Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
“Nedēļa tieslietās” ir LV portāla apkopojums par aktuālajām norisēm tieslietu nozarē.
6. jūlijā Saeima otrajā – galīgajā – lasījumā atbalstīja par steidzamiem atzītos likumprojektus “Grozījumi Komerclikumā” un “Grozījumi likumā “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru””, tādējādi uzsākot Digitalizācijas direktīvas normu ieviešanu komercdarbībā.
Grozījumu mērķis ir uzlabot uzņēmējdarbības vides caurredzamību un mazināt birokrātisko slogu uzņēmējiem Eiropas Savienības (ES) kā vienotas telpas robežās.
Izmaiņas tiesiskajā regulējumā paredz Uzņēmumu reģistram nodrošināt Komercreģistra publicitāti nacionālajā un Eiropas Savienības līmenī, vienlaikus nodrošinot informācijas apmaiņu ar citu ES valstu komercreģistriem.
Grozījumi likumos sniegs tiesības visu ES valstu komercreģistros pieteikumus iesniegt digitāli, bez fiziskas ierašanās, tostarp Latvijas uzņēmējiem – iesniegt pieteikumus citu ES valstu komercreģistros un citu ES valstu uzņēmējiem – Latvijas reģistrā.
Tas nozīmē, ka no šī gada 1. augusta Komercreģistra ierakstus un dokumentus izsludinās Uzņēmumu reģistra (UR) tīmekļvietnē https://info.ur.gov.lv. Tāpat izsludinās reģistrācijas lietai pievienotos dokumentus. Ieraksts būs uzskatāms par izsludinātu nākamajā dienā pēc tā izdarīšanas. Dokumenti būs uzskatāmi par izsludinātiem nākamajā dienā pēc dokumentu pievienošanas reģistrācijas lietai.
Līdz šim likums noteica, ka Komercreģistra ierakstus izsludina oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”, vienlaikus tos publicējot elektroniski.
Mazinot uzņēmējiem administratīvo slogu, grozījumi paredz pašreizējo juridiskās adreses (nekustamā īpašuma) īpašnieka piekrišanu juridiskās adreses reģistrācijai aizstāt ar valdes locekļa apliecinājumu par tiesībām atrasties minētajā adresē.
Vienlaikus izmaiņas tiesiskajā regulējumā pastiprinās valdes locekļu atbildību, – pirmkārt, nodrošināt, ka komersants tiek reģistrēts adresē, kurā tam ir tiesisks pamats atrasties (piemēram, ir noslēgts nomas līgums), un, otrkārt, nodrošināt, ka komersants attiecīgajā adresē ir sasniedzams.
Grozījumi likumā stāsies spēkā 2021. gada 1. augustā.
6. jūlijā Saeima trešajā – galīgajā – lasījumā atbalstīja grozījumus Krimināllikumā, lai ieviestu Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 17. aprīļa direktīvu (ES) 2019/713 par krāpšanas un viltošanas apkarošanu attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem un pastiprinātu kriminālatbildību par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļu krāpšanu un viltošanu, vienlaikus preventīvi aizsargājot sabiedrību pret šāda veida noziedzīgiem nodarījumiem.
Ar grozījumiem tiek pilnveidots Krimināllikuma regulējums, definējot nelikumīgas darbības ar bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem, kā arī atsevišķu noziedzīgu nodarījumu sastāvos ietverto organizētas grupas kvalificējošo pazīmi, lai par to noteiktu brīvības atņemšanas sodu līdz pieciem gadiem.
Direktīvas mērķis ir nodrošināt visās ES dalībvalstīs vienotu pieeju cīņā pret krāpšanu ar bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem, paredzot visaptverošu tiesisko regulējumu attiecībā uz visām nelikumīgajām darbībām ar bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem.
Direktīvas prasības nosaka noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanu cīņā pret krāpšanu, viltošanu un citām nelikumīgām darbībām, kas skar Eiropas Savienības bezskaidras naudas plūsmu.
Tāpat ar grozījumiem Krimināllikumā par atbildību pastiprinošu apstākli ir noteikts sociālais naids. Šāds atbildību pastiprinošs apstāklis dos iespēju noteikt bargāku sodu gadījumos, kad jebkāds no Krimināllikuma paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem tiks izdarīts ne tikai rasistisku, nacionālu, etnisku vai reliģisku motīvu dēļ, bet arī sociālā naida dēļ.
Papildus ar grozījumiem Krimināllikumam tiek pievienots 218.1 pants “Faktiski nenotikuša darījuma uzrādīšana pievienotās vērtības nodokļa deklarācijā”, lai pastiprinātu kriminālatbildības noteikšanu par pievienotās vērtības nodokļa krāpšanu.
