Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Nacionālas nozīmes lauksaimniecības teritorijas varētu veidot līdz 3% no kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības Latvijā.
FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV
Mazliet ielūkojoties noteikumu „Noteikumi par nacionālas nozīmes lauksaimniecības teritorijām” vēsturē, redzams, ka tie pirmoreiz Latvijā pieņemti 2003. gada 12. septembrī ar Nr. 684. Pēc tam noteikumi vēl divas reizes pieņemti no jauna – 2006. gada 14. februārī Nr. 142 un 2009. gada 30. jūnijā Nr. 689.
Pētniecības iestāžu zeme neatgūst nacionālu statusu
Pirmsākumos noteikumi kā nacionālu bagātību aizsargāja arī „lauksaimniecības zinātniskās pētniecības, izmēģinājumu uzņēmumu un profesionālās izglītības centru zemi”, taču šī frāze no noteikumiem pazuda to 2009. gada redakcijā.
„Nevienā likumā nav noteikts deleģējums zinātniski pētniecisko iestāžu zemi noteikt kā nacionālas nozīmes un reglamentēt tās izmantošanu. Bet zinātniskajām iestādēm pēc būtības nekas nemainās: kamēr iestāde darbojas, tikmēr zemes izmantošana ir atbilstoša iestādes darbības mērķiem,” skaidro RAPLM Telpiskās plānošanas departamenta juriskonsulte Margarita Gorškova.
Edvīns Kāpostiņš papildina: „Tā ir zeme, kas pieder valstij Zemkopības ministrijas personā. Ja kāda uz valsts zemes esoša valsts kapitālsabiedrība savu darbību beigs, tad zemes turpmākā izmantošana notiks saskaņā ar pašvaldības teritorijas plānojumu. Jāteic, ka šajā situācijā nav būtiskas nozīmes zemei mākslīgi saglabāt nacionālas nozīmes lauksaimniecības teritorijas statusu.”
Diskusijas par šo aspektu ar Zemkopības ministriju (ZM) norisinājušās jau 2009. gadā iepriekšējo noteikumu sagatavošanas laikā. Tādēļ jaunajos noteikumos zinātniskajām un pētniecības iestādēm saglabājas tāds pats statuss, kāds tas bija iepriekšējo noteikumu izpratnē.
Polderu pārņemšana – citos normatīvos
Kopš iepriekšējo noteikumu spēkā stāšanās 2009. gadā arī polderu teritorija vairs netiek uzskatīta par nacionālo bagātību. Tas saglabājies arī šajos, jaunākajos noteikumos par nacionālas nozīmes lauksaimniecības teritorijām, tādēļ arī šajā ziņā nekādu izmaiņu nav.
Izmaiņas skar vienīgi kārtību, kādā pašvaldības pārņem polderus no valsts. „Pašlaik to regulē normatīvie akti par valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas kārtību. Bet joprojām saglabājas nosacījums, ka šai teritorijai nedrīkst mainīt izmantošanu no lauksaimniecības uz tādu, kas saistīta ar apbūvi, kamēr pašvaldība no valsts nav pārņēmusi poldera hidrotehnisko būvju uzturēšanu un apsaimniekošanu,” teic M. Gorškova.
Ap Latvijas polderiem pēdējā gada laikā savilkušies visādi „par” un „pret”. Acīmredzot, lai aiztaupītu kādu nesaprašanu, E. Kāpostiņš skaidro: pēc savas būtības nebūtu korekti par nacionālas nozīmes lauksaimniecības teritoriju uzskatīt tādu, ko savulaik, pirms gadiem 40-50, cilvēks atņēma dabai. „Tās bija applūstošas palienu pļavas un pārpurvotas platības. Jā, savulaik - pēc polderu izbūves - šīs platības tiešām diezgan intensīvi apstrādāja, bet pēdējā laikā tikai nelielu daļu no ūdenim atkarotās polderu zemes izmanto lauksaimnieciskajai ražošanai, piemēram, Zemgalē vai Nīcas novadā. Pārsvarā polderu zemi īpašnieki neizmanto, ļauj aizaugt vai arī lieto citiem mērķiem, piemēram, apbūvei, kas īpaši novērojams Rīgas apkārtnē.
