Visiem 2. līmeņa pensiju plāniem ar aktīvu ieguldīšanas stratēģiju ar domu ilgtermiņā nopelnīt lielāku pensiju, noslēdzot 2008. gadu, ienesīgums pēdējā gada laikā bijis negatīvs, liecina www.manapensija.lv dati.
Vai gadījumā nav kaut kādas sakritības vai līdzības stāstam par afērista Madofa upuri Aleksandru Penniju, kura vēlējās darīt to, ko patiesi vēlējās – gleznot un pārtikt no sava darba augļiem līdz sirmam vecumam, ar citēto ziņu no Dienas Biznesa mājas lapas?
Madofs ļautiņiem piedāvāja tādu kā trešā līmeņa pensiju plānu, kas ir paša indivīda ziņā, savukārt, mūsu pašu Dienas Bizness runā par otrā līmeņa pensiju plānu, ko orķestrē valsts aģentūra, bankas un pensiju fondi.
Heiners Flasbeks, par kura rakstu Panika finanšu kazino un tās sekas žurnāla Rīgas Laiks janvāra numurā esmu sajūsmā, brīdina: „Vācijā mums reiz bija tāds kā paaudžu līgums. Visai sabiedrībai bija jārūpējas par to, lai līdz ar ekonomikas izaugsmi un ienākumu palielināšanos vecie ļaudis valstī saņemtu piemērotas pensijas. Tikai pēkšņi tas kļuva vecmodīgi. Mēs vēlējamies kļūt par individuālistiem un iekrāt, un ar finanšu tirgu palīdzību savu naudu nākotnē transportēt paši, nepaļaujoties uz to, ko nākotnē sola valsts… kāda brīnišķīga ideja… Tikai vienu gan neviens nepateica, proti, to, ka naudu nākotnē transportēt nemaz nav iespējams.”
Kurš gan nezina, ka pie pirmā līmeņa pensiju plāna ar saņemtajiem sociālajiem nodokļiem valsts maksā pensijas pašreizējiem pensionāriem un ka mūsu maksātie nodokļi virtuāli tiek saskaitīti datubāzē, kas pēc daudziem jo daudziem gadiem ar maģiskām formulām viedi pateiks, cik tad mums īsti pienākas pensija. Citiem vārdiem sakot, patiesībā mūsu vecumdienu naudas maciņš nav atkarīgs no mums pašiem, bet gan no tā, kā strādās mūsu pēcteči un kādi būs spēles noteikumi nākotnē.
Atklāti runājot, tāpēc varētu izprast, kā radās Flasbeka kunga pieminētā brīnišķīgā ideja – kā vēlēšanās iet prom no atkarības no nezināmās nākotnes un svešu cilvēku bezkaislīgiem lēmumiem uz pašcieņas pilnu vēlmi noteikt savas dzīves kvalitāti līdz pat pēdējai stundiņai.
Nē, mana emuāra nodoms nav pretstatīt strādājošos un pensionārus. Mans nodoms ir izprast, vai Pinokio sindroms varētu būt ieperinājies arī skaisti un daudzsološi aprakstītajā valsts pensiju sistēmā*.
Minētā Dienas Biznesa ziņa un Flasbeka kunga pārdomas izraisa bažas, vai tik mēs kārtējo reizi lētticīgi neesam savas sudraba sīknaudiņas atdevuši runčiem un lapsām, kuri sola skaistu un lielu pensiju pēc daudziem gadiem, kas radīsies no akciju un valūtas kursu spēlēm. Dažs labs labprātīgi pēc aģentūras un banku aģitācijas, bet dažs labs piespiedu kārtā, jo izrādās, ka pēc 1971. gada dzimušie varētu būt pinokio pret savu gribu – otrā līmeņa pensiju plānā viņi tiek ieskaitīti automātiski.
* Tā ir apdrošināšanas sistēma, kurā apvienota katra cilvēka personiskā ieinteresētība savu vecumdienu nodrošināšanā un paaudžu solidaritāte. Pensiju sistēmas galvenais princips: jo lielākas sociālās iemaksas tiek veiktas šodien, jo lielāka būs pensija rīt. Visu trīs līmeņu vienlaikus pastāvēšana nodrošina pensiju sistēmas stabilitāti, jo izlīdzina katrā līmenī iespējamo demogrāfisko vai finansiālo risku, kas piemīt katram no šiem līmeņiem. Manapensija.lv.