Latvijā viesojās Eiropas Tiesību akadēmijas (ERA) direktors Žans Filips Ražads (Jean-Philippe Rageade) un programmu direktors un koordinators sadarbībai ar Latviju Jaroslavs Opravils (Jaroslav Opravil).
ERA direktors iepazīstināja ar jauno 7 gadu attīstības stratēģiju, kā arī ar darbību Covid-19 krīzes periodā, ERA pārorientējoties uz mācību kursu nodrošināšanu tiešsaistes režīmā. Šādā veidā 2020. gadā ir bijis iespējams nodrošināt kursu apmeklējumu apmēram 5000 dalībniekiem. ERA direktors prognozēja, ka arī turpmāk, pēc krīzes beigām, tiešsaistes formāts tiks plaši izmantots.
Kā saturiski prioritāras tika izceltas diskriminācijas novēršanas, dzimumu līdztiesības, konkurences un vides aizsardzības jomas.
Tieslietu ministrs Jānis Bordāns tikās ar Eiropas Tiesību akadēmijas direktoru, lai apspriestu vienota tiesnešu un prokuroru kvalifikācijas celšanas centra izveidi Latvijā.
Abas amatpersonas bija vienisprātis, ka Tieslietu mācību centra izveide veicinās vienotu tiesnešu un prokuroru profesionālās kvalifikācijas līmeni, kā arī stiprinās mācību un pētniecības resursus, informē Tieslietu ministrija.
Savukārt Eiropas Tiesību akadēmijas direktors atzinīgi novērtēja līdzšinējo Latvijas juridisko profesiju pārstāvju iesaistīšanos mācību programmās Eiropas līmenī.
Eiropas Tiesību akadēmija ir vadošā mācību iestāde Eiropā, kas nodrošina apmācības Eiropas Savienības tiesību jautājumos juridisko profesiju pārstāvjiem. Kopš 2016. gada nogales Latvija ir viena no 28 Eiropas Savienības dalībvalstīm, kas ir pārstāvēta ERA Vadības padomē.
Augstākās tiesas priekšsēdētāja sasauktā Senāta departamenta priekšsēdētāju sēdē izšķirts jautājums par lietas pakļautību, risinot jautājumu par zemes reformas laikā noteiktu ceļa servitūtu atzīmju dzēšanu.
Senāta departamentu priekšsēdētāju sēdē atzīts, ka dati par īpašuma lietošanas tiesību apgrūtinājumu, kas ierakstīti zemesgrāmatā atzīmes veidā, no Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmas tiek dzēsti Ministru kabineta noteikumos paredzētajā kārtībā. Pamats datu dzēšanai ir attiecīgas pašvaldības izsniegts dokuments. Pieteikums par pienākuma uzlikšanu Valsts zemes dienestam dzēst šādus apgrūtinājumus ir pakļauts izskatīšanai administratīvajā tiesā.
Jautājums skatīts pēc Senāta Administratīvo lietu departamenta lūguma izšķirt lietas pakļautību. Lietā Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteikums, kurā lūgts dzēst Kadastra informācijas sistēmā datus par nekustamā īpašuma apgrūtinājumiem – diviem ceļa sevitūtiem. Minētajiem servitūtiem netika noteikts ne nekustamais īpašums, ne persona, kam par labu tie kalpotu. Dati par nekustamā īpašuma lietošanas tiesību apgrūtinājumiem tika reģistrēti Kadastra informācijas sistēmā un atzīmes veidā ierakstīti zemesgrāmatas nodalījumā kā apgrūtinājumi, kuru pamatojums ir Valsts zemes dienesta lēmums par zemes piešķiršanu īpašumā par samaksu.
Pieteikuma pakļautības noteikšanā izšķirīga nozīme ir tam, kāds ir lēmuma, ar kuru noteikti nekustamā īpašuma lietošanas tiesību aprobežojumi (apgrūtinājumi), tiesiskais raksturs, šo tiesību aprobežojumu (apgrūtinājumu) tiesiskais raksturs un to dzēšanas kārtība Kadastra informācijas sistēmā.
Konkrētajā gadījumā runa ir par nekustamā īpašuma apgrūtinājumiem, kas nav ceļa servitūti Civillikuma izpratnē, bet gan apgrūtinājumi, kas zemesgrāmatā ierakstīti atzīmes veidā, pamatojoties uz likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” 22. panta trešās daļas kārtībā pieņemtu Valsts zemes dienesta lēmumu (administratīvo aktu). Proti, runa ir par Civillikumā neparedzētiem, sevišķiem īpašuma lietošanas tiesību apgrūtinājumiem, kas ierakstīti zemesgrāmatā atzīmju veidā, nosakot abstraktu pagaidu rakstura tiesību aprobežojumu par labu nenoteiktām personām vai īpašumiem. Šādu apgrūtinājumu dati Kadastra informācijas sistēmā dzēšami Ministru kabineta 2012. gada 10. aprīļa noteikumu Nr. 263 “Kadastra objekta reģistrācijas un kadastra datu aktualizācijas noteikumi” 112. punktā paredzētajā kārtībā.