"Jāpanāk, lai pašu labāko, auglīgāko Latvijas zemi nesadrumstalotu šķēpelēs un neapbūvētu, bet saglabātu lauksaimnieciskai ražošanai."
Galvenais nosacījums polderu platībām – jānodrošina mitruma režīms, kas atbilst noteiktajai zemes izmantošanai. Tas ir, jādarbina un jāuztur sūkņu stacijas, tajā skaitā jāmaksā par sūkņu darbināšanai patērēto elektrību. Ja pašvaldība polderu teritoriju nevēlas pārņemt, tad viss paliek, kā līdz šim – šī teritorija ir izmantojama lauksaimniecības mērķiem, un valsts turpina pilnībā uzturēt polderu hidrotehniskās būves un arī sūkņu stacijas.
Lai būtu pilnīga skaidrība, abos šajos gadījumos, ja kaut kas mainās, tad mainās polderu hidrotehnisko būvju un sūkņu staciju īpašnieks, zeme polderu teritorijās arvien paliek tur atrodošos privāto zemju īpašnieku īpašumā.
Pēdējo divu gadu laikā vairākas pašvaldības jau ir pārņēmušas daļu polderu teritoriju, piemēram, Babītes, Carnikavas un Ādažu novads.
Valsts interese – augstvērtīga teritorija
Precizitātes labad jāmin, ka Latvija kopš 2010. gada 1. aprīļa, kad savu spēku zaudēja 2009. gada noteikumi Nr. 689, dzīvoja, neregulējot darbības nacionālas nozīmes lauksaimniecības teritorijā. Noteikumu vienkārši nebija. Tagad tie atkal ir. Vai šajā starplaikā ir noticis kas neatgriezenisks, vai kāds šo situāciju ir izmantojis?
E. Kāpostiņš saka: „Pēc mūsu informācijas, nav bijuši mēģinājumi šo situāciju izmantot. Bet pēc būtības, kaut arī nebija MK noteikumu par nacionālas nozīmes teritorijām, darbojās vietējās pašvaldības teritorijas plānojums. Pašvaldības saistošajos noteikumos un apbūves nosacījumos ir visi tie paši ierobežojumi, kas jaunajos MK noteikumos, šeit pretrunu nav. Līdz ar to zemes izmantošanā un arī dalīšanā bija jāvadās atbilstoši noteiktajam vietējās pašvaldības saistošajos noteikumos.”
"Polderu teritorijai nedrīkst mainīt izmantošanu, kamēr pašvaldība no valsts nav pārņēmusi poldera hidrotehnisko būvju uzturēšanu un apsaimniekošanu."
Pieņemtie MK noteikumi par nacionālas nozīmes platību nosaka tikai to lauksaimniecībā izmantojamo zemi Rundāles, Bauskas, Dobeles, Tērvetes un Jelgavas novadā, neatkarīgi no īpašumu robežām, kas veido nedalītu zemes nogabala platību, ne mazāku par 50 hektāriem, ar zemes kvalitātes novērtējumu, ne zemāku par 60 ballēm (noteikumu 2. punkts).
„Ar to valsts ir pateikusi, ka tai atbilstoši zemes politikai ir interese saglabāt vērtīgāko zemi kā nacionālas nozīmes platības, līdz ar to ierobežojot zemes īpašniekiem šīs zemes sadalīšanu un apbūvēšanu,” uzsver E. Kāpostiņš.
Pēc izmaiņām normatīvajā regulējumā nacionālas nozīmes lauksaimniecības teritorijas varētu veidot līdz 3% no kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības Latvijā.
