Valdnieku galmos dzīvoja jocīgi vīri, dīvainos apģērbos, kuri smīdināja valdniekus un viņu svītas ar trikiem, izdarībām, dziesmām un jokiem. Iespējams, ka viņi drīkstēja pavilkt uz zoba pat karali un viņiem par to nekas nebija, iespējams, ar viņiem dižciltīgie pat apsprieda valstiskus jautājumus un viņos ieklausījās. Karaļiem bija arī ziņneši, kuri nogādāja svarīgas ziņas turp un atpakaļ. Saglabājusies leģenda par nelaimīgo ziņnesi, kuram nācās šķirties no savas galvas par to, ka viņa nestā ziņa bija gana slikta valdnieka ausīm.
Tā nu kā sociālpolitiski aktīva persona grābju lapas un domāju, par ko lai raksta blogu – vai visādām nebūšanām, no kurām ciešam mēs visi, vai par vienkāršiem un saprātīgiem risinājumiem, kas daudziem tomēr šķitīs ideālistiski un nesasniedzami. Varbūt vienkārši mest monētu gaisā un ķert uz plaukstas?
Pašlaik pukstot un stenot globālās krīzes ēnā, visi aprunā nesaprātīgos kredītu ņēmējus, alkatīgos nekustāmo īpašumu attīstītājus un neizdarīgo valdību, kas laikus nestāvēja ar aukstu ūdens baļļu blakus ekonomikas pārkaršanai. Visi visus māca, ka nevajag dzīvot uz parāda, ka vajag radīt virsvērtību, ka vajag ražot.
Dienas Bizness ziņo par uzņēmumiem, kam Latvijā pagājušo gadu bijusi top-10 peļņa. Četras bankas, trīs sakaru uzņēmumi, investīciju firma, naftas pārkraušanas uzņēmums un Latvijas Valsts Meži, kas mums, izrādās, aug griezdamies un kā vadītājam, ja man atmiņa neviļ, bija ierindas pilsonim neaptverama gada alga. Ja Volstrītā ir zelta izpletņi, tad pie mums mūžzaļie.
Vai jūs šajā sarakstā redzat kaut vienu fabriku, latvju Nokia vai Volkswagen vai kādu citu zīmolu pēc jūsu izvēles? Kaut vienu augstskolu, kaut arī par intelektuālā kapitāla ražošanas un eksporta sapņiem esmu kaut kad dzirdējis? Par leģendārā sviesta un bekona lielražošanu vai Ērenpreisa divriteņiem laikam droši var aizmirst?
Nu kā lai jauns un apsviedīgs censonis izvēlētos sūri grūto ražošanas ceļu, ja acu priekšā bagātākie un prestižākie tirgojas ar naudu vai norunātām minūtēm?! Pie kam ar plašām manevrēšanas iespējām. Piemēram, par skaidras naudas iemaksu citā kontā, kas būtībā ir vienkārša operācija, bijusī Hansabanka prasa komisiju Ls1.00, Parex Banka Ls0.80, bet SEB Unibanka tikai Ls0.60. Starpība nieka 20-40 santīmi, tikai ar ko gan Swedbank tā izceļas, ka šajā operācijā ir par 67% dārgāka par SEB? Bet tas nekas… tāpat visas trīs bankas ir minētajā topā.
Par ko vēl paburkšķēt? Varu arī par norunātajām minūtēm. Mums ir ļoti gādīgi ierēdņi, kas rūpējas par patērētāju tiesībām, lai mēs varētu klejot ar savu ierasto 8-zīmju numuriņu pie mūsuprāt izdevīgākā sakarnieka. Nu tas ir pārvērties par trumpja kārti visās sakarnieku reklāmās, tikai kāršu izspēle ir ar nevainīgām viltībām, piemēram, vai tiešām LMT daudz vairāk strāvas patērē, ja tā abonents zvana cita tīkla abonentam, toties noplēš no zvanītāja teju 500% lielāku cenu par to nieka minūtīti. Laikam mums turpmāk sarunas būs jāiesāk nevis ar „Labdien!”, bet ar „Pie kāda operatora Jūs esat?”.
Tā arī esmu paburkšķējis, tikai īsti nesaprotu, kas šoreiz esmu – klauns vai herolds.