Augstākās tiesas (Senāta) Civillietu departaments, izskatot lietu kasācijas kārtībā paplašinātā sastāvā, atstāja negrozītu Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas spriedumu, ar kuru tā apmierinājusi laulātā prasību atsvabināt viņa daļu abu laulāto kopīgajā nekustamajā īpašumā no piedziņas, kas tika vērsta pret otra laulātā mantu.
Izskatāmajā lietā Senātam bija jāsniedz atbilde uz tiesību jautājumu, vai Civillikuma 110. panta otrā daļa (“Laulāto mantas sadalīšana neatņem laulāto kreditoriem viņu tiesības. Trešo personu iegūtās tiesības paliek spēkā.”) iztulkojama tādējādi, ka laulātā kreditoram ir tiesības apmierināt prasījumu no otra laulātā daļas kopīgajā mantā, ja tā pirms mantas dalīšanas ierakstīta zemesgrāmatā uz pirmā laulātā vārda.
Senāts norāda, ka attiecībā uz saistībām, kas izriet no viena laulātā neatļautas darbības, kā tas arī ir izskatāmajā lietā, atbildības aprobežojums ar viņa atsevišķo mantu (bet tās nepietiekamības gadījumā – ar viņa daļu kopīgajā mantā) ir tieši paredzēts Civillikuma 98. pantā. Tādējādi šādā gadījumā kreditoram ir tiesības vērst piedziņu tikai uz laulātā, kurš izdarījis neatļauto darbību, daļu laulāto kopīgajā mantā, nevis uz otrā laulātā daļu. Izskatāmajā lietā jau bija noteikts (un par to puses vairs nestrīdējās), ka strīda nekustamais īpašums ir laulāto kopīgā manta, kas katram pieder ½ domājamās daļas apmērā. Līdz ar to apgabaltiesa pamatoti atzinusi, ka kreditoram nav tiesību vērst piedziņu uz to ½ domājamo daļu no nekustamā īpašuma, kas nepieder tā parādniekam.
Senāts arī uzsver: apstāklim, ka kreditors tiesības uz naudas piedziņu no laulātā ieguvis pirms tam, kad otrs laulātais prasības kārtībā lūdzis mantas dalīšanu un nekustamā īpašuma atsvabināšanu no piedziņas, nav nozīmes lietas izšķiršanā. Civillikuma 110. panta otrajā daļā noteiktais kreditoru tiesību aizsardzības princips nav paredzēts, lai kreditors, apejot Civillikuma 98. pantā noteiktos laulāto atbildības principus, apmierinātu savu prasījumu uz tā laulātā rēķina, kurš nav vainojams neatļautas darbības izdarīšanā.
Vienlaikus jāņem vērā, ka laulāto mantas sadales rezultātā nedrīkst iestāties kreditora interesēm nelabvēlīgas izmaiņas attiecībā uz mantas sadalījumu vai piederību. Naudas prasījuma gadījumā tas nozīmē, ka laulāto kopīgās mantas dalīšanas rezultātā nedrīkst notikt dalāmās mantas “pārdale” tādās daļās, kas neatbilst katra laulātā daļai viņu kopīgajā mantā. Izskatāmajā lietā šāda pārdale netika konstatēta.
Augstākās tiesas Civillietu departaments, izskatot lietu kasācijas kārtībā, atcēlis Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2018. gada 24. augusta spriedumu, ar kuru tiesa SIA “Jūrmalas siltums” labā piedzinusi parādu par dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku patērēto siltumenerģiju no agrākās daudzdzīvokļu mājas pārvaldnieces SIA “Latvijas Namsaimnieks”.
Senāts norāda, ka apgabaltiesa ir nepareizi atzinusi dzīvojamās mājas pārvaldnieci par atbildētāju lietā, kurā komunālo pakalpojumu sniedzējs cēlis prasību par daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas apkurei un ūdens uzsildīšanai piegādātās siltumenerģijas apmaksu.
Senāts, līdzīgi kā lietā par ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumu nodrošināšanu daudzdzīvokļu mājai (sk. informāciju par šo Senāta 2021. gada 22. aprīļa spriedumu šeit), norāda: lai noteiktu, pret kuru personu vai personām ceļama prasība par pakalpojuma maksas parāda piedziņu, jāatbild uz jautājumu, vai strīda pakalpojumi attiecas uz kopīpašuma daļas (Dzīvokļa īpašuma likuma 4. panta pirmā daļa) izmantošanu vai arī tie ir saistīti ar atsevišķā īpašuma izmantošanu. Citiem vārdiem, vai pakalpojumi tiek patērēti dzīvokļu īpašnieku kopīgā labuma nodrošināšanai vai arī tie kalpo dzīvokļu īpašnieku individuālajam patēriņam, jo no kopības mantas nav sedzami izdevumi par komunālajiem pakalpojumiem, ciktāl tie kalpo dzīvokļu īpašnieku individuālajam patēriņam.
