Ar ziņojumiem un secinājumiem diskusijā konferencē piedalījās zemkopības ministrs Mārtiņš Roze, finanšu ministrs Atis Slakteris, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes dekāne Irina Pilvere, Rīgas Ekonomikas augstskolas profesors antropologs Roberts Ķīlis, Banku augstskolas Biznesa un finanšu pētniecības centra valdes priekšsēdētājs Andris Nātriņš, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes galvenais ekonomists Uldis Rutkaste, ZM valsts sekretāra vietnieks Aivars Lapiņš un citi speciālisti no Ekonomikas ministrijas, Latvijas Pašvaldību savienības, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes, SEB Unibankas, Hipotēku un Zemes bankas un citām iestādēm, kā arī praktiķi – lauku uzņēmēji.
Lietderīgi jāizmanto iespēju laiks
Par to, kādēļ šāda konference organizēta, portālam LV.LV pastāstīja tās idejas autors zemkopības ministrs Mārtiņš Roze:
– Konferences idejas sākums bija ļoti prozaisks. Oktobrī, būdams Briselē, saņēmu kārtējo elektroniskā pasta vēstuli par nu jau kārtējo atteikto kredītu. Nolēmu, ka ir jāizrunā šis jautājums, jo bija daudz individuālu problēmu sakarā ar pieejamo naudas fondu izmantošanu, kas liecināja, ka visā finansēšanas sistēmā ir kādas nepilnības. Jo simptomātiski šķita tas, ka tiek pieteikti it kā labi projekti, bet finansējums – atteikts. Uzņēmējiem naudas pietrūkst, tajā pašā laikā veidojas neuzticība starp projektu veicējiem un finansētājiem, arī galvotājiem, līzinga kompānijām, kredītiestādēm. Runājot par šo situāciju ar kolēģiem, nolēmām, ka jārosina atklāta saruna starp visiem dalībniekiem, kas iesaistīti nosacījumu veidošanā, projektu radīšanā, finansēšanā un realizēšanā. Tādēļ konferencē satiksies visi trīs lielie iesaistītie “bloki” – atbalsta saņēmēji, finanšu resursu turētāji un valstiskās struktūras –, kuri nosaka “spēles noteikumus” un iesaistīti finanšu politikā, banku uzraudzībā, ekonomiskajā plānošanā. Diskutēt aicinājām arī pētniekus, kas var sniegt savu redzējumu par izveidojušos situāciju.
Protams, pilnīgi visus aspektus konferencē ietvert nevarējām – nav iespējams to detalizēti pārrunāt vienas dienas laikā. Bet pašu galveno, pašu zīmīgāko esam mēģinājuši aptvert. Tādēļ konferences dalībnieku teiktais noteikti būs interesants.
Vēlamies arī kliedēt sabiedrībā izveidojušos mītu par to, ka lauki tikai naudu ņem. Tas ir mīts bez seguma. Šo naudu lauki izmanto lietderīgi. Tādēļ konferencē runās finanšu iestāžu pārstāvji un vērtēs, kādu vietu Latvijas finanšu apritē ieņem lauksaimniecība un lauki – gan pateicoties valsts un ES atbalstam, gan pašu uzņēmēju aktīvai darbībai.
Ja konference arī nesniegs precīzas atbildes uz visām problēmām, tad tajā noteikti izkristalizēsies jautājumi, uz kuriem mums kopīgi jāatrod atbildes, lai aktīvais lauku finansēšanas laiks tiktu izmantots maksimāli efektīvi.
Finanšu uzraugiem jābūt elastīgākiem
– Varbūt, neraugoties uz konferenci, varam parunāt par naudu laukos? Cik tad īsti lauki tērē pēdējos gados?
– Tērē daudz, bet – par maz. Tieši tādēļ, ka tērē par maz un pieejamie naudas līdzekļi ir ierobežoti, kaut to ir vairāk pēc iestāšanās ES nekā pirms tam, ir svarīgi, kā mēs tērējam. Apmērs, ko pēdējā laikā ik gadu laukos ieguldām, ir pāri par 200 miljoniem latu ES līdzekļu un nedaudz vairāk par 30 miljoniem latu nacionālās naudas. Tā ir nopietna summa. Pēdējo trīs gadu laikā valsts atbalsta lielums nav mainījies, bet ES līdzekļi laukiem pamazām palielinās – par 5–10 procentiem gadā.
Tagad ir paredzams tāds kārtīgs lēciens, šinī gadā atsākoties Lauku attīstības programmas un Zivsaimniecības fonda finansējumam.
– Pagājušajā gadā veikts pētījums par administratīvā sloga lielumu saimniekiem, kas piesakās platībmaksājumiem. Vai ir analizēts arī tas, cik katrs ieguldītais lats laukos “piesaistījis” – darbavietas, nodokļus, modernas iekārtas u tml., kāda ir bijusi atbalsta naudas atdeve?
