FOTO: Freepik.
Videospēļu spēlēšanas tiešraižu veidotāji sociālo mediju platformās nereti aicina skatītājus veikt brīvprātīgus maksājumus ar mērķi atbalstīt spēlētāju. Vai videospēļu spēlētājs ir uzskatāms par saimnieciskās darbības veicēju, un vai no skatītājiem saņemtie maksājumi ir apliekami ar nodokļiem? LV portāls apskata Augstākās tiesas jaunākās atziņas.
Videospēļu spēlēšanas tiešraižu straumēšana ir visā pasaulē iecienīta nodarbe, jo skatītājiem sniedz iespēju, piemēram, apgūt dažādas prasmes no videospēļu spēlētājiem, savukārt paši spēlētāji hobiju var pārvērst par ienesīgu peļņas avotu. Pasaulē populārāko videospēļu spēlētāju skatītāju skaits un arī viņu ienākumi mērāmi miljonos.1
Minētā nodarbe ir gana ievērojama arī Latvijā, un tai uzmanību pievērsis Valsts ieņēmumu dienests (VID). Šajā publikācijā aplūkosim Augstākajā tiesā izskatīto lietu par strīdu, vai naudas līdzekļi, ko videospēļu straumētājs saņēmis no skatītājiem, ir apliekami ar iedzīvotāju ienākuma nodokli.
Proti, VID bija pievērsis uzmanību kādai personai, kura nodarbojās ar videospēļu tiešraižu veidošanu un straumēšanu sociālo mediju vietnē YouTube un Twitch. Tiešraides un radītais video saturs bija vispārpieejams un bez maksas. Vienlaikus persona aicināja skatītājus brīvprātīgi (gan fakta, gan apmēra ziņā) veikt maksājumus. Respektīvi, maksājumu veikšanas aicinājuma teksts parādījās video aprakstos un ietvēra hipersaiti, uz kuras nospiežot, atvērās streamlabs.com platforma, kurā bija iespējams veikt maksājumus uz spēļu tiešraižu veidotāja kontu, sākot no viena eiro.
VID konstatēja, ka persona, veidojot videospēļu spēlēšanas tiešraides un tās straumējot personas izveidotajā kanālā sociālajā medijā YouTube un Twitch, nodarbojās ar nereģistrētu saimniecisko darbību, kā rezultātā saņēmusi ienākumus – 2017. gadā gandrīz deviņus tūkstošus eiro, bet 2018. gadā jau vairāk nekā 30 tūkstošus eiro.
Attiecīgi tika aprēķināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis, nokavējuma un soda nauda – kopumā gandrīz 14 000 eiro apmērā.
Persona nepiekrita iestādes lēmumam un vērsās tiesā, uzskatot, ka nenodarbojas ar saimniecisko darbību likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” izpratnē2 un no skatītājiem saņemtie maksājumi ir dāvinājumi Civillikuma3 izpratnē, kas nav apliekami ar nodokli.4
Administratīvā apgabaltiesa5 personas pieteikumu noraidīja, pamatojot, ka maksājumi, kas saņemti no skatītājiem, uzskatāmi par ienākumiem, kuri iegūti no saimnieciskās darbības. Tiesa norādīja, ka iepriekš minēto secinājusi, jo personas rīcība atbilda saimnieciskajai darbībai, kuru raksturo trīs kumulatīvās pazīmes: sistemātiskums, patstāvība un atlīdzība. Proti, persona 2017. gadā kanālā YouTube novadīja 200 tiešraižu, savukārt 2018. gadā – vairāk nekā 200 tiešraižu –, saņemot no skatītājiem sistemātiskus maksājumus, kas tai nodrošināja regulārus ienākumus.
Par mērķtiecīgu ienākumu gūšanu liecināja arī fakts, ka tas bija personas vienīgais ienākumu avots.
Arī Augstākajai tiesai6, izskatot personas iesniegto kasācijas sūdzību, neradās šaubas, ka tās rīcībā ir saimnieciskās darbības pazīmes, tostarp sistemātiskums un nolūks gūt atlīdzību, un ka skatītāju veiktie maksājumi kvalificējami nevis kā dāvinājumi, bet atlīdzība par personas sniegto pakalpojumu.