Senāts arī secina: “Tas nozīmē, ka apkurei un ūdens uzsildīšanai nepieciešamās siltumenerģijas piegādes pakalpojuma sniegšanas gadījumā dzīvokļu īpašnieku kopība ir atbildīga tikai par tādu izdevumu segšanu, kas radušies saistībā ar šī pakalpojuma izmantošanu dzīvokļu īpašnieku kopīgajām vajadzībām, piemēram, dzīvojamās mājas koplietošanas telpu apkurei. Savukārt par komunālajiem pakalpojumiem, kas kalpo dzīvokļu īpašnieku individuālajam patēriņam, atbild katrs dzīvokļa īpašnieks individuāli.”
Šāds atbildības regulējums pastāv gan gadījumos, kad dzīvokļu īpašnieki maksā par siltumenerģijas piegādes pakalpojumu tieši pakalpojuma sniedzējam, gan arī tad, kad maksājumi tiek veikti ar pārvaldnieka (vai citas pilnvarotās personas) starpniecību.
Senāts arī uzsver, ka dzīvojamās mājas pārvaldniekam nav pienākuma no saviem līdzekļiem segt dzīvokļu īpašnieku kopības vai atsevišķu dzīvokļu īpašnieku parādus par minētajiem pakalpojumiem, ja vien viņš to nav tieši uzņēmies darīt. Savukārt pienākums kontrolēt dzīvokļu īpašnieku maksājumus un paziņot pakalpojumu sniedzējam par dzīvojamās mājas īpašnieka maksātnespēju vai nāvi un ar to saistītu parāda piedziņas neiespējamību pārvaldniekam ir pret dzīvokļu īpašnieku kopību.
Tādējādi Senāts secina, ka izskatāmajā lietā prasība par siltumenerģijas piegādes pakalpojuma maksas parāda piedziņu bija ceļama pret dzīvokļu īpašniekiem, kuri šos pakalpojumus izmantojuši, bet nav par tiem samaksājuši. Ja minētais pakalpojums izmantots arī dzīvokļu īpašnieku kopīgajām vajadzībām, tad šajā daļā maksājumu parāds attiecas uz dzīvokļu īpašnieku kopību.
Senāta Administratīvo lietu departaments noraidījis pieteikumu un atstāja spēkā iekšlietu ministra lēmumu par pieteicēja iekļaušanu “melnajā sarakstā” jeb personas iekļaušanu to ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijas Republikā ir aizliegta. Senāts atzina, ka iekšlietu ministra lēmums ir tiesisks un pamatots, kā arī pieteicējam piemērotais ieceļošanas aizliegums un no tā izrietošais tiesību ierobežojums ir samērīgs.
Senāts lietu izskatīja mutvārdu procesā 16. jūnija tiesas sēdē. Tiesas sēdes atklātajā daļā Senāts uzklausīja lietas dalībniekus, kā arī Ģenerālprokuratūras atzinumu. Pasludinot atsevišķu tiesas sēdes daļu par slēgtu, tiesa iepazinās ar lietas materiāliem, tostarp drošības iestāžu atzinumiem, kas bija pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas pamatā, kā arī iztaujāja Iekšlietu ministrijas, Valsts drošības dienesta un Militārās izlūkošanas un drošības dienesta pārstāvjus.
Senāts spriedumā atzina, ka iekšlietu ministra lēmums atbilst tiesību normām un nav uzskatāms par patvaļīgu. Lēmums atstāt spēkā sākotnējā lēmumā pieteicējam noteikto ieceļošanas aizliegumu ir pamatots ar izlūkošanas un pretizlūkošanas ceļā iegūtu informāciju un ir attaisnojams ar nacionālās drošības aizsardzības interesēm. Drošības iestādes ir norādījušas uz apstākļiem, kādēļ konkrētajā gadījumā šāds ierobežojums bija objektīvi nepieciešams sākotnējā lēmuma pieņemšanas brīdī, kā arī pamatojušas, ka ieceļošanas ierobežojumu nepieciešams saglabāt arī šobrīd.
Atbildot uz pieteicēja argumentu, ka ieceļošanas aizliegums nesamērīgi ierobežo pieteicēja un viņa ģimenes locekļu tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, Senāts spriedumā norādīja, ka atbilstoši Satversmes 116. pantam, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta otrajai daļai personas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves aizsardzību var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, kas nepieciešami, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrisko drošību, labklājību un tikumību. Izskatāmajā lietā piemērotais ierobežojums ir samērīgs līdzeklis nacionālās drošības interešu aizsardzībai.