– Ne tikai tādēļ, lai analizētu attieksmi pret naudas saņēmēju, bet arī savtīgos nolūkos esam veikuši šādu analīzi, lai saprastu, kā atbalsta nauda laukos “darbojas”. Ja mēs samazinām administratīvo slogu lauksaimniekiem, tad ir vieglāk gan uzņēmējiem, gan arī administratīvajai iestādei – nepieciešams mazāk cilvēku, samazinās izdevumi utt. Tā kā jāsamazina valsts naudas tēriņi, administratīvā sloga samazināšanas pasākumi, kas balstās uz pērn veikto pētījumu, patlaban notiek īstajā laikā un vietā.
Par katra ieguldītā lata atdevi – tik precīzu pētījumu vēl neesam veikuši. Bet man tika dota iespēja izmantot uzņēmumu precīzos datus par SAPARD finansējuma izmantošanu – kāds piena pārstrādes uzņēmums ieguldīja pusmiljardu eiro SAPARD naudas. Pēc projekta realizācijas divu gadu laikā šis uzņēmums valstij nodokļos bija samaksājis vairāk nekā saņemtā atbalsta apmēru. Tas nozīmē, ka, sniedzot atbalstu konkrētam uzņēmumam, šī palīdzība valsts budžetam salīdzinoši īsā laikā atnāk atpakaļ. Ja palūkojamies uz visu atbalsta naudu saistībā ar nomaksātajiem nodokļiem, kas pēc tam ieplūst valsts kasē, atdeve šajā aspektā ir acīm redzama. Nauda finanšu un ekonomiskajā apritē ieiet.
Mums ir veikts neliels pētījums par SAPARD programmas finansējuma atdevi, jo šī programma ir noslēgusies. Bet detalizētāku pētījumu par atdevi, kādu devusi tieši struktūrfondu nauda laukos, tajā skaitā arī nelauksaimnieciskajā uzņēmējdarbībā, mēs veiksim pēc šā gada augusta, kas ir projektu pieņemšanas pēdējais termiņš. Tas arī ir viens no dalībvalstu uzdevumiem, kas jāveic, lai sagatavotos diskusijai tā dēvētajā ES Kopējās lauksaimniecības politikas “veselības pārbaudē”.
– Vai lauku rajonos ir iespējams veidot privātās un publiskās partnerības (PPP) projektus?
– Ir iespējams. Pilnīgi noteikti. Kādēļ šādu projektu nav? Es uzskatu, ka iepirkuma un finansējuma procedūras šādiem projektiem ir smagnējas. Ar to saskārāmies starptautiskās sadarbības projektos – neelastīgums mūsu budžetā reizēm rada lielas problēmas. Latvijas valsts budžeta gads beidzas 31.decembrī, un 1.janvārī viss atkal sākas no nulles. Gan PPP, gan citu sadarbības projektu naudai jābūt pieejamai visa projekta realizēšanas laikā. Es pilnīgi atbalstu, ka PPP projektiem ir jādod “zaļā gaisma” un iestādēm, kas rūpējas par finanšu disciplīnu un interešu konfliktiem, būtu jābūt daudz elastīgākām, lai labās idejas spētu piepildīties.
Nelieli PPP projektu iedīgļi ir lauksaimniekiem pazīstamajā LEADER programmā. Tajā iniciatīva nāk no vietējām rīcības grupām un nepieciešama ļoti cieša sadarbība starp vietējo ideju un valstisko finansējumu. Mums ļoti grūti bija ieviest šo programmu, pārliecināt finanšu uzraugu, ka šī programma (kurai atšķirībā no citām programmām finansējums ir sākumā, nevis pēc darbu beigšanas) sevi attaisnos. Domāju, ka mēs pārāk maz uzticamies privātajam sektoram, un tādēļ dažkārt radām pilnīgi nevajadzīgus šķēršļus.
Iespējas ir. Vajag gribēt
– Latvijā ir unikāli produkti, ko varētu eksportēt. Varbūt vajadzētu veicināt šīs unikālās produkcijas – ļoti augstvērtīgu ābolu un medus, dzērveņu – eksportu uz ārvalstīm?
– Tas darbs, ko esam veikuši sadarbībā ar biedrību “Mārketinga padome”, sācis nest rezultātus. Mūsu pārtikas produkcijas eksports pirms diviem gadiem pieauga par 60%, pagājušajā gadā gandrīz par 40%. Tas ir vērā ņemams pieaugums, tajā skaitā produkcijai ar lozungu “Zaļi audzis Latvijā”.