Vai gadījumā nav kaut kādas sakritības vai līdzības stāstam par afērista Madofa upuri Aleksandru Penniju, kura vēlējās darīt to, ko patiesi vēlējās – gleznot un pārtikt no sava darba augļiem līdz sirmam vecumam, ar citēto ziņu no Dienas Biznesa mājas lapas?
Madofs ļautiņiem piedāvāja tādu kā trešā līmeņa pensiju plānu, kas ir paša indivīda ziņā, savukārt, mūsu pašu Dienas Bizness runā par otrā līmeņa pensiju plānu, ko orķestrē valsts aģentūra, bankas un pensiju fondi.
Heiners Flasbeks, par kura rakstu Panika finanšu kazino un tās sekas žurnāla Rīgas Laiks janvāra numurā esmu sajūsmā, brīdina: „Vācijā mums reiz bija tāds kā paaudžu līgums. Visai sabiedrībai bija jārūpējas par to, lai līdz ar ekonomikas izaugsmi un ienākumu palielināšanos vecie ļaudis valstī saņemtu piemērotas pensijas. Tikai pēkšņi tas kļuva vecmodīgi. Mēs vēlējamies kļūt par individuālistiem un iekrāt, un ar finanšu tirgu palīdzību savu naudu nākotnē transportēt paši, nepaļaujoties uz to, ko nākotnē sola valsts… kāda brīnišķīga ideja… Tikai vienu gan neviens nepateica, proti, to, ka naudu nākotnē transportēt nemaz nav iespējams.”
Kurš gan nezina, ka pie pirmā līmeņa pensiju plāna ar saņemtajiem sociālajiem nodokļiem valsts maksā pensijas pašreizējiem pensionāriem un ka mūsu maksātie nodokļi virtuāli tiek saskaitīti datubāzē, kas pēc daudziem jo daudziem gadiem ar maģiskām formulām viedi pateiks, cik tad mums īsti pienākas pensija. Citiem vārdiem sakot, patiesībā mūsu vecumdienu naudas maciņš nav atkarīgs no mums pašiem, bet gan no tā, kā strādās mūsu pēcteči un kādi būs spēles noteikumi nākotnē.
Atklāti runājot, tāpēc varētu izprast, kā radās Flasbeka kunga pieminētā brīnišķīgā ideja – kā vēlēšanās iet prom no atkarības no nezināmās nākotnes un svešu cilvēku bezkaislīgiem lēmumiem uz pašcieņas pilnu vēlmi noteikt savas dzīves kvalitāti līdz pat pēdējai stundiņai.
Nē, mana emuāra nodoms nav pretstatīt strādājošos un pensionārus. Mans nodoms ir izprast, vai Pinokio sindroms varētu būt ieperinājies arī skaisti un daudzsološi aprakstītajā valsts pensiju sistēmā*.
Minētā Dienas Biznesa ziņa un Flasbeka kunga pārdomas izraisa bažas, vai tik mēs kārtējo reizi lētticīgi neesam savas sudraba sīknaudiņas atdevuši runčiem un lapsām, kuri sola skaistu un lielu pensiju pēc daudziem gadiem, kas radīsies no akciju un valūtas kursu spēlēm. Dažs labs labprātīgi pēc aģentūras un banku aģitācijas, bet dažs labs piespiedu kārtā, jo izrādās, ka pēc 1971. gada dzimušie varētu būt pinokio pret savu gribu – otrā līmeņa pensiju plānā viņi tiek ieskaitīti automātiski.
* Tā ir apdrošināšanas sistēma, kurā apvienota katra cilvēka personiskā ieinteresētība savu vecumdienu nodrošināšanā un paaudžu solidaritāte. Pensiju sistēmas galvenais princips: jo lielākas sociālās iemaksas tiek veiktas šodien, jo lielāka būs pensija rīt. Visu trīs līmeņu vienlaikus pastāvēšana nodrošina pensiju sistēmas stabilitāti, jo izlīdzina katrā līmenī iespējamo demogrāfisko vai finansiālo risku, kas piemīt katram no šiem līmeņiem. Manapensija.lv.