Lai gan sākotnēji varētu šķist, ka maksājumi veikti kā dāvinājumi par iegūtu labumu, tomēr, kā uzsvēra tiesa, jāņem vērā skatītāju veikto maksājumu mērķis – novērtēt izklaides pakalpojumu un nodrošināt tā sniegšanu arī turpmāk. Turklāt tiesa secināja, ka regulārs straumēšanas grafiks un ievērojamais tiešraižu apjoms neapšaubāmi liecina par profesionālu pieeju personas darbībās, nevis izklaidi brīvajā laikā.
Arī Vācijas finanšu tiesa līdzīgā gadījumā, kurā tika vērtēts, vai Twitch satura veidotāja no skatītājiem saņemtie brīvprātīgie maksājumi ir apliekami ar pievienotās vērtības nodokli, atzina, ka videospēļu satura straumēšana ir skatītājiem sniegts izklaides pakalpojums. Vācijas tiesa attiecīgajā lietā par būtisku apstākli atzina, ka starp satura veidotāja darbībām un skatītāju brīvprātīgi veiktajiem maksājumiem pastāv tieša saikne, respektīvi, skatītāji apmeklē konkrētās personas kanālu ar mērķi izklaidēties. Tādējādi kanāls ir kā satura veidotāja uzņēmuma virtuālās telpas, kurās viņš piedāvā savus izklaides pakalpojumus. Tiesa secināja: vērtējot, vai maksājumi ir apliekami ar nodokli, nav nozīmes tam, ka tie veikti brīvprātīgi un ka to apmērs ir atkarīgs no skatītāju ieskatiem. Saturu par brīvu patērē tikai tie, kuri maksājumu izvēlas neveikt.7
Vienlaikus apskatāmajā lietā pastāvēja strīds par to, vai personas gūtie ienākumi saistībā ar videospēļu spēlēšanas video tiešraidēm ir kvalificējami kā autoratlīdzība un vai uz tiem attiecināmi autoru izdevumu atskaitīšanas noteikumi8. Apgabaltiesas spriedumā minēts: personas darbība (videospēļu satura demonstrēšana) nav uzskatāma par autortiesību objektu Autortiesību likuma 4. panta izpratnē, to pamatojot ar apsvērumu, ka persona nedarbojas literatūras, zinātnes vai mākslas jomā. Turpretī persona uzskatīja, ka video satura izstrāde, filmēšana un demonstrēšana ir viens no vairākiem radošās izpausmes veidiem mākslas jomā, jo personas video ir vienreizēji un to saturs atšķiras no citu autoru darbiem, tāpēc uz to attiecas normatīvajos aktos noteiktā izdevumu likme.
Augstākā tiesa, izvērtējot, vai videospēļu spēlēšanas video un tiešraides var tikt atzīti par autortiesību objektiem, secināja, ka videospēles spēlēšanas video sastāv no vairākiem elementiem, kuru kopums var veidot audiovizuālu darbu Autortiesību likuma izpratnē, jo līdzās videospēles video izvērtējams arī spēlētāja vizuālais attēlojums, audio komentāri un citi elementi (grafiskie efekti, uzraksti u. tml.).
Līdz ar to videospēļu spēlēšanas video, ja tos radījusi fiziskā persona un tajos ieguldīta jaunrade, var tikt atzīti par autortiesību objektu – atvasinātu audiovizuālu darbu.
Tā kā apgabaltiesa konkrētajā lietā nebija izvērtējusi autortiesību objektam izvirzītos kritērijus, Augstākā tiesa atcēla apgabaltiesas spriedumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai, vienlaikus skaidrojot: ja tiesa atzīs, ka persona radījusi aizsargājamus autortiesību objektus un saistībā ar tiem saņēmusi autoratlīdzību, tad būs pamats vērtēt arī attaisnoto izdevumu attiecināšanu uz personas gūtajiem ienākumiem.
1 Pieejams: https://www.forbes.com/stories/innovation/the-top-earning-video-gamers/.
2 Likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11. panta 1.3 daļa noteic, ka fiziskās personas darbība kvalificējama kā saimnieciskā darbība, ja tā atbilst vienam no šādiem kritērijiem:
3 Civillikuma 1912. pants paredz, ka dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību.
4 Skat. likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9. panta pirmās daļas 35. punkta “b” apakšpunktu.
5 Skat. Administratīvās apgabaltiesas spriedumu lietā Nr. A420196620.
6 Skat. Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumu lietā Nr. SKA-82/2024.
7 Skat. Diseldorfas finanšu tiesas 2022. gada 4. marta spriedumu lietā Nr. 1 K 2812/19 U. Pieejams: ECLI:DE:FGD:2022:0304.1K2812.19U.00.
8 Skat. likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 10. pantu.