Protams, negatīvā tirdzniecības bilance valstī saglabājas. Vienīgi lauksaimniecības produkcijas tirdzniecībā ar austrumpuses kaimiņiem eksports kopējā apgrozījumā no Latvijas ir 80%, bet ievedums attiecīgi 20 procenti. Austrumu virzienā mūsu importa un eksporta bilance ir ļoti patīkama. Rietumu virzienā tik labu rādītāju mums nav.
Bet es gribu teikt, ka atbalstu eksportam saņem tie ražotāji, kuri paši vēlas, lai viņus atbalstītu. Iespēja saņemt atbalstu Latvijā ir – lai piedalītos izstādēs, oficiālajās valstsvizītēs. Nelielie uzņēmumi var piedalīties ZM pārstāvniecības stendā, kā tas nule bija arī “Zaļajā nedēļā” Berlīnē. Viņu vienīgais uzdevums (un izdevumi) bija uz turieni aizbraukt un savu produkciju aizvest. Visu cieņu tiem uzņēmumiem, kas piedalījās un vienlaikus arī popularizēja gan savus ražojumus, gan Latvijas valstisko tēlu. Ir uzņēmumi, kas jau tradicionāli šajos pasākumos piedalās, bet kur ir pārējie? Aicināti ir visi, kas to vēlas!
Ja līgums parakstīts, tas jāpilda
– No šā gada ES struktūrfondu uzraudzība vairs nenotiek caur Finanšu, bet gan caur Zemkopības ministriju. Vai lauksaimniekiem kaut kas šajā sakarībā mainīsies?
– Lauksaimniekiem, projektu pieteicējiem nemainās nekas. Efektīvāka kļūst administrēšana – kompetentā iestāde un vadošā iestāde ir Zemkopības ministrija. Līdz šim tas bija dalīts.
– Cik projektu no tiem, kam piešķirts atbalsta finansējums, ir “bezcerīgie” – netiek realizēti?
– Pieci līdz desmit procenti, noteikti ne vairāk. Virssaistības, ko mēs uzņemamies, jau šādus gadījumus iepriekš paredzot, nodrošina, ka ES finansējums tiek apgūts pilnībā. SAPARD projektiem esam iztērējuši pilnīgi visu naudu un neesam to arī pārtērējuši.
– Vai notiek naudas atprasīšana par projektiem, kas nav tikuši realizēti?
– Daži šādi gadījumi ir, bet tā nav masveida parādība. Jā, ir bijis, ka Eiropas Komisija (EK) kādu nosacījumu interpretē citādi nekā mēs, tad veidojas diskusija, bet šādos gadījumos nav jācieš apstiprinātā projekta realizētājam. Strīdu risināšana ar EK ir valsts, nevis privātuzņēmēja kompetencē. Bet projektu realizētājiem jārēķinās, ka uzraudzība par projektu vēl tiks veikta piecus gadus pēc tā pabeigšanas. Šīs saistības ir jāpilda, lai neveidotos nepatīkamas situācijas – arī finansiāli nepatīkamas. Vienmēr jāatceras, ka primārais dokuments, uz ko jābalstās, ir līgums. Tādēļ nosacījumi, kas tajā noteikti, ir jāpilda, un līgums pirms parakstīšanas rūpīgi jāizlasa.
Regulējumam jābūt – arī tirdzniecībā
– Ja palūkojamies uz cenu, ko par savu saražoto saņem lauksaimnieciskās produkcijas ražotāji, un cenu, kāda jāmaksā pircējam par produkciju veikala plauktā, ir ļoti, ļoti liela atšķirība. Vai šajā sakarībā var kaut ko darīt? Valstī pašlaik ir nebijusi inflācija un pirktspēja strauji krīt...
– Attiecībās starp ražotāju, pārdevēju un pircējiem ir jābūt likumīgam regulējumam. Es joprojām uzskatu, ka bija un ir jābūt tirdzniecības likumam. Tāpat absolūti nepieciešami tie grozījumi Konkurences likumā, ko atbalstīja jau iepriekšējā valdība un ko atbalsta šī valdība, jo mēs katrs “uz savas ādas” izjūtam, ka Latvijā nav konkurences starp tirgotājiem. Ja cilvēki dodas iepirkties ārvalstīs, īpaši rūpniecības preces, tas arī liecina, ka konkurence tirdzniecībā mūsu valstī ir izkropļota. Runāt par kaut kādiem ražotāju karteļiem ir smieklīgi. To apstiprina arī pētījumi.
Par daudziem jautājumiem, kurus šajā sarunā skārām, diskutēsim arī konferencē. Tādēļ visi aicināti sekot līdzi konferences “Lauki. Lauksaimniecība. Nauda. Kā un kam tērējam?” norisei.
