gadā vai reizi divos gados. Tā ir pašvaldības kompetence, un šie noteikumi to nereglamentē," stāsta vecākā referente.

Atlīdzību par lietošanas tiesību ierobežojumu maksās no pašvaldības naudas. Tā kā pašvaldību maciņš pašlaik ir ļoti plāns, tad ir noteikts pārejas laiks: līdz 2012. gada beigām kompensāciju pašvaldība izmaksās tad, ja tās budžetā būs atvēlēti līdzekļi šai vajadzībai. Bet no 2013. gada noteikumiem jādarbojas bez ierobežojumiem.

"Gribu teikt, ka arī tagad cilvēkiem ir jēga iesniegt savus dokumentus pašvaldībā un lūgt zaudējumu kompensāciju, ja celiņš dabā jau pastāv, jo katra pašvaldība izlems – atlīdzināt zaudējumus šogad vai tomēr pēc kāda laika. Te vienotas "receptes" nav," mudina Daiga Džigune. "Bet, ja celiņš plānojumā ir, bet vēl nav ierīkots dabā, pašlaik gan nevajadzētu pašam to ierīkot un pašvaldībai nodot rēķinu."